Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Logo

Ieraugot Andri, cilvēki smaida un pamāj sveicienus

Inga Karpova
Laikraksta arhīvs

2020. gada 11. septembris 08:35

901
Ieraugot Andri, cilvēki smaida un pamāj sveicienus

Andris Niklavičs aizraujas ar jaunākajām tehnoloģijām un steidz savā īpašumā iegādāties modernākās lietas, kas parastam cilvēkam šķiet kā nesaprotams kosmosa kuģis.

Ne reizi vien, ejot pa Valkas ielām un domājot savas domas, pēkšņi aiz muguras dzirdu mundru sveicienu: “Čau!” Pirmajās reizēs pat salecos, aizdomīgi atskatījos un ieraudzīju vienmēr optimistisko, daudziem valcēniešiem pazīstamo koncertmeistaru un skaņu operatoru Andri Niklaviču. Tas, ka Andris pa Valku un Valgu pārvietosies ar ierīci, kas atgādina moderno bezvadu putekļsūcēju – iRobotu, gan bija liels pārsteigums. Lai uzzinātu, kas tas ir par noslēpumaino verķi, aicināju An­dri uz sarunu.
Viņš stāsta, ka pirms trijiem gadiem internetā iegādājies savu pirmo elektrotransportu – elektrisko skrejriteni. Andris uzzinājis, ka latviešu valodnieki tam bija izdomājuši nosaukumu – pašripis.
“Man sagribējās pārvietoties ar elektrisko transportu, jo katru dienu darba darīšanās braucu uz Valgu. Ar mašīnu nav tās izjūtas. Tolaik Latvijā šādas lietas netirgoja, tāpēc braucamo iegādājos populārajā Ķīnas tiešsaistes vairumtirdzniecības grupā AliExpress. Ja nemaldos, to nopirku velosipēda cenā – par 350 eiro. Ja Ķīnā kaut ko pērc, nav pārliecības, vai prece tiks saņemta, bet tomēr noriskēju. Pasūtīju marta sākumā un jau aprīļa vidū saņēmu skrejriteni. Jau pirmajā dienā tam uzkāpu un laimīgs aizbraucu. Neviens mājās nezināja, ka man ir tāds braucamais. Sieva Inesīte (tā Andris sauc savu sievu – redakcijas piezīme) mani pirmo reizi pamanīja uz ceļa. Neko neteica, stāvēja un brīnījās,” smejas Andris.  Visu vasaras sezonu valcēnietis noripinājis ar skejriteni. Daudzi interesējušies, kas tas tāds ir, un jau vasaras beigās Valkā un Valgā parādījušies vēl daži braucēji.
Pēc redzētā interneta vietnē YouTube Andrim uzradusies ideja pārvietoties ar vienu ratu jeb monoriteni. Braucējs atzīstas, ka sākotnēji nav bijis ne mazākās nojausmas, kā ar tādu var pabraukt.
“Pa ziemu nobriedu, ka tādu ņemšu. Protams, nevienam mājiniekam neteicu par to. Pa godīgi nopelnīto un atlikto naudiņu – 350 eiro – diezgan vienkārša modeļa monoriteni pasūtīju internetā, un pēc četrdesmit dienām tas jau bija mājās. Nebiju pārliecināts, ka iemācīšos ar to braukt, tāpēc pasūtīju Ķīnā ražotu pašu vienkāršāko variantu. Pirms tam lasīju blogus un daudz skatījos videomateriālus, lai saprastu, kā tas darbojas. Rakstītais mani ietekmēja spert soli nezināmajā,” atzīstas azartiskais elektrotransporta piekritējs. Andris izpētījis, ka monoriteni salīdzinoši maz izmanto jaunieši. Ar to pārvietojas pārsvarā cilvēki ap gadiem trīsdesmit un vecāki. Saņemot braucamo, Andris cerējis, ka pēc vairāku video pamācību noskatīšanās pamocīsies ne vairāk kā desmit minūtes un tā lieta aizies.
“Ieslēdzu monoriteni, visapkārt iemirdzējās smukas gaismiņas. Uzliku kāju, tad pēkšņi ritenis aptinās ap kāju un no aizmugures ar pedāļiem sāpīgi iedeva pa potītēm. Es gar zemi, un gribēju to velna braucamo izmest laukā. Pirmajā dienā ar to man visa braukšana beidzās, jo potītes bija nodauzītas un nežēlīgi sāpēja,” smejas Andris. Viņš atzīstas, ka nevienam nav rādījis jauno pārvietošanās līdzekli. Vispirms to aiznesis uz darba vietu pilsētas kultūras namā, bet tad sapratis, ka tur tomēr nebūs īstā vieta, kur mācīties, un aiznesis atpakaļ uz mājām.
