Pēc “Estonia” traģēdijas izdzīvojušais vairs nevar dzīvot, kā grib

2020. gada 22. septembris 08:41

531

Pēc “Estonia” traģēdijas izdzīvojušais vairs nevar dzīvot, kā grib

Aizvadītajā sestdienā valcēniešu tā sauktajā advokātu mājā Semināra ielā 22 notika tikšanās ar vienu no prāmja “Estonia” traģēdijas aculieciniekiem valmierieti Intu Kļaviņu. Viņš atzina, ka pēc izglābšanās krasi izmainījis dzīvi, to veltīdams Dievam.

Pirms tikšanās “Ziemeļlatvija” uzrunāja šīs tikšanās organizatori Lieni Geguni. Sieviete stāsta, ka nesen notikušajā Mājas kafejnīcu dienā iepazinusies ar Semināra ielas mājas īpašnieci, kura pati dzīvo Tallinā. Vārds pa vārdam, un saimniece laipni atvēlējusi Lienei vienā no mājas pirmā stāva telpām pulcēt kopā cilvēkus uz lūgšanām un rīkot tikšanās ar dažādiem cilvēkiem. Liene stāsta, ka kopā ar vīru jau desmit gadus rīko dažādus labdarības festivālus. Pēdējais no tiem notika vairākas dienas augusta beigās pļavā pie Tēraudskolas. Abiem radusies iecere ne tikai vienu reizi gadā rīkot labdarības festivālu Valkā, bet aicināt kopā cilvēkus. Viņi darbojas kristīgajā misijā Igaunijas pusē, kas nav piesaistīta nevienai kristīgajai konfesijai, bet vairāk nodarbojas ar labdarību un muzikālu labdarības pasākumu organizēšanu.
“Aicinot uz Valku mūsu ģimenes draugu Intu Kļaviņu, vēlējāmies cilvēkiem atklāt šo viņa neparasto stāstu. Ints kļuva ticīgs cilvēks, brīnumaini izglābjoties pēc prāmja “Estonia” katastrofas,” stāsta L. Geguna. Viņa ir trīsdesmit vienu gadu veca trīs bērnu māmiņa. Nākusi no Alūksnes, pēdējos sešus gadus dzīvo Valkā un strādā bērnudārzā “Pasaciņa” par mūzikas pedagoģi, bet vīrs rosās mežizstrādes jomā.
Uzsākot stāstījumu, I. Kļaviņš atzīst, ka cilvēki bieži jautājot, kāpēc vajag atcerēties piedzīvoto traģēdiju, jo tas ir smagi. Cilvēki parasti vēlas runāt un domāt par priecīgām lietām, bet ir divi iemesli, kāpēc I. Kļaviņš to dara, – neviens cits izdzīvojušais prāmja “Estonia” katastrofā par to nerunā, bet otrs iemesls, kas pašam ir vistuvākais, – caur šo stāstu tiek pagodināts Dievs kā glābējs.
Četrdesmit septiņus gadus vecais I. Kļaviņš priecājas, ka viņam ir brīnišķīga sieva Zanda, trīs bērni – 22 gadus vecs dēls un 10 un 8 gadus vecas meitas, kā arī divi audžubērni – 19 gadus vecs puisis un piecus gadus veca meitenīte. Mērķis, kāpēc 1994. gada 28. septembrī braucis uz Zviedriju, bijusi vēlme satikt līgavu Zandu. Viņa tolaik strādāja Zviedrijā, auklēja bērnus. Abi sarunājuši pavadīt brīvdienas Stokholmā.
