Aktieris, kurš sevi raksturo kā džeku no laukiem un sapņo atkal Kalnainē uzspēlēt futbolu ar bērnības draugiem

2020. gada 23. oktobris 07:28

885

Aktieris, kurš sevi raksturo kā džeku no laukiem un sapņo atkal Kalnainē uzspēlēt futbolu ar bērnības draugiem

Tas viss sākās nejauši. “Facebook” pamanīju, ka man Kurzemē pazīstamu cilvēku fotogrāfijas atzīmējusi kāda cita mana paziņa, māksliniece Lilita Ikale. Protams, Latvija ir maza, tomēr Valkas novada Zvārtavas pagastu, kur dzīvo Lilita, un Talsus šķir diezgan liels attālums, tāpēc Lilitai uzvaicāju, kā viņai zināmi šie cilvēki, – izrādās, pateicoties Lilitas dēlam.
“Mans “bandīts”... Seriālā,” par savu dēlu sarakstē piebilda Lilita un atsūtīja fotogrāfiju ar jaunā TV3 seriāla “Nemīlētie” reklāmas stendu, kurā redzams viņas dēls. Aktieris Armands Ikalis.
Uzreiz saausījos. Līdz šim par mūsu novadniekiem aktieriem “Ziemeļlatvija” nav rakstījusi, nav jau nekas daudz dzirdēts, ka mums tādi būtu, vien šad un tad kāds smiltenietis piemin Intaru Rešetinu, jo viņam Smiltenes pusē dzīvo radinieki.
Tā nu vārds pa vārdam, un Lilita izsniedza “caurlaidi” (tālruņa numuru) Armanda intervijai un piebilda, ka dēlam ļoti patīk lauki, pats par sevi tā arī sakot –“džeks no laukiem, atzīst īstas lietas”.
“Džeks no laukiem,”– tā Armands Ikalis arī sevi raksturo savā “Facebook” kontā.
“Jā, nāku no laukiem. Esmu tajos uzaudzis. Tas ir tāpat, kā tad, ja esi dzimis Latvijā, tad esi latvietis. Man patīk laukos,” vēlāk tālruņa sarunā piebilst Armands Ikalis un atzīst, ka aizņemtības dēļ uz dzimto Zvārtavas pagastu viņam sanāk aizbraukt reti. Ik pa laikam viņš domā, ka būtu interesanti savākties bērnības draugiem – Jānim Krūmam, Gatim Vērzemniekan, Oskaram Kalniņam, Ingusam Namniekam, Armandam un Normundam Kļaviņiem un Edgaram Apsem – un vēlreiz, nu jau kā pieaugušiem cilvēkiem, atkal pļavā uzspēlēt futbolu.
Visu bērnību Armands aizvadījis Zvārtavas pagastā, līdz 9. klasei mācījies tuvējā Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolā un pēc tam devies projām uz Rīgu.

– Kā tev, zēnam no laukiem, radās interese par aktiermākslu?
Armands Ikalis: – Pēc 9. klases devos mācīties uz Rīgas Tehnisko koledžu par datorsistēmu tehniķi, pabeidzu koledžu, bet sapratu, ka tas nav tas, ko dzīvē gribu darīt. Kad man bija 18 gadi, sāku nodarboties ar sportu, tad iestājos “Baltic Casting Agency” modeļu skolā, kur ieguvu labus draugus. Daudzi esam draugi joprojām un turamies kopā. Modeļu skolā nodarbības bija arī aktiermeistarībā. Man iepatikās. Aktiermeistarības nodarbības vadīja režisore Edīte Puriņa. Paldies viņai, jo ar viņas gādību viss tā arī ievirzījās. Režisore redzēja, ka mani tas interesē, un uzaicināja uz amatierteātra izrādi, kurā piedalījās bijušie profesionāļi pārsvarā no Leļļu teātra, kā Jānis Kirmuška un Pēteris Šogolovs. Kopā uztaisījām vienu izrādi. Un tā soli pa solim gāju uz nākamo projektu, tad uz nākamo, līdz 2010. gadā nokļuvu pie režisores Gaļinas Poļiščukas un pusgadu darbojos viņas teātrī. Sapratu, ka vajag izglītību, ja vēlos to nopietni darīt, un 2011. gadā iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā, lai studētu dramatiskā teātra aktiera mākslas programmā. Par to jāpateicas arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktorei Danai Bjorkai. Dana man deva padomu, – ja gribu kaut ko šajā jomā profesionāli darīt, ir jāiegūst izglītība Latvijas Kultūras akadēmijā. Akadēmijā mūsu kursa vadītāja bija Anna Eižvertiņa, pedagogi – Edmunds Freibergs, Pēteris Krilovs, Aina Matīsa. Visi viņi man devuši ļoti daudz.

