Katrā latvietī snauž dārzkopja gēns

2020. gada 27. oktobris 08:03

321

Trīs dēlu – Rūdolfa, Jāņa un Mārtiņa – mamma Baiba Vahere ikdienā gatavo publikācijas par Smiltenes tehnikumu un Smiltenes vidusskolu. Joprojām sadarbojas ar vairākiem preses izdevumiem (savulaik darbojās žurnālistikā Rīgā – redakcijas piezīme), jo bez tā vienkārši nespēj. Tāpēc B. Vahere gatava strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram. TV šovus un seriālus smilteniete neskatās, toties katru brīvo minūti izmanto lasīšanai. Drīz dārzkopjiem vērtīga lasāmviela – «Dārza kalendārs 2021» – nonāks tirdzniecības vietās. Tas ir viens no jaunākajiem projektiem, kura tapšanā iesaistījusies B. Vahere, radot kalendāra saturu.

- Dārza kalendārs ir specifiska tēma, kas prasa ne tikai papildu zināšanas, bet arī izpratni par dārzkopību. Pastāsti, kā tu iesaistījies kalendāra veidošanā!
- «Dārza kalendārs» ir izdevniecības «Kuma» sadarbības projekts ar kolēģiem Igaunijā. Astroloģisko datu autors ir Kalju Annuks, un tos saņemam no Tartu observatorijas. Ziedu, augļu, sakņu un citas dārzkopjiem nozīmīgās dienas, vadoties pēc Marijas Tūnas metodes, nosaka igauņu redaktori. Marija Tūna ir liela autoritāte biodinamiskās lauksaimniecības cienītājiem, kas dārza darbu plānošanā ņem vērā Mēness atrašanos konkrētās zodiaka zīmēs. Līdzīgs kalendārs ar igauņu autora rakstītu saturu iznāk arī Igaunijā. Kalendārs apzināti nav drukāts uz glancēta papīra. Pateicoties visiem minētajiem faktoriem, izdevums ir lēts un pieejams daudziem.
Iesaistīties «Dārza kalendāra» tapšanā mani uzaicināja izdevniecības tirdzniecības vadītāja Inga Kroiča, ar kuru veiksmīgi sadarbojamies jau 15 gadus. Iepazināmies, kad viņa bija žurnāla «Sievietes Pasaule» galvenā redaktore. Sadarbībā ar dažādiem Latvijas dārzkopjiem, agronomiem un puķu mīļiem gatavoju žurnālam publikācijas par dārzkopību. Kad Inga Kroiča kļuva par žurnāla «Mezgls» galveno redaktori, rakstīju šim žurnālam intervijas ar neparastu faktu un lietu kolekcionāriem, aizrautīgiem krustvārdu mīklu minētājiem. Pirms diviem gadiem Inga piedāvāja iesaistīties «Dārza kalendāra» tapšanā. Pieņēmu to kā jaunu izaicinājumu, jo arī pati kalendārus savai mājai izvēlos ļoti rūpīgi, neķeru pirmo, kas pagadās ceļā. Kalendāra teksta apjoms nav liels. Rakstot iztēlē redzēju kalendāra lasītājus un gribējās, lai viņi, pāršķirot lappuses, uzzinātu kaut ko jaunu, atcerētos, novērtētu labi aizmirstu veco un kādreiz arī pasmaidītu.
Redaktore man ļoti uzticējās, deva lielu radošo brīvību. Tā kalendārā ir gan dārzkopju padomi, gan latviešu tautas ticējumi, kristīgās atziņas un arī man tuvu rakstnieku un filozofu aforismi, kas uzrunāja, domājot par dažādām atzīmējamām dienām, jo visi man zināmie dārzkopji ir aizrautīgi, darbīgi cilvēki ar plašu interešu loku. Manuprāt, dārzā visuzskatāmāk redzams, cik muļķīgi turēties pie dažādiem aizspriedumiem. Viss ir vienkārši – ja par augu, ko esi pieradinājis, ar mīlestību rūpēsies, tas ziedēs, kuplos un nesīs augļus, ja ne – nīkuļos, līdz aizies bojā.
Iepriekšējais kalendārs bija vispārīgāks, šogad katru mēnesi par kādu augu uzrakstīts mazliet izvērstāk. Pavasarī internetā izlasīju, ka simtiem cilvēku brauc uz Botānisko dārzu skatīties, kā uzziedējis Virdžīnijas sniegpārsliņu koks. Aizbraucu uz Smiltenes kokaudzētavu, un tagad arī manā dārzā ir mazs, pašai savs sniegpārsliņu kociņš. Pirmais ieraksts jaunajā kalendārām veltīts tam.

