“Covid-19” laika neparastie piedzīvojumi Itālijā

2020. gada 18. septembris 09:38

685

“Covid-19” laika neparastie piedzīvojumi Itālijā

Pavasarī visbiežāk ziņās saistībā ar jauno koronavīrusu tika pieminēta Itālija, jo šo dienvidu zemi «Covid-19» pandēmija skāra vissmagāk. Internetā ievietotajās fotogrāfijās un video varēja redzēt gan to, kā itāļi uzmundrina viens otru, dziedot uz balkoniem, gan to, kā pilsētai cauri brauc armijas mašīnas ar līķiem. Tas viss likās kā no šausmu filmas, bija grūti noticēt, ka tā ir šodienas dzīves realitāte. Skaitļi internetā un regulārās ziņas masu medijos Itālijai uzlika «Covid-19» zīmogu ‒ viss ir slikti! Par ko pati pārliecinājos, augusta sākumā pasakot ‒ es tagad dodos uz Itāliju. Nozīmes nebija pat kumulatīvajiem rādītājiem, kas tobrīd Itālijai bija zemāki kā Lietuvai un Igaunijai. Ja jautāsit, vai man nebija bail šajā laikā doties uz ārzemēm, protams, bija, bet tomēr lielāka nedrošības sajūta pārņēma, jūlijā braucot uz Lietuvu. Bet vispār rodas sajūta, ka latviešiem Igaunija un Lietuva, un arī Somija nemaz neskaitās ārzemes. Neviens nevienam nepārmeta par brīvdienām Palangā vai Tallinā. Bet tiklīdz izdzirdēja Itāliju, tā es sajutos nosodīta vēl nedēļu pirms izlidošanas. Ne mirkli nenožēloju savu izvēli.
Katrs mans ceļojums negaidot izvēršas par spilgtu piedzīvojumu, un katrs nākamais to pārspēj. Tā notika arī ar Itāliju, uz kuru devos ar divām savām mīļām draudzenēm. Mūsu mērķis bija nosvinēt vienas draudzenītes dzimšanas dienu, līdzīgi kā pērn to darījām Horvātijā. Aviobiļetes uz Milānu iegādājāmies divas nedēļas pirms izlidošanas. Par labu Itālijai izlēmām dažu minūšu laikā, pārskatot Eiropas karti saistībā ar «Covid-19» un saprotot, ka tā uz to brīdi ir sestā drošākā valsts.
Piedzīvojumi sākās mirklī, kad skaisti sapucējušās, labā noskaņojumā piektdienas pēcpusdienā ieradāmies tukšajā Rīgas lidostā. Vēl pirms sejas masku uzlikšanas izdzērām glāzi vīna. Aiziet! Draudzenēm atvaļinājums varēja sākties! Tajā brīdī mēs vēl pat nedomājām, kur nakšņosim un ko īsti darīsim Itālijā, mums rokās bija vienīgi pilni čemodāni, aviobiļetes un bijām norezervējušas mašīnu Milānas lidostā. Tieši tik spontānas mēs esam. Sajūta bija ārkārtīgi laba, jo galvenais ir apziņa, ka esi kopā ar sev mīļiem un tuviem cilvēkiem. Vēl garastāvokli uzlaboja ik piektdienu Slimību profilakses un kontroles centra nopublicētie jaunie dati par valstu kumulatīvajiem rādītājiem. Jaunāko informāciju uzzinājām aizlidojot. Pirms stāstīšu par šo neparasto un vienlaikus unikālo ceļojumu, jo diez vai vēl kādreiz izdosies Eiropā apmeklētākos tūristu apskates objektus izbaudīt bez cilvēku pūļiem, gribēju piebilst vienu lietu. Cik paradoksāli, ka pie šodienas pasaules kārtības mani vairāk par pašu «Covid-19» un savu un savējo veselību satrauca tas, ko teiks cilvēki mazpilsētā. Tieši šī iemesla dēļ nepublicēju nevienu ceļojuma bildi sociālajos tīklos, lai gan vēl pirms pusgada par skaistu galamērķu fotogrāfijām citi būtu priecājušies, jo tas ļauj ceļot kopā virtuāli.

