Pasaule mainās jeb latviešu gids palsmanietis Ilmārs Mednis par “Covid-19” laiku

2020. gada 16. septembris 15:20

1268

Pasaule mainās jeb latviešu gids palsmanietis Ilmārs Mednis par “Covid-19” laiku

Raksts publicēts laikrakstā 2020. gada 15. maijā. Intervijā gids Ilmārs Mednis dalās pārdomās par ceļošanu un kā to ietekmēs "Covid-19".

Ja pasaulei triecienu nebūtu devis “Covid-19”, tad Ilmārs Mednis tagad atrastos nevis savās mājās Smiltenes novada Palsmanes pagastā, bet gan Itālijā vai Bosnijā un Hercegovinā, uz kurieni kā uzņēmuma “Impro Ceļojumi” gids un grupas vadītājs būtu aizvedis kārtējo tūristu pulciņu no Latvijas, bet pēc tam devies uz nākamajām valstīm.

Vasaras sezonā ārzemes Ilmārs nomaina teju kā sprinta skrējienā, citu pēc citas. Pats parēķinājis, ka gadā viņam ir vidēji 26 ārzemju tūrisma braucieni: vasarā galvenokārt uz Itāliju un Poliju, bet ziemā – uz arābu zemēm: Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Omānu, Kataru, Bahreinu, Maroku, Irānu, pēdējā laikā arī uz Vidusāzijas valstīm.

Tūrisma nozarē kā grupas vadītājs un gids Ilmārs Mednis strādā 12 gadus. Pasaulē noteikto ierobežojumu dēļ viņš šobrīd, tāpat kā visa nozare, atrodas dīkstāvē. Ilmārs seko līdzi situācijai ārzemēs, sazinoties ar saviem kolēģiem gidiem Itālijā, arābu pasaulē un citās valstīs, kuras, tāpat kā Latvija, cīnās, lai mazinātu vīrusa izplatību.

- Esi redzējis valstis ar atšķirīgām kultūrām un tradīcijām, atšķirīgu dzīvesveidu un atšķirīgu mentalitāti, bet tagad tām visām ir viena kopīga problēma – “Covid-19”. Kā šis vīruss ir izmainījis šo valstu ierasto ikdienu?

- Vissarežģītākā situācija viennozīmīgi ir Itālijā. Ja pie mums, Latvijā, ir ārkārtas stāvoklis, tad Itālijā ir karantīna. Ar vārdu “karantīna” var vilkt paralēles ar viduslaikiem, kad Eiropā plosījās buboņu mēris un Venēcijā, Dalmācijā, kas ir tagadējās Horvātijas teritorija, un vēl dažās vietās bija aizliegts tirgotājiem mēra laikā iebraukt pilsētā, kamēr viņi nebija atsēdējuši uz salas 40 dienas. Tie, kuri nebija šo 40 dienu laikā nomiruši, varēja ienākt pilsētā, jo viņi nebija slimi, – mēra inkubācijas periods bija mazāks par 40 dienām. Itāļu valodā 40 ir “kvaranta”, un periodu, kas bija jānosēž uz salas, sauca “kuarantina”. Tā arī radās nosaukums jēdzienam, kas medicīnā zināms kā izolācija, karantīna. Un tagad Itālijā ir karantīna – ļoti skarba. Cilvēki ir ļoti ierobežoti. Viņi nedrīkst iziet no mājas, nevar pastaigāties svaigā gaisā. Vēl nesen, 8. maijā, runāju ar savu paziņu, kura dzīvo nelielas Toskānas pilsētiņas nomalē un devusies pastaigāties svaigā gaisā tuvējā mežā. Pat tur viņu “nogūstījuši” policisti un uzlikuši 400 eiro sodu, kaut gan apkārt nebija neviena cilvēka un mana paziņa pa meža celiņu staigāja viena pati. Itālijā ir vesela sērija ierobežojumu, taču itāļi ir cilvēki, kuri ārkārtīgi komunicē ārpus mājas, šāda kultūra viņiem ir jau daudzus simtus gadu, un tagad tas ir nogriezts nost. Atšķirībā no latviešiem, kuri ir vairāk vērsti uz sevi un var arī tīri labi iztikt bez komunikācijas kādu laiku, bet itāļiem tas ir ļoti grūti, domāju spāņiem un frančiem – tieši tāpat. Itāļiem tradicionāla ikdienas sastāvdaļa ir satikties no rīta krodziņā un iedzert kafiju, bet vakarā pasēdēt kopā bārā, iemalkot kādu dzērienu un pārrunāt jaunumus dzīvē. Tad vēl Itālijas ekonomika šo ierobežojumu dēļ ir pamatīgi iedragāta. Lielākā daļa uzņēmumu ir slēgti, tāpēc cilvēkiem ir jādzīvo ar to, kas ir maciņā, un ar pabalstu. Itāļiem ir arī tāda nianse, ka viņi smagi pārdzīvo krīzes situācijas. Viņi savā ziņā it drusciņ lielībnieki. Itāļiem visam jābūt kārtībā, un, ja kaut kas no tās lielās kārtības nav vai arī nav kaut kā no lietām, kurām standartā jābūt (mašīnas, dzīvokļa, vasarnīcas laukos vai pie jūras), tad viņi ārkārtīgi smagi pārdzīvo. Tas grauj viņu sociālo stāvokli sabiedrībā, bet stāvoklim Itālijā ir milzīga nozīme. Šie pēdējie gandrīz trīs mēneši itāļiem ir emocionāli un finansiāli grūts laiks.

