Caur izaicinājumiem sev gūst jaunas mācības, ar ko labprāt dalās ar citiem

2020. gada 23. septembris 09:55

2929

Caur izaicinājumiem sev gūst jaunas mācības, ar ko labprāt dalās ar citiem

Džeina Orska. Īstena valcēniete. Divu meitu mamma. Sieva, meita, māsa. Friziere un vizāžiste. Mazo lēdiju skolas vadītāja. Skrējēja. Atklāta un runīga. Enerģiska, ar stipru gribasspēku. Dulla un prātīga vienlaikus.Saulaina.

Džeinu Orsku aicināt uz sarunu ar “Ziemeļlatviju” biju iecerējusi jau visai sen, taču darbi, darbi un intervijai neatradās īstais mirklis. Līdz atnāca lielā dižķibele, kad cilvēku loks, kurus varam satikt klātienē, sarucis neskaitāmas reizes. Džeina ir friziere, kas arī pandēmijas laikā strādā. Mati cilvēkiem ir jāgriež, un frizieriem ir jāstrādā. Apdomīgi, piesardzīgi, bet jāstrādā. Šī ir viena no nedaudzajām sarunām klātienē, nevis attālināti, kā ārkārtas situācijā notiek vairums interviju.

Kad pateicu, ka iešu uz interviju pie Džeinas, man teica, – jā, atradi visrunīgāko cilvēku, lai pašai mazāk jāpūlas. Tiešām Džeina ir gaužām pateicīgs intervējamais, jo viņa runā, dalās savās domās, pieredzē. Arī mūsu intervijas laikā Džeina visai bieži uzsvēra, ka daudzas problēmas nebūtu, ja cilvēki savā starpā izrunātos. Mammas ar saviem bērniem, laulātie savā starpā.

-Tu esi īstena valcēniete? Apzināta izvēle vai tā sagadījās?

- Jā. Esmu dzimusi un augusi Valkā, mācījos Valkas 1. vidusskolā. Tad aizgāju mācīties uz Rīgas Stila un modes tehnikumu. Trīs gadus strādāju Valmierā. Nebija jau ne vainas, man patīk arī Valmiera, bet Valka man patīk vairāk. Vīrs Valkā atrada darbu un nolēmām, ka dzīvosim te. Valkā ir viss, kas dzīvei vajadzīgs. Bieži cilvēki nenovērtē to, kas mums ir pieejams. Mums ir ezers, skaista estrāde, mežs blakus. Ej, staigā, elpo svaigu gaisu, brauc ar riteņiem, baudi! Un blakus Igaunija. Ārzemes. Kur vēl tā ir?! Kad pie mums atbrauc draugi no Rīgas, viņi kaifo. Kad mani klienti sāk stāstīt, ka Valkā nav tā vai šitā, es saku – beidziet čīkstēt un padomājiet, kas jums patiesi trūkst. Māja ir, darbs, ēdiens, veselība ir, viss taču ir, bet cilvēkam tāpat nav labi. Jānovērtē, kas ir dots. Jābūt labi tur, kur esi, ja tā nav, kaut kas jāmaina. Ārkārtas situācija ļoti paspilgtina to, kā mēs dzīvojam, kad cilvēki nemāk vairs būt kopā, pat ģimenē, kad jaunieši sēž viens otram blakus, bet sazinās savos telefonos ar īsām īsziņām, nevis staigā rociņās un stundām runājas. Kā mēs, piemēram, to darījām.

- Arī tavs vīrs ir valcēnietis. Ilgi tajās rociņās staigājāt?

- Jā, ilgi. 16 gadus esam pazīstami, no tiem piecus precējušies. Mūsu attiecības virzījās kā pēc grāmatas. Mēs ar Kristapu mācījāmies Valkas skolā. Protams, es viņu biju pamanījusi, jo viņš kaut kā atšķīrās no citiem. Tāds tumšiem matiem, zaļām acīm un ar savu stilu. Tik daudz visādu sakritību bija, kad mūsu ceļi nejauši krustojās. Reiz pat ar riteņiem Lauktehnikā saskrējāmies, līdz pēc kādas ballītes pie draudzenes, kur abi bijām, nākamajā dienā saņēmu īsziņu – vai īstais numurs? Man ir vesela klade pierakstīta ar Kristapa īsziņām. Esmu tās saglabājusi, un tur ir visa mūsu dzīve. Viss notika kā grāmatā – satikāmies, iepazināmies, draudzējāmies, līdz sākām dzīvot kopā. Visam savs laiks. Vai, interesanti ir paskatīties atpakaļ, kā viss mūsu dzīvē noticis. Piemēram, 6. janvārī iepazināmies un 6. septembrī piedzima Lorēna, mūsu pirmā meitiņa. Pēc deviņiem mēnešiem, tikai daudzi gadi pa starpu.

