Dodamies dabā – mežā, kas glabā noslēpumus un mīklas bez atbildēm

2020. gada 15. septembris 10:03

546

Dodamies dabā – mežā, kas glabā noslēpumus un mīklas bez atbildēm

Strenču puses meži glabā neatklātus noslēpumus un liecības par sen aizgājušiem laikiem, – ne velti tos caurvij Gaujas kultūrvēsturiskā taka, kas sākas Plāņu pagasta Oliņās, netālu no meža muižas. Tā Oliņās uzcelta 19. gadsimta beigās kā Karla Dītriha fon Lēvenšterna īpašumā esošās Valmiermuižas daļa – saimniecības muiža meža īpašumu pārvaldīšanai.

Oliņu bijušās muižas kompleksā mūsdienās dzīvo cilvēki, tālab “Ziemeļlatvijas” rīkotā pārgājiena maršrutā, izstaigājot Gaujas kultūrvēsturiskās takas sākumu, šis objekts apskatē nav iekļauts, to var apskatīt no ceļa, garāmbraucot.

Pa senu viensētu pēdām

Oliņu meža muižai saglabājusies 19. gadsimta beigu Vidzemes reģiona lauku muižām raksturīgā regulāra tipa apbūve ap slēgtu pagalmu. Centrālajā daļā atrodas dzīvojamā ēka, kas celta kā koka guļbūve uz plēstu laukakmeņu pamatiem, bet interesantākā vēstures liecība ir rodama dziļāk pagalmā – no plēstiem laukakmeņiem būvētā pagraba un saimniecības ēkas fasādē iekalts celšanas gads “1895” un iniciāļi “EvL” norādot uz fon Lēvenšternu īpašumu.

“Ziemeļlatvijas” rīkotais pārgājiens kopā ar meža biotopu eksperti Ivetu Enci aizvadītajā sestdienā sākas dziļāk mežā aiz Oliņu muižas – bijušās kokmateriālu pludināšanas krautuves vietā Gaujas krastā – tautā dēvētā par Valgumu, kur mūsdienās Gaujas plostnieku svētku laikā stāvajā krastā piestāj plosts pēc pirmās dienas brauciena. Tur arī atrodas informatīvais stends ar Gaujas kultūrvēsturiskās takas shēmu.

Senāk šī vieta, kur sākas mūsu pārgājiens, bijusi viena no krautuvēm, uz kuru zemnieki jau ziemā ar ragavām nogādāja pludināšanai pa Gauju paredzētos kokmateriālus. Krautuves atradās tuvu mežu masīviem, kuros bija paredzēta koku ciršana. Pludināšanu veica, kokus sasienot plostos vai pludinot vaļēji, līdz tas vairs nebija nepieciešams, attīstoties autotransportam. Piemēram, Gaujā kokmateriālu pludināšanu beidza 1968. gadā.

Taču līdz tam Gaujmalas apvidū pie Oliņām cilvēki saimniekoja un strādāja pamatīgi. Gaujas kultūrvēsturiskajā takā Latvijas un Igaunijas teritorijā ir pavisam 42 apskates objekti, no tiem 12 atrodas takas sākuma posmā, Oliņu puses mežos, un ir vēsturisku notikumu un darbu liecinieki, norādot uz mežsaimniecības vēsturi, senām robežām un ceļiem un akmens krāvumiem mežos, kuru pielietojums mūsdienu cilvēkiem ir mīkla bez atbildes.

Savukārt par to, ka kādreiz Oliņu puses mežos bijušas Latvijas pirmās brīvvalsts laikā un vēl senāk iekoptas viensētas, kur dzīvojuši un strādājuši cilvēki, mūsdienās liecina tikai māju un saimniecības ēku drupas un veci koki. “Kaķi”, “Zeiri”, “Gailīši” – šo un citu saimniecību vairs nav. Vēl turas “Vecmājas”, gar kurām ved mūsu pārgājiena maršruts.

Pārgājiena vecākā dalībniece, 81 gadu vecā Ruta Bilinska no Cēsīm, pat paņēmusi līdzi vecas fotogrāfijas, kurās redzamas “Gailīšu” mājas aizvadītā gadsimta 60. gadu sākumā. Tur viņa dzīvojusi bērnībā un jaunībā, no 1948. līdz 1963. gadam. Pati māja un saimniecības ēkas (klētis, vāgūži un rija) esot uzceltas vēl senāk – 19. gadsimtā.

“Mājas gals, kurā mēs dzīvojām, saucās “Gailīši”, bet mežsarga gals – “Mežgaiļi”. Es tad biju jauna. Valkā skolā gāju. Ārā no mājām tika vienīgi vai nu ar zirgu, vai kājām. Te viss tagad izskatās citādāk, vietas, kur kādreiz bija tīrumi un pļavas, ir aizaugušas. Izputējis viss,” nopūšas sirmgalve.

