Cep kūkas pēc “YouTube” videoklipiem un raksta romānus

2020. gada 9. oktobris 08:15

1405

Cep kūkas pēc “YouTube” videoklipiem un raksta romānus

Ar Madaru Fridrihsoni no Bilskas pagasta Lobērģiem pirmo reizi tikāmies pirms vairākiem gadiem, kad viņai studiju darba ietvaros vajadzēja intervēt žurnālistu. Šoruden sociālajos tīklos pamanīju, ka novembrī iznāks Madaras vakara romāns «Atgūtais medusmēnesis». Izrādās, šis būs jau trešais viņas romāns, kas arī nonāks grāmatnīcās un bibliotēku plauktos. Tie, kuri pazīst Madaru, iespējams, nemaz nebrīnās par novadnieces rakstīšanas dotībām. Kopš bērnības Madarai ir patikušas grāmatas, itin bieži dzīvojusies pa Lobērģu bibliotēku, kur viņas mamma strādā par vadītāju.
Mūsu pirmās tikšanās reizē toreizējā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes studente atstāja labu iespaidu, sarunas laikā bija jūtama sirsnība, zinātkāre un drosme. Tāda jaunā rakstniece ir arī šajā sarunā, kuru, galvenokārt, caurstrāvo sirsnība.

- Šis ir savāds gads, kas sevī ietver gan satraukumu, gan virkni ierobežojumu, kas saistīti ar «Covid-19» vīrusu. Rudens ir laiks, kas saistās ar ko drūmu, pat ir teiciens «rudens depresija». Bet tu allaž smaidi, pastāsti, kur smelies pozitīvo ikdienišķajā?
- Vienā dzīves punktā sapratu, ka ikdiena lielākoties paiet pie datora un kustību ir pārāk maz. Vajadzēja atrast sev piemērotu aktivitāti. Skriet man nepatīk, tāpēc izvēlējos velosipēdu. Pēdējos trīs gadus katru rītu iesāku ar velobraukšanu, veicot aptuveni desmit līdz divdesmit kilometru garu maršrutu. Esmu rīta putniņš. Šajā gada laikā ir ārkārtīgi skaisti saullēkti. Mans braukšana temps ir samērā lēns, jo galvenais ir izkustēties un izbaudīt dabu. It kā jau liekas, ka viss ir mainīgs, bet, ja diendienā brauc pa vienu maršrutu, tas apnīk. Tāpēc izvēlos tos mainīt. Braucot pa Lobērģu pusi, patīkami redzēt, kādas pārmaiņas notikušas, kurā dārzā izaugusi jauna puķe vai kurš pagalms kļuvis skaistāks.
Ziemā riteņbraukšanu nomainu pret nūjošanu. Ja kādu rītu neesmu iesākusi, dodoties ārā, pārņem nepatika, tāda dīvaina sajūta. Iesaku katram atrast savu enerģijas bumbu!

- Pie tavām grāmatām vēl nonāksim, vispirms pastāsti, ar ko nodarbojies ikdienā un kāda ir tava saistība ar kūkām?
- Dzīvoju pārmaiņus te Smiltenē, te Lobērģos, kur joprojām ir manas ģimenes mājas. Strādāt varu no jebkuras vietas, jo mans galvenais darbarīks ir dators. Studējot Rīgā, sapratu, ka lielpilsēta nav man piemērota. Rīga neiedvesmo. Lielo daudzstāvu māju dzīvoklī justos kā iesprostota, jo nevar īsti pat iziet laukā pagalmā un visu laiku apkārt sveši cilvēki.
Ļoti labi jūtos Smiltenē, tā ir kaut kas starp laukiem Lobērģos un galvaspilsētas dzīvi. Par sevi varētu teikt, ka esmu piesardzīga, ja šobrīd ir noteiktas vadlīnijas, tās ievēroju. Ja tā paskatās, tad «Covid» laikā ir mainījušies paradumi, piemēram, esmu samazinājusi publisku pasākumu apmeklējumu, kā arī vairs nebraucu uz Igauniju iepirkties. Pavasarī, kad regulāri lasīju ziņas, jo man patīk būt informētai, vienā brīdī jutu iekšēju satraukumu par notiekošo un jau sāku sev saskatīt koronavīrusam raksturīgos simptomus. Tad piebremzēju ar ziņu lasīšanu, nomierinājos un no tā vairs netaisu paniku. Vienīgi gribētu studēt Literārā Akadēmijā, kas ir Latvijas Rakstnieku savienības un Literārās izglītības un jaunrades atbalsta centra kopīgi veidota kultūrizglītības programma, bet saistībā ar šobrīd notiekošo pasaulē un Latvijā šo ieceri neīstenoju. Pagaidām!
Toties ikdienā ir daudz citu lietu, ar ko nodarboties. Viena no tām man ir kūku cepšana. Līdz 18 gadu vecumam nebiju iegājusi virtuvē (jokojoties smejas – redakcijas piezīme), bet, uzsākot studēt, bija jākļūst patstāvīgākai. Kūku cepšanu apguvu pašmācības ceļā. Savu pirmo sviesta rozi izveidoju, skatoties «YouTube» video, kurā profesionāļi soli pa solim visu parāda. Internetā biju pasūtījusi dažādus darbarīkus. Pakāpeniski iemācījos gatavot, un man tas iepatikās. Protams, pirmā kūka nesanāca, bet desmitā jau bija izcila. Mani raksturo neapstāšanās pie kā viena. Lai cik garšīgs būtu rolbiskvīts, to nevar ēst visu laiku, tāpēc izmēģinu visdažādākās receptes. Priekšroku dodu garšu daudzveidībai. Tikpat labi garšo arī burkānu un valriekstu kūka.
Vēlme pēc jaunām iemaņām mani aizveda līdz maizes cepšanai. Ar ģimeni iegādājos elektrisko maizes krāsniņu, kurā iejauc visas nepieciešamās sastāvdaļas un cep. Pavisam vienkārši un veselīgi. Pēdējā laikā aizvien lielāku uzmanību pievēršu kvalitatīvai pārtikai un veselīgākam dzīvesveidam.