- Kāzas arī tam stāstam pa vidu bija?

- Jā, pirms pieciem gadiem. Mēs bijām izdomājuši, ka nevajag kāzas sasteigt, sāksim strādāt, iekrāsim naudu un tad nosvinēsim kāzas. Mums tas bija svarīgi. Nekad neesam nožēlojuši ne iztērēto naudu, ne to, ka neapprecējāmies agrāk. Meitiņai Lorēnai bija jau trīsarpus gadiņi, kad svinējām kāzas. Paši smējāmies, ka pirmajā kāzu naktī nospriedām, ka gribam vēl vienu meitu. Un nu mums ir divas. Lorēnai ir septiņi gadi, Denīzei – četri.

- Tava mamma ir pavāre, tu viņas pēdās negāji, kaut pārāk tālu no ābeles jau neaizripoji – ēdiena gatavošanā tev ir talants.

- Mana mamma ir laba pavāre, bet neatceros tādu ainu, ka mamma mani būtu aicinājusi pie plīts ar tekstu – skaties un mācies, meitiņ. Nē, mana mamma teica – nemūžam neļaušu tev būt par pavāru. Bet man patīk sekot līdzi tam, ko ēdu. Man patīk eksperimentēt ar receptēm. Tagad, kad darba ir krietni mazāk, man ir parādījies brīvāks laiks un es instagrammā esmu uztaisījusi kontu, kur likšu savus ēdienus un savas receptes. Ja es varu padalīties, kāpēc lai to nedarītu. Daudziem šķiet, ka Džeina neko neēd, bet tā nav. Vēlos parādīt, ka var gatavot arī nedaudz atšķirīgi, varbūt kādu iedvesmošu.

- Ar savām Pūres konfektēm jau izgāzos, atnesdama tās tev un uzzinot, ka Džeina saldumus neēd. Ko vēl Džeina neēd un kāpēc?

- Jā, saldumus neēdu, negaršo un nevaru. Vien tos, ko gatavoju pati. Parasti saku – Džeina ēd visu un, galvenais, garšīgi un skaisti. Pēc dzemdībām bija slikta pašsajūta, visu laiku jutos sagurusi, nevarēja saprast, kāpēc. Ilgu laiku meklēja iemeslu, līdz tiku pie diagnozes – celiakija. Tas nozīmē glutēna nepanesību. Ja apēdu produktu, kur ir glutēns, jūtos slikti. Sākumā bija grūti, jo nevarēju saprast, ko varu, ko nevaru ēst. Skaidrs bija tikai viens, šo kaiti nevar citādi uzvarēt, kā tikai ar ēdienu. Daudz lasīju, meklēju atbildes. Vēl tagad joprojām testēju, ko mans organisms ņem pretī, ko ne. Es ēdu visu, izņemot miltu izstrādājumus, kartupeļus, cukuru, piena produktus, izņemot skābpiena ar zemu tauku procentu. Arī gaļu ēdu maz, reizēm tītaru un liellopu.

- Un kas tad ir tavā šķīvī? Ģimene ēd to pašu, ko tu?

- Mans rīts sākas ar glāzi silta ūdens. Tad, piemēram, vājpiena biezpienam pievienoju paniņas 0,2%, banānu, bumbieri un kādus žāvētus augļus vai riekstus. Brokastis gatavas. Pusdienās sataisu salātu miksli plus tējkarote olīveļļas, sezama sēklas plus 100 grami vārītas kvinojas un 120 grami tunča savā sulā. Tādu ēdienu paņemu līdzi uz darbu. Garšīgi. Bet vakariņās mūsmājās allaž ir salāti. Dažādās variācijās. Un vēlāk par septiņiem Džeina neēd (smejas). Man ļoti garšo dārzeņi, augļi. Tos ēdu katru dienu. Kaut gan mamma man allaž ir teikusi, ka vīrietim katru dienu vajag gaļu. Protams, ka es gatavoju ģimenei ēdienus, ko pati neēdu, to pašu gaļu. Ledusskapī ir arī desa, siers un maize. Un vīrs drīkst apēst kādu desmaizi, ja vēlas. Bet arvien biežāk arī viņš labāk izvēlas manus salātus nekā maizi ar desu vai gaļu. Bērniem es taisu pilngraudu makaronus ar sieru un tītara kotletītēm. Un klāt, protams, salāti. Piektdienās mēs visi gatavojam picas no pilngraudu tortiljām. Katrs pats izlemj, ko uz tortiljas likt virsū. Šodien taisīšu picu no puķkāposta un siera. Vienīgais, ko neļauju bērniem vakarā ēst, ir saldumi. Pie televizora vakarā mums kā uzdodas ir dārzeņu platīte, un visi ēd dārzeņus ar mērcīti. Visgrūtāk pieņemt manus ēdienus bija mammai, kura pieturas pie tradicionālās virtuves. Reiz gatavoju sojas kotletītes. Mamma skatās un komentē, ka nekas man nesanāks, jukšot ārā. Bet viss noslēpums ir ūdenī, pielej to, soja uzbriest un viss iznāk. Nākamajā dienā mamma saka, – apēdām visas, garšīgi. Patiesībā es bieži nemaz vīram nestāstu, ka ēdienā nav gaļas, jo pēc garšas šķiet, ka ir. Man patīk izaicināt sevi, eksperimentēt, meklēt un atklāt jaunas lietas. Ēst vajag veselīgi, bet ar baudu.

