Ojārs Ozoliņš informē par maz zināmu vēstures notikumu

2009. gada 3. aprīlis 17:24

4810

Ojārs Ozoliņš informē par maz zināmu vēstures notikumu

Tagad runājam par krīzi, grūtiem laikiem, bet Valka piedzīvojusi daudz skarbākus laikus un notikumus, turklāt ir bijuši periodi, kad mūsu pilsēta ietekmējusi visas Baltijas likteni.

To šonedēļ, tiekoties ar pilsētniekiem Valkas bibliotēkā, atgādināja novadpētnieks un divu plašāk zināmu vēsturisku grāmatu autors bijušais valcēnietis Ojārs Ozoliņš.

Ja tā uzreiz kāds sacītu, ka Otrā pasaules kara gados Valkai bija cieša saistība ar gatavošanos atentātam pret nacistiskās Vācijas vadoni Ādolfu Hitleru, diezin vai tam noticētu pat tāds valcēnietis, kas interesējas par vēsturi. Tomēr tā bijis.

Īstas briesmas Valkai draudēja 1944. gada 2. aprīlī. Krievi sāka bombardēt gan Valku, gan Valgu, bet izlūku kļūdainās informācijas dēļ daudzas bumbas plānotajiem mērķiem netrāpīja.

Uzlidojums notika tādēļ, ka Valka vāciešu slepenajos plānos bija ieņēmusi noteicošu vietu. Pilsēta bija izraudzīta par militārā apvērsuma centru. "Par to dienu notikumiem pirms vairākiem gadiem mūsu presē parādījās tikai viens atmiņu raksts toreizējā "Lauku Avīzē" ar nosaukumu "Nezināmais Baltijas sacelšanās plāns".

Tajā autors diezgan vispārīgi ataino tā laika notikumus Valkā, minot, ka notika gatavošanās x dienai, kurā bija paredzēts nogalināt Ādolfu Hitleru. Latvieši šī plāna īstenošanā piedalījās tādēļ, ka jaunā Vācijas valdība bija apsolījusi atzīt Baltijas valstu neatkarību un kopā ar latviešiem turpināt tās nosargāšanu no boļševikiem," stāsta O. Ozoliņš.

Toreiz O. Ozoliņš dzīvoja Valkā un pats visu ir piedzīvojis. Grupā, kas bija iesaistījusies sacelšanās plānā, darbojās arī novadpētnieka tēvs Alfrēds un māte Vera Amālija. "Es kā tā laika līdzdalībnieks gribu par šiem notikumiem pastāstīt vairāk un plašākam sabiedrības lokam. Pašlaik par šo tēmu top grāmata.

Tās izdošana ir pasūtīta ASV Arizonas štata universitātē, kur strādā mūsu tautietis Ralfs Ekmanis. Viņš piedalījās arī manas grāmatas "Krīvu lāsts" izdošanā. Tas jāzina visiem. Sakām, ka tagad ir krīze un daudz kā trūkst, tomēr mani visvairāk uztrauc zināšanu trūkums un robi mūsu garīgajā kapitālā," norāda O. Ozoliņš.

Viņam pašam tautas vēsture bijusi tuva pat vissmagākajos dzīves brīžos, kad, šķiet, visi apstākļi lika domāt vienīgi par izdzīvošanu. "Pašu pirmo grāmatu par latviešu senvēsturi sarakstīju Džezkazganas rūdas raktuvēs Kazahstānā un tā saucās "Vējš ozolos". Darba biedri mani paslēpa no uzraugu acīm, tādēļ varēju rakstīt. Tagad šī grāmata glabājas Okupācijas muzejā," stāsta O. Ozoliņš.

Vēstures pētnieks atzīst, ka vislielākie robi ir jaunatnes vēstures zināšanu klāstā. Par Otro pasaules karu tā zina tikai lielos vilcienos - kas ar ko karoja un kura puse uzvarēja. Tomēr vēsture sevī slēpj daudz vairāk un apslēptā vidū ir arī ļoti nozīmīgi notikumi, kas varējuši izmainīt pat visas vēstures gaitu.