- Manā skatījumā latvietis pēc savas mentalitātes ir viensētnieks, savrupnieks, līdz ar to mums ierobežojumus pārdzīvot varbūt ir vieglāk.

- Es uzskatu, ka katrā valstī eksistē tāda lieta, ko es saucu par kolektīvo apziņu. Arī mēs, latvieši, tādu visi kopā veidojam, un latviešu kolektīvā apziņa ir daudz pacietīgāka nekā itāļu. Mēs esam tādi stabili, fundamentāli. Protams, izņēmumi ir vienmēr, bet es runāju par lielo masu. Mēs, latvieši, daudz domājam, pirms kaut ko darām. Esam apzinīgi, organizēti, vairāk tendēti uz drošības ievērošanu. Ja kaut kas nav labi, tad – “ai, ai, nē!”.

- Domā – esam likumpaklausīgi pilsoņi?

- Nē, es nedomāju to, jo latvietis var izdomāt mierīgi pārkāpt likumu, ja viņš uzskata, ka tajā nekā slikta nav. Mēs esam tendēti uz to, ka mums šo sērgu nevajag un, ja jau ir jāizsargājas, tad izsargāsimies, uzupurēsimies kopējam labumam. Taču droši vien kolektīvā apziņa drīz pieprasīs lielāku brīvību, jūtot, ka situācija normalizējas. Es pagaidām nedodu ne pieci par “Covid-19” otro vilni. Kurš tad īsti par šo vīrusu līdz galam zina? Cilvēki bieži izplata ziņas, kuras paši nepārbauda. Es šajā ziņā esmu ļoti uzmanīgs. Ja es kaut ko izplatu un dodu tālāk, tad mēģinu iepriekš pārbaudīt informācijas patiesumu. Tas man ir raksturīgi arī no darba viedokļa. Ja man kā grupas vadītājam kāds kaut ko uzprasa un es nezinu atbildi, tad fantāzijas nepārstāstu. Saku cilvēkam, – “pagaidiet, es noskaidrošu un tad izstāstīšu”.

- Atgriežoties pie Itālijas, vai esi bijis reģionā, kurā viss sākās?