Tagad pāri vietai, kur kādreiz bija “Gailīši”, iet augstsprieguma līnija. No kādreiz lielas tuvējās viensētas “Kaķi” palikušas pāri zālē ieaugušas, vairāku no laukakmeņiem mūrētu ēku drupas.

“Te, pie Gaujas attekas, kādreiz bija skaistas, lielas, izkoptas pļavas. Vēl tagad acu priekšā stāv bērnībā redzētie skati. Kas tur bija par augu bagātību! Auga gan savvaļas orhidejas, gan gladiolas,” stāvot pie vietas, kur kādreiz atradās “Zeiru” viensēta, bet tagad ir mežs, atmiņās kavējas Rutas Bilinskas jaunākā māsa Zaiga Bilinska, arī mūsu pārgājiena dalībniece.

Netālu atrodas “Vecmājas”, kas apdzīvotas arī mūsdienās. ““Vecmāju” saimniekus izsūtīja 1949. gadā. Viņi audzēja zirgus, tie ganījās aplokos. Atceros, ka viena sieviete no izvešanas izglābās, atskrēja uz mūsu māju un raudādama krita manam tēvam ap kaklu,” atceras Zaiga Bilinska.

Bedres, kas nodarbina pētnieku prātus

Taču tas, kas nemainās un ir raksturīgs Oliņu puses sausajam, skrajajam priežu mežam, ir dabas bagātības. Arī šajā pusē atrodas aizsargājamo ainavu apvidus “Ziemeļgauja” – unikāla teritorija gar dabisku, neregulētu Gauju ar vecupju sistēmu, botāniski vērtīgām pļavām, veciem jauktiem un lapkoku mežiem.

Šeit, netālu no bijušajām “Kaķu” mājām, daļēji aizaugušas Gaujas vecupes malā, senkrasta nogāzē, skujkoku mežā atrodas Kaķu dižpriede – vecākais augošais koks mežā un, iespējams, pati vecākā zināmā dižpriede Latvijā, kuras vecums varētu būt 400 gadi. Varenais koks apzināts 1998. gadā un piesaistījis dabas pētnieku uzmanību ne tikai ar savu 3,05 metrus lielo apkārtmēru. Daudzas vecās dižpriedes augumā ir nelielas, bet Kaķu priedei ir slaids, aptuveni 15 metrus augsts, kolonnai līdzīgs stumbrs, kas liecina, ka šī dižpriede, iespējams, vienmēr ir augusi mežā un tiekusies pretim saulei cauri un garām citu koku vainagiem.

Kādu citu varenu koku – Kaķu dravas dižpriedi – zemē nogāzusi 2005. gada vētra. Tagad, kad kokam ir atdalījusies miza, tā apkārtmērs ir 2,85 metri, bet savulaik priede sasniegusi dižkoka izmēru ar trīs metrus lielu apkārtmēru. Kaķu dravas dižpriedes īpašā vērtība ir labi saglabājusies dores vieta, kas kokā izkalta 2,3 metru augstumā virs zemes. Dores dobums ir 0,5 metrus dziļš un 1,5 metrus augsts. Šādas dravas priedes Latvijā kādreiz bijušas tūkstošiem, bet atlikušās liecina par senām dravniecības tradīcijām. Bišu koki kā ļoti nozīmīga bagātība minēti senākajā rakstītajā avotā par Latvijas vēstures notikumiem – Indriķa Livonijas hronikā, kur teikts ka 1212. gadā noticis strīds starp Cēsu ordeņbrāļiem un Autīnes latgaļiem par tīrumiem un bišu kokiem.

Ja par bišu kokiem mūsdienu cilvēkam, pateicoties vēstures liecībām, ir vismaz kaut kāds priekšstats, tad citādi ir ar bedrēm ar akmeņu sienām priežu silā, arī netālu no “Vecmājām”. Šīs bedres kopš to apzināšanas mūsdienās nodarbinājušas pētnieku un entuziastu prātus ar minējumiem, kam tās domātas. Savu versiju pēc apsekošanas devis arī Latvijā zināmais vēsturnieks un arheologs Juris Urtāns. Visticamāk, bedres ar akmeņiem rūpīgi izkrautām malām, kurās kaut kas dedzināts, kādreiz kalpojušas saimnieciskām vajadzībām. Vai tajās iegūtas kokogles, darva vai kādi citi labumi, tomēr nav skaidrs. Mazāk ticams, ka šajās bedrēs bijuši slēpņi vai patvēruma vietas, jo labi pārskatāmais sils un ceļa tuvums nav tam piemēroti apstākļi. Kopumā mežā ir vairākas taisnstūra formas bedres, no kurām četrām malas izliktas ar akmeņiem, bet ceļam tuvākā bedre nav līdz galam izveidota. Bedru regulārie izmēri un augstās temperatūrās apdegušie akmeņi liek domāt par senu saimnieciska rakstura kultūrvēstures pieminekli, kāds citviet Latvijā nav saglabājies.

