Iemet mani dālijas liesmā

Anita Anitīna

Kultūra un Izklaide

2020. gada 24. septembris 00:00

166

Normunds Rudzītis

* * *

kaija ietriecās priedē tā

ka visi čiekuri sabira zemē

Laikam aiz Vēja aizķērās kāja

------------------------------------------------------------------------

Elīna Kubuliņa-Vilne

DZEJAS DIENAS

Ir Dzejas dienas atkal klāt,

Ar ko gan dzejā parunāt?

Sirds meklē sirdi –

Bet patiesumu nesadzirdi,

Nav it nekā vairs paliekoša,

Ar baltu krītu uzzīmētā

Rēta aizvien vairāk sāp.

Trūkst garo, tumšo vakaru,

Kad dzejnieki uz tēju nāk,

Tā vienkārši, bez liekvārdības

Par dzīvi mazliet parunāt.

Bet laika rats ir nepielūdzams,

Tas vairs ne mirkli negrib stāt -

Uz priekšu ej, kaut viens tu būdams,

Un cīnies viens, kaut ļoti sāp.

------------------------------------------------------------------------

Aija Ābena

BRŪNAIS KASTANIS

Ieelpoju smaidu pasakaini siltu,

Jau rudens savus zelta vārtus ver.

Adatu izlocīts kastanis lūr ar viltu,

Mute šļūkā pa zemi, tas rasu dzer.

Lapu vainagā brūnais kastanis

Gaismu baidās, bet ne tumsu.

Zaļgano adatu kažoku uzvilcis,

Ierauj rudens vējā nakts gaisu.

Līdz rudenim tas lēnam atvērsies,

Lai sasildītu vēsās bērnu rokas.

Un mīļu roku pacelts, tas vēlēsies,

Lai vienmēr visiem labi sokas!

------------------------------------------------------------------------

Eva Kozlovska

DEJA UN VISS

Es uzgleznotu deju,

Bet tas nav iespējams.

Vieglāk ir uzrakstīt dzeju,

Bet tas nebūs tas – izdejojams.

Tas, kurš dejojis zin’,

Kā tas ir, ka uzgleznot nevar

To, ka uz kājām min,

Vajag atliekties mazliet zemāk.

Es uzgleznotu deju,

Bet to taču nevar.

Varbūt var dejot pret vēju,

Bet gleznot deju, nē, nevar!

Nē, nevar un viss!

Un nemēģiniet man iestāstīt,

Es vieglāk varu dzeju uzrakstīt.

Zīmēt nevar un viss!

Ir jājūt, jādejo, jāredz,

Sirdī uguntiņa jādedz.

Jādedz un viss.

Par deju...

Tā sirdi paņems.

Un viss...

------------------------------------------------------------------------

Dzintra

RUDENS ZIEDI

Tik skaisti zied

Dālijas un gladiolas,

Asteres arī.

Viena otru pārspēt grib,

Ziedi krāšņāki par krāšņiem.

Tomēr šajā skaistuma cīņā

Uzvarētājs viens.

Izturīgākais.

Asteres.

Tās vēl ziedēs tik koši,

Jo pie nelielajām salnām

Viņas zied vēl droši.

Bet par asterēm

Vēl dzīvīgākas mārtiņpuķes

Un visvienkāršās miķelītes.

Un var tikai pabrīnīties,

Cik tādai rudens puķei

Ir liela dūša un stingrs spēks...

Ziedēt.

------------------------------------------------------------------------

Kornēlija Apškrūma

DĒLAM

Arvien es vēlējusies Tevi

Ar apskāvienu samīļot,

Tam Dievs nav vairāk spēku devis,

Liedz vecums tā šīs jūtas dot.

Tev mīļus vārdus līdz ar smaidu

Es vēlētos ik dienas teikt

Un slēpt, ka es to ceļu gaidu,

Uz debesīm ko nāksies veikt.

Tu dārgums manā dzīvē biji,

Kāds vairāk nebūs it neviens.

Jo visu mūžu sasildīja

Pret Tevi mīlas pavediens.

No aizsaules vēl izgaismošu

Uz zemes Tavu gaitu es,

Un svētību, ko Tevim došu,

Lai eņģeļi uz zemi nes.

------------------------------------------------------------------------

Ilma Jansone

MĒNESS CEĻŠ

Dienas gaisma

Aizgājusi.

Un pa sliežu ceļu

Nāk mēness gaisma.

Pieklusuši visi

Vilcienu trokšņi,

To riteņu dziesma sliedēs.

Nakts noklājusi

Savu zvaigžņu palagu.

Mēness pastaigājas

Pa sliežu ceļiem.

Un viss apkārt tik kluss.

Sliežu mirdzums zaigo.

Dienas gaisma

Savus vārtus slēgusi,

Pa metāla sliedi mēness

Jau sācis nakts pastaigu.

Putni klusē.

Zvaigznes dedz savus gaismas lukturīšus,

Ieaijājot miega viļņos.

Nakts kā sapnis

Pārņem visu apkārt.

Ietin mēness savas domas,

Kas dodas sapņu ceļojumā

Pa mirdzošām sliedēm.

Nakts ar sapņiem uz sliedēm

Savu gaitu ceļojumā sāk.

