Sēnes ir visur un visos gadalaikos

2020. gada 20. oktobris 08:11

Mikoloģe Diāna Meiere: “Pilnīgi mierīgi var turpat mežā uz maizītes uzgriezt baravikas šķēlīti un ēst.”

Katru rudeni Latviju pārņem sēņu bums, un reizēm pat šķiet, ka sēņošana būtu iekļaujama kādā nacionālajā kanonā. Protams, lielākoties tas ir gardas sēņu maltītes vilinājums, taču daudziem patīk izbaudīt arī pašu sēņošanas procesu. Mūsdienās ļoti populāras kļuvušas arī sēņu fotomedības, un izrādās, ka šīs meža veltes var izmantot arī kā ārstniecības augu, ar tām var krāsot dziju vai gatavot sēņu papīru. Un vai jūs zinājāt, ka sēnes nav tikai rudenī, bet gan cauru gadu?

Šos un citus atklājumus par sēnēm iegūstu, tiekoties ar Dabas muzeja mikoloģi Diānu Meieri, kura pazīstama arī kā šogad izdotās “Lielās sēņu grāmatas” autore. D. Meiere stāsta, ka ar dabu, sēnēm un sēņošanu bijusi saistīta no bērnības, kas aizvadīta Gaujienā. Studējusi Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, specializējoties mikoloģijā. Dabas muzejā mikoloģes pienākumos ietilpst sēņu kolekcijas veidošana, kurā tagad ir vairāk nekā 8000 paraugu. Viņas īpašā aizraušanās ir arī dzijas krāsošana ar sēnēm un ķērpjiem, kā arī gleznošana, ko iedvesmojušas sēnes.

Sēnēm ir savs internets

“Domāju, ikvienam bijusi situācija, kad jūs ieejat mežā un secināt – sēņu nav. Taču sēnes ir visur! Šī frāze ik kļuvusi par manu devīzi,” tā savu stāstījumu sāk mikoloģe. Tas, ko mēs redzam mežā, ir tikai sēņu augļķermeņi, jo lielākā sēnes daļa atrodas augsnē vai koksnē. Pie tam, katrai sēnei ir sava vieta dabā notiekošajos procesos. Piemēram, vienai ir uzdevums noārdīt kritalu, bet citai – kritušās lapas. Ja sēnes to nedarītu, mežā būtu viens liels haoss. Dažas dzīvo kokos, dažas – ugunskuru vietās, vēl citas – tikai uz dzīvnieku mēsliem.

“Pastāv pat meža internets! Savstarpējs tīkls, kas sasaista kopā visu mežu, un to lielā mērā uztur tieši sēņu pazemes sistēma. Pa šo tīklu var nodot ziņas. Piemēram, vienā meža galā saslimst kāds koks un sāk izstrādāt vielas, lai aizsargātos pret šo slimību. Pa meža internetu šīs vielas nonāk pie citiem kokiem gluži kā profilaktiskā pote. Sēnēm ir ļoti nozīmīga loma,” stāsta D. Meiere.

Drīzāk dzīvnieki, nekā augi

Sēnes jau ilgāk kā 50 gadus nepieskaita ne pie augiem, ne dzīvniekiem, bet iedala atsevišķā, ļoti plašā un daudzveidīgā dzīvo organismu grupā. Pirms simtiem miljonu gadu sēnes bijušas lielākie sauszemes organismi, sasniegušas pat metru diametrā, un mikoloģes demonstrētajos attēlos izskatās pēc kokiem. Gaujas krastā smilšakmens iežos atrasta viena no senāko sēņu fosilijām, un šī sēne augusi pirms 400 miljoniem gadu. Izrādās, pēc vairākām pazīmēm sēnes ir tuvāk radniecīgas dzīvniekiem nekā augiem, un D. Meijere pajoko, ka vegāniem te vajadzētu būt dilemmas priekšā. Tās prot pat pārvietoties – aiz gļotsēnes paliek sliede gluži kā pēc gliemeža. Pie tam, sēņu micēlijam var būt dažādi dzimumi. “Tikai tad, kad sastopas divi dažādi dzimumi, var izveidoties sēnes, ko mēs redzam virs zemes,” stāsta mikoloģe.

Lai arī cik tas nešķistu brīnumaini, mums ir iespēja novērot, kā sēne izlaiž sporas. “Mēs visi esam redzējuši, kā to dara pūpēdis. Taču arī citas, piemēram, piepes sporas izgrūž porcijās, un to var redzēt ar aci: puf, un mākonis aizlido!” sēņu pārsteidzošās īpašības atklāj pētniece.

Ēdamas tikai vienreiz

Sēņu iedalījums ir daudz sarežģītāks, taču “Lielajā sēņu grāmatā” tas ir veidots sēņotājiem saprotams. Vispopulārākās un skaistākās ir bekas, nākamās ir dažnedažādās cepurīšu sēnes, no kurām populārākās ir lapiņu sēnes (piemēram, bērzlapes) un pienainītes (alksnenes, vilnīši), sēnes, kas aug uz koksnes (piepes), pūpēži, pie kuriem pieder arī zemeszvaigznes un zemestauki, adatenes (kliņģerenes), korallenes un vālenes, gļotsēnes.

D. Meiere uzsver, ka cilvēki bieži vien dzīvo aizspriedumos, jo ļoti daudzas sēnes ir ēdamas - gan ar vārīšanu, bet tomēr. Taču eksperimentēt bez papildu informācijas tomēr neieteic. Komentārs par to, ka visas sēnes ir ēdamas, bet dažas tikai vienreiz, starp mikologiem ir tabu. “Mana kolēģe mikoloģe visus “Facebook.com” sēņu pētnieku grupas draugus, kuri šādi izrunājas, nobloķē,” saka D. Meiere.