– No kurienes tev ir tādas dotības? Ne visi cilvēki var būt aktieri. Citiem stress sākas jau no tā vien, ka jārunā lielākas publikas priekšā.
– Uzskatu, ka mans vienīgais talants – esmu vienmēr ļoti konkrēti zinājis, ko es vēlos. Ja cilvēks ļoti vēlas un ir gribasspēks, viņš var sasniegt jebko. Mums Kultūras akadēmijā mācīja, ka 99 procenti ir darbs un tikai viens procents ir talants. Tā arī ir. Daudzi pasaulē slaveni dziedātāji intervijās stāsta – tad, kad sākuši to darīt, viņiem citi teikuši – “tu neesi dziedātājs, tu nekad nedziedāsi”. Beigās viņi ir pasaules klases mūziķi.

– Viena no tavām jaunākajām lomām ir TV seriālā “Nemīlētie”. Kā nokļuvi šajā seriālā?
– Man ir sava kino aģente, viņa piezvanīja un teica, – “Armand, re, kur ir viens projekts, kur tu varētu piedalīties”. Bija proves, mani apstiprināja. Sākām darboties.

– Uz tavu lomu bija arī citi pretendenti?
– To es nezinu. Bet Latvijā jau tas tirgus nav tik liels. Ārzemēs gan uz lielām lomām proves ir daudz sarežģītākas, dažbrīd jūt asins garšu.

– “Nemīlētajos” tev jāspēlē bandīts Valts, par viņu seriāla anotācijā norādīts – mazizglītots puisis, kura lielākās dzīves vērtības ir visu laiku kaut ko ēst un kaut ko sist. Kā vari sadzīvot ar tādu tēlu?
– Iespēju robežās es viņu centos pilnveidot tik, cik man režisors atļāva. Tagad “Shortcut” redzams cits jauns latviešu seriāls, kriminālkomēdija “Atriebējas”, tajā es tēloju pirmajā lielajā sērijā. Esmu lielais ļaundaris, un šis tēls ir interesantāk, plašāk izvērsts. “Atriebējās” man bija grūti piedalīties, jo vienlaikus nodrošināju ar ekipējumu no mūsu veikala “Militaryshop.lv”, turklāt daļa seriāla tika filmēta “Airsoft Latvia” poligonā (militārajā bāzē). Man bija pamatīga noņemšanās, bija grūti sagatavoties lomai, jo visu laiku paralēli darbojos citos departamentos.

– Vai tevi uz ielas kaut vai pēc šiem pašiem “Nemīlētajiem” atpazīst?
– Neatpazīst. Pēc tā arī nealkstu. Vienu reizi gan man veikalā kāda sieviete teica – “es jūs esmu kaut kur redzējusi”. Mēs ar Mārtiņu Vilsonu taisījām vienu jauniešu izrādi “Brīnumu laiks”, teicu, varbūt tajā? “Nē, nē, jūs esat tajā jaunajā seriālā”.