- Romānu rakstīšana droši vien nav tik veselīga, jo daudz stundu nākas pavadīt pie datora, toties aizraujoša gan. Kā iespaidā tu sāki rakstīt?
- Neticēsiet, bet pašu romānu es uzrakstu īsā laikā, tas paņem aptuveni mēnesi. Pārējais darbs līdz grāmatas izdošanai ir krietni garāks. Bērnībā daudz lasīju grāmatas. Burtnīcās patika pierakstīt īsākus un garākus stāstiņus. Pieaugot atgriezos pie rakstīšanas. Līdz tai ir jāizaug, jāizprot sevi un pasauli. 2015. gadā piedalījos izdevniecības «Latvijas Mediji» izsludinātajā «Lata romāna» konkursā. Tas ir oriģinālliteratūras konkurss, kura mērķis ir izdot aktuālas un mākslinieciski augstvērtīgas grāmatas. Žūrijas komisija manu darbu atzina par labu esam. Jutos patīkami pārsteigta un gandarīta, jo neko daudz no rakstniecības nesapratu, uzrakstīju tā, kā jutu.
Pirmais romāns «Kāda Aina Nekurienē» ir par šarmantu un enerģisku sievieti, kura izlēma no Rīgas pārcelties uz laukiem, uz Mūrmežiem. Lai arī viņas ģimene un draugi neizprot un neatbalsta šo lēmumu, Aina ir apņēmusies iedzīvoties jaunajā mājā un vidē un atrast sīko ilūziju par mieru, kuru ir pazaudējusi jau pirms daudziem gadiem. Tomēr pavisam drīz Aina saprot, ka arī Mūrmežos nav iespējams aizbēgt no pagātnes un ka cilvēku likteņos ir manāmas līdzības, kuras nemitīgi atgādina par visu piedzīvoto un pazaudēto. Lai arī Aina laukos atrod jaunus draugus un iespaidus, pasauli ierauga citās krāsās, tas nenotiek tik viegli, cik viņa sākotnēji bija plānojusi. Arī Mūrmežu ļaudīm, tāpat kā viņai, ir savi noslēpumi, ar kuriem viņi nevēlas dalīties ar svešiniekiem.
Otrs romāns «Aina no cita laika» ir turpinājums pirmajai grāmatai. Tas stāsta par bijušo rīdzinieci Ainu, kura aizvadījusi savu pirmo ziemu laukos Mūrmežu mājās. Ģimene nolēmusi, ka ēkai jānomaina jumts un jāizremontē fasāde, tāpēc Aina pāris mēnešu padzīvo pie kaimiņienēm Hildas un Martas. Pēc atgriešanās darbu vadītājs pavēsta, ka līdzās skurstenim atrasta veca pudele, un tās saturs liek sarosīties gan Ainai, gan viņas kaimiņiem, minot pagātnes mīklas. Protams, pats romāns stāsta par Ainu, bet ir arī blakus sižeta līnijas, piemēram, Ainas mazdēls un jaunā kaimiņiene Anne. Kur romāns bez mīlestības? Esmu no autoriem, kas neizpatīk lasītājiem, radot tikai laimīgas beigas.
Dažkārt lasītāji grāmatās atpazīst kādu tēlu un saredz pat vairāk nekā es pati, bet manas grāmatas nav realitātes kopija. Arī tēli nav viens, konkrēts tipāžs. No dažādiem cilvēkiem paņemu pa kripatiņai rakstura iezīmju un piemēroju literārajām vajadzībām.
Novembrī iznāks mans jaunākais romāns «Atgūtais medusmēnesis», ko arī izdos «Latvijas Mediji». Tas nebūs saistīts ar iepriekšējām grāmatām, vienīgā vienojošā lieta būs Mūrmeži. Romāna galvenā varone ir Ieva Irbe, kura atgriežas dzimtas mājās kopā ar jauno vīru, lai sakārtotu savas vecmāmiņas lietas un mantojumu. Tomēr, kā izrādās, viņai ir jāatšķetina ne tikai omammas dzīves līkloči, bet jāieskatās acīs arī savai pagātnei, par kuru aktīvi atgādina trīs kaimiņu dzimtas vīrieši dažādās paaudzēs un ar pilnīgi atšķirīgiem nodomiem. Tāpat romāna sižetā ir iepītas degošas ēkas, bērnības atmiņas un pēkšņi sprāgstošas raķešu kastes. Kā tas viss veido romānu? Tas lasītājiem būs jānoskaidro, to izlasot. Starp citu, romāna galvenajai varonei pieder dzīvoklis Smiltenē. Šis romāns ir par mīlestību pret savu zemi, laukiem un izvēlēm, kas mums jāizdara, lai dzīvotu pēc iespējas laimīgāku dzīvi. Tādu vēlamies mēs visi, vai tad ne?
Kad iznāca iepriekšējās grāmatas, rīkojām to prezentācijas Bilskas bibliotēkā. Labprāt to darītu arī šoreiz, taču vispirms ir jāraugās, kāda situācija būs valstī saistībā ar koronavīrusa izplatības ierobežošanu. Ja tas ir mans pasākums, man jāuzņemas atbildība par to. Nevēlos nevienu apdraudēt, tāpēc laiks rādīs, kā būs. Nosvinēt varēsim arī vēlāk.

