“Ziemeļlatvija” piesaka jaunu rubriku “Vietējais tūrisms”

2009. gada 8. aprīlis 14:29

1379

“Ziemeļlatvija” piesaka jaunu rubriku “Vietējais tūrisms”

Labdien, lasītāj! Ja ir interese uzzināt, kādus labumus ceļotāji var apskatīt tuvākajā apkārtnē, tad ir vērts ieskatīties "Ziemeļlatvijas" jaunajā rubrikā "Vietējais tūrisms".

Regulāri dalīsimies ar jums pieredzē par pašu pārbaudītiem maršrutiem, jo esam pārliecināti, - nav jābrauc uz tālām ārzemēm, lai gūtu pozitīvas emocijas un smeltos enerģiju.

Mērķī trāpīja jau mūsu pirmais ceļojums pa Valmieras un Limbažu rajonu. Īpaši to iesakām ģimenēm ar bērniem. Atkarībā no laika un izmaksām šo maršrutu var izbraukt visā garumā, vai arī saīsināti, mājup dodoties jau no Burtniekiem.

Ceļā dodamies sestdien, 4. aprīlī, pulksten 8.00 no Smiltenes. Mūsu pirmais mērķis ir mini zoodārzs ar eksotiskiem putniem un dzīvniekiem jeb zemnieku saimniecība "Vildēni" Rencēnu pagastā. Par šo tūrisma objektu iepriekš zinām vien to, ka "Vildēni" jāmeklē šosejas Valmiera - Rūjiena malā posmā starp Buku un Sauļiem.

Īsto vietu atrodam bez maldīšanās. Ceļa labajā pusē ir mazs veikaliņš ar tādu pašu nosaukumu. Tālumā redzami aploki, uz kuriem gar mežu ved zemes ceļš.

"Vieglāk pateikt, kā te nav," smaida "Vildēnu" saimnieks Aivars Pabriks, stāstot par putniem un dzīvniekiem.

Jau pirmajā pieturas punktā sākam smaidīt arī mēs. Saimnieks atvēl ieiet Šetlandes poniju aplokā, kur pastiprināta uzmanība ir vērojama no abām pusēm - cilvēkiem un mazajiem savvaļas zirdziņiem. Poniji ir gana laipni, neliedz paglāstīt savas krēpes, bet pretī pabiksta ar purnu.

Eksotisko putnu būros cēli staigā fazāni ar garām astēm, dižodamies ar spalvām visās varavīksnes krāsās. Kaimiņos mīt pāvi, pīles, zosis, vistas, arī retās Pavlova šķirnes pārstāves. Krievijā to sauc par cara vistu, jo savulaik šī šķirne tika veidota un dāvināta ķeizarienei Katrīnai II.

A. Pabrikam ir stāsts par katru mazā zoodārza iemītnieku. Piemēram, lielajiem putniem emu un nadu gardākais ēdiens ir tomāti. Mīlīgais murkšķis, kurš būrītī stāv uz pakaļkājām, no ziemas guļas šogad esot modies vismaz četras reizes, bet tā pa īstam - tikai pirms nedēļas. Tas nozīmē, ka pavasaris ir klāt.

Trušu aploks gan pagaidām vēl tukšs. Lielie un mazie, pirms mēneša dzimušie garauši vēl dzīvo būros. Taču, kad viņi sākot spriņģot pa zāli, tad ir ko redzēt. "Ja atbrauc divas skolēnu klases, tad katram bērnam sanāk pa trusim, un vēl pāri paliek," smej A. Pabriks. Vēl mini zoodārzā ir Āfrikas savvaļas kazas, Romanovas šķirnes aitas, lapsa un citi iemītnieki. Viņu kopj saimnieks ar savu dzīvesbiedri Ināru.

"Vildēnos" laipni gaidīts ikviens apmeklētājs. Tikai iepriekš saimniekiem noteikti jāpaziņo par ierašanos, zvanot pa tālruni.Tālāk mūsu ceļš ved uz netālo Burtnieku pagasta zemnieku saimniecību "Adzelvieši". Braucam garām atpūtas kompleksam "Rīts" un noskaidrojam, ka tūristu grupām, piemēram, skolēniem, tur ir iespējams ieturēt maltīti. Tikai apmeklējums noteikti jāpiesaka iepriekš.Ja interesē latviešu tautas vēsture un senču dzīvesveids, tad pusotru stundu ilgās ekskursijas laikā "Adzelviešos" ne mirkli nebūs garlaicīgi.