– Latvijā tu esi salīdzinoši maz filmējies, esi izgājis uz projektiem Krievijā un strādā kā neatkarīgs kinoaktieris, kas nav piesaistīts nevienam teātrim. Kāpēc tā?
– Kad vēl studēju akadēmijā, tad ceturtajā kursā tie kursabiedri, kuri jau bija noskatīti teātros, ar teātriem uzsāka sarunas par štata vietām. Man tā nebija, tāpēc sāku domāt, ko tālāk darīšu. Sapratu, ka vajadzīga nodarbošanās. Viens bija skaidrs, – būs jāmēģina sisties cauri neatkarīgiem teātra projektiem. Man ir daudz draugu no militārās sfēras, un sāku pamazām nodarboties ar to. Domāju, ka tas palīdzēs aktiera profesijai, jo uzzināšu par militāro pasauli, par ieročiem. Paralēli tam mani uz izrādēm paņēma režisori Dmitrijs Petrenko, Regnārs Vaivars, Anna Eižvertiņa, tad vēl sākās sarunas ar Liepājas teātri, kas man ļoti patīk un kura trupā ir izcili aktieri, taču Liepāja ir Latvijas otrā galā. Sapratu arī to, ka gribu dzīvot un darboties daudzveidīgāk, un secināju, ka nevaru vienlaicīgi nosēdēt uz vairākiem zirgiem. Man ir savs bizness, kas man ļoti patīk, – “Militaryshop.lv” un “Airsoft Latvia”. Tad ar laiku no teātra projektiem no aprites pats izgāju ārā, un pēc tam vairāk sanāca likt akcentu uz kino. Kino man ir sirdslieta. Esmu pamēģinājis piedalīties projektos arī Krievijā. Piemēram, biju lielās provēs Krievijas pirmā kanāla seriālam “Tīģera dzeltenā acs”, kur kodos ar tādu slavenību kā aktieri Pāvelu Prilučniju. Man tas bija traks laiks, tieši tad es filmējos “Nameja gredzenā”. Aģents sešos no rīta man atsūta e-pastu: “Gatavo steidzīgi vīzu, tev pēc divām dienām jābūt Maskavā, “Mosfiļm”!” Lidmašīnā mācījos tekstu. Proves ilga trīs stundas. Režisors bija ļoti labs – Marks Gorobecs. Ļoti intelektuāls cilvēks, ar viņu bija viegli strādāt. Man pašam šķita, ka proves bija galīgi garām, bet aģents atkal zvana, – “klausies, tu viņiem ļoti iepatikies, tev jābrauc atkal”. Beigās mani un vēl divas aktrises akceptēja lomām, bet pēc tam viņiem kaut kas nomainījās, nomainīja pilnīgi visu sastāvu. Paņēma Prilučniju un divas citas aktrises. Bet neatkarīgi no tā šādi projekti dod lielu pieredzi, jo tu dabū sacensību garu, redzi, kā cilvēki strādā, pilnīgi ar citu atdevi. Pasaulē tirgus ir milzīgs, uz katru lomu ir simtiem aktieru. Tagad mācos padziļināti krievu valodu, pēc tam gribu sakārtot arī angļu valodu, lai var labā līmenī startēt ārzemju projektos. Arī no teātra projektiem pavisam neesmu atgājis.

– Esi Krievijā arī spēlējis kādā seriālā vai filmā?
– Jā, man ir bijuši Krievijas projekti. Tagad ar aģentu taisām filmogrāfiju, kādos projektos esmu piedalījies, un ir grūti atcerēties, kas tie bijuši. Neatceros, kā sauca projektus, kur bija epizodiskas lomas. Zinām tikai pēdējos. Starp citu, par aģentiem daudziem ir izveidojies stereotips, – ja aktierim ir aģents, tad viņš meklē darbus un pienes tos aktierim uz zelta paplātes. Tā nav. Aģents kārto aktiera juridiskās un grāmatvedības lietas. Ja mani kāds grib nolīgt, tad es viņu sūtu pie aģenta atrunāt visas lietas.
– Kā tur bija ar “Nameja gredzenu”? Pirms tam teici, ka filmas gala variantā neparādījies, kaut kopā ar Gintu Andžānu tēlojāt Nameja labākos draugus.
– Tā notiek, kad montāžas procesā kaut kas netiek ielikts vai tiek izgriezts. Filmai ir jābūt konkrētā garumā. Montāžas darbs ir garš un ilgs, to var izdarīt dažādi.

– Ko nozīmē būt neatkarīgam aktierim? Tev tāpat visu laiku jābūt gatavam provēm, tas nozīmē, ka jāuztur sevi formā, nevar zaudēt aktiermeistarību.
– Es cenšos tā darīt, lai ar mani ir patīkami strādāt. Daudzreiz cilvēki vīpsnā un saka – “tu jau vari izbraukt uz izskatu, tu jau labi izskaties, tāpēc tevi ņem”. Bet atceries vienu lietu, – tu saki par mani tā, bet tikpat labi tu arī varēji labi izskatīties, tikai tu pie sevis nestrādā, bet es strādāju. Tas ir smags darbs, un cilvēki bieži vien nevēlas to darīt. Tāpat ir cilvēki, kas saka, – “tu jau tajās lomās sevi spēlē”. Tad es atsaku par to pašu Valtu no “Nemīlētajiem”, – “jā, es ikdienā bieži vien tirgoju narkotikas, ielaužos kāda mājās un ik pa laikam kādu nositu”.