Modes meku Milānu gribas
saukt par ļoti piemīlīgu un mājīgu pilsētu
Septiņu dienu ceļojuma pirmā un pēdējā nakts tika pavadīta Itālijas modes pilsētā Milānā. Ja esat lasījuši kādu no maniem iepriekšējiem ceļojuma stāstiem, tad zināt, ka par vietām, uz kurām dodos, iepriekš daudz nelasu, jo paļaujos uz sajūtām. Ar Milānu man saistījās tikai katedrāle, kas ir lielākais un izcilākais gotikas arhitektūras piemineklis Itālijā. Apskatot bildes internetā, visiem ceļotājiem ir bilde pie Milānas katedrāles, it kā pilsētā nekā cita nebūtu. Protams, vēl Milāna skaitās modes pilsēta, līdz ar to varētu domāt, ka ļoti dārga. Tā nebūt nebija.
Ielidojot Itālijā, booking.com sāku skatīties naktsmītnes. Trijiem cilvēkiem viena nakts netālu no centra izmaksāja nedaudz virs piecdesmit eiro. Tas bija dzīvoklis jaunajā projektā. Diemžēl tajā nenakšņojām, jo, rezervējot naktsmājas, neizlasīju, ka atslēga līdz pulksten 20 ir jāizņem citā vietā. No lidostas nekādi nevarējām pagūt noteiktajā laikā. Nauda samaksāta, vakars klāt, bet atslēgu nav un nebūs. Vakariņojot meklējām nu jau otrās naktsmājas vienā vakarā. Šoreiz booking.com tik apskatījāmies, kur ir brīva vieta un aktīva reģistrācija un devāmies uz norādīto adresi, jo otrreiz vairs negribējās pazaudēt naudu. Lai gan šis izrādījās mazākais zaudējums šajā ceļojumā. Jāteic, ka lielajās pilsētās nav problēmu ar naktsmāju pieejamību un to cenas ir vienādā līmenī ar viesnīcām Valmierā vai Smiltenē.
Pilsētas apskati sākām pirmajā naktī un tad jau arī nākamajā dienā pēc brokastīm Milānas centrā. Kaut kā neplānoti tā diena izvērtās par iepirkšanos Milānā. Daudz mazu, interesantu un stilīgu veikaliņu viens otram blakus. Lielākoties visos bija atlaides. Un tās patiešām bija jūtamas. Es sen tā nebiju staigājusi pa veikaliem, kādu gadu noteikti. Šajā brīdī es visvairāk izjutu, ko nozīmē «Covid-19» ierobežojumi un rūpes par visu drošību. Veikalā drīkstēja ieiet tikai tad, kad bija uzlikta sejas maska. Pie katras veikala ieejas stāvēja vai nu apsargs, vai pārdevēja, kas pārliecinājās par maskas esamību un roku dezinfekciju, kā arī izmērīja temperatūru. Ja kādā mazākā veikalā vienlaikus atradās aptuveni pieci cilvēki, nācās pagaidīt ārpusē aiz lentas, kamēr kāds no apmeklētājiem dodas prom. Tur paviršu attieksmi nepieļāva nevienā vietā. Neskatoties uz to visu, attieksme bija laipna un darbinieku sejas visbiežāk rotāja smaids.
Milāna atstāja arī mājīguma sajūtu, jo viss tajā šķita drošs un jauks. Īpaši atmiņā paliks ceļojuma pēdējais vakars ar patiesi skaistu naktsmītni pilsētas centrā, starp citu, uz trijām arī par piecdesmit eiro. Rezervāciju parasti veicām īsi pirms ierašanās. Būtu grēcīgi pēdējo nakti Itālijā nogulēt, tāpēc devāmies uz Milānas katedrāles laukumu. Vienā no blakus esošajām greznajām ēkām augšējā stāva balkonā notika rosība. Ļoti gribējās šo vakaru pavadīt skaisti, tāpēc devāmies noskaidrot, vai tas ir privāts vai publisks pasākums. Tā nokļuvām modernā bārā uz balkona, kur kokteiļus gatavo divi roboti. Un kas par skatu no bāra balkona uz katedrāli. Tas tiešām bija ceļojuma noslēguma cienīgs vakars. Ja nākotnē plānojat doties uz Milānu, noteikti apmeklējiet arī šo bāru kaut vai tikai augstās attieksmes, neparastās robotu pieredzes un skaistā skata dēļ. Tas tiešām radīja sajūta starp reālo un sapņiem.