“Laiks bija tikpat vēss kā tagad. Tikai tajā dienā bija ļoti spēcīgs vējš. Interesanti sanāca, ka man, piemaksājot vēl piecus latus, vajadzēja samainīt biļetes, lai tiktu tieši uz šo reisu. Man nebija ne jausmas, ar ko tas viss beigsies. No Rīgas uz Tallinu braucu ar autobusu. Esat dzirdējuši arī to, ka katastrofā bojā gāja arī latvietes žurnālistes Inga Helmane un Andra Jauce. Atceros, Ainažos bija pietura. Cilvēki izkāpa no autobusa. Tiešām bija moments, kad autobuss sāka braukt, bet abas bija aizkavējušās. Viņas skrēja nopakaļ autobusam, un tas speciāli apstājās. Mums šķiet, ka visur vajag paspēt, nē – nevajag par katru cenu paspēt. Ir reizes, kad ir jāpaspēj, bet ir arī tādas reizes, ka nekur nav jāsteidzas. Dod Dievs gudrību to atšķirt,” prāto I. Kļaviņš.
Viņš atceras, ka “Estonia” no Tallinas izgāja pulksten 18. Vakarā vējš pūta arvien spēcīgāk. Nonākot atklātā jūrā, vējš pūta tik stipri, ka nebija iespējams uziet uz klāja. I. Kļaviņa 1024. kajīte atradās zem ūdens līmeņa kuģa priekšgalā. Prāmis “Estonia” bija milzīgs – 150 metrus garš un 50 metrus plats.
“Braucu viens. Mierīgā garā izstaigāju kuģi, apskatīju veikalus un pavēroju, ko dara cilvēki. Viņi dzīvoja savu dzīvi – kāds sēdēja bārā, kāds disko zālē dejoja, kāds spēlēja spēļu automātus. Neviens neko nenojauta. Nebija nekā tāda, kas vēstītu par gaidāmo traģēdiju,” atceras pasažieris. Viņš ap pulksten 23.30 vēlreiz izgāja ārā uz kuģa klāja un paskatījās pāri kuģa bortam, ieraugot melnu, trakojošu jūru. Tobrīd pie sevis nodomāja: “Nedod, Dievs, tur iekrist.” Viļņi bija pamatīgi, to šļakatas sitās augšā līdz kuģa klājam. Bija tik stiprs vējš, ka bija grūti atvērt durvis – tās vērās uz āru, un bija jāpieliek diezgan lielas pūles, lai tas vispār atvērtu. Pēc tam I. Kļaviņš nogāja mierīgi lejā uz savu kajīti, atgūlās, bet nevarēja aizmigt, jo viļņi spēcīgi dauzījāies pret kuģi. Nepagāja ilgs laiks, kad viņš izjuta pirmo ļoti spēcīgu triecienu. Pēc aptuveni trīsdesmit sekundēm sekoja nākamais. Tas satricināja visu kuģa korpusu. Turklāt gar kuģa dibenu nogāja metāliska skaņa.
“Sajūta bija tāda, it kā mēs būtu uztriekušies uz klints. Taču patiesībā tajā brīdī jau bija nolūzis kuģa vizieris – priekšgals, un tas bija nobraucis gar kuģa apakšu. Tūlīt pēc šī otrā trieciena kuģis sasvērās. Tas notika momentā. Nekādas informācija nebija, bet bija skaidrs, ka ir noticis kaut kas ļoti nopietns. Ātrumā paķēru kaut kādas drēbes. Saģērbties nebija laika. Izskrēju gaitenī. Toreiz man bija divdesmit viens gads un nodarbojos ar sportu. Biju diezgan veikls. Zibenīgi izskrienot gaitenī, redzēju, kā jau gāžas ūdens. Man bija basas kājas, bet uz grīdas bija uzklāts paklājs. Bija grūti virzīties uz priekšu, jo nebija, kur ar rokām turēties. Vajadzēja iet pret kalnu, lai nokļūtu pie trepēm. Pēc tam vēl bija jāpārvar pieci stāvi, lai