Ja vēlies, vari doties līdzi –

Nav sliežu ceļiem beigu

Ar mēness gaismu.

------------------------------------------------------------------------

Otis Damats

* * *

Tā nakts, postoši melnā,

Kur tikās div’ dvēseles

Varenās...

Ne, ne... Tās nebija ļaunas,

Tās nemaz nenojauta

Tikšanās sekas...

Tās nerunāja nemaz,

Taču vienoties spēja

Klusējot.

Par turpmāko kārtību.

Abām zelta dvēselēm,

Tā mainīs visu...

Esot no tīra zelta,

Abas sajauca visu

Kontrastu,

Tomēr katrā pasakā

Ir gan ļaunais, gan labais,

Baltais un melnais...

Šie turpmākie viņu ceļi,

Pavisam nebūs vāji

Nākotnē.

Nu vienai jābūt tumšai,

Otrai visgaišākajai.

Kura būs kura?

Vienai tur nekad nekas

Nebūs patiess. Nepatiess

Būs tai viss.

Otra redzēs to labo

Un to nesīs tālumā,

Tā sargās labo.

Uznāca migla.

Tām jāiet katrai ceļš savs

Vienatnē...

Viņām sens liktens lēmis

Klejot neziņā savā,

Labā vai ļaunā?

------------------------------------------------------------------------

Smaida Maskina

DZEJAS MĒNESIS

Jau dzeltē koku lapas

Un dzērves sasaucas.

Dāliju liesmās –

Dzejas mēnesis septembris iezīmēts.

Prom aizlido pirmie putni,

Līdzi vasaru aiznesot.

Asterziedu vidū piedzimst vārdi,

Trausli – kā tauriņi.

Ja ar domām tiem piezīmētu spārnus košus –

Kā vārdus nozīmīgus,

Kas dvēseli ceļ,

Tie paši aizlidos pie cilvēka

Ar kļavas lapām kopā,

It kā – grāmatu,

Saliktu pa dzejas pantiem,

Lai labāk lasās...

Un kļūst dzejnieks domīgs,

Pie kafijkrūzes sēdot.

Vai šāda vārdu spēle

Paliks cilvēku sirdīs?...

Dzeja top vārdos arvien krāsaināka,

Kad deg kļavu sārtums un pīlādžu guns.

Un cilvēku sirdīs būs mūžīgs prieks

Par dzeju, ko dzejnieks rakstījis ar sirdi...

------------------------------------------------------------------------

Sarmīte Ozola

ATVASARA

Zelta krāsu sev uzvilks

Pats pēdējais rudzu stiebrs

Drīz viršos sabirs salna

Un atkal vērsies viens gads

Tavs skrējiens un tava gaita

Būs punktā starp beigt un sākt

Bet kamēr vēl salna ir ceļā

Bet kamēr vēl zaļums tepat

Ļauj vasaras elpai vēl viegli

Tev saules siltumu sniegt…

------------------------------------------------------------------------

Iveta Reinsone

* * *

Neatstāj mani tam rudens vējam,

Tumšajā logā neatstāj.

Atstāj mani mākonī baltā,

Kur Tava atbalss izgaistot skan.

Nepamet mani jūrmalas smiltīs,

Gliemežvākā nepamet.

Pamet mani upmalas ievās,

Kur zied man vēl Tavējais skats.

Neiemet mani krītošās lapās,

Ugunskurā neiemet.

Iemet mani dālijas liesmā,

Kur par Tevi dzirksteles čukst.

Nenoliec mani pagātnes plauktā,

Pagaidi brīdi – nenoliec.

Noliec mani starp vārdiem –

Vēlāk un rīt... vislabāk tūlīt...

Tik neatstāj mani rudens vējam...

------------------------------------------------------------------------

Līga

* * *

Dzejas vārdi

Rudenī kā strīpaini

Āboli rasā krīt.

Es tos salasu

Dzīvīgos sirds kambaros

Un kā mazus putnēnus

Sildu un glāstu,

Lai tie lidot spētu.

Kur Rainim krita

Dzejas krāsainie vārdi,

Kas augstu aicināja?

------------------------------------------------------------------------

Anita Anitīna

* * *

Vienmēr nebūšu šeit.

Bet,

Kad dzērves sāks debesīs

Zīmēt rakstus,

Es nākšu.

Slieksnis zinās –

Kad migla pasāks tā biežāk sērst

Un rasa nenožūs līdz pat pusdienai,

Tad būs.

Tad pavisam drīz būs!

Zirneklis uzvilks tīklu starp puķēm,

Zvaigzne paslepus nošļūks uz zemi

Un paslēpsies zālē.

Būs!

Un es nākšu –

Caur lietus lāsēm un vēja auriem,

Ar zeltainu lapu matos

Un darbos gurušu biti plaukstā.

Varbūt pogcaurumā būs astere,

Varbūt – miķelītis,

Varbūt kastanis durstīgs un ass...

Es nākšu, jo mani gaida,

Kaut reizēm saka – nav vērts.

Es, Tavs dzejolis Dzejas dienā,

Kāda dvēselē izauklēts.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Iemet mani dālijas liesmā

Kategorijas