"Tagad jaunieši nereti atmet ar roku - eh, kam man tā vēsture vajadzīga. Tomēr jāatceras, ka bez savas valsts vēstures zināšanām tauta vairs nav tauta, bet bars, kas neatceras savu izcelsmi," apliecina O. Ozoliņš.

Tad arī sastopami visādi brīnumi, pat tāda vārda kā Fallamins došana bērnam. "Ja tādus un līdzīgus vārdus sāk dot bērniem, tad jāvaicā, vai tā ir tā pati tauta, kurai ir bagātīga folklora," spriež O. Ozoliņš.

Ar vienaldzīgu attieksmi pret savām kultūras vērtībām un vēsturi latvieši var paši sevi iznīcināt kā tautu, kaut mūsu senči par savu valsti ir cīnījušies pat gluži neiedomājamos apstākļos, kad viņu patstāvību pilnīgi reāli apdraudējušas lielvalstis.

"Tāda situācija izveidojās arī pirms pēdējā kara, kad draudēja jauna PSRS okupācija. Valkai laikmetu griežos ir bijis īpašs liktenis ne tikai Latvijas, bet visas Baltijas vēsturē. Saistībā ar kara draudiem Valkā bija ierīkots viens no galvenajiem radioizlūkošanas centriem.

Tas ļāva Latvijai slepeni piedalīties PSRS un Somijas militārajā konfliktā. Somi saņēma no mums informāciju, kas tika pārtverta no Krievijas tankistu sarunām. Tas sīkāk ir aprakstīts Andreja Edvīna Feldmaņa grāmatā "Masļenku traģēdija - Latvijas traģēdija", kurā Valkai ierādīta liela loma," saka O. Ozoliņš.

Tagad viņš strādā pie savas jaunās grāmatas "Baltijas sacelšanās plāns. 1944. - 1945. gads". Tolaik O. Ozoliņa māte strādāja bibliotēkā, kas atradās kādreizējās pilsētas valdes ēkā. "Tur viņu apmeklēja bērnības draugs baltvācietis Ludvigs Ūders.

Viņam bija īpašs nolūks satikt māti, jo viņai māsīca dzīvoja Teherānā. Viņa bija apprecējusies ar angļu inženieri. Ludvigs jau bija iekļauts pieminētajā sacelšanās plānā. Viņš un citi vācieši zināja, ka agri vai vēlu Hitleru centīsies nogalināt, un centās nodibināt sakarus ar fīrera pretiniekiem. Viņi lūdza māti uzrakstīt māsīcas ģimenei apsveikuma kartīti, kurā ierakstītais teksts bija šifrēts.

Bibliotēkā māte saņēma arī atbildes. Varam teikt, ka Valka bija viens no centriem, kas uzturēja sakarus ar vācu dumpiniekiem un angļu izlūkdienestu. Drīz vien manus vecākus apmeklēja arī citi vācieši. Viņi runāja skaidri latviski.

Sacelšanās plāna dalībnieki tikās toreizējās sporta biedrības darbvedības telpā Rīgas ielā 38. Telpā stāvēja novusa galds, varēja arī šahu spēlēt. Tā bija izdevīga tikšanās vieta. Ēku par vēsturisku var uzskatīt tādēļ, ka tajā tika meklēti sakari ar visiem nacionāli noskaņotiem cilvēkiem, kuri piekristu piedalīties sacelšanās plānā.

Pēc tā nosacījumiem, Latvijai vajadzēja būt savam karaspēkam. Tāds jau bija latviešu leģions. "Tagad leģions ir kļuvis par futbola bumbu starp pretēji noskaņotiem politiķiem, bet patiesība ir viena. Dažreiz vēlos pajautāt krievu tautības politiķiem, vai viņi var nosaukt kaut vienu leģionāru dziesmu, kurā cildināta Lielvācija vai fīrers. Viņi dziedāja par savu dzimteni Latviju.