nokļūtu augšā. Tobrīd man galvā bija divas domas – par katru cenu ir jātiek laukā un vēl domāju, kurš inženieris izdomājis tādu kuģi, ka cilvēkiem nav kur pieturēties. Vienīgā vieta, kur varēja pieturēties, bija durvju rokturi un sienas,” satraucošos notikumus atceras I. Kļaviņš. Viņš atklāj, ka tobrīd nav bijusi panika, jo notikumi risinājušies zibenīgi, un lielākā daļa cilvēku palikuši kuģī. Viņi nav spējuši nekur iziet. Tiekot līdz trepēm, nebija iespējams kāpt, bet vajadzēja uzvilkties ar rokām. Tobrīd ūdenī bija iegrimis ne tikai kuģa priekšgals aptuveni trīsdesmit grādu leņķī, bet pēc neilga brīža tas vēl sasvērās uz viena sāna. Tas bija iemesls, kāpēc bija tik grūti tikt augšā pa trepēm. Velkoties augšup pa trepēm, I. Kļaviņš šur tur redzēja cilvēkus un to, ka viss, kas nebija piestiprināts, krita lejā. Restorānā krita trauki un krēsli. Tiekot līdz augšai, bija vēl no viena gaiteņa sarežģīti tikt uz kuģa klāja. Tur atkal bija vieta, kur nebija, kur pieturēties. Kāds vīrs kuģa apkalpes formā stāvēja tajā vietā un ar roku palīdzēja cilvēkiem, lai viņi tiktu uz kuģa klāja. Nokļūstot uz klāja un paveroties apkārt, ārā bija melna nakts, jūrā plosījās vētra, bija milzīgi viļņi.
“Es dabūju glābšanas vesti, bet bija skaidrs, ka tik ekstrēmos apstākļos tā nelīdzēs. Bijām pašā Baltijas jūras vidū, līdz tuvākajām salām – astoņdesmit kilometri. Tie cilvēki, kuri bija tikuši ārā, vienkārši kaut kur klejoja. Diezgan ātri uz kuģa pazuda gaismas. Kaut kur tikai spīdēja mazas dežūrlampiņas. Acīmredzot jau bija apstājušies kuģa dzinēji, kas ražoja elektrību. Faktiski jau viss bija tumšs. Man tuvumā bija vēl divi jauni puiši. Trijatā pārkāpām pāri kuģa bortam, kur kuģa ārpusē bija piestiprināti metāla režģi ar glābšanas plostiem plastikāta kapsulās. Sākām tos taisīt vaļā, bet tas bija ļoti sarežģīti. Pirmkārt bijām jau aiz kuģa borta, tāpēc vajadzēja pašiem turēties. Bija tumšs, kā arī bija ļoti sarežģītas glābšanas sistēmas. Tās bija domātas mierīgiem laika apstākļiem, nevis tik ekstremāliem. Mums izdevās pirmo plastikāta kapsulu atvērt, un gumijas laiva piepūtās automātiski. Tā iesprūda metāla trepēs. Taisījām vaļā nākamo. Beidzot mums izdevās atvērt otro laivu. Pa šo laiku kuģis gandrīz pilnībā bija apgāzies uz vienu sānu. Sākām savu piepūšamo laivu stumt lejā. Tie cilvēki, kuri bija vienkārši turējušies un gaidījuši, redzot mūsu plostu, viņi skrēja un leca iekšā. Sanāca tā, ka mums plosts bija pilns ar cilvēkiem, kas atradās viens virs otra. Brīdī, kad bijām gandrīz gar kuģa sānu nonākuši līdz ūdens līmenim, kuģis apgriezās pilnīgi otrādi. Mēs atkal palikām ļoti augstā punktā. Biju glābšanas laivas priekšgalā. Skatoties uz leju, sapratu, ka atrodamies vismaz trīsstāvu mājas augstumā. Mēs ar visu laivu iegāzāmies ūdenī. Sitiens bija ļoti spēcīgs. Man aizsita elpu. Nevarēju