Gribēt darīt sevis dēļ

2020. gada 24. septembris 00:00

Lai vairotu izpratni par psihiskās veselības sarežģījumiem, kā ar tiem sadzīvot, mudinātu meklēt palīdzību un mazinātu aizspriedumus, Veselības ministrija uzsākusi kampaņu “Viss ir Norm.a”. Par to sīkāk stāsta veselības ministres padomniece nozares politikas plānošanas jautājumos, viena no kampaņas koncepta autorēm Marta Krivade.

Kāpēc Veselības ministrija ir izraudzījusies aktualizēt tieši tēmu par psihisko veselību?

Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē cilvēkiem ir mazāk pieņemami runāt un interesēties par mentālo veselību, atzīt problēmas esamību un meklēt palīdzību nekā par fizisko veselību. Šī tēma ir caurvīta ar ļoti daudziem aizspriedumiem, mītiem, novecojušām patiesībām, kuras sen vairs neatbilst taisnībai. Līdz ar to cilvēki bieži vien neatpazīst sarežģījumus, saslimšanas, kas uz viņiem attiecas, negrib atzīt, ka viņiem ir šāda veida problēmas, nevēršas pēc palīdzības un laikus tās nerisina. Ielaistas mentālās saslimšanas, tāpat kā fiziskās veselības problēmas, ir grūtāk risināmas.

Katru mēnesi gada garumā veltīsim vienam mentālās veselības sarežģījumam. Par to runās reāli cilvēki, kas, neslēpjoties no kameras, ar savu īsto vārdu, balsi, izskatu stāsta par savu ceļu, sadzīvojot ar mentālo sarežģījumu. Pēc videoklipa publicēšanas piedāvājam psihiskās veselības speciālistiem rakstīt tādas kā atbildes vēstules vai komentārus šim cilvēkam.

Taču mēs gribam uzsvērt, ka ikviens stāsts psihiskajā veselībā ir unikāls.

Sarežģījums katram var izpausties citādi, lai gan simptomi ir vieni un tie paši. Svarīgi saprast, ka, iespējams, vajadzīga gan psihoterapeita, gan psihiatra palīdzība, jo smagāku saslimšanu gadījumā visbiežāk nepieciešama gan medikamentozā palīdzība, gan terapeitiskā pieeja. Zāles palīdz samazināt simptomus, justies labāk, sākt ceļu uz terapiju.

Tā jau laikam ir, ka sabiedrībā vēdera vai galvas sāpes liekas saprotamas, bet tad, ja nevar saņemties piecelties no gultas vai darīt kaut ko, lai sevi savāktu, uzskata – tas cilvēks tikai iedomājas.

Kampaņai ir divi pamatmērķi. Pirmais – saprast, ka runāt par psihiskās veselības sarežģījumiem ir tikpat normāli kā par fiziskās veselības sarežģījumiem. Otrs – dot iespēju uzzināt par biežāk izplatītajām problēmām.

Līdzcilvēkiem, kuri personīgi ar tām nav saskārušies, nevajadzētu veidot vidi tādu, kas vēl vairāk iedzen vientulībā, izmisumā un kaunā. Pēc analoģijas – varam tikai iedomāties, kā būtu, ja vēža slimniekam apkārtējie teiktu – tu pats esi vainīgs, tas ir tāpēc, ka sliktas domas domāji, saņemies! Šādā situācijā saprotam, ka vajadzīgs atbalsts.

Arī psihiskās veselības sarežģījumu gadījumos ne tik daudz vajadzīga praktiskā palīdzība, cik pieņemšana. Tas nav kā aiziet pie ķirurga, lai sadakterē roku. Kamēr tiek pāri pirmajām grūtībām, bieži vien jāiegulda smags darbs ar sevi. Arī noturība ir ļoti būtiska, tāpēc svarīgi, ka apkārt ir cilvēki, kas atbalsta, sola būt līdzās un aicina – ja vajadzīga palīdzība, dod ziņu. Tā nav lieta, ar ko jāpaliek vienam.

Interesanti, ka, veidojot šo kampaņu, no tiem, kas filmējās, dzirdēju – ir atbalstoši darba devēji, radinieki, kas apmaksājuši psihiskās veselības pakalpojumus. Galu galā tas ir mūsu visu interesēs, lai cilvēks mums līdzās būtu vesels.

Bet tik un tā, man šķiet, ir ļoti grūti atrast pareizos vārdus, redzot, ka cilvēkam blakus ir kāda no psihiskās veselības problēmām. Kā mudināt rīkoties savā labā, bet neaizvainot?

Mēs katrs esam unikāls un katrs funkcionējam citādāk. Vienam ir vajadzīgs milzīgs atbalsts no apkārtējiem, bet cits par spīti ies un darīs. Parasti jau tomēr zinām, kuri būs pareizie vārdi cilvēkam, kurš ir mums līdzās. Psihiskajā veselībā nedarbojas tas, ka līdzcilvēku, kam vajadzīga palīdzība, pie rokas aizvedam pie psihoterapeita vai psihiatra. Viņam pašam ir jāgrib to darīt, jo būs jāiegulda liels darbs, lai tiktu galā. Ja to dara kāda cita dēļ, tas vienkārši nestrādās. Ir jāgrib darīt sevis dēļ. Tā bieži vien ir atkarīgo cilvēku problēma – atkarība no alkohola, no narkotikām, no azartspēlēm arī ir psihiskas saslimšanas.

