Varonība – sargāt sevi un citus

2020. gada 14. oktobris 08:03

806

“Vakar braucu sabiedriskajā transportā, protams, bez uzpurņa. Iedrošināju to noņemt vēl dažiem blakus sēdošajiem. Man ar uzpurni staigāt neviens nepiespiedīs,” tik bravurīgi raksta kāds jauns vīrietis savā facebook profilā. Viņš nav vienīgais, kas pēdējā laikā ļoti naidīgi un noliedzoši izsakās par valdības uzlikto prasību, proti, sabiedriskajā transportā lietot sejas un deguna aizsegus. Kāds stulbums, maskas neko nedod, tās ir drīzāk kaitīgas utt. To var lasīt gandrīz pie katra ieraksta sociālos tīklos par Covid. Un, protams, nenogurstoši – nav tāda kovida, gripa ir bīstamāka. Man, ko tādu lasot, allaž gribas teikt – mīļie cilvēki, no kurienes jums tāda pārliecība, ka jūsu viedoklis ir pareizs? Kā jūs zināt, dod vai nedod maskas kaut ko? Ir vien atsevišķu cilvēku prātojumi. Nav zinātnisku ilgtermiņa pētījumu, jo pārāk īss laiks pagājis, kopš vīruss atklāts. Tikai ar laiku un ar pieredzi varēs uzzināt, kas ir vai nav derīgs. Šobrīd puspasaule maskas lieto ne tikai sabiedriskajā transportā, bet iekštelpās, piemēram, veikalos. Iespējams, drīzumā arī Latvijā tā būs. Nevarētu būt, ka visi ir tādi kovididioti vai kādu ieinteresēto sazvērestības teoriju īstenotāju marionetes. Pasaule glābjas, kā māk, un maskas ir pats vienkāršākais aizsardzības līdzeklis. Man ir nācies lietot masku ne reizi vien. Teikšu godīgi, kad pirmo reizi to uzvilku, jutos muļķīgi. Šķita, kā es tajā elpošu, brilles, re, svīst ciet un vispār, kam tas vajadzīgs. Bet ar katru nākamo situāciju, kad atkal nonācu vidē, kur maska ir obligāta, jutu, kā mainās mana attieksme. Poliklīnikā, kad blakus apsēdās cilvēks bez maskas un sāka šķaudīt, godavārds, pirmais iedomājos – kā tad tā, bez maskas. Un ja nu viņam ir kovids. Nē, nu droši vien jau nav, bet, ja tomēr? Tiešām nevēlos braukt vilcienā, kur pretī sēž tāds visszinis, kurš par savas varonības apliecinājumu uzskata nepakļaušanos noteikumiem un lepojas, ka “uzpurni” nevilks. Es nebūt nepiederu pie tiem, kas bez ierunām vai bez diskusijām pieņem noteikumus ar apziņu ‒ noteikumi ir noteikumi. Bet, ja runa ir par lipīgu vīrusa infekciju, ar kuru inficēties var ikviens, un nav zināms, cik smaga būs slimība, tad noteikumu neievērošana, kas apdraud citus cilvēkus, ir nepieļaujama. Maska jebkurā izpildījumā kaut nedaudz, bet kavē iespēju, ka blakus esošais tev “iespļaus” vīrusu sejā. Tur nav vajadzīgs nekāds zinātnisks pierādījums, jebkas, kas ir priekšā mutei, kad šķaudi, neļauj šķaudienam izplatīties lielākā attālumā.

Dzīvot ar domu, ka pie mums nav nekāda kovida, jo es nepazīstu nevienu, kas ir slims, ir vairāk nekā naivi. Kāds mans kolēģis no Jelgavas pieminēja tādu piemēru – vai tas, ka tu neesi dzērājšoferis, ja tavā ģimenē, draugu lokā tādu nav, nozīmē, ka tādu nav? Es diemžēl pastarpināti zinu traģisku stāstu par ģimeni Latvijā, kur ar kovidu inficējās visi tās locekļi trijās paaudzēs un diemžēl ar nedēļas intervālu dzīvību zaudēja kā vectēvs, tā vecāmāte. Jā, protams, kategorijā 70+. Jā, droši vien, ka viņiem bija kāda kaite, bet iemesls, kāpēc abi no dzīves šķirās tik pēkšņi, bija inficēšanās. Ja nebūtu kovida, tante ik rītu slauktu savu gotiņu un pati noraktu kartupeļus. Un vēl bēdīgāk, ka vīrusu, visticamāk, atveda mazdēls, kurš par inficēšanos nenojauta, vien tad, kad visi ģimenē sāka slimot un vectēvs jau bija miris, puisis nodeva analīzes. Pārējiem ģimenē bija simptomi, klepus, augsta temperatūra, viņam – nekas. Tāds ir īstais kovids – sabrauc ģimene uz laukiem viesos un saslimst 100% visi. Arī kaimiņiene, kas atnāk pēc piena. Šis ir reāls un traģisks stāsts, un to piedzīvojušie soctīklos nekad nerakstīs – ignorējiet noteikumus, tie ir stulbi. No mums prasa tik maz – sargāt sevi un citus, distancēties, uzvilkt masku, mazgāt rokas, neiet sabiedrībā, ja esi apslimis.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Varonība – sargāt sevi un citus

Kategorijas