Redzamais un neredzamais

2009. gada 11. aprīlis 09:07

1427

Lielajā politikā ir gluži kā ar leduskalnu: redzama ir tikai tā daļa, kas virs ūdens. "Titanikus" gremdē tā daļa, kas nav redzama.

Katrai tautai vēstures gaitā izveidojies savs nacionālais raksturs, kas nosaka savu īpatnēju skatījumu uz norisēm pasaulē. Latviešiem ir raksturīga vaimanāšana un ņerkstēšana vietā un nevietā.

Šāds talants piemīt arī citām tautām, bet atšķirība tā, ka, teiksim, igauņi valdību lamā tikai savās virtuvēs, toties latvieši gatavi izkliegt pa visu pasauli. Ja tikai atrodas klausītājs, ikviens latvietis gatavs stundām klāstīt, cik mēs esam nelaimīgi un cik mums stulba valdošā elite.

Izrādās, šāda domāšana negāciju līmenī piemīt arī tiem latviešiem, kuriem vismazāk būtu iemesla vaimanāt. Piemēram, akadēmiķe Karnīte, komponists Pauls vai sekmīgais uzņēmējs Čepānis. Šo mūsu nacionālo savdabību veikli izmantoja krievu kino dokumentālisti, lai kārtējo reizi safabricētu melus par Latviju un latviešiem.

Kaut pieredzējuši visādas okupācijas un "atbrīvotāju" armijas, esam savās dvēselēs palikuši naivi dabas bērni, jo nespējam saprast, ka mūsu austrumu kaimiņš nebūt nelolo siltas jūtas pret nepateicīgajiem baltiešiem, kuri uzteikuši kopdzīvi varen plašajā komunālajā dzīvoklī un nolēmuši dzīvot paši savos kokos, staigāt kaut pastalās un pārtikt no sēnēm. Un vidusmēra latvietis aizvien nesaprot, ka krievu tauta ir radījusi pasaulē izcilākos falsifikāciju meistarus, tostarp žurnālistikā un televīzijas šovu veidošanā.

Un kārtējā melu filma par Latviju ir mūsu tautiešu mutes nesaturēšanas rezultāts.

Bīstama spēlīte

Jaunais zemkopības ministrs Dūklavs, nedaudz ieelpojis Briseles gaisu, nācis klajā ar "fiksu" ideju. Līdzīgi kā Briseles varenie latviešu zvejniekus un cukurbiešu audzētājus iekārdināja ar brangām kompensācijām par nozares likvidēšanu, tāpēc tagad uzradusies ideja kompensēt piena lopkopības izķērnāšanu. Zinot, ka deviņdesmit procenti govju fermu īpašnieku būtu ar mieru saņemt naudu par nekā nedarīšanu, tad sekas varētu būt katastrofālas.

Ir, protams, gadījumi, ka zemniekam, gribot negribot, jābankrotē, jo piena pārstrādes uzņēmumi dažreiz samaksā tikai divus santīmus litrā. Šajos gadījumos Briseles nauda būtu īsti noderīga, lai cilvēki varētu pārorientēties uz citu kultūru audzēšanu.

Varētu saņemt struktūrfondu atbalstu un audzēt kaut enerģētiskos kārklus vai miežubrāli, jo jau tagad izveidoti vairāki uzņēmumi kurināmo granulu ražošanai. Pavisam nepieņemami tikai tas, ka granulas pārdodam zviedriem, jo paši savas koģenerācijas stacijas negribam būvēt. Bet varētu taču! Un granulas varētu gatavot arī no salmiem.

Pieminētais miežubrālis savvaļā vairs reti sastopams, jo upju palienas pārņēmuši alkšņi. Bet šī raženākā smilga izaug pāri cilvēka galvai, vienā vietā aug desmitiem gadu. Līdzīgi aug arī amerikāņu sāre. Man saistībā ar šo tikai viena baža: izaudzēs zemnieks miežubrāli simts hektāros, un rudenī pirms pļaušanas sausajā "kūlā" viens skaudīgs kaimiņš ielaidīs uguni.

Tikmēr par piena pārstrādes uzņēmumiem jāteic, ka nesaimnieciski uzņēmumi nav pelnījuši, ka tiem atļauj turpināt ņirgāšanos par zemniekiem. Atliek cerēt, ka krīzes veicinās lielo kombinātu nonākšanu piena ražotāju kooperatīvo sabiedrību īpašumā.

Finanšu un ekonomiskā krīze ar savu globālo mērogu piespiež pasaules valstu līderus saskaņot rīcības iespējas, lai pārvarētu grūtības. Tāds bija divdesmit lielāko valstu vadītāju samits Londonā, un jāteic, rezultāti ir cerīgi. Bet tajos atreferējumos, kas sasniedza Latviju vai Krieviju, gandrīz netika pieminēta pati galvenā līderu tikšanās.

Kamēr Maskavā redzēja tikai Medvedeva tikšanos ar Obamu, kam vairāk ceremoniāls raksturs, tikmēr palikusi nemanīta Ķīnas prezidenta Hu Dziņtao un ASV prezidenta Baraka Obamas divpusējā tikšanās, ko jau laikus gatavoja valsts sekretāre Hillarija Klintone. Te jārunā par "Lielo Divnieku", kas meklē iespējas līdzšinējo pretrunu pārvarēšanai, lai turpmāk kopīgi dominētu pasaules ekonomikā. Galvenais nav šo lielvaru pretrunas šodien, galvenais ir tendence un salīdzināmas svara kategorijas.

Krievijai mazas izredzes atgūt līdzvērtīgas lielvaras statusu. Putina sapnis līdz šim bijis viens: nodrošināt pilnīgu kontroli pār visiem Eiropas cauruļvadiem. Šajā nolūkā tiek plānoti jaunie gāzes vadi, bet esošo cauruļvadu tīklu sagrābšanu Kremlis loloja sākt ar Ukrainas teritoriju.

Tikai tāpēc izraisīti skandāli ar gāzes piegāžu pārtraukumiem, lai ES valstis saprastu, cik slikta ir Ukraina. Bet Eiropa saprata ko citu, un rezultātā tapa memorands (nodomu protokols) par gāzes vadu sistēmas modernizāciju un paplašināšanu Ukrainas teritorijā, palielinot caurlaides jaudu gandrīz divkārt.

Rezultāts būtu tāds, ka Eiropa gāzi pirktu uz Ukrainas - Krievijas robežas, un tālāk paši eiropieši zinātu, kā rīkoties. Putins kļuva nikns, sodījās par nerēķināšanos ar Krievijas interesēm, bet fakts ir tāds, ka Maskavai gāze tik un tā ir jāpārdod kādam, citādi tā būtu jāsadedzina lāpās.

Kremļa varasvīri, lai parādītu pasaulei "kuzkinu maķ", izsludina plānu par Arktisko bruņoto spēku grupējuma izveidi līdz 2016. gadam, jo esot jāsargā Ledus okeāns no dabas bagātību kārotājiem amerikāņiem.

Te vietā pieminēt dzīvo anekdoti, ko atstāstīja kāds komentētājs. Esot TV demonstrēti piepūšamie tanki un lidmašīnas, kas nule piegādātas Krievijas karaspēka daļām (izmanto pretinieka maldināšanai). Komentētāja puišelis saistībā ar to jautājis tēvam: "Vai tad mūsu armija arī piepūšama (naduvnaja)?"

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Redzamais un neredzamais

Kategorijas