Senajā lauku sētā Burtnieku ezera krastā saimnieko Jānis Grīnbergs ar dzīvesbiedri Dzidru. Tūristiem viņi stāsta par kaņepju audzēšanas tradīcijām un cienā ar pašu ražotnē gatavotu kaņepju sviestu.

Saimnieks uzņemas gida pienākumus un stāstu iesāk ar ieskatu seno dzimtas māju vēsturē. Saimniecības lepnums ir 1912. gadā uzceltā garā klēts. "Adzelviešos" vairākas reizes viesojies dzejnieks Imants Ziedonis, brīnījies un teicis, ka tādu ēku Latvijā ir ļoti maz. Zem viena jumta ir klona, labības un drēbju klēts.

Taču tūristus saimniecība piesaista galvenokārt ar kaņepēm. Tās Burtnieku pusē audzētas jau izsenis. Saimnieks mūs nosēdina klēts durvju priekšā un stāsta senu kaņepju stāstu vēl no Pantenes muižas laikiem par to, kā divi latvieši pēc barona norādes uz Pēterburgu veduši zemnieku "melnos ikrus" - samaltus kaņepju riekstiņus.

Nu mēs zinām, kāda izskatās bremmele, kurā aizvadītajos gadsimtos grauzdēja kaņepes, un piesta, kurā tās stampāja. Tagad kaņepju sviestu "Adzelviešos" gan ražo pēc mūsdienu tehnoloģijām. Pēc Pārtikas veterinārā dienesta norādēm, produkts jādēvējot par kaņepju aizdaru, skaidro J. Grīnbergs.

Tas, kā ēst šo viņa piedāvāto gardumu, - uz baltmaizes vai rupjmaizes, ar sviestu vai medu, - ir katra izvēle. Klētiņā krūzēs kūp piparmētru tēja. Ēdējiem mutes kust, bet saimnieks vēl aicina nodziedāt kaņepju dziesmu.

Taču ar to ekskursija vēl nav galā. Gribat zināt, kā no kaņepēm ieguva kaņepāju šķiedras un kā darbojas paisīkla, mīstīkla un citi sentēvu darba rīki? Viss tiks parādīts un izskaidrots.Ekskursanti no "Adzelviešiem"dodas projām zem Greizo Ratu zīmes. Zvaigznāja formā pie saimniecības ēkas sienas piestiprināti dzelteni ratu riteņi. "Laimīgu ceļu!" vēl saimnieks.

Burtniekos ierodamies ap pulksten 12.30. Tur ceļotāji atkarībā no vēlmēm var izstaigāt dabas taku, ja dubļi jau nožuvuši, un doties mājupceļā, vai braukt vēl tālāk garām Alojai un Staicelei līdz Ainažiem jūras krastā.

Ceļā ir lieliska vieta, kur var paēst lēti un sātīgi pat no pusporcijas - "Urgas krogs". Pasūtītais ēdiens nav jāgaida ilgi.

Kad ierodamies Ainažos, mūs, iekšzemē dzīvojošos vidzemniekus, mazpilsētiņa vispirms vilina ar jūru un randu pļavām tās krastā. Ainažniekiem ir savs mols un bāka, un arī tēlnieka Viļņa Titāna veidotais piemiņas akmens "Baltā saule" jūras krastā. Tas ir veltījums Krišjānim Valdemāram un simboliski iezīmējot latviešu jūrasbraucēju ceļu pasaules kartē. Ainažos jūrmala ir sakopta. Pie "Baltās saules" līdz jūrai var aiziet pa dēļu takām.

Ainažos var apskatīt jūrskolas memoriālo muzeju un ugunsdzēsēju muzeju, kam esot pat savs spoks. Ugunsdzēsēju muzeja vadītāja Anastasija Celma pati viņa klātbūtni nav manījusi, bet kolēģe gan dzirdējusi kādu staigājam muzeja zālē. Atvērusi durvis, - neviena nav.

Aicinām portāla apmeklētājus ieteikt savus pārbaudītus maršrutus. Galvenais nosacījums, - lai būtu lēti un interesanti.