Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Logo

Es tevi gaidīšu. Vai cilvēki arī ziemā baros gulbjus?

Sandra Pētersone
Viedokļi

2020. gada 12. oktobris 08:25

147
Es tevi gaidīšu. Vai cilvēki arī ziemā baros gulbjus?

“Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis.”  Šī Antuāna de Sent-Ekziperī atziņa, ko savā grāmatā “Mazais princis” rakstnieks ielika Lapsas mutē, daudziem ļaudīm ļoti iet pie sirds, itin bieži to viņi atgādina cits citam, attiecinot gan uz cilvēkiem, gan uz dzīvniekiem.

Un Lapsa teica Mazajam princim vēl šādus vārdus: “Tev es esmu tikai lapsa, kas līdzinās simt tūkstošiem citu lapsu. Bet, ja tu mani pieradināsi, mēs būsim vieni otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaule. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē.”

Un vēl Lapsa teica tā: “Ja tu, piemēram, nāc pulksten četros pēcpusdienā, tad es jau no trijiem sākšu justies laimīga. Jo tuvāk nāks norunātā stunda, jo laimīgāka es būšu.”

Stāsts par Mazo princi un Lapsu un par atbildību pret to, ko esi pieradinājis, bija pirmais, ko atcerējos citā, reālā stāstā – par cilvēku un Smiltenes Vecajā parkā, Vidusezerā, mītošās gulbju ģimenes attiecībām. Jau kopš vasaras vieni cilvēki baro gulbjus un pīles ar maizi, bet citi šādu rīcību nosoda un uzsver, ka ūdensputni ēd ūdensaugus, ar maizi viņus piebarot nedrīkst, tas  putniem ir kaitīgi.

Man ir bažas par to, vai pie piebarošanas pieradinātā gulbju ģimene – divi pieaugušie un četri jaunuļi – tuvojoties ziemai, aizlidos projām, meklējot dienvidos neaizsalstošus ūdeņus. Bažas apstiprina intervētie eksperti, sakot, ka piebaroti gājputni patiesi var gaidīt, ka viņus kāds baros visu laiku, un, ziemai pienākot, var palikt uz vietas. Taču vai cilvēki arī ziemā gribēs katru dienu doties uz ezeru un barot gulbjus?  Taču gulbji gaidīs.

Gala rezultāts var būt putna bojā eja. Reiz Smiltenē tā jau notika. Vidusezerā dzīvoja kāds jauns gulbis, arī viņu cilvēki vasarā baroja. Tuvojoties ziemai, putns uz dienvidiem nedevās, palika turpat, Vecajā parkā, līdz kādā aukstā ziemas mēnesī, kad ūdens strauji aizsala, gulbja pleznas iesala ledū, bezpalīdzīgo gulbi nokoda un apēda kāds zvērs. Aizdomas krita uz lapsu, kura iemaldījusies pilsētā. No gulbja pāri palika vien spalvas.

Ak, cik smukiņi! Ar tādu domu šovasar stāvēju Tepera kanāla malā un skatījos, kā Smiltenes gulbju pāris izvedis peldē savus bērnus – seši mazi gulbīši cītīgi cits aiz cita rindā peldēja aiz mammas vai tēta (kurš no vecākiem tas bija, pateiktu tikai ornitologs).  

Tagad divu gulbja bērnu vairs nav. Atlikušie četri jaunuļi ir krietni paaugušies un kopā ar vecākiem katru dienu dzīvojas pa Vidusezeru. Teperi gulbju ģimene ir pametusi (varbūt nepatika supotāju aktivitātes ezerā vai vēl kas cits), un kopā ar gulbjiem uz Vidusezeru pārcēlusies gandrīz visa pīļu saime,– tur galds ūdenī ir daudz bagātīgāk klāts.

Man personīgi barot gulbjus neceļas roka. Pīles šad un tad esmu barojusi mazuļa prieka pēc, taču novēroju, ka sēkliņas nav pīļu TOP ēdiens. Maizes atkarība.

Kategorijas

Kategorijas