– Par Latvijas kino teici, ka tev piedāvā konkrētus tipāžus tavas ārienes dēļ, bet tu gribi tēlot cita veida lomas.
– Mani Latvijā īpaši uz kino neņem, jo daudziem ir uzskats, – tas jau tāds skaistulītis un tikai mačo var spēlēt, taču manu iekšējo pasauli bieži vien pat neredz. Mans vizuālais tipāžs vairāk atbilst romantiskajiem varoņiem, taču mana personība ir pavisam cita. Man pašam patīk lomas trilleros, ar šaušanu, ar joņošanu mašīnās. Automašīnas mani ļoti aizrauj, es uz tām esmu traks. Piemēram, no aktieriem vīriešiem mani etaloni ir Džeisons Stethems (filmas “Kurjers” zvaigzne – redakcijas piezīme) un Toms Hārdijs (apstiprināts Džeimsa Bonda lomai “bondiādes” jaunākajā filmā – redakcijas piezīme), no sievietēm – Penelope Krūza. Jā, es sevi uzturu formā, lai normāli izskatītos, jo jebkuram cilvēkam, arī vīriešiem ir jābūt labā fiziskajā un mentālajā formā, jābūt labā kondīcijā, tiesa, neaizejot fanātismā. Es daudz sportoju, lai būtu labā fiziskajā formā. Jau kopš bērnības nodarbojos ar velotriālu. Tad vēl nodarbojos ar boksu pie mana laba drauga, trenera Daiņa Daņiļeviča (Mārča Grunduļa un Emīla Špīsa treneris – redakcijas piezīme). Tad vēl eju uz sporta zāli un skrienu krosus. Man ir sava uztura speciāliste Alise Kindzule. Uzturs ir ļoti svarīga sastāvdaļa, kad jāgatavojas projektiem. Mans fiziskās sagatavotības treneris un fizioterapeits ir Arnis Noveičuks no Latvijas Olimpiskās vienības. Nedēļā man ir četri līdz seši treniņi, visu laiku. Režīms ir stingrs, var, protams, treniņu izlaist, taču ar tādu attieksmi neviens ar tevi nestrādās. Treniņi dod ne tikai fizisko sagatavotību, tie veido tavu disciplīnu, tavu mentālo izturību un tavu personību. Tas ir pats galvenais vīrietim. Kad tu padari to darbu, tev ir cita uztvere.

– Acīmredzot ne velti tavs pamatdarbs ir saistīts ar militāro jomu, tu strādā uzņēmumos “Militaryshop.lv” un “Airsoft Latvia”. Pastāsti vairāk par tiem, ar ko tie nodarbojas.
– “Militaryshop.lv”’ ir militāro preču veikals dienestam, aktīvai atpūtai un tūrismam. “Airsoft Latvia” organizē visu saistībā ar airsoft (tas ir komandu sporta veids jeb militāras simulācijas spēle, līdzīga peintbolam, tikai bez krāsu bumbiņām, bet ar parastajām bumbiņām un ieroču replikām jeb kopijām – redakcijas piezīme). Mēs piedāvājam dažādus spēļu scenārijus. Airsoft ir labs aktīvās atpūtas veids, kā sevi noturēt labā fiziskā kondīcijā. Tas ir arī labs saliedēšanās veids, lai pavadītu laiku kopā ar draugiem. Šajā spēlē ir dažādi uzdevumi, kas attīsta arī prātu un koordināciju, līdzīgi kā bērnībā spēlējām kariņus, tikai tagad tas ir nedaudz sarežģītāk. Mums Kadagā ir savs poligons, izbijusī militārā bāze. Septembrī tur tika filmēts arī apjomīgs itāļu kino projekts priekš Netflix platformas, piecus gadus cīnījos, lai mūsu bāze tiktu iemūžināta arī profesionālā kino.