Bet tas, ko mēs katrs pilnīgi noteikti varam darīt, ir mācīties uzklausīt un darīt to bez padomu došanas. Mums nav šis cilvēks jāsalabo. Tikai jābūt blakus, ieinteresēti jāpaklausās, kā iet, jāpasaka – ja tev kādreiz vajag palīdzību, ja tev ir ļoti vientuļi vai ļoti slikti, zini, ka vienmēr vari man piezvanīt.

Ir saslimšanas, kad rodas pašnāvnieciskas domas un uzvedība. Šajos mirkļos ir ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēks nav viens, lai zina, ka var kādam piezvanīt un parunāt, nav pat svarīgi, par ko, kaut vai par rosolu, jo šīs domas reizēm ir uz desmit minūtēm un pēc tam pāriet. Pretējā gadījumā viņš var izšķirties veikt šo soli.

Letālos gadījumos bieži vien mēdz teikt – vai tad tie apkārtējie neredzēja, ka viņam bija depresija, ka viņš dzer, vai tad nevarēja neko darīt. Gribas uzlikt viņiem vainu. Bet bez paša līdzdarbošanās neviens jau nevar palīdzēt.

Jā, bet ir jāatrod arī balanss. Esmu novērojusi, ka bieži vien to izmanto kā attaisnojumu, kāpēc nav interesējušies, ka blakus esošais cilvēks ir juties slikti. Redzot, ka otram ir pamatīgas problēmas ar alkoholu, norāda – tā nav mana problēma, es viņa vietā neko nevaru darīt. Bet varbūt pietiek aprunāties par to un pastāstīt, kur iespējams meklēt palīdzību. To mēs varam izdarīt vienmēr! Cilvēks, kuram ir psihiskās veselības sarežģījumi, reizēm to pamana un saprot viens no pēdējiem. Viņš jau ir tajā stāvoklī un viņam liekas, ka tā ir visiem.

Pirmais stāsts kampaņā ir par depresiju. Vai varat izstāstīt, par ko būs nākamie?

Augusta beigās aktualizēsim tēmu par nesuicidālu paškaitējumu. Tas nozīmē, ka cilvēks dara sev fiziski pāri, bet ne ar mērķi veikt pašnāvību. Visbiežāk tā ir graizīšanās, sevis dedzināšana, un tādējādi tiek gūtas redzamas rētas, kas kļūst aizvien izplatītāka parādība jauniešu vidū. Diemžēl vecāki, klasesbiedri, skolotāji uz šīm lietām piever acis. Nevajadzētu pieņemt, ka acīmredzamas graizīšanās rētas ir kaķa skrāpējumi. Tā nav saslimšana, bet viens no simptomiem, ka kaut kas nav kārtībā.

Nākamajos mēnešos runāsim par atkarību no alkohola, narkotiku atkarību, anoreksiju, robežstāvokļa personības traucējumiem, bipolāri afektīviem traucējumiem. Būs arī stāsts par šizoafektīviem traucējumiem. Runāsim arī par demenci veciem cilvēkiem, kas diemžēl Latvijā ir neapskatīta tēma. Arī visā Eiropā aizvien vairāk ir šādu cilvēku, jo sabiedrība novecojas. Tāpat runāsim par bērniem. Runāsim ar vecākiem, kuru bērniem ir mācīšanās traucējumi jeb disleksija, kuru bērniem ir hiperaktivitāte un uzmanības deficīts. Viena ģimene stāstīs par savu dēliņu, kuram ir garīgā atpalicība, konkrētāk – Dauna sindroms.

Cilvēki, kas cenšas sadzīvot ar mentālās veselības traucējumiem, manuprāt, ir vieni no stiprākajiem un drosmīgākajiem Latvijas cilvēkiem. Un stipri nevis izpratnē – sakožu zobus un eju uz priekšu –, bet daudz mūsdienīgāk. Viņi ir iecietīgi pret sevi un apkārtējiem un tajā pašā laikā zina, ko nozīmē rūpīga disciplīna pret sevi un savu psihisko veselību.

UZZIŅAI

Kampaņas “Viss ir Norm.a” manifests:

Tā reizēm notiek – dzīvē pienāk laiks, kad nejūties labi. Varbūt ir slikti. Varbūt pat ir ļoti slikti, un jau ilgi. Redzi, tava psihiskā veselība ir tikpat reāla kā fiziskā. Tā var sašķobīties. Vai zināji, ka Eiropā katrs ceturtais cilvēks gada laikā saskaras ar psihiskās veselības sarežģījumiem?

Ir labas ziņas.

Tev nav jātēlo, ka viss ir kārtībā.

Nenoliedz to, kā jūties.

Necieties. Nesakod zobus.

Tu neesi viens. Meklē palīdzību. Tas ir normāli.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Gribēt darīt sevis dēļ

Kategorijas