Šarmantā un izsmalcinātā
Florence
Katra no lielajām Itālijas pilsētām ir skaista ar ko savu. Florencei piemīt šarms un izsmalcinātība. Florencē mūsu mērķis bija atrast Mikelandželo renesanses laika Dāvida skulptūru (laikmeta estētisko vērtību iemiesojums), jo draudzene bija iepriekš atradusi internetā vienu skaistu fotogrāfiju, kādu vēlējās arī sev. Sacīts, darīts! Mums šī kailā vīrieša skulptūra ir jāatrod. Sākotnēji domājām, ka tā atrodas kādā laukumā, bet patiesībā ‒ Mākslas akadēmijas muzejā. Muzejs pārsteidza ne tikai ar meklēto, bet pārējām skulptūrām un gleznām. Iespaidīga bija arī Florences katedrāle, kas ir ceturtā lielākā Eiropā, un tās pabeigšana ir prasījusi daudzus gadsimtus. Diemžēl to apskatījām tikai no ārpuses, jo, lai uzbrauktu tornī, iepriekš internetā bija jāiegādājas biļetes uz konkrētu laiku. Taču nav ko nožēlot to, kas nav izdarīts. Turpat pāris soļu tālāk atrodas skaists laukums ar dažādām skulptūrām un viena no tām atkal bija Dāvida. Ja esat Florencē, noteikti aizejiet līdz upei, tur ir pastkartes cienīgas ainavas. Un izmantojiet iespēju ieturēt maltīti ar skaistu skatu uz kādu ievērojamu apskates objektu.
Kad jau bijām nogurušas no Florences apskates, devāmies Pizas virzienā. Es vairs neatceros, kāpēc mēs uz to devāmies. Iespējams, tas bija saistīts ar tajā reģionā rekomendēto pludmali, kas savās zilajās krāsās atgādina Maldīvu salas.

Uz Pizu tikai ar koferiem
Pizas tornis pat īsti neietilpa neplānotā ceļojuma plānā. Kaut kur dziļi sirdī gribējām laiku pavadīt pludmalēs un kalnos, prom no pilsētām un klišejiskiem tūrisma apskates objektiem, bet sanāca otrādi. Tik kultūrvēsturiskā ceļojumā vēl nebiju devusies.
Tā kā katrā pilsētā ieradāmies vakarā, pirmais, ko darījām, iereģistrējāmies viesnīcā. Bet ne Pizā. Ja jau līdz tai bijām nokļuvušas, nolēmām apskatīt izslavēto Pizas torni. Ņemot vērā, ka teritoriju slēdz pulksten 21, iebraucot pilsētā, uzreiz devāmies apskatīt torni. Mūsu mazais plāns bija šāds ‒ nofotografēties pie Pizas torņa, aizbraukt uz viesnīcu sapucēties un tad doties svētku vakariņās, jo todien bija dzimšanas diena mūsu mīļajai draudzenei.
Galvenajā ieliņā pie Pizas torņa piebraucām nepilnas divdesmit minūtes pirms tā slēgšanas. Tā kā diena bija gara, gribēju mašīnā atstāt fotoaparātu, jo ar telefonu taču arī var uztaisīt labas bildes. Pēc draudzenes ieteikuma tomēr paņēmu līdzi. Ieraugot torni, bijām vīlušās. Tāds mazs un nekāds. Nu neko, vismaz redzējām to savām acīm. Nākot atpakaļ, viena no draudzenēm pamanīja izsistu mazo sānu logu mūsu īres auto. Otra uzreiz saprata, kas notiek, un teica: «Atveriet bagāžnieku!» Mēs atvērām un pa visu lielo bagāžnieku mētājās mans mazais rokas bagāžas koferis. Ne somas, ne nododamā bagāža, vien stikli, atlauzta aizmugures krēslu atzveltne un šoks. Tā mēs tur palikām ar to, kas mugurā. Vienai no mums nozaga arī visus dokumentus. Jāpiebilst, ka nekas no nozagtā nebija redzams pa mašīnas logiem no ārpuses. Garām ejošie itāļi piezvanīja policijai, taču tā uz notikumu vietu atteicās braukt. Acīmredzot šī ir standarta situācija. Tajā pašā mirklī zvanīju savai apdrošināšanas kompānijai, kur veicu ceļojuma apdrošināšanu pirms katra lidojuma vai brauciena. Policijas protokolam ir jābūt obligāti, citādi nemaz nevar pretendēt uz atlīdzību par zādzību ceļojuma laikā.
Vēl pirms došanās uz naktsmītni izstaigājām šķērsielas ar domu, ka zagļi ir izmetuši mantas vai vismaz dokumentus. Tādā brīdī ir vienalga, kurā miskastē ielūkoties. Neko neatradām. It kā novietojām mašīnu vien divsimt līdz trīssimt metru attālumā no teritorijas uz ielas, kurā atradās arī restorāni. Vēl ievēroju, ka pretējā ielas pusē ir zīme par videonovērošanu. Taču, kad jau bijām apzagtas, tā pati iela un apkārtne rādījās pavisam citāda – netīra, tumša un pat bīstama. Ar izsisto stiklu mašīnā braucām uz viesnīcu, pēc tam aptieku, kur nopirkt pirmās nepieciešamības preces. Uztraukumā un steigā viena no mums zobupastas vietā iegādājās kaut ko ķepīgu protēzēm, ko apjautām tikai brīdī pēc zobu tīrīšanas pirms gulētiešanas. Tā plānoto svētku vakariņu vietā tovakar krietnu laiku pavadījām policijas iecirknī, pat brīdī, kad esam apzagtas, satrauktas, spējām jokot rakstot protokolu. Tas vēlreiz apliecināja, cik svarīgi, lai līdzās ir savējie, ar kuriem, nokļūstot visneparedzētākās situācijās, tik un tā esi uz viena viļņa.
Nākamais rīts Pizā iesākās ar telefona zvaniem īres auto nomai, apdrošinātājiem un vēstniecībai. Šeit apstiprinājās teiciens, ka visi ceļi ved uz Romu. Izrādījās, ka visā Itālijā vienīgā Latvijas vēstniecība atrodas tieši Romā, kas nebūt nebija ieplānota. Ja nemaldos, no Pizas tā atradās vairāk nekā trīssimt kilometru attālumā un pretējā virzienā Milānai.

