“Ziemeļlatviju” lasa ar lupu

2020. gada 13. oktobris 09:58

105

Viena no laikraksta uzticamākajām lasītājām, kura savu dzīvi nevar iedomāties, kā pati saka, bez avīzītes, ir 97 gadus vecā valcēniete Apolonija Ēķe. Viņa dzīvo kopā ar mazmeitu Žannu un mazmazdēlu Emīlu, kuri rūpējas par omīti. Sirmajai kundzei “Ziemeļlatvija” un televīzijas ziņu skatīšanās ir saikne ar ārpasauli.

Apolonijas kundze ir viena no gados vecākajām “Ziemeļlatvijas” lasītājām, kura, cik vien sevi atceras, ir abonējusi un lasījusi vietējo laikrakstu. “Ziemeļlatvija” viņu izvēlējusies kā vienu no jaunās abonēšanas kampaņas reklāmas sejām, jo varam lepoties, ka esam iemīļoti tik jauka un dzīves gudra cilvēka mājās.
Ir pagājuši desmit gadi, kopš tikos ar Apoloniju. Toreiz runājām par sarežģīto likteni, jo vecmāmiņa uzaudzināja meitas bērnus – Žannu un Kārli. Jau tolaik tik cienījamā vecumā Apolonijas kundzei ne brīdi nebija ienācis prātā, ka varētu mazbērnus ievietot bērnunamā un vispār nelikties ne zinis. Atceros, ka iepriekšējā sarunā viņa vairākkārt uzsvēra, ka par mazdēlu rūpēsies tik ilgi, cik vien to būs nolicis Dievs. Nu pienācis laiks, ka par vecmāmiņu rūpējas mazbērni un arī mazais Emīls, kuru omīte sauc par savu zelta gabaliņu.
Satiekoties Apolonija pus pa jokam saka: “Esmu pusakla un puskurla. Ko lai dara, ka Pēteris neņem pie sevis!” Taču Žanna piebilst, ka vecmāmiņa tā mēdz jokot, jo viņa joprojām ir žirgta – ik pa laikam sev uzstāda kādu mērķi. Viņa ir cieši apņēmusies nodzīvot līdz simts gadu vecumam. Jautāju, vai Žannai nav grūti rūpēties par vecmāmiņu, viņa atrauc, ka reizēm visādi iet, bet vecmāmiņa kā bijusī medicīnas darbiniece ir ar stingru raksturu. Turklāt, ja ledusskapī nav atrodams svaigs biezpiens un kārtīga latviešu rupjmaize, tad gan Žannai pat vēlā vakara stundā jāskrien uz veikalu. Taču Apolonijas kundze spēj pielāgoties mājinieku gaitām un speciāli nesarežģī dzīvi ar savām kaprīzēm. Ja vien to var uzskatīt par kaprīzi, tad Žannai tikpat precīzi kā pulkstenim otrdienu un piektdienu rītos jāskrien uz pastkastīti pēc “Ziemeļlatvijas”. Mazmeita atceras, ka laikā, kad saistībā ar “Covid-19” ieviestajiem ierobežojumiem pasts laikrakstus piegādāja stundu vēlāk, vecmāmiņa to nekādi nevarējusi saprast un likusi zvanīt uz pastu, lai noskaidrotu, kāds ir kavēšanās iemesls. Žanna novērojusi, ka, paņemot rokās avīzīti, vecmāmiņa kļūst mierīga, paņem savu lupu un iegrimst lasīšanā. Pārsvarā tiek izlasīti visi raksti par notikumiem Valkā un Valgā. Apolonijas kundze ir lietas kursā par “Covid-19” pandēmiju, kas skārusi ne tikai Latviju, bet arī kaimiņvalsti Igauniju. Var tikai nobrīnīties par kundzes dzīves dziņu un nepadošanos vājuma brīžiem. Pēdējā laikā tam ir bijis iemesls, jo seniore neveiksmīgi krita, lauza gūžu, tāpēc ilgi ārstējās slimnīcā. Taču ticība Dievam un labajiem cilvēkiem, šajā gadījumā – mediķiem, ļāva viņai piecelties no slimības gultas un būt kopā ar saviem mīļajiem. Nesen aizsaulē devies Apolonijas divus gadus jaunākais brālis, kurš dzīvoja Austrālijā. Žanna raizējusies, kā vecmāmiņa uztvers sēru vēsi, bet kārtējo reizi pārliecinājusies, ka viņai ir stiprs gars un sapratne par lietu kārtību. Apolonijas kundzei palīdz arī ticība Dievam un lūgšanas. Paļāvību uz Dievu viņa ieaudzinājusi arī saviem mazbērniem.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

“Ziemeļlatviju” lasa ar lupu

Kategorijas