“Bēniņos, turēdamies pie sienas, trenējos. Man ļoti grūti gāja (uzsver vairākas reizes – reakcijas piezīme). Likās, ka tiešām tas nav mans un nekad mūžā neiemācīšos braukt ar vienu ratu. Neatlaidība un vēlme apgūt to briesmoni bija tik milzīga, ka lēnu garu jau sāku pamazām nobraukt vienu, tad divus metrus. Problēma jau nav cilvēka līdzsvarā, bet gan galvā. Tā ir domāšanas vaina,” ir pārliecināts Andris. Viņš atceras, ka kādu reizi Inesīte uzkāpusi bēniņos, ieraudzījusi vīra braucamo un priekā iesaukusies: “O! Mums jauns putekļu sūcējs, bet kaut kāds dīvains!”
Braucējs atceras, ka pirmo reizi ar monoriteni uz ielas izgājis aptuveni pēc mēneša. Ātrāk neesot uzdrošinājies. Viņš pieļauj, ka, iespējams, jaunieši prasmi braukt apgūtu daudz ātrāk, jo, kā pats secina, tomēr jau sasniegts solīds vecums – vairāk nekā piecdesmit gadi. Turklāt viņš nekad neesot stāvējis ne uz slidām, ne arī skrituļslidām, jo uzskata, ka ar līdzsvaru esot milzīgas problēmas.
“Tomēr iemācījos un tagad droši visiem saku – tas no transporta līdzekļiem ir visdrošākais. Ja to apgūst, tad ir pats spējīgākais manevrēt. Braucot ar to, joprojām nespēju aprakstīt sajūtas – tas ir kā lidot virs zemes. Tas man sagādā milzīgu prieku,” atzīstas Andris. Viņš stāsta, ka ar to var braukt gandrīz visu gadu, jo ziemas praktiski nav. Braucējs rēķina, ka ar monoriteni nobraucis pusotru tūkstoti kilometru. Ar personīgo automašīnu nemaz tik daudz nenobraucot, jo tā praktiski netiekot lietota. Andris atklājis, ka arī veselībai tas nācis par labu – jau labu laiku bijušas problēmas ar muguru, bet tagad tās ir pazudušas kā nebijušas. An­dris priecājas, ka Inesīte sākusi braukt ar viņa skrejriteni. Andris pieļāvis, ka arī vēl kāds cits sāks braukt ar monoriteni. Priecājas, ka braukšanas prasmi apguvis arī draugs Gints.   
Tagad, kad pirmo monoriteni “izkodis” līdz kaulam, šogad An­dris ticis pie vēl jaudīgāka. Ar pirmo vienā braukšanas reizē varējis nobraukt kādus astoņpadsmit kilometrus, jo, kā pēc tam atklājies, tas nav bijis īsti piemērots Andra svaram. Ja jābrauc kalnā, tas pēkšņi var atslēgties, un tad seko kritiens. Andris rēķina, ka pirmajā braukšanas mēnesī ir kritis trīs reizes.
“Visās krišanas reizēs sapratu, kāpēc tas notika. Pie braucamā jā­pierod, jo kājas tāpat nogurst. Negribēju kāpt nost, jo ātrāk gribējās mājās. Ātrāk sāku braukt un nevarēju vairs to savaldīt un dabūju lekt krūmos. Otrreiz kritu, jo ietvei neuzbraucu perpendikulāri, bet gandrīz paralēli. Trešajā reizē kritu, jo gribēju padižoties – pārāk strauji uzņēmu ātrumu, motoram bija pārslodze, tāpēc tas sāka ļodzīties. Pirmais monoritenis attīstīja ātrumu līdz divdesmit kilometriem stundā,” atklāj Andris.
Ar jaudīgāko monoriteni nobraukts jau gads. Andrim āķis ir lūpā, un viņš pēta vēl jaudīgākus braucamos.
“Braucot atstāju pozitīvu iespaidu uz apkārtējiem. Mani ieraugot, cilvēki smaida un pamāj sveicienu. Nav tā, ka izraisu negatīvas emocijas,” priecājas valcēnietis.
Kategorijas

Kategorijas