Kain, nenogalini! Ieskaties sevī!

2020. gada 29. septembris 09:58

Viņš man nepatīk, jo viņam ir vairāk, labāk nekā man. Pamanot nīgru skatienu, žultainu komentāru e-vidē vai nievājošu piezīmi par veiksminieku, saprotam: ir pielavījušās skaudība un nenovīdība.

Šīs īpašības mūsu dabā ir kopš cilvēces pirmsākumiem. Jau Freids rakstīja par libido (mīlestības) un tonatos (nāves) enerģiju, atgādina psiholoģe, sistēmisko risinājumu konsultante Iveta Gēbele.

Jaunākā sindroms

“Suns var izēst mazāka sugas brāļa bļodu tāpēc, ka izsalcis: dzīvnieku

pasaulē valda likums – būt paēdušam. Savukārt cilvēks vērtē: mans un

tavs; tev labāks, man sliktāks. Senie cilvēki sprieda: ja neesi no manas

alas, manas cilts, tad esi svešais. Svešais ir slikts, jo viņš man var kaut ko

atņemt.

Bībelē ir stāsts par Kainu un Ābelu. Vecākais dēls Kains nes Dievam

savu upuri – aunu. Dievs to pieņem un atzīst par labu. Bet ierodas jaunākais dēls Ābels ar augļiem. Kains redz, ka Dievs atzīst par labu Ābela upuri un viņa nesumu vairs neievēro. “Tātad Dievs mani nemī,” Kainā rodas skaudība, sāncensība, greizsirdība. Un ko viņš dara? Nogalina. Kad Dievs jautā, kur ir viņa brālis, Kains atbild – nezinu, kur ir tavs mīļais Ābels.”

Psihoterapeite velk paralēles ar vecāko un jaunāko bērnu attiecībām

ģimenē: “Skolēns pārnes skaistu zīmējumu, desmitnieku vai pat zelta

liecību, bet mamma mierīgi nosaka: ā, labi. Kad jaunākais bērns sāk

staigāt, vecāki neslēpj sajūsmu, un skolnieciņš jūtas nemīlēts, nevērtīgs.

Tā ir vajadzība pēc mammas uzmanības, bet bērns neatceras, ka pret viņu

izturējās tieši tāpat, kad spēra pirmos solīšus. Nevajag uzreiz automātiski

nosodīt egoismu. Katra dzīves centrā ir galvenais cilvēks – es, bet svarīgi

ieraudzīt, ka ir arī citi. Lai no egoisma atbrīvotos, tas ir jāpiedzīvo.

Bērnam sākumā ir jābūt mammas zvaigznītei, saulītei, Dieva mīlulim un

pēc tam no pjedestāla jānokāpj. Lai notiktu attīstība. Te ir divas lamatas:

vai nu cilvēks pirmo fāzi nav piedzīvojis, vai arī tajā aizsēdējies.”

Ne aiz žoga, bet sevī!

Sabiedrībā skaudību, neapmierinātību un dusmas nereti izsauc sociālā

nevienlīdzība. Pienākot pensijas gadiem, darba mūža laikā

paveiktais/nepaveiktais rezumējas: dažs centies, izglītojies, naudu

priekšdienām iekrājis, no kaut kā atsakoties, tikmēr otram arvien bijuši

svarīgāki ceļojumi, restorāni, aksesuāri un izpriecas. Vairākas laulības,

alimenti – nekas sevišķs; nodokļu maksāšana – priekš muļķiem. Kā tajā

pasakā par sienāzīti, kas visu vasaru bezbēdīgi dziedājis. “Bet es taču arī

visu mūžu strādāju,” saņemot niecīgu pensiju, vecumdienās sašutis ir

vieglprātis.

I. Gēbele vēlreiz uzsver, ka tāda ir cilvēka daba: viņš, gluži kā

skolnieciņš, kuram Dieva vietā ir vecāki, neatceras, kas bija iepriekš, redz

tikai šī brīža situāciju. “Kaina un Ābela stāsts precīzi atspoguļo dvēselē

notiekošo. Kas ir cilvēka Dievs, no kā viņš gaida novērtējumu? “Dievs”

var būt sabiedrības viedoklis: re, par viņu raksta avīzēs, viņu apbalvo. Kad viņu neredzu – izslēdzu, jūtos labāk. Varbūt indivīda “Dievs” ir iekšējais kritiķis, kurš saka: ai, neesmu neko sasniedzis, neesmu pietiekami labs. Vieglāk ir vainu pārnest uz citiem, nekā atzīt: pats taču visu notrallināju.

Bet slikto pašsajūtu cilvēks mēdz izlikt uz āru. Kad kaut kā iztrūkumu

projicējam uz otru, psiholoģijā to sauc par projekcijām. Kains savu sāpi

projicēja uz Ābelu: ja viņa nebūs, Dievs mani atkal mīlēs. Brāļu un māsu

attiecībās tas pats: es to sīko iekaustīšu, atņemšu, salauzīšu viņa mantiņas

un vispār viņu izslēgšu. Līdzīgi ar kaimiņu: ja ar viņu nerunāšu, viņa

nebūs. Varu arī kaitēt apskaustajam ar indīgiem komentāriem internetā

vai nozākājot sarunā ar paziņām. Ja paužam, ka visi deputāti ir zagļi, un

valdībā – nelieši un rausēji, tā simboliski ir nogalināšana.