Pie manis glabājas kāda leģionāra dienasgrāmata, kas ir kārtīgi iesieta un uz kuras vāka autors uzrakstījis nosaukumu "Par Latviju!". Tie, kurus iesauca leģionā, bija pārliecināti, ka cīnās par brīvu dzimteni. Arī leģionārus bija sasniegusi ziņa, ka gaidāmas izmaiņas 3. reiha vadībā. Jāpiebilst, ka daudzos vēsturiskos notikumos Valka ir atradusies to centrā.

Arī Otrajā pasaules karā. Valkā ilgu laiku bija dislocēts vācu armijas grupējuma "Nord" štābs. Tā nodaļas atradās gan Igaunijas, gan Latvijas pusē. Štāba radio uztveršanas diapazons pletās līdz pat Staļingradai.

Semināra ielā bija skoliņa, kurā sēdēja latviešu karavīru formās tērpti klausītāji. Tā bija skola, kurā gatavoja diversantus nomešanai ar izpletni ienaidnieka aizmugurē.Tas vien rāda, cik liela loma Valkai bija iedalīta militārajā jomā," secina O. Ozoliņš.

Rīgas ielā pie Varžupītes kara gados atradās podniecības ēka, ko izmantoja kā noliktavu. "Tā bija piekrauta ar Latvijas armijas formas tērpiem, tur atradās arī ieroči. Galvenā ieroču noliktava bija Saules stacijā. Tas radīja nelielu izbrīnu. Fronte nāca virsū, bet vācieši neko nedarīja, lai noliktavu pārvietotu. Ieročus no noliktavas izveda uz Gaujienas, Vijciema, Cirgaļu, Trikātas un Plāņu mežiem.

Es arī šajos darbos piedalījos. Vācieši ar savām mašīnām palīdzēja ieročus transportēt, jo bija daudz vietējo iedzīvotāju, kuri teica, ka par savu dzimteni cīnīšoties. Tika izveidoti bunkuri. Notika gatavošanās x dienai," stāsta O. Ozoliņš.

Gaidītā x diena pienāca 1944. gada 20. jūlijā, kad barons fon Štaufenbergs izdarīja neveiksmīgu atentātu pret Hitleru. "Valkā jau bija uzrakstīts paziņojuma teksts četrās valodās, kuru vajadzēja nolasīt no vācu raidītāja. Paziņojumā bija teikts, ka karš maina raksturu, bet Latvija un Igaunija tiek atzītas par neatkarīgām valstīm. Sekoja aicinājums turpināt cīņu pret komunistu iespiešanos Baltijā.

Gailīša mājā ar motociklu pastāvīgi ieradās kāds vācu feldfēbelis un informēja par jaunumiem. Kad x diena bija tuvu, fedfēbelis ar vairākiem citiem vāciešiem atbrauca un izdalīja sanākušajiem žandarmu formas tērpus.

Pēc signāla viņiem vajadzēja doties uz Valku, pārņemt abvēra raidītāju un nolasīt paziņojumu. Uzzinot, ka atentāts nav izdevies un Hitlers ir dzīvs, feldfēbelis nošāvās," stāsta O. Ozoliņš. Ar nāvi sodīja arī Štaufenbergu un citus atentāta dalībniekus.

Tāda ir viena līdz šim maz zināma vēstures lappuse, kuru palīdzējis atšķirt O. Ozoliņš. Tā ir tikai viena no liecībām, kas rāda, ka latviešu tauta nebūt nealka pēc 9. maija uzvaras, kas noveda Latviju PSRS okupācijas važās.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ojārs Ozoliņš informē par maz zināmu vēstures notikumu

Kategorijas