Uz skolu – ar misijas apziņu

2020. gada 2. oktobris 08:11

612

Pēdējā pusgada laikā viena no biežāk pieminētajām profesijām ir skolotāji. Šodien daudzviet Latvijā atzīmē Starptautisko skolotāju dienu, kuras mērķis visā pasaulē palicis nemainīgs – pateikties pedagogiem par viņu ieguldīto darbu katra bērna personības attīstībā un arī sabiedrības kopumā, uzsverot viņu nozīmīgo lomu. «Ziemeļlatvija» devās uz Valkas novada Vijciema sākumskolu, kurā strādā deviņi skolotāji, septiņi no viņiem paši ir šīs skolas absolventi.

Vidējais darba stāžs Vijciema sākumskolas skolotājiem ir 27 gadi. Skola viņiem ir gluži kā mājas, bet kolēģi un skolēni – ģimene. Runājot par skolas un profesijas lomu katra dzīvē, pār vairāku skolotāju vaigiem rit asaras. Prieks par katru izdošanos mijas ar smeldzi, jo, visticamāk, nākamajā mācību gadā nelielās, bet vijciemiešiem tik ļoti mīļās skolas durvis būs slēgtas. Raizes sagādā ne vien nelielais skolēnu skaits, bet arī augusta vidū Būvniecības valsts kontroles biroja aizliegums ekspluatēt lielāko daļu izglītības iestādes ēkas. Šajā mācību gadā jāmācās sadzīvot un pieņemt gan «Covid-19» ierobežojumus, gan to, ka apkārt skolai ir norobežojums, kā arī drošības apsvērumu dēļ slēgts pagrabstāvs un otrais stāvs.