- Skriešana arī ir izaicinājums?

- Jā. Uzstādu pati sev mērķi un cenšos sasniegt. Tagad gribu aizskriet līdz Ērģemei un atpakaļ. Parasti skrienu 10–15 kilometrus. Nemāku noskriet piecus. Man patīk skriet. Es tā jūtos labi. Ceļos agri, reizēm piecos no rīta, un skrienu. Kas par gaisu no rīta! Skrienu, elpoju, izvēdinu galvu un gūstu labsajūtu. Ja kādu nedēļu netieku skriet, tad man tā trūkst. Kad paziņoja, ka slēdz sporta zāles, es sabēdājos, bet mana trenerīte sāka vadīt treniņus onlainā (tiešsaistē internetā). Negribu viņu pievilt, jo, tāpat kā mana iztika ir klienti, viņai tāpat. Tad nu laiks jāatlicina arī vakara treniņiem. Vīrs mani atbalsta, kaut skriet ar mani vēl nav sadūšojies. Vien sola. Bet viņš redz, ka sports mani maina uz labo pusi, un vīrietim taču ir svarīgi, lai viņa sieva būtu apmierināta, priecīga, enerģijas pilna, starojoša.

- Tu esi friziere. Kā tu jūties šajā laikā?

- Esmu pašnodarbinātā, maksāju nodokļus, izpildu visas prasības, ko valsts institūcijas paģēr, bet šajā situācijā valsts man nepalīdz neko. Dienas laikā visa pasaule mainījās. Arī mans klientu loks sarucis, jo daži no maniem klientiem pat neaizdomājas, ka es strādāju. Vīrusu var dabūt pilnīgi visur. Jārīkojas atbildīgi un apdomīgi. Agrāk es strādāju katru dienu, nu trīs vai četras dienas. Bet esmu arī priecīga par to, jo man tagad ir laiks lietām, kuras vēlējos, bet nepaspēju izdarīt. Man ir laiks sev. Un mājās ir tik daudz ko darīt. Kaut vai sakārtot skapi, pavadīt vairāk laika ar bērniem un ģimeni. Ļoti bieži tagad dzirdam, ka kopā būšana tik ilgu laiku ir pārbaudījums ģimenēm. Dažas ģimenes pēkšņi saprot, kā ir būt kopā ar bērniem, cik grūti ir viņus mācīt, gatavot pusdienas un vakariņas.

- Nu tad beidzot nonācām arī līdz tēmai, kāpēc tevi jau sen vēlējos aicināt uz interviju, un tas ir mazo lēdiju skola, ko sāki šajā mācību gadā vadīt bērnu un jauniešu centrā “Mice”. Kur tāda ideja un kāpēc?