– Vienā no fotogrāfijām, ko atsūtīji, esi redzams kopā ar aktieri Ziedoni Ločmeli. Tas ir stāsts par “Militaryshop.lv” jauno piedāvājumu?
– Mums ir izveidots savs zīmols, militārā kafija “Mil–Coffee”. Projekts uztaisīts tā, ka viens procents no ienākumiem tiek ziedots Latvijas armijas veterāniem. Būt par šā projekta vēstnesi ir piekritis mans labs draugs Ziedonis Ločmelis, bijušais Nacionālo bruņoto spēku karavīrs un kinoaktieris, filmējies gan “Nameja gredzenā”, gan “Dvēseļu putenī”. Ziedonim pašam pirms laika bija vajadzīga palīdzība, viņš cīnījās ar vēzi. Cilvēki atsaucās un ziedoja. Šobrīd militāro kafiju var nopirkt mūsu veikalā vai pasūtīt internetā “Militaryshop.lv”, bet drīz tā būs arī citos veikalos Latvijā. Pupiņas tiek eksportētas no Kolumbijas un Brazīlijas, bet grauzdēšana, malšana un fasēšana notiek Eiropā godalgām atzītā grauzdētavā “Rocket Bean Roastery”.
– Tev ir interesanta dzīve. Kā tu visam atrodi laiku? Kur dabū enerģijas lādiņu?
– Par to jāpateicas manai mammai (Lilitai Ikalei – redakcijas piezīme), jo viņa ir enerģiska, ļoti daudzpusīga personība. Visi mani draugi viņu apbrīno. Tu man jautā, ko devuši vecāki. Acīmredzot to, lai es tagad varētu izdarīt to, ko daru. Taču arī pašam jābūt mērķiem, gribasspēkam, pašdisciplīnai, jo, mainoties videi, tu mainies. Vari kļūt slinkāks, ja tev ir pārāk liels komforts. Ļaunākais, kas var notikt, – atrasties pārāk lielā komfortā. Enerģiju dod arī sports. Jau kādus trīs gadus trenējos nopietni. Ar treneri kopā veidojām plānu, atbilstoši kuram ķermenis tiek trenēts tā, lai būtu arī vairāk enerģijas strādāt.
– Pastāsti to stāstu par to, kā tu dažās dienās nometi septiņus kilogramus svara, lai varētu filmēties reklāmā.
– Tur nav nekāda noslēpuma. Kā jau visur, visa pamatā ir smags darbs un zināšanas, konkrēts treniņu grafiks un pareizs uzturs. Viss sākās ar to, ka man kādā piektdienā piezvana mana aģente un saka, – “ir viens reklāmas projekts, kurā tevi izskata kā vienu no kandidātiem, atsūti fotogrāfiju, kā tu šobrīd izskaties”. Tas bija februāra sākumā. Tikko biju atbraucis ar draugiem no Kipras. Mans svars bija 97 kilogrami. Sportoju, bet uzturs netika regulēts. Aizsūtu bildi, saņemu ziņu no aģentes, – “režisore saka, ka tu tāds paresns izskaties”. Atbildu, – “aizsūti bildi, kur izskatos labi, es tikšu galā”. “Ir piektdiena, tev filmēšana jau ir otrdien no rīta. Projekts ir nopietns un atbildīgs,” atbild aģente. Es saku, – “viss kārtībā, sūti bildi, kur labi izskatos, tiksim galā”. Viņa prasa – “ tiešām”? Es saku –“jā!”. Saņemu ziņu, ka esmu akceptēts reklāmai, noziņoju trenerim un uztura speciālistei, sākam darboties. Vakarā sēžu laba drauga dzimšanas dienā, galds pilns ar rasoliem un citiem ēdieniem, bet uztura speciālists paziņo, ka jāsāk ievērot stingru diētu. Tajā vakarā vēl pēdējo reizi kārtīgi paēdu un tad sestdien no rīta jau stingrā režīmā sākām darboties. Papildu tam visam bija āliņģī līšana, pirts procedūras, ļoti drastisks treniņu un uztura režīms, un otrdienas rītā mans svars bija 90 kilogrami. Kliente, kura pasūtīja reklāmu aviokompānijas klientiem, atlidoja ar privāto lidmašīnu no Maskavas un kopā ar režisori abas saka, – “klausies, tā aģente tevi galīgi nemāk fotografēt, tu izskatījies bildē resns, bet dzīvē tu izskaties daudz labāk”. Es saku, – “jūs jau nezināt, kādu darbu esmu ieguldījis šajās dienās”. Taču tādas lietas nevar darīt pats uz savu galvu, tas jādara tikai profesionāļu uzraudzībā, jo var būt bīstami veselībai.