Kas vairāk par ēku
un pienākuma apziņu
Skolotājai Gitai Dudelei dzīves lielākā daļa ir saistīta ar Vijciema pamatskolu. Tur par pavāri strādāja viņas mamma, skolojās pati un nu jau 32 gadus šī ir viņas darbavieta. G. Dudele ir laimīga strādāt savā skolā un ir pārliecināta, – ja pat šis gads būs pēdējais Vijciema skoliņai, tad ir jācenšas vēl jo vairāk katru dienu dzīvot jēgpilnāk, strādāt vairāk un bērniem iemācīt vēl labāk. «Nekad uz darbu neesmu nākusi ķeksīša pēc. Skolotāja profesiju izjūtu kā misiju. Bieži vien, pēc darba aizejot mājās, turpinu rakstīt, līmēt, gatavot uzdevumus. Ja vēl ir apvienotās klases, tās paņem daudz spēka un enerģijas. Bet savā darbā stundas neskaitu, neskatoties uz to, ka varētu vēlēties lielāku algu, eju un daru. Vijciema skola man ir īpaša un mīļa, man jau nāk raudiens,» emociju sakāpināta Skolotāju dienas priekšvakarā ir G. Dudele.
Šajā darbā lielākais novērtējums ir skolēnu un vecāku pateiktais paldies. Tikpat lielu gandarījumu sniedz tas, ka bijušie skolēni apciemo savu skolotāju un niansēs atceras skolas laikā piedzīvoto. «Vijciema sākumskolā vienmēr ir bijusi īpaša gaisotne, bērni uz šejieni nāk ar prieku. Nereti pēc stundām grib te uzkavēties ilgāk, rosina kopā uzspēlēt spēles. Agrāk biežāk pēc mācībām kopā ar bērniem darbojāmies, gatavojāmies skolas pasākumiem vai gājām ārā rotaļāties. Skolas un skolotāja loma bērna dzīvē ir ļoti nozīmīga. Dažkārt ir saspringti brīži, mazas nebūšanas un strīdi, bet tad jāaizskaita līdz desmit un jānomierinās. Starp citu, kad klasē gribas pacelt balsi, es cenšos darīt pretēji, jo, pazeminot toni, skolēni ieklausās labāk. Protams, reizēm pārņem nogurums, un tas ir cilvēcīgi. Esmu no tiem cilvēkiem, kas ikdienā cenšas vairāk saskatīt labo. Novēlu ikvienam pedagogam labiem notikumiem pilnu mācību gadu, bet pārējiem gribu atgādināt, ka tieši skola katrā pagastā ir dzīvības centrs,» teic G. Dudele.
Gaida ar zināmu satraukumu
Skolotāja Sandra Gaile mūzikas stundas pasniedz gan pirmsskolas vecuma bērniem, gan sākumskolēniem. Viņas darba stāžs ir 33 gadi. Skolotāju diena allaž ir bijuši svētki, kurus gaida ar zināmu un patīkamu satraukumu. «Vienlaikus apzinos, ka tieši šajos svētkos no skolēniem mēs, skolotāji, saņemam visvairāk mīlestības, prieka, smaidu, pateicības un arī kādu kārumu. Bērni tajā visā neaizmirst dalīties arī ikdienā. Mīļuma un mīlestības bērnos ir gana. To īpaši varēja izjust pagājušajā semestrī, kad mācību process notika attālināti. No vienas puses, bija grūtāk, bet tajā pašā laikā varējām vairāk laika veltīt sagatavošanās procesam, lai attālinātās stundas padarītu labākas. Man bija svarīgi saviem skolēniem iedot labāko. Tas deva jaunas zināšanas un iemaņas arī man kā skolotājai. Vēlāk no bērniem saņēmu labas atsauksmes. Bet šāds darbs nespēj aizstāt klātienes emocijas, tāpēc šis mācību gads bija ļoti gaidīts, tāpat kā tagad Skolotāju diena,» stāsta S. Gaile.
Skolotāja uzskata, ka tikpat svarīgi, kā apgūt mācību programmu, ir saviem skolēniem iemācīt labestību un pacietību, jo šīs abas lietas dzīvē būs nepieciešamas tikpat ļoti kā zināšanas. Tikpat būtiski skolotājiem ir spēt katrā cilvēkbērnā saskatīt labo un to izcelt. Tam piekrīt arī šīs skolas latviešu valodas un literatūras un sociālo zinību skolotāja Aija Melbārde.
«Šodienas pasaulē bērniem ir ļoti svarīgi, lai mēs viņus saprotam un uzklausām, ko reāli arī darām. Mēs viņiem ļaujam un pat mudinām izteikt savas jūtas. Zināšanas ir ārkārtīgi svarīgas, bet tās sajūtas, kāpēc viņi nāk uz skolu, ir tikpat nozīmīgas. Svarīgi, lai skolēni šeit justos droši un komfortabli. Ja radušās problēmas, vispirms situāciju risinām kopā ar skolēniem un tikai tad, ja nepieciešams, iesaistām vecākus. Rezultāts arī ir svarīgs,» saka A. Melbārde, kura arī ir šīs skolas absolvente.
Tā ir vide, no kuras viņa nāk. «Mēs šeit esam un dzīvojam, tāpat kā skolēni. Skola ir vieta, uz kuru gribas nākt katru dienu. Šodien jo īpaši, jo ir svētku noskaņojums. Mums kopā ar kolēģiem ir tradīcija doties Skolotāju dienas ekskursijā, tas nenotiks šodien, bet kādu citu dienu,» atklāj A. Melbārde.
Vijciema sākumskolas direktore Aīda Vītola par saviem kolēģiem teic labus vārdus. Vairākus gadu desmitus skolas kolektīvs ir nemainīgs ar stabilām vērtībām, savstarpēju cieņu un draudzīgām attiecībām. Kopīgi tiek svinētas dzimšanas dienas, braukts ekskursijās. Lauku skolu fenomens ir ģimeniskais faktors, un tas nozīmē, ka viens par otru zina gandrīz visu.

Durvis nav aizvērtas
Direktore stāsta, ka viņas kabineta durvis gandrīz vienmēr stāv puspavērtas. «Manuprāt, mēs no lielajām skolām atšķiramies un esam īpaši ar to, ka jebkurš skolēns jebkurā brīdī var atvērt kabineta durvis, ienākt un nebaidoties pastāstīt, kas uz sirds. Mazie skolēni bieži ienāk un apķeras, grib, lai viņus samīļo. Vienmēr dalās priekos vai pastāsta par bēdām. Tas daudz nozīmē,» atklāj A. Vītola.
Šodien svētku diena ir arī skolēniem, bet, galvenokārt, jau pedagogiem. Taču ikdiena direktorei ne vienmēr ir viegla. Viņa neslēpj, ka notikušais augusta vidū radīja lielu stresu un vainas apziņu, no kuras emocionāli grūti atbrīvoties. Plaisas skolas sienā un apkārt ēkai esošais nožogojums rada psiholoģisku spiedienu. «Sajūta, ka pārbaužu laikā atbraukušie norāda, ka esmu atbildīga un ko nu darīšu, ir smaga. Pati te esmu mācījusies, darbam veltījusi daudzus gadus, atdevusi sirdi, tāpēc gribas cerēt, ka viss vēl var mainīties uz labu,» cerību nezaudē A. Vītola.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Uz skolu – ar misijas apziņu

Kategorijas