- Kāds ir tavs dārzs, vai, to iekārtojot, pati vadies pēc ieteikumiem dārzkopjiem?
- Dārzs šeit, Smiltenē, ir bijis vienmēr. Kādreiz, kad veikalos gandrīz neko nevarēja nopirkt, vecāki apstrādāja katru stūrīti. Tagad lielu dārza daļu aizņem košumkrūmi un puķes, bet joprojām ir arī siltumnīca tomātiem, dažādi garšaugi. Vasarā dārzeņus veikalā nepērkam. Mums ir arī mazs ārstniecības augu stūrītis. Man ļoti patīk dažādi augststumbra dekoratīvie kociņi un krūmi ar interesantu lapojumu. Katru gadu cenšos iestādīt kaut ko jaunu. Reizēm kļūdos, sastādu puķes pārāk tuvu vai tām kaut kas īsti nepatīk. Tad roku ārā un stādu citur. Taču tajā pašā laikā nekad nespētu šeit visu izārdīt, lai pārveidotu kā pinterest.com. Neesmu šeit ienākusi tukšā vai svešā vietā. Šī sēta un dārzs glabā visu manu mīļo cilvēku soļus. Šeit ir mammas rozes, ceriņi, peonijas, narcises, tulpes, zilsniedzītes un flokši. Aug vīnogulāji, kurus tētis iestādīja, kad piedzima mazdēli. Ozols, kurš bija jau tad, kad tētis šeit cēla māju. Mūsu kopīgi stādītie kociņi, par kuriem tagad jūtos atbildīga. Ir arī dāvinātas puķes. Piemēram, vīraka puķe, ko, padomju laikā viesojoties Bulgārijā, kādā klosterī nočiepusi Rīgas ļoti enerģiska, inteliģenta, ar labu humoru apveltīta vēstures skolotāja, mana kaimiņiene. Toreiz augus vest pāri robežai nedrīkstēja. Braukuši vienā vilciena vagonā ar toreizējiem varasvīriem. Zinot, ka viņus noteikti nepārbaudīs, kaimiņiene klusiņām ieslidinājusi mazo stādiņu kāda kunga kabatā un, tuvojoties Rīgai, kautrīgi palūgusi atpakaļ. Viņš smējies kā kutināts.
Vienā dārza stūrītī aug trīs dēlu stādītie ozoliņi – katram savs. Šie kociņi mūsu mājās ienāca, iesaistoties Smiltenes vidusskolas ekoaktivitātēs. Kad ozoliņi paaugsies, iestādīsim tēta mežā. Puišiem tad būs lielāka motivācija tur regulāri braukt un rūpēties.
Dārza darbos pēc kalendāra parasti vadās mamma. Es priecājos jau par to vien, ka, neraugoties uz lielo aizņemtību, vispār esmu varējusi ieiet dārzā. Kādreiz bijām sadalījušas – es atbildu par puķēm, viņa – par augļiem un dārzeņiem. Tagad šīs robežas izplūdušas. Kad jāgatavo viena otra nopietnāka publikācija, dārzs aizaug un ir vilinājums pāriet uz lielākiem zālieniem... Bet redzu, cik mammai joprojām svarīgi, ka viņa var izaudzēt mazbērniem gurķus, tomātus, burkānus, bietes, zirņus un pirmos kartupeļus. Pieveru acis un sev atgādinu, ka man nevajag perfektu dārzu, bet tādu, kas sagādā prieku visai ģimenei. Pasaulē nav garšīgāku tomātu un gurķu par mammas audzētajiem!
Vīrs uzrok dobes un atbild par zāles pļaušanu. Puikas ne pārāk raujas uz dārza darbiem, bet es bērnībā biju tāda pati. Diez vai šobrīd ar tādu prieku strādātu dārzā, ja mani bērnībā kāds būtu spiedis to darīt. Taču laikam jau taisnība, ka katrā latvietī snauž dārzkopja gēns. Kad apprecējos un dzīvoju Rīgā, vispirms bija petūniju un samteņu kastes uz balkona, tad kopā ar kaimiņieni ierīkojām mazu dobīti pie mājas. Tas bija tik vienojoši! Pamazām iesaistījās arī citi kaimiņi. Viens atnesa matiolu sēklas, otrs, kad ilgāku laiku nebijām mājās, puķītes aplēja, trešais bārās, ja kāds dobē meta papīrus un cigarešu izsmēķus.

