Iemet mani dālijas liesmā

2020. gada 22. septembris 09:58

Normunds Rudzītis

                 * * *

kaija ietriecās priedē tā
ka visi čiekuri sabira zemē
Laikam aiz Vēja aizķērās kāja

Elīna Kubuliņa-Vilne

   DZEJAS DIENAS

Ir Dzejas dienas atkal klāt,
Ar ko gan dzejā parunāt?
Sirds meklē sirdi –
Bet patiesumu nesadzirdi,
Nav it nekā vairs paliekoša,
Ar baltu krītu uzzīmētā
Rēta aizvien vairāk sāp.
Trūkst garo, tumšo vakaru,
Kad dzejnieki uz tēju nāk,
Tā vienkārši, bez liekvārdības
Par dzīvi mazliet parunāt.
Bet laika rats ir nepielūdzams,
Tas vairs ne mirkli negrib stāt -
Uz priekšu ej, kaut viens tu būdams,
Un cīnies viens, kaut ļoti sāp.

Aija Ābena

    BRŪNAIS KASTANIS

Ieelpoju smaidu pasakaini siltu,
Jau rudens savus zelta vārtus ver.
Adatu izlocīts kastanis lūr ar viltu,
Mute šļūkā pa zemi, tas rasu dzer.

Lapu vainagā brūnais kastanis
Gaismu baidās, bet ne tumsu.
Zaļgano adatu kažoku uzvilcis,
Ierauj rudens vējā nakts gaisu.

Līdz rudenim tas lēnam atvērsies,
Lai sasildītu vēsās bērnu rokas.
Un mīļu roku pacelts, tas vēlēsies,
Lai vienmēr visiem labi sokas!

Eva Kozlovska

     DEJA UN VISS

Es uzgleznotu deju,
Bet tas nav iespējams.
Vieglāk ir uzrakstīt dzeju,
Bet tas nebūs tas – izdejojams.

Tas, kurš dejojis zin’,
Kā tas ir, ka uzgleznot nevar
To, ka uz kājām min,
Vajag atliekties mazliet zemāk.

Es uzgleznotu deju,
Bet to taču nevar.
Varbūt var dejot pret vēju,
Bet gleznot deju, nē, nevar!

Nē, nevar un viss!
Un nemēģiniet man iestāstīt,
Es vieglāk varu dzeju uzrakstīt.
Zīmēt nevar un viss!

Ir jājūt, jādejo, jāredz,
Sirdī uguntiņa jādedz.
Jādedz un viss.
Par deju...
Tā sirdi paņems.
Un viss...
Dzintra

    RUDENS ZIEDI

Tik skaisti zied
Dālijas un gladiolas,
Asteres arī.
Viena otru pārspēt grib,
Ziedi krāšņāki par krāšņiem.
Tomēr šajā skaistuma cīņā
Uzvarētājs viens.
Izturīgākais.
Asteres.
Tās vēl ziedēs tik koši,
Jo pie nelielajām salnām
Viņas zied vēl droši.
Bet par asterēm
Vēl dzīvīgākas mārtiņpuķes
Un visvienkāršās miķelītes.
Un var tikai pabrīnīties,
Cik tādai rudens puķei
Ir liela dūša un stingrs spēks...
Ziedēt.

Kornēlija Apškrūma

              DĒLAM

Arvien es vēlējusies Tevi
Ar apskāvienu samīļot,
Tam Dievs nav vairāk spēku devis,
Liedz vecums tā šīs jūtas dot.
Tev mīļus vārdus līdz ar smaidu
Es vēlētos ik dienas teikt
Un slēpt, ka es to ceļu gaidu,
Uz debesīm ko nāksies veikt.
Tu dārgums manā dzīvē biji,
Kāds vairāk nebūs it neviens.
Jo visu mūžu sasildīja
Pret Tevi mīlas pavediens.
No aizsaules vēl izgaismošu
Uz zemes Tavu gaitu es,
Un svētību, ko Tevim došu,
Lai eņģeļi uz zemi nes.

Ilma Jansone

       MĒNESS CEĻŠ

Dienas gaisma
Aizgājusi.
Un pa sliežu ceļu
Nāk mēness gaisma.
Pieklusuši visi
Vilcienu trokšņi,
To riteņu dziesma sliedēs.
Nakts noklājusi
Savu zvaigžņu palagu.
Mēness pastaigājas
Pa sliežu ceļiem.
Un viss apkārt tik kluss.
Sliežu mirdzums zaigo.
Dienas gaisma
Savus vārtus slēgusi,
Pa metāla sliedi mēness
Jau sācis nakts pastaigu.
Putni klusē.
Zvaigznes dedz savus gaismas lukturīšus,
Ieaijājot miega viļņos.
Nakts kā sapnis
Pārņem visu apkārt.
Ietin mēness savas domas,
Kas dodas sapņu ceļojumā
Pa mirdzošām sliedēm.
Nakts ar sapņiem uz sliedēm
Savu gaitu ceļojumā sāk.
Ja vēlies, vari doties līdzi –
Nav sliežu ceļiem beigu
Ar mēness gaismu.