Runājot par pašu sēņošanas procesu, mikoloģei visbiežāk jautā – vai sēnes jāgriež ar nazi vai “jāizskrūvē no zemes kā spuldzīte”, un kura metode ir labāka. Izrādās, var droši griezt.

Beka uz maizes, apaļpūpēdis – uz grila

“Sēnēm ir daudz pozitīvu īpašību, tādēļ tās noteikti vajag iekļaut uzturā, taču nevajadzētu ēst sēnes, par kurām šaubāties,” saka pētniece. Ēdamās dalās trijās grupās – ēdamas svaigas, piemēram, uz maizītes, cepamas uzreiz, bez novārīšanas, un vārāmas, izmantojamas sālīšanai, skābēšanai utt. “Pilnīgi mierīgi var turpat mežā uz maizītes uzgriezt baravikas šķēlīti un ēst,” saka D. Meiere. Uz maizītes var likt arī gaileni un lielo dižsardzeni.

“Šovasar bija modē sēra piepes. Jāizvēlas pašas jaunākās – tādas, kas izskatās pēc uz koka uzpūstām celtniecības putām, un tās tiešām ceptas ir ļoti garšīgas. Uz grila var cept arī milzu apaļpūpēdi, un ko tik vēl ne,” stāsta D. Meiere.

Sēņu pētniecības metodes attīstās, un mikologi atklāj aizvien kaut ko jaunu. D. Meiere aicina cilvēkus būt vērīgiem un pievērst uzmanību sēnēm. “Cilvēki arvien vairāk sāk vērot dabu. Šogad ir parādījusies jauna moderna tendence – sēņu vērošana, kas var kļūt par hobiju visa gada garumā, jo sēnes var atrast visu gadu,” stāsta D. Meiere. Šai sezonai beidzoties, sniegā var meklēt samtaino ziemeni vai vecāsmātes ausi... Ja nu kaut ko sameklējat, var sūtīt vietnei “Dabasdati.lv”, savukārt par sēnēm vairāk uzzināt vietnē “Senes.lv”. Jautāta, vai sēnes būs mūžīgi, pētniece saka: kamēr vien būs mežs...

INTERESE PAR SĒNĒM. Mikoloģe Diāna Meiere īpaši pētījusi piepes, kā arī pazemes sēnes, kuru atrašanai pat apmācījusi savu suni, tomēr nav vienaldzīga arī pret citām sēnēm. Vislabāk pētniecei garšo vienkārši pagatavojamas meža veltes.

ZVAIGZNE UZ ZEMES. Viens no neparastākajiem atradumiem mēdz būt zemeszvaigznes, kas savu nosaukumu ieguvušas neparastās augļķermeņa formas dēļ, kas atgādina zvaigzni.

SĒŅU KARALIENE. Augstvērtīgākās ir bekas, ko mikoloģe iesaka ēst uz maizes. Arī es, pētnieces iedrošināta, pagaršoju svaigu egļu baraviku, un tas nudien ir kaut kas īpašs – garšo pēc riekstiem un mazliet līdzinās avokado!

NEŅEMAM! Visindīgākās ir sarkanā mušmire un baltā mušmire, taču sēņu pētniece iesaka katlā nelikt arī nevienu citu, ko nepazīstat.

ARĪ ZILA. Tas, ka sēne pēc nogriešanas maina krāsu, piemēram, uz zilu, nav pazīme, ka tā ir indīga. Attēlā – rudzupuķu smilšbeka.

10a

NE VISS IR ZELTS. Korallene ir reti sastopama sēne, kas pārsteidz ar neparastu zarotu augļķermeni. Dažas ir ēdamas, dažas ne.

KAS IR SĒNES?

►Sēnes ir daudzšūnu eikariotiski (ar kodolu) organismi ar heterotrofu barošanās veidu, kas nozīmē, ka sēnes patērē jau gatavas organiskās vielas, nevis ražo tās līdzīgi augiem. Vairojas ar sporām, izplatās augot vai ar sporu palīdzību.

► Šobrīd pasaulē ir zināms apmēram 120 000 sēņu sugu, katru gadu 1700 tiek aprakstītas no jauna. Latvijā pašlaik zināmas apmēram 4000 sugu.

► Sēnes sastopamas visos kontinentos, ieskaitot Antarktīdu, aug arī ūdenī. Sporas mēdz būt arī gaisā vairāku kilometru augstumā.

Receptes

● Dižsardzeņu, arī dažu bērzlapju, baraviku, austersēņu, vēršmēleņu karbonāde.

● Celmeņu cepurīšu (arī rudens celmeņu, samtkāta ziemenes, čigāneņu) zupa.

● Porcelāna tinteņu (beku, milzu apaļpūpēžu, rudens taureņu, zemestauku “olu”) žuljēns.

● Zemestauku “olu” salātiņi.

● Omlete ar ametista bērzlapenēm.

● Lakas plakanpiepes zupa.

SĒNES UZBŪVE: a – cepurīte, b – stobriņi, c – lapiņas, d – plēksnes, e – kātiņš, f – gredzens, g – bumbulis, h – micēlijs (sēņotne)

Avots: “Lielā Latvijas sēņu grāmata”

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Sēnes ir visur un visos gadalaikos

Kategorijas