– Kā tu plāno savu laiku? Varbūt pat pa minūtēm?
– Nav tik traki. Tagad man atkal ir diezgan mierīgs periods – airsoft sezona tikko noslēdzās, kino projektu šobrīd nav. Svētdienas ir pat diezgan brīvas. Varu aiziet pat uz kino. Man ļoti patīk labs kino. Tā ir estētiska bauda. Eju uz “Splendid Palace”, tur rāda labu Eiropas kino. Bet man ir bijuši arī mēnesi līdz divus ilgi periodi, kad laiks bija saplānots pa minūtēm. Taču cilvēks nevar visu laiku tādā režīmā pavadīt, citādi viņš izdeg. Man šī vasara bija ļoti saspringta. Aģente teica,– “Armand, Latvijā aizņemtāko aktieri vieglāk dabūt uz filmēšanās dienu, nekā tevi, tā nevar būt, tu neesi tik kruts”. Es saku, – “bet es tiešām nekādi netieku”.

– Kādas ir tavas dzīves pamatvērtības? Tavi enkuri, pie kā tu turies?
– Darba spējas, uzticamība, lojalitāte, konkrētums, tiešums. Un vēl ir jābūt arī labai sirdij. Es neesmu ļoti atvērts cilvēkiem, tas varbūt tikai publiski tā šķiet, bet esmu diezgan noslēgts un tā pa īstam mani interesē tikai man tuvie cilvēki. Manas mājas ir mana baznīca un cietoksnis, kur mani netraucē un kur es varu būt cits cilvēks. Taču man patīk, ja cilvēks ir ar plašāku sirdi, nevis tikai ņem sev. Tas nestrādā. Tādi cilvēki iekļūst depresijā un ir neapmierināti ar dzīvi. Mana lielākā vērtība ir mani draugi. Nesen ar treneri Daini Daņiļeviču runājāmies un viņš saka, – “Armand, tev ir tāda vērtība, daudzi, arī miljonāri, sapņo par tādiem draugiem, kādi ir tev”. Par to arī esmu pateicīgs, ka tādā vidē varu augt.

– Ko tu dari, kad tev ir slikti brīži?
– Ir divi varianti: var gulēt gultā un raudāt spilvenā vai arī sakost zobus, ņemt un izdarīt. Izvēlies, kurš ir tavs variants. Vislabākās zāles ir sports, kas tevi stiprina. Katrā ziņā alkoholā nav jāmeklē laime.

– Par sevi saki, ka esi ģimenes cilvēks. Esi attiecībās?
– Privāto dzīvi es nekomentēšu.

– Kas tev dzīvē sagādā prieku? Kad esi laimīgs?
– Kad es satieku savus tuvos cilvēkus. Tad nekas vairāk nav vajadzīgs. Un īstie cilvēki nāk ļoti lēnām, tie, kas nav tavi īstie, ar laiku paši atsijājas. Dzīvē interesantākais ir process. Man alkohols negaršo, bet man patīk process, kā to dzer. Arī nauda nav interesanta, bet process, kā to iegūt, ir interesants. Mēs uzņēmumā “Militaryshop.lv” strādājam ne tik ļoti naudas dēļ, bet tāpēc, ka ir interesants process, laba vide, izcili klienti. Esam ļoti saliedēta komanda, esam tāda saliedēta “banda”, kur viens par otru iestāsies. Var just, ka mūsu klienti arī to novērtē.

– Kā jūties tagad, “Covid-19” laikā? Vai izjūti diskomfortu ierobežojumu dēļ?
– Nē. Tas ir izdzīvošanas jautājums, bet vari sevi pilnveidot, pielāgoties situācijai. Grāmatas neviens nav aizliedzis lasīt, ārā, mežā, staigāt arī nav aizliedzis. Ja cilvēks vēlēsies, viņš izdomās, kā dzīvot pilnvērtīgi un jēgpilni.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Aktieris, kurš sevi raksturo kā džeku no laukiem un sapņo atkal Kalnainē uzspēlēt futbolu ar bērnības draugiem

Kategorijas