- Ideja radās vārds pa vārdam sarunās ar “Mices” vadītāju Kristīni Ganiņu. Viņa ierosināja, es piekritu. Divas galvas allaž spēj izdomāt vairāk kā viena. Un kāpēc gan ne, nodomāju, un nu ir mazo lēdiju skola 1.–4. klašu meitenēm. Man patīk izaicinājumi, jaunas lietas, patīk dalīties ar to, ko zinu, varu. Es arī praktikantes praksē ņemu un mācu. Meitenes stāsta, ka atrast prakses vietu ir grūti, jo daudzas meistares nevēlas ņemties ar jaunajām meitenēm un tērēt laiku. Es gribu iedot zināšanas citiem, man tas patīk. Arī ar jaunajām lēdijām ir tāpat. Man pašai ir divas meitas, es redzu citus bērnus, to, kā meitenes uzvedas. Šajā skolā mēs mācāmies it kā elementāras lietas, pat tādas kā elementāru higiēnu, kā kulturāli uzvesties pie galda, kas ir veselīgs ēdiens, kā sasveicināties un pateikt paldies. Nebūs nekāds – čau, Džeina, ar košļeni mutē. Runājam un mācāmies, kā ģērbties. Braucam ekskursijās. Mācāmies pacietību, daudz ko. Es nevēlos nevienu pārtaisīt vai tikai aizrādīt, ka tā ir nepareizi vai nepieklājīgi, bet, kopā darbojoties, meitenes pašas saprot, kas ir labi, kas ne. Šajās nodarbībās meitenes mācās kontaktēties, tā teikt – socializēties, ieklausīties otrā, paskaidrot savu viedokli. Skolā mācās arī mana meita, un arī viņai tas ir pārbaudījums – dalīt mammas uzmanību ar citām, tikt galā ar savu greizsirdību. Viņa mācās būt pacietīga.
Es, darbojoties ar meitenēm, labi redzu, ka mūsdienās bērniem ļoti trūkt sarunu ar vecākiem. Ne visiem, bet lielai daļai. Ikdienā bērni ir savās gaitās, vecāki savās. Mājās vecāki atnāk vakarā, noguruši, noskrējušies un bieži bērni dzird, – netraucē, nav laika, ej padari kaut ko, ej mācies, nāc ēst. Trūkst sarunu, kā dienā gājis, ko kurš darījis, ko domā, par ko pārdzīvo, jo nav laika. Redzu, ka daudzām meitenēm trūkst mīļuma, viņas grib, lai viņas samīļo, bet baidās, jo nav pieradušas, ka viņas kāds apskauj. To arī mēs mācāmies – apskauties un pateikt ko labu. Starp citu, tas bija varen grūts uzdevums, kad teicu, pasakiet ko labu par otru meiteni. Tiklīdz jāpasaka kas slikts, tas ir viegli, bet labo saredzēt grūti. Un pieaugušo dzīvē ir tāpat. Arī vecākiem ir grūti, jo viņi nemāk būt kopā ar bērniem. Atnāk klients un stāsta, ka nezin, ko ar bērnu sadarīt diendienā mājās. Es saku, dariet ikdienišķas lietas, māci salocīt smuki drēbes, māci, kā sakārtot istabu, nevis pati saloki, pati sakārto, jo tā ātrāk. Man pašlaik ļoti pietrūkst jauno lēdiju.

- Gan jau tavā galvā ir vēl kādas idejas. Miera jau Džeinai nebūs.

- Jā, man vīrs tā arī saka, apsēdies, nomierinies, paskaties televizoru. Kad es jau lecu kājās, lai ietu mazgāt šķīvi, viņš saka – es nomazgāšu, pasēdi taču. Man ir daudz ideju. Ir kopā ar vīru arī kāda liela, bet to vēl nestāstīšu. Ja izdosies, noteikti varēs uzrakstīt. Daudz ideju ir saistībā ar lēdiju skolu, esmu jau pieteikusies Cēsīs pedagoģiskajos kursos, tas tā priekš sevis. Ir doma, ka varētu organizēt kursus sievietēm, kā kopt un veidot matus, kā uzlikt meikapu. Man ļoti patīk savs darbs, friziere esmu jau desmit gadus, varu padalīties ar prasmēm. Daudzas manas klientes saka – jā, no salona izeju smuka, bet ikdienā netieku galā ar matiem vai nemāku uzkrāsoties. Kāpēc lai es nepamācītu to, ko protu. Es pati daudz mācos visādos semināros, kursos, grāmatas lasu. Ja neko nedara, cilvēks degradējas.

- Atpūsties arī māki?

- Jā. Jādzīvo ar baudu. Sestdien ar draudzenēm bijām 37 kilometru pārgājienā pa Zemgali. Mūsu ģimenē mēs ļaujam viens otram izklaidēties arī bez otras puses. Tā bija super atpūta. Paredzēts bija noiet 33 kilometrus, nezinām, kur tie četri mums klāt radās. Deviņas stundas gājām cauri mežiem, pa kalniem, pļavām, lauku ceļiem. Lēcām pāri upītēm un grāvjiem. Smieklu devas pietiks ilgam laikam. Galva skaidra, adrenalīns iegūts. Tas bija tikai pirmais posms no paredzētajiem 12, tā ka aicinu arī citus nākamreiz pievienoties un pavadīt laiku citādāk. Esmu iekritusi azartā un nevaru jau sagaidīt nākamo pārgājienu. Tā apceļosim un apskatīsim visu Latviju.
Bet, protams, vislabāk jūtos un atpūšos, kad esam visa ģimene kopā. Mums patīk būt dabā, kustībā, braukt ar riteņiem. Mums patīk būt dārzā. Man patīk zemes darbi. Vai tad slikti, ka bērns var ieskriet siltumnīcā un noraut pašu izaudzētu gurķi. Mums ar vīru ļoti gribējās aizbraukt uz Itāliju. Nepaspējām, robežas aiztaisīja, bet gan jau. Kamēr bērni mazi, mēs neaizraujamies ar tāliem ceļojumiem, tādi braucieni bērniem ir ļoti nogurdinoši. Latvijā arī ir daudz skaistu vietu. Visam savs laiks.

+ 1

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Caur izaicinājumiem sev gūst jaunas mācības, ar ko labprāt dalās ar citiem

Kategorijas