- Jā. Visvairāk saslimušo un viskritiskākā situācija ir Itālijas ziemeļos, Lombardijas reģionā – Milānā un apkārtnes pilsētās, un arī Veneto reģionā. Tur joprojām īsti labi neklājas, bet galvenais vilnis ir garām. Ja īsi jāraksturo Lombardijas reģions un Milānas apkārtne, tad tas ir nopietnas rūpniecības centrs. Tur viss ir ļoti industriāls. Bieži vien pašu itāļu vidū eksistē salīdzinājums, ka Itālijas ziemeļi ir ļoti bagāti, jo tur ir rūpniecība, ražošana, uzņēmumi, daudz modes namu, lieli mašīnbūves uzņēmumi. Itālijā ražo daudz dažādu darbgaldu, automatizētās iekārtas, un lielāko tiesu tas notiek Itālijas ziemeļu daļā, Lombardijas reģionā. Veneto reģions savukārt ir vairāk pazīstams ar jēdzienu “Veneto līdzenums”. Tas ir agrāro tehnoloģiju un agrārās industriālās ražošanas centrs, jo tur ir ārkārtīgi auglīgas augsnes un ārkārtīgi līdzena teritorija. Braucot no Itālijas ziemeļiem līdz Apenīnu kalniem, apvidus ir līdzens kā galds. To visu daudzu desmitu tūkstošu gadu laikā ir izveidojusi Po upe, kas bieži ir pārplūdusi, no kalniem nesot līdzi dūņas un dubļus. Tas viss ir krājies, slāņojies un izveidojies par ļoti auglīgu reģionu. Šo divu iemeslu – industriālās rūpniecības un industriālās lauksaimniecības – dēļ Itālijas ziemeļi ir krietni bagātāki par pārējo valsts teritoriju. Cilvēki tur ir vairāk eiropeiskāki, daudzi ir gaišiem matiem, zilām acīm, kas nav īsti itāļiem raksturīga iezīme. Savukārt Itālijas dienvidi ir salīdzinoši trūcīgi. Tur ir klintis, kalni, vulkāni. Īsti nav tā plaši industriāli kur izvērsties. Un, lūk, šajā bagātajā Itālijas ziemeļu daļā tad arī koronavīruss vissāpīgāk ir iespēris. Piemēram, Toskānā, Itālijas dienvidos, arī ir slimie, bet ne tik daudz kā Lombardijā un Veneto.

- Vai tas varētu būt saistīts ar atšķirīgu Itālijas apdzīvotības blīvumu?

- Itālija, kurā ir 64 miljoni iedzīvotāju, ir diezgan vienmērīgi apdzīvota. Braucot visu laiku redzi namus, ciematus, pilsētas citu aiz citas. Drīzāk jāņem vērā tas, ka Itālija ir tūrisma zeme. Itālijā vienmēr bijis ļoti daudz ķīniešu tūristu. Ķīna kā valsts ārkārtīgi strauji ekonomiski attīstās, burtiski katru dienu tur pieaug turīgu cilvēku skaits, un, ja cilvēkam ir nauda, tad viņš ceļo pa pasauli. Nav noslēpums, ka daudzi itāļu modes nami līdz krīzei sāka organizēt savu ražošanu, orientējoties nevis uz vidējo Eiropas, bet uz vidējo Ķīnas pircēju. Nav nekāds brīnums, ja no Ķīnas uz Florenci atbrauc bagāta ķīniešu meitiņa, lai nopirktu, piemēram, “Gucci” somiņu, kas pasaulē ir tikai vienā eksemplārā un maksā ap 6000 eiro.

- Un kā “Covid-19” uztver arābu zemēs?