ieelpot. Taču labums bija tas aukstais ūdens, jo visi sakritām jūrā. Aukstais ūdens deva tādu kā tonusu, jo varēja ievilkt gaisu un atsākt elpot. Mēs visi bijām ūdenī. Papeldēt nevarēja. Diezgan labi peldu, bet viļņi bija tik milzīgi, ka vienīgais, ko varēju, – turēties virs ūdens. Brīdī, kad kuģis apgriezās pilnīgi otrādi, nostrādāja automātiska glābšanas sistēma, kas uz visām pusēm izšāva gumijas glābšanas plostus ar lielu kameru, jumtu un divām lūkām. Vienu no šiem plostiem ieraudzīju savā tuvumā, un ar ļoti lielām pūlēm izdevās līdz tam tikt. Plostam ārpusē visapkārt bija striķis, jo pats nevarēju no ūdens plostā tikt iekšā. Kamera, kas bija zem plosta, bija pusmetra augstumā. Labi, ka plostā bija cilvēki, kuri mani ievilka. Pēc tam kopā vēl ievilkām vairākus cilvēkus, kamēr plosts bija maksimāli pilns. Bijām ap kādiem divdesmit cilvēkiem. Grūti tā pateikt. Gandrīz visi bija bez drēbēm. Tā sākās mūsu ceļojums ar šo gumijas plostu. Pirmajā brīdī vēl visapkārt dzirdēja cilvēku kliedzienus. Vēl piedzīvojām momentu, kad bijām ļoti, ļoti tuvu kuģa pakaļgalam. Tas bija palicis ārā no ūdens, jo priekšgals bija atdūries pret jūras dibenu. Jūra tajā vietā bija 80 metrus dziļa, bet kuģis – 150 metrus garš. Kādu laiku kuģa aste rēgojās ārā no jūras. Baidījāmies, lai lielie viļņi mūs nesasit pret kuģa pakaļgalu. Tālumā redzējām citus kuģus. No avārijas sākumā bija aizritējušas varbūt minūtes četrdesmit, kad virs mums sāka riņķot helikopteri. Troksnis noklusa, kliedzienus vairs nedzirdēja. Plostam bija gumijas jumts ar divām lūkām, un vienu no tām nevarēja aizvērt. Tur kaut kas nebija kārtībā. Kā nāca vilnis, tas plostam nāca pāri un katru reizi gāzās iekšā ūdens. Mēs visi sēdējām ūdenī. Lielākajai daļai cilvēku bija jau piemetusies jūras slimība. Viņiem bija slikti. Man blakus bija vīrietis gados. Viņam vajadzēja insulīnu. Protams, ka nebija līdzi šīs šļirces, tāpēc vīrietim kļuva slikti. Mēģinājām no plosta smelt ūdeni. Īsti nebija, ar ko, mēģinājām ar kurpēm, bet tas maz ko deva. Tie, kuri atradās plosta otrā pusē, mēģināja ar rokām turēt ciet šo lūku. Raidījām signālraķetes, bet neviens mūs neredzēja, kaut gan helikopteri riņķoja. Plostā atradām tādu glābšanas komplektu. Tuvumā nebija arī neviena kuģa. Faktiski bija tā, ka mēs bijām vieni paši. Protams, ka cilvēki centās viens otram palīdzēt, arī uzmundrināt. Man blakus bija jauns latviešu puisis. Ar viņu kopā no kuģa atsējām glābšanas laivu. Tobrīd runājāmies, bet, atrodoties šajā plostā, viņš jau vispār vairs nerunāja. Uz kuģa jau sapratu, ka ārkārtīgi svarīga ir cilvēka reakcija uz bailēm. Protams, situācijas ir dažādas, brīžam – dramatiskas, bet, ja cilvēks padodas bailēm, tad viņu it kā paralizē. Neskatoties uz to, ka plostā bijām vairāki gados jauni cilvēki un bija jau aizritējušas jau vismaz trīs stundas no