    Otis Damats

               * * *

Tā nakts, postoši melnā,
Kur tikās div’ dvēseles
Varenās...
Ne, ne... Tās nebija ļaunas,
Tās nemaz nenojauta
Tikšanās sekas...

Tās nerunāja nemaz,
Taču vienoties spēja
Klusējot.
Par turpmāko kārtību.
Abām zelta dvēselēm,
Tā mainīs visu...

Esot no tīra zelta,
Abas sajauca visu
Kontrastu,
Tomēr katrā pasakā
Ir gan ļaunais, gan labais,
Baltais un melnais...

Šie turpmākie viņu ceļi,
Pavisam nebūs vāji
Nākotnē.
Nu vienai jābūt tumšai,
Otrai visgaišākajai.
Kura būs kura?

Vienai tur nekad nekas
Nebūs patiess. Nepatiess
Būs tai viss.
Otra redzēs to labo
Un to nesīs tālumā,
Tā sargās labo.

Uznāca migla.
Tām jāiet katrai ceļš savs
Vienatnē...
Viņām sens liktens lēmis
Klejot neziņā savā,
Labā vai ļaunā?

Smaida Maskina

       DZEJAS MĒNESIS

Jau dzeltē koku lapas
Un dzērves sasaucas.
Dāliju liesmās –
Dzejas mēnesis septembris iezīmēts.
Prom aizlido pirmie putni,
Līdzi vasaru aiznesot.
Asterziedu vidū piedzimst vārdi,
Trausli – kā tauriņi.
Ja ar domām tiem piezīmētu
                                    spārnus košus –
Kā vārdus nozīmīgus,
Kas dvēseli ceļ,
Tie paši aizlidos pie cilvēka
Ar kļavas lapām kopā,
It kā – grāmatu,
Saliktu pa dzejas pantiem,
Lai labāk lasās...
Un kļūst dzejnieks domīgs,
Pie kafijkrūzes sēdot.
Vai šāda vārdu spēle
Paliks cilvēku sirdīs?...
Dzeja top vārdos arvien krāsaināka,
Kad deg kļavu sārtums un pīlādžu guns.
Un cilvēku sirdīs būs mūžīgs prieks
Par dzeju, ko dzejnieks rakstījis ar sirdi...

Sarmīte Ozola

          ATVASARA

Zelta krāsu sev uzvilks
Pats pēdējais rudzu stiebrs
Drīz viršos sabirs salna
Un atkal vērsies viens gads

Tavs skrējiens un tava gaita
Būs punktā starp beigt un sākt
Bet kamēr vēl salna ir ceļā
Bet kamēr vēl zaļums tepat

Ļauj vasaras elpai vēl viegli
Tev saules siltumu sniegt…
Iveta Reinsone

                    * * *
Neatstāj mani tam rudens vējam,
Tumšajā logā neatstāj.
Atstāj mani mākonī baltā,
Kur Tava atbalss izgaistot skan.
Nepamet mani jūrmalas smiltīs,
Gliemežvākā nepamet.
Pamet mani upmalas ievās,
Kur zied man vēl Tavējais skats.
Neiemet mani krītošās lapās,
Ugunskurā neiemet.
Iemet mani dālijas liesmā,
Kur par Tevi dzirksteles čukst.
Nenoliec mani pagātnes plauktā,
Pagaidi brīdi – nenoliec.
Noliec mani starp vārdiem –
Vēlāk un rīt... vislabāk tūlīt...
Tik neatstāj mani rudens vējam...

Līga

          * * *

Dzejas vārdi
Rudenī kā strīpaini
Āboli rasā krīt.
Es tos salasu
Dzīvīgos sirds kambaros
Un kā mazus putnēnus
Sildu un glāstu,
Lai tie lidot spētu.
Kur Rainim krita
Dzejas krāsainie vārdi,
Kas augstu aicināja?

Anita Anitīna

                * * *

Vienmēr nebūšu šeit.
Bet,
Kad dzērves sāks debesīs
Zīmēt rakstus,
Es nākšu.

Slieksnis zinās –
Kad migla pasāks tā biežāk sērst
Un rasa nenožūs līdz pat
                                      pusdienai,
Tad būs.
Tad pavisam drīz būs!

Zirneklis uzvilks tīklu starp puķēm,
Zvaigzne paslepus nošļūks
                                     uz zemi
Un paslēpsies zālē.
Būs!

Un es nākšu –
Caur lietus lāsēm un vēja auriem,
Ar zeltainu lapu matos
Un darbos gurušu biti plaukstā.
Varbūt pogcaurumā būs astere,
Varbūt – miķelītis,
Varbūt kastanis durstīgs un ass...

Es nākšu, jo mani gaida,
Kaut reizēm saka – nav vērts.
Es, Tavs dzejolis Dzejas dienā,
Kāda dvēselē izauklēts.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Iemet mani dālijas liesmā

Kategorijas