Kā nenest Kaina zīmi? Neskatoties, kas aiz žoga, bet meklējot sevī: kas ar

mani patiesībā notiek, kāpēc man skauž, kāpēc dusmojos uz “tādiem”,

kāpēc man ir naida jūtas pret veiksmīgākajiem? Bet tas ir ļoti grūts ceļš.”

Pilni ar projekcijām

Skaudību, greizsirdību un nenovīdību pazina jau mūsu tālākie senči. Ne

velti pie mājas stādām pīlādzi un dievkociņu, nēsājam amuletus un no

“labvēļiem” aizsargājamies ar tautasdziesmu:

“Skauž man skauģi, bur man burvji,

Nevar mani izpostīt:

Dievs aplika zelta jostu apkārt manu augumiņu.”

Tas nav psihoterapijas lauciņš, taču I. Gēbele iesaka: “Ļauno aci,

noskaudumu neviens neuzliks tam, kurš jūtas psihiski stiprs. Bet, ja pašā

rodas nepatika pret to, kam ir vairāk vai labāk, paanalizē: ko šis cilvēks

manī izsauc, kāpēc augstākā vara vairs negrib mani nest uz rokām.

Varbūt esmu izaudzis, ucināšanu man vairs nevajag, un tagad ir pienākusi

tā otra cilvēka kārta. Varbūt kaimiņa greizais skatiens nav vērsts uz mani,

varbūt viņam šodien sāp vēders. Varbūt viņš vienkārši dzīvē tāds ir.

Kāpēc to uztveru personiski? Iespējams šis skatiens aizskar senu rētu – tā

mani savulaik ievainojušas mammas, tēta vai skolotājas dusmas. Esam

pilni ar projekcijām!”

Kāds iegādājies zemi pie jūras un uzlicis brīdinājuma zīmes

privātīpašumā negružot. Zīmes tiek regulāri nolauztas un aizmestas.

Psihoterapeite situāciju neskaidro viennozīmīgi: “Atvaļinājumā atpūtos

netālu no neliela ezera, un vietējie stāstīja, ka agrāk ūdenstilpne bijusi

pieejama visiem. Tagad viss noprivatizēts, un pie valstij piederošā ezera

nedrīkst iet pat makšķernieki, kas tur gadu desmitiem asarīšus ķēruši.

Licenci vīri iegādājušies, klāt netiek un dusmojas. Vai tur ir tikai

skaudība un nenovīdība? Kamēr būs dalījums labajos un ļaunajos, būs arī

skaudība, pret to nav izstrādātas ne zāles, ne vakcīnas. Tā var mazināties,

ja cilvēki kļūs apzinātāki, empātiskāki.”

Kā tikt ārā no skaudības un nenovīdības riteņa, apraksta arī Junga

analītiķis Henrijs Abramovičš. “Viņš min otru stāstu no Bībeles – par

Jāzepu un viņa brāļiem. Brāļi mēģina tik no Jāzepa vaļā, atdodot vergu

tirgotājam, bet viņš nonāk pilī un kļūst par valdnieka padomnieku. Tēva

mājās valda bads, pilī lūgt palīdzību ieradušies brāļi Jāzepu nepazīst.

Varētu atriebties, bet Jāzeps brāļus ieaicina valdnieka namā, apdāvina un

nogulda pēc augumiem. Pats nostājas rindas beigās kā jaunākais.”

Pieņemt, kā ir, izrādīt cieņu otram – lūk, risinājums! Neatmaksājot

Jāzeps pārrāva apburto loku: stop, pietiek! Var sākt notikt transformācija.

Viedi vārdi:

“Ja dusmām un skaudībai būtu taustāma forma, tā būtu bumerangs.”

Čārlija Rese

“Skaudība, ko no visām pusēm ieskauj otra labklājības krāšņums, ir kā skorpions uguns lokā, kur tas iet bojā.”

Čārlzs Kalebs Koltons

“Skaudība ir pistole, kas eksplodē mērkaķa rokās.”

Ostins Malmijs

“Novērtē, ko esi saņēmis, un neapskaud citus. Greizsirdīgajam nav miera.”

Buda

“Palieciet prom no skaudības. Tā noēd labus darbus, tāpat kā uguns sadedzina mežu.”

Muhameds

“Svētīgs ir tas, kurš ir iemācījies apbrīnot, bet ne apskaust, sekot un nevis atdarināt, slavēt, bet ne glaimot, vadīt un nemanipulēt.”

Viljams Artūrs Vards

“Skaudīgs cilvēks domā, ka, ja kaimiņam salauzīs kāju, viņš pats varēs iet labāk.”

Helmuts Šoiks

“Visiem veiksmīgajiem, kurus citi apbrīno un mīl, vienmēr ir ienaidnieki, kas viņus ienīst un nikni apskauž.”

Frančesko Alberoni

“Skaudība ir visu psihopatoloģiju pamats. Jo, ja es apskaužu, tas nozīmē, ka es vēlu jums ļaunu. Un, gribot jums nodarīt ļaunu, es neizbēgami nodarīšu ļaunumu arī sev.”

Guido Savio

“Sargieties no tiem, kuri ir viegli sašutuši: sašutumu no pazemojuma atdala tikai plāns skaudības plīvurs.”

Huans Miro

“Skaudība nekad nenāk uz balli, ģērbusies skaudības uzvalkā. Ienāk kas cits: askētisms, augsti standarti, veselais saprāts.”

Martins Luiss Amis

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Kain, nenogalini! Ieskaties sevī!

Kategorijas