- Arābiem viss ir drusciņ citādāk. Arābu pasaule dalās divās kategorijās. Ir bagātās arābu zemes, un ir arābu zemes, kuras ir ārkārtīgi trūcīgas. Pie bagātajām pieder visas tās valstis, kur ir naftas un dabas gāzes atradnes – Apvienotie Arābu Emirāti, Katara, Omāna, Bahreina, Kuveita, Saūda Arābija, daļēji arī Jordānija. Trūcīgo kategorijā ir visas tās valstis, kurās arī ir nafta, bet kurās notiek kari, nemieri, reliģiski strīdi, kur ir nestabilas, manipulējamas valdības un tamlīdzīgi. Tāpēc reakcija uz vīrusu arābu zemēs ir atšķirīga. Man vislabāk zināmajos Emirātos pie varas ir jau gadu simtiem saimniekojoša monarhu ģimene. Cilvēki, kuri šo valsti pārvalda, ir ļoti gudri, sava veida top līmeņa menedžeri. Es viņus savā ziņā apbrīnoju, jo, neskatoties, ka viņi ir miljardieri, pat multimiljardieri, viņi arī attīsta valsti un rūpējas, lai tas, kas valstī tiek darīts, neaiziet zudumā “Covid-19” krīzes laikā. Reāls piemērs ir tas, ka Emirātos šogad oktobrī vajadzēja notikt vispasaules izstādei “Expo 2020”. Nesen izlasīju, ka izstāde ir pārcelta uz 2021. gadu. Tas droši vien ir pareizi, un nav šaubu, ka pasākums būs augstā līmenī. Emirāti patiesībā turas ne tik daudz uz naftas, cik uz nekustamā īpašuma tirgus attīstību un uz tūrismu. Valsts mērķis ir dabūt pēc iespējas maksimāli daudz tūristu, un, lai to saglabātu, Emirāti dara visu iespējamo, lai cīnītos ar “Covid-19”. Tagad viņiem ir izolācija. Visi sēž mājās. Dubaijas pilsētai cauri iet šeiha Zajeda ceļš, tur ir septiņas joslas abos virzienos, kur no rīta un vakarā abos virzienos ir sastrēgumi. Bija milzīgi dīvaini nesen video ieraudzīt, ka šī iela ir pilnīgi tukša. Valstī arī tiek dezinficētas ielas un tirgi, tiek kontrolēti cilvēki, tiek izdoti valdošās monarhu ģimenes rīkojumi, ko drīkst darīt un ko ne. Emirāti ļoti seko līdzi jaunajām tehnoloģijām. Piemēram, šobrīd ir jaunums tāds, ka visā valstī policisti sekos līdzi cilvēku veselības stāvoklim ar speciālām brillēm, kuru tehnoloģija izstrādāta Singapūrā. Singapūra ir pirmā valsts pasaulē, kur tādas brilles lieto, Emirāti – otrā valsts pasaulē. Kad policists paskatās uz cilvēku, tad ar šo briļļu palīdzību viņš var noteikt, vai viņam ir paaugstināta temperatūra vai nav. Neskatoties uz to, ka vairākas arābu valstis ir ārkārtīgi bagātas, tās tāpat cieš lielus zaudējumus, jo ir pamatīgi iedragātas šo valstu galvenās nozares – nekustamo īpašumu tirgus un tūrisms.

- Vai visās arābu valstīs ir “Covid-19”?

- Jā, visās. Kad februāra sākumā atgriezos no Kataras un Bahreinas, tur viss jau sākās. Nesen sazinājos ar savu Bahreinas gidu, – pie viņiem neesot tik traki kā Itālijā, bet bojāgājušo no vīrusa ir vairāk nekā Latvijā. Kas attiecas uz trūcīgajām valstīm, tad, piemēram, Jemenā “Covid-19” var izraisīt katastrofu. Jemena ir trūcīga arābu zeme, kas iesaistīta pilsoņu karā un kurai pasaules sabiedrība, manuprāt, pievērš nepelnīti maz uzmanības. Jemenā ir pret nostatījušies divi galvenie islama reliģiskie novirzieni – šiīti un sunnīti. Jemenas ziemeļu daļā dzīvo šiīti, dienvidos – sunnīti, un abas puses it kā savā starpā karo, taču būtībā karo nevis jemenieši aiz savas vēlmes karot. Valsts ziemeļu daļu lielā mērā finansē Irāna, kura ir izteikti šiītu zeme un kura grib palielināt ietekmi Tuvo Austrumu reģionā. No otras puses ir Arābu koalīcija, ko lielākoties pārstāv sunnīti un kurā ietilpst lielās, spēcīgās arābu valstis – Saūda Arābija, Katara, Kuveita, Jordānija, Apvienotie Arābu Emirāti. No pasaules sabiedrības, ANO, Pasaules Veselības organizācijas jau dzird saucienus, ka šobrīd, “Covid-19” laikā, Jemenā vajag apturēt karošanu, lai jau tā esošajai humanitārajai krīzei nepievienotos vēl arī šīs slimības izraisītā krīze. Kara dēļ ārzemnieki uz Jemenu nebrauc un varbūt iespējas ievazāt vīrusu tur ir mazākas, taču, ja tā notiks, sekas būs trakākas nekā Itālijā. Jemenā medicīna ir bērnudārza līmenī, valstī trūkst ūdens, ēdiena, strauji attīstās dažādas vietējās slimības, bērni slimo un mirst.