Savukārt mežā pie “Vecmājām” interesanta vieta ir bedres, kuru malās ir sakrauti šķautnaini akmeņi. Mūsu gide Iveta Ence stāsta, ka, pēc Jura Urtāna domām, tās bijušas akmens plēšanas vietas, lai iegūtu būvmateriālu. Ap akmeni atraka zemi, tad akmeni sakarsēja un saurba, pēc tam lēja virsū aukstu ūdeni, lai tas sasprāgtu.

Ne velti tur būs “Sēņu ceļš”

Vislabāk Gaujas kultūrvēsturiskās takas sākumu Oliņu puses mežos izstaigāt vasaras otrajā pusē un rudens sākumā, jo tad pastaigu var savienot ar ogošanu un sēņošanu. Brūklenes, mellenes, baravikas, gailenes, bērzlapes un citas sēnes tika arī mūsu pārgājiena dalībniekiem, turklāt, pateicoties tam, ka mūsu vidū bija sēņu zinātāja Zaiga Kaire, ieraudzījām arī tādas sēnes, kurām citkārt būtu pagājuši garām, piemēram, brūnzobi – mazu sēnīti, kas atgādina zefīra gabaliņu ar želejkonfektēm viducī. “Tā ir brūnzobe, tikai nevaru pateikt, vai tā ir rūsganā vai Peka brūnzobe,” parādot savu atradumu, skaidro Zaiga Kaire. Vienīgais paņēmiens, kā tās atšķirt bez mikroskopēšanas, ir kādu sēnes gabaliņu pagaršot.

Abas brūnzobes ir vidēja izmēra (trīs līdz 10 centimetri) sīkstas konsistences adateņsēnes. Mitrumā uz augļķermeņa augšpuses mēdz izveidoties asins sarkana vai brūnsarkana šķidruma pilieni. Ēdama nav nedz viena, nedz otra brūnzobe gan sīkstās konsistences, gan nepatīkamās garšas dēļ.

Arī vēršmēleni dažs labs no pārgājiena dalībniekiem redzēja pirmo reizi, bet, ja kāds agrāk šo sēni bija pamanījis mežā, tad nezināja, kas tā tāda ir. Parastā vēršmēlene jeb medene aug sausos priežu mežos. Šās sēnes cepurīte ir brūna ar lielām, biezām, koncentriskos riņķos novietotām zvīņām. Vēršmēlene ir ēdama sēne, bet ar īpatnēju garšu. Jaunās medenes var cept bez iepriekšējas novārīšanas, bet vecākas sēnes ir ieteicams novārīt rūgtās garšas dēļ. Medenes var izžāvēt un sadrupināt, pēc tam miltus izmantojot kā piedevu vai garšvielu ēdieniem.

Mūsu pārgājiena dalībniece rīdziniece Zaiga Kaire par sēnēm zina daudz, viņas fotogrāfijas ir pat “Lielajā Latvijas sēņu grāmatā”, ko sarakstījušas Inita Dāniele un Diāna Meiere.

Ikdienā Zaiga ir dabas gide, viņai pieder uzņēmums “Uzzini – Iepazīsti”. Zaigas sākotnējā profesija ir projektu vadītāja, par augiem un sēnēm viņa daudz uzzinājusi pašmācības ceļā. “It īpaši mani interesē ēdamās sēnes un ēdamie augi, par to stāstu arī pārgājienos. Man patīk vest cilvēkus dabā un mācīt viņiem par dabu. Un arī cilvēki pēdējos gados arvien vairāk interesējas, kas notiek viņiem apkārt,” stāsta Zaiga Kaire.

Pateicoties viņai, piemēram, es pirmo reizi uzzināju, ka šad un tad mežā redzētais krūms (šoreiz tas patrāpījās mūsu maršrutā izcirtuma malā) ir indīgā zalktene, kam indīgas ir ne tikai sarkanās ogas, bet visas auga daļas. Zied ļoti agri iesārtiem ziediem uzreiz pēc sniega nokušanas, lapām plaukstot.

“Senie latvieši zalkteni izmantoja medicīnā zobu ārstēšanai. Uztaisīja irbulīti un bakstīja sāpošo zobu, kamēr tas izkrita. Tikai blakus efekts bija tāds, ka arī veselie blakus zobi varēja izkrist,” spriež Zaiga.