- Kādas sajūtas tev sniedz savs dārziņš?
- Esmu ļoti laimīga un pateicīga, ka man tas ir. Spriežot pēc tā, ka šeit iestādītais tīri labi aug, ļoti gribas cerēt, ka arī dārzs mūs visus ir pieņēmis. To, cik dārzs man ļoti svarīgs, īpaši sapratu pavasarī – pandēmijas laikā. Pasaulē var viss jukt un brukt, bet mums ir sava oāze, kur patverties. Tiesa, dārzā, tāpat kā mājā un sētā, vēl ļoti daudz darāmā. Dārzs nekad nevar būt pabeigts. Un tas ir labi. Kad rušinos pa dobēm, vienmēr kaut kur tuvumā spēlējas vai guļ mūsu runčuks Muris un sunīte Grieta, kura mūsu sētā ieviesusi daudz korekciju. Apkārt visiem jaunākajiem stādiņiem ir sētiņa, dobēs – suņa un kaķa pēdas, kā arī dziļāki un seklāki rakumi.
Dārzs man ir vieta, kur atjaunoju enerģiju, sakārtoju domas, aizmirstu visu slikto un gūstu daudz pozitīvu emociju. Man ļoti patīk latviešu tautas ticējums: «Slimam vajag ārstu, veselam darbu!» Ja rūpīgi izravē puķu dobi, uzreiz redzams rezultāts. Atšķirībā no rakstiem un intervijām, ko vienmēr gribas uzlabot.
Savu dārzu apzināti veidoju daudzveidīgu, lai tajā būtu pa košam akcentam visos gadalaikos. Dzerot rīta kafiju, man patīk pa logu skatīties uz savām puķēm un veco ozolu. Oktobrī priecājos par miķelītēm, viršiem un dekoratīvajiem ķirbīšiem.
Dažas puķes iestādītas ļoti skumjos brīžos. Darbojoties ap tām, ir sajūta, ka bēdas tiek apraktas zemē, bet skaistais un paliekošais, par ko jārūpējas, pamazām liek par slikto aizmirst.

- Pieminēji pandēmiju, kā «Covid-19» laiks ietekmē tavu ikdienu?
- Smiltenē dziedu korī «Vidzemīte». Kora mēģinājumu vietā tagad ir individuālas vokālās nodarbības. Arī korim «Vidzemīte» veltīto laiku uztveru kā lielu dāvanu, kas palīdz izrauties no ikdienas. Man ir jautāts, kā es varu visu paspēt. Reizēm jau arī kaut ko nepagūstu un pēc tam pārdzīvoju. Bet šis laiks, manuprāt, īpaši atgādina to, ka mēs šeit neesam mūžīgi. Tāpat to, ka cilvēks nav radīts tikai izklaidei un atpūtai. Miers un gandarījums pēc spraigas darba dienas ir labākais apstiprinājums tam, ka Dievs katru radījis ar savu aicinājumu, kas viņam jāpiepilda. Dzīvība ir dāvana.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Katrā latvietī snauž dārzkopja gēns

Kategorijas