- Katrs kaut reizi ir sapņojis lielu sapni, vai tev ir savs saistībā ar rakstniecību?
- Piedaloties literārajos konkursos, esmu ievērota no žūrijas puses. Šie konkursi man ļāva izdot savus romānus tādā mērogā, kas uzreiz sniedz zināmu publicitāti, kas citos apstākļos nebūtu iespējama. Tomēr vienmēr ir nedaudz pietrūcis līdz pirmajai, otrajai vai trešajai vietai. It kā veicas labi, bet pašai gribas vēl augstāk. Mans lielais sapnis ir pašai sava grāmata cietajos vākos, par ko sapņo arī citi jaunie autori. Ja viss izdosies, tad, iespējams, nākamajā gadā es šo sapni piepildīšu, jo esmu pamanīta arī citā romānu konkursā. Ja cilvēkam ir sapnis, tad tam ir jāseko. Galvenais ir uzdrošināties, ko es izdarīju, vadoties pēc iekšējām sajūtām. Ar sapņiem ir tāpat kā ar kūkām, ja pirmajā reizē nesanāks, jāsapņo (jāmēģina) vēlreiz.

Viedoklis
Malda Pabērza, Bilskas bibliotēkas vadītāja:
- Iepriekšējās divas Madaras grāmatas Bilskas pagasta ļaudis, jo īpaši Lobērģu, gaidīja ar nepacietību. Pirms pirmās grāmatas prezentācijas Bilskas bibliotēkā romāns pa daļām bija publicēts «Latvijas Avīzē». Iedzīvotāju vidū izskanēja viedoklis, ka personāži ņemti no Lobērģu puses, lai gan pasākumā grāmatas autore to neapstiprināja. Tomēr cilvēki tāpat vilka paralēles ar konkrētām un sev zināmām vietām Lobērģos un tās puses cilvēkiem. Tas lasīšanu padarīja vēl aizraujošāku.
Abas Madaras grāmatas iznākšanas gados bija lasītākās Bilskas bibliotēkā. Lasītājiem ļoti patika, vietējie iedzīvotāji lepojās, ka mums pagastā ir pašiem sava rakstniece. Joprojām ik pa laikam kāds bibliotēkas apmeklētājs uzvaicā, vai Madarai nav gaidāma jauna grāmata. Arī man ir patiess prieks, ka mūsu pašu Bilskas pagasta meitene ir sasniegusi ko tādu. Ar nepacietību gaidīsim jauno romānu, kas noteikti būs arī atrodams bibliotēkas grāmatu plauktā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Cep kūkas pēc “YouTube” videoklipiem un raksta romānus

Kategorijas