Zalktenei ogu vairs nebija, tāpēc nebija jābažījas, ka kāds tās varētu nogaršot, toties mūsu pārgājiena dalībnieki varēja saēsties brūklenes un mellenes, cik vien tīk, kā arī salasīt pilnus grozus ar sēnēm

Mūsu gide Iveta Ence teic, ka ne velti Oliņu puses meži ir iekļauti topošajā Sēņu ceļā, jo te nekas nav jāizgudro no nulles, daba jau visu pasniedz uz paplātes. Projektā “Sēņu ceļš” ir iesaistītas četras Eiropas valstis, no Latvijas puses piedalās arī biedrība “Lauku partnerība “Ziemeļgauja””, kas darbojas arī Strenču novadā. Projekta mērķis ir izveidot starptautisku “Sēņu ceļu”, kam viens no nolūkiem ir attīstīt sēņu un citu meža nekoksnes resursu tematisko tūrismu lauku teritorijās kā tūrisma tirgum pievilcīgu nišu un kā vietējās ekonomikas dažādošanas instrumentu.

Kas var būt labāk par šo!

Kad aptuveni 10 kilometru garā mūsu pārgājiena finišā vaicāju dalībniekiem, vai patika un vai vajag ko līdzīgu atkārtot, visi vienbalsīgi sauc: “Jā!” Kaut viņi ir no dažādām vietām – Smiltenes, Valkas, Trikātas, Rīgas, Ikšķiles, Cēsīm un citām – visus vieno patika būt dabā un kustībā, redzēt un uzzināt kaut ko jaunu.

Viens no pārgājiena dalībniekiem, smiltenietis, Rīgā praktizējošais fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts Uģis Beķeris vairāk kustēties iesaka ne tikai saviem pacientiem, bet arī pats to regulāri dara. Diemžēl viena daļa cilvēku par fiziskām aktivitātēm aizdomājoties tikai tad, kad jau sākas veselības problēmas un medikamenti vairs nelīdz. “Es vienmēr saku, – ir jākustas, bet ar prieku, nevis tāpēc, ka dakteris tā teica. Un vēl, – ir jāsporto ar mēru!” piebilst Uģis Beķeris.

“Kas var būt labāk par pastaigu svaigā gaisā, mežā,” par mūsu pārgājienu priecājas arī smilteniete Laima Balode, un iebildumu nav arī viņas dēlam trešklasniekam Edvardam, vēl vienam pārgājiena dalībniekam.

Valgas iedzīvotāja Aida Žukovska “Ziemeļlatvijai” teic, ka viņa necenšas skriet ekskursijās uz ārzemēm, bet labprātāk iepazīst tuvāko apkārtni, šajā gadījumā – Oliņu puses mežus, un tas, ka pārgājiens notiek organizēti, kolektīvā, ir labi, jo var iepazīt jaunus cilvēkus un uzzināt daudz jauna.

“Arī šoreiz uzzinājām tik daudz jauna, it īpaši par sēnēm. Es vienmēr lasu sēnes, ko zinu no bērnības, bet, lūk, izrādās izvēle var būt lielāka,” piebalso valcēniete Aija Rumjanceva.

Par to, ka cilvēkiem pārgājienā redzētais patika, mūsu gide Iveta Ence nebrīnās, jo pati vislabāk jūtoties priežu mežā – kā svētnīcā, un tādi Oliņu puses meži ir. Šajā pusē dominē skujkoku jeb boreālie meži, kurus veido gan priežu, gan egļu meži, un nereti tie mijas ar dažādām lapu koku audzēm.

Iveta Ence piebilst, ka ar dažām stundām ir par maz, lai izietu visu Gaujas kultūrvēsturiskās takas sākumu, piemēram, šoreiz izpalika pieminekļa jeb obeliska apskate par godu kādreizējam Krievijas lielkņazam Vladimiram Aleksandrovičam, cara Aleksandra Otrā brālim. Atbraucis medībās no Pēterburgas, viņš šajos mežos nošāvis 17 briežus, un viņa kolēģi, iemūžinot šo notikumu, uzcēluši te pieminekli. Bet tas lai paliek nākamajiem pārgājieniem, kaut individuāliem. Tikai, ja braucat uz Oliņu mežiem sēņu laikā, nazi un grozu mājās neatstājiet!

Vairāk foto no pārgājiena www. ziemellatvija.lv.

Pārgājiens tika organizēts projekta “Informējot iedvesmojam” ietvaros, ko īsteno laikraksts “Ziemeļlatvija” ar Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Raksts tapis ar Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

+ 2

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Dodamies dabā – mežā, kas glabā noslēpumus un mīklas bez atbildēm

Kategorijas