Treknā Roma,
vieta, kur gribas atgriezties
Romā draudzene tika pie pagaidu pases un veiksmīgi samainījām arī mašīnu. Tajā brīdī sākās ceļojuma jaukākā daļa. Jāpiebilst, ka šī mums visām bija pirmā pieredze ar laupīšanu. Romā pirmajā vakarā apskatījām seno romiešu būvniecības meistardarbu, gladiatoru arēnu jeb visiem zināmo Kolizeju. Droši vien daudzi no jums ir redzējuši arī iepriekš manis nosauktos apskates objektus, tas nebūtu nekas neparasts. Bet šo ceļojumu unikālu padara tas, ka miljoniem tūristu vietā bija vien pārdesmit cilvēku. Apskatīt Romas Kolizeju varēja tikpat mierīgi, kā ikdienā pastaigāties Vecajā parkā Smiltenē, kur neviens netraucē izbaudīt ainavu un šo mirkli.
Romā uzturējāmies pusotru dienu. Mani patīkami pārsteidza, cik daudz apskates objektu (cietoksnis, laukumi, skulptūras, muzeji, statujas, pieminekļi) ir tuvu viens otram. Tos visus var izstaigāt kājām. Un tie visi ir tik iespaidīgi, trekni un tik skaisti, ka gribas uzkavēties ilgāk. Roma nudien ir vēstures un kultūras vērtībām pārpilna pilsēta. Par šo vietu es nebeigšu sapņot, līdz tur neatgriezīšos un tad noteikti apmeklēšu arī Vatikānu, dzirdēju, ka tas ir vēl iespaidīgāks.
Pienāca laiks doties prom no lielajām un cilvēkiem tik tukšajām pilsētām beidzot uz to pludmali, kurā baudīt sauli un ūdeni. Apmeklējām divas pludmales, vienu ļoti tuvu Romai, bet otru Pizas reģionā. Ieraugot itāļu rekomendēto pludmali, sapratām, ka esam nokļuvušas paradīzē. Tāda visā piekrastē ir tikai viena, arī citviet Eiropā būs grūti otru šādu atrast – nevis dzidri, bet pienaini zila. Tā bija laime pilnībā – rotaļāties viļņos, sauļoties draudzeņu kompānijā. Tajā brīdī arī domāju, pat ja situācija pasaulē izmainīsies šajās dienās, būs vērts sēdēt pašizolācijā 14 dienas. Taču šo mums nevajadzēja darīt, jo, atbraucot mājās Latvijā, Itālija bija balto valstu sarakstā. Fakts, ka viss ir labi, ka papīri ir tīri un likumiski varam bez ierobežojumiem Latvijā dzīvot savu dzīvi tāpat kā līdz šim, bija ļoti būtiski. Jā, tas padarīja mājupceļu emocionālu. Tāpat kā sagaidīšana pie lidostas, gluži kā filmās, kad ierodoties redzi sagaidītāju ar lapu rokās, tikai uz tās rakstīts – trīs skaistas latviešu meitenes. Bet vēl pēc mirkļa satikām mūsu ģimenes – cilvēkus, kuri būs ar tevi jebkurā situācijā un atbalstīs tavas izvēles. Lai kādā laikā mēs šobrīd dzīvotu, novēlu jums to darīt skaisti. Esiet piesardzīgi, taču nepieļaujiet, lai negācijas un dažu cilvēku nosodījums ņem virsroku.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

“Covid-19” laika neparastie piedzīvojumi Itālijā

Kategorijas