avārijas sākuma, varēja dzirdēt, ka cilvēki katrs pie sevis lūdz Dievu. Bija apmēram četri naktī, kad biju tik ļoti pārsalis, sāpēja mugura, jo pret to nepārtraukti sitās viļņi. Es tīri cilvēciski vairs nespēju izturēt. Tad arī es sāku domāt par Dievu. Vēl atceros, ka manī notika iekšēja cīņa, kurā, no vienas puses, saproti, ka pats vairs nevari tikt galā ar šo situāciju. Tas ir kaut kas daudz, daudz lielāks par tevi. No otras puses, tīri cilvēciski tu vēl tā kā pats gribi cīnīties. Kādu brīdi man bija vēl šī iekšējā cīņa – ja es lūgšu Dievu, tad man ir jāmaina sava dzīve. Es vairs nevarēšu dzīvot, kā gribu, bet es gribēju tā dzīvot,” atklāj I. Kļaviņš. Atceroties bērnību, viņš uzsver, ka ticējis Dievam, bet ģimene nav bijuši baznīcā gājēji. Uz gumijas plosta Baltijas jūras vidū sapratis – ja lūgs Dievu, Viņš man prasīs to, lai mainu savu dzīvi.
“Paldies Dievam, ka tomēr izlēmu lūgt. Mana lūgšana bija pavisam vienkārša, jo neko daudz jau nezināju. Teicu – Kungs Jēzu, ja tu gribi, izglāb mani, bet, ja ne, tad viss beidzas, jo sapratu, ka vairs nevaru izturēt. Pēc šīs lūgšanas man kļuva vieglāk. Jutu, ka ķermenī ieplūst jauns spēks. Sportisti saka – sajūt otru elpu. Varēju sagaidīt rītu. Kad bija jau gaišs ap pulksten septiņiem, pie mums piebrauca liels somu kuģis “Izabella”. No rīta mūsu gumijas plostiņš bija jau tāds ļengans, jo daļu gaisa izsita lielie viļņi. Vienā brīdī pat bija tā, ka plostu salocīja uz pusēm. Piedzīvojām kārtējo paniku. Somu kuģis tauvās no augšas nolaida glābēju komandu ar gumijas plostu. Viņiem bija nevis vienkāršas glābšanas vestes, bet līdzīgi kā “Michelin” riepu reklāmā, uzpūsts glābšanas tērps. Glābēji mums palīdzēja pārkāpt no vecā plosta uz jauno. Tobrīd pārkāpām visi. Brīdī, kad plostu sāka vilkt augšā, tauvas nospriegojās. Nāca kārtējais ļoti spēcīgais vilnis, plostu trieca pret kuģa korpusu, sarāva visas tauvas. Plosts iekrita ūdenī. Cilvēki arī. Es paliku karājoties pie vienas no šīm tauvām. Skatos augšup – kuģis milzīgs. Rokas sasalušas, sastingušas. Saprotu, kā jaunieši saka, – nebūs! Es netikšu uz kuģa. Kādu brīdi vēl turējos. Tad atlaidu rokas, iekritu jūrā un sapratu, ka grimstu. Man kļuva labi un silti, it kā viss būtu kārtībā. Nākamajā momentā – es atkal biju augšā virs ūdens un pieķēries pie saplēstā glābšanas plosta. Cilvēki, kas bija plostā, man atkal palīdzēja ierāpties. Savukārt pašus somu glābējus vējš iepūta atklātā jūrā. Viņus pēc vairākām stundām izvilka ar helikopteru,” savu brīnumaino izglābšanos atceras I. Kļaviņš. Tālāk notikumi virzījušies labvēlīgi izglābtajiem, bet šodien viens no izdzīvojušajiem – I. Kļaviņš – sludina Dieva vārdu.
Vairāk foto no pasākuma – www.ziemellatvija.lv.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pēc “Estonia” traģēdijas izdzīvojušais vairs nevar dzīvot, kā grib

Kategorijas