Pirmsskolas skolotāja savus audzēkņus mīl un lolo kā pašas bērnus

2020. gada 30. oktobris 08:11

788

Pirmsskolas skolotāja savus audzēkņus mīl un lolo kā pašas bērnus

Šoruden Smiltenes novada pašvaldības konkursā «Par sasniegumiem izglītībā» Pateicību nominācijā «Sasniegumi un inovācijas» saņēma Smiltenes pirmsskolas izglītības iestādes «Pīlādzītis» Zilonēnu grupas audzinātāja Inese Skudriņa.
Inese ir koša personība ārēji un bagāta iekšēji, apveltīta ar labu gaumi, kas redzama itin visā – sākot ar mazāko detaļu Zilonēnu