- Jau pašā sākumā viens no “Covid-19” uzliesmojuma epicentriem bija Irāna. Esi bijis arī šajā valstī. Vai zini, kas tur notiek tagad?

- Irāna ir islama režīma valsts, kurai ir diezgan ierobežoti sakari ar ārpasauli, taču iespēju robežās esmu sazinājies ar savu paziņu, vietējo gidu. Vispirms jāteic, ka Irāna ir unikāla ar savu valsts iekārtu. Tā ir islama republika, kurā pie varas faktiski ir garīgie jeb reliģiskie līderi. Vecākā paaudze vairāk atbalsta šos reliģiskos līderus, jo pati piedzīvojusi un atceras 70. gados notikušo Islama revolūciju, savukārt jaunā paaudze galīgi negrib ar to sadzīvot. Irāna ir bagāta valsts un varētu būt viena no reģiona spēcīgākajām valstīm, taču, iespējams, tieši reliģisko līderu nopelns ir tas, ka Irāna tāda nav. Kaut arī šajā valstī ir ceturtie lielākie naftas krājumi pasaulē, ir dabas gāze un daudz derīgo izrakteņu, attīstība ir apstājusies. Punktu nesen pielika ASV prezidents Donalds Tramps, kurš ļoti nopietni pastiprināja ekonomisko blokādi pret Irānu. Rezultātā valstī izveidojusies smaga ekonomiskā situācija. Degvielas cena nokrita ļoti zemu mūsu izpratnē. Kad es biju Irānā, benzīns maksāja četrus centus par litru, dīzeļdegviela – aptuveni divus, un tas viņiem šķiet ārkārtīgi dārgi, jo cenas lēciens benzīnam bijis no viena centa par litru uz četriem centiem. Kas attiecas uz vīrusu, tad Irānā vīrusa izplatība ir liela. Valstī ir daudz saslimušo un ļoti daudz mirušo. Irānas ekonomika kopumā ir vāja, norobežojusies no pasaules, ekonomikas jomā spēcīgākā saikne ir tikai ar ķīniešiem. Cilvēki Irānā šobrīd ir ļoti trūcīgi, un, jo trūcīgāki cilvēki, jo grūtāk viņiem ar tādām kataklizmām cīnīties. Daudz datu par saslimstību ar “Covid-19” uz āru nav, bet vienā brīdi internetā figurēja vēstis, ka Irānā mirušo ir tik daudz, ka normāli apglabāt nav iespējams, tāpēc tiek rakti masu kapi.

- Tā varētu būt patiesība?

- Domāju, jā. Irānas režīms ir spējīgs uz daudz ko. Piemēram, mums stāstīja, kā šajā valstī izrēķinās ar politiskajiem pretiniekiem. Irānā ir ārkārtīgi lieli, izžuvuši sāls ezeri, 70 līdz 80 kilometru gari. Pats esmu redzējis. Vasarā, kad ir ārkārtīgi karsts (un šajos ezeros ir īpaši karsts, karstuma rekords bijis plus 75 grādi), tad politiskos pretiniekus aizvedot ar helikopteru uz ezera vidu un izsēdinot. 90 procenti cilvēku no turienes neiznāk, bet tie, kuri spējuši iznākt, ir sajukuši prātā.

- Tu jau iepriekš teici – pēc “Covid-19” pasaule mainīsies, turklāt tā jau mainās un uz slikto pusi. Ko ar to domāji?

- Jebkura krīze liek mainīties pasaulei, un krīzei, tāpat kā medaļai, ir divas puses. Viena puse ir tāda, ka cilvēki mācās no tā, kas ir noticis. Arī mēs mācāmies. Domāju, cilvēki vēl ilgi ieturēs distanci no sev apkārt esošajiem. Otra, sliktā puse ir ekonomikas sagrāve. Analītiķi jau tagad runā par to, ka šī krīze būs dziļāka nekā 2008. gadā. Visvairāk mēs izjutīsim ekonomiskās sekas. Par savu nozari varu teikt, ka šobrīd tūrismā Eiropā bez darba ir aptuveni 37 miljoni cilvēku, un tad, kad tūrisms atgriezīsies daudz maz normālās robežās, kādi astoņi miljoni no viņiem jau vairs nestrādās savā jomā. Ir prognoze, ka tūrisms normālās sliedēs atgriezīsies tikai nākamgad.

- Zinu, ka tev ir vēl citi algoti darbi, bet, ja tu būtu tikai tūristu grupu vadītājs, tad tagad arī būtu palicis bez darba.

- Es nesēžu, rokas klēpī salicis. Domāju, kā nopelnīt nākotnē. Tagad esmu ķēries pie programmēšanas darbiem, radu programmu tūrisma nozarei, jo programmēšana ir lieta, kas man patīk un es sevi šajā jomā nepārtraukti pilnveidoju. Attiecībā uz tūrismu, iespējams, darbu varētu atsākt itin drīz, jo no 15. maija ir atvērtas Baltijas valstu iekšējās robežas un ir skaidrs, ka ļoti strauji attīstīsies vietējais tūrisms. Jau dzirdu cilvēkus runājam, ka nu tik krustām šķērsām izbraukāsim Igauniju un Lietuvu. Igauņi jau ver vaļā brīvdabas muzejus. Gan jau atvērti tiks arī krodziņi un restorāni. Piemēram, man jūnijā paredzētais brauciens ar “Impro Ceļojumi” uz Igauniju nav atcelts. Cilvēki nav atteikušies. Itālijas braucieni vasarā gan ir atcelti.

- Kad uz Itāliju varēs braukt droši?

- Domāju, ka rudenī, ja saslimšanu ar “Covid-19” kļūs mazāk. Cerams, ka tā notiks. Lasīju, ka vīruss ar laiku zaudē savu spēku un viņu var salīdzināt ar cilvēku. Cilvēks sākumā ir jauns, aktīvs, spēcīgs, bet pamazām, kad kļūst vecāks, zaudē spēku. Bet, runājot par tūrisma nozari, tūrisms ļoti mainīsies. Aviokompānijas būs pirmās, kas atsāks darbu, bet, ja būs tā, ka katra otrā sēdvieta būs jāatstāj brīva, tad avio ceļojumi šo ierobežojumu dēļ būs dārgāki nekā pirms “Covid-19” krīzes. Faktiski neviens jau vēl nezina, kā tūrisms turpmāk attīstīsies. Tikpat daudz nezināmo ir daudzās citās nozarēs un jomās. Vinnētāji būs tie, kuri būs gatavi mainīties, piemēroties un, jo ātrāk, jo labāk. Tie, kuri gribēs dzīvot pa vecam, diemžēl mūsu trauksmainajā pasaulē būs zaudētāji. Piemēram, mana Itālijas paziņa, Florences gide domā vasarā nopelnīt naudu, kopjot vīnogulājus, un nemaz nedomā, ka tas ir kāpiens uz leju. Vēlāk viņa atkal atgriezīsies tūrismā. Bet cilvēkiem būs jāmainās, jo no kaut kā viņiem ir jādzīvo. Un ar šo vīrusu būs jāsadzīvo, jo tas vēl ilgi atstās pēdas. Vēl pēc gadiem desmit teiksim, – “bet “Covid” laikā bija tā”.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pasaule mainās jeb latviešu gids palsmanietis Ilmārs Mednis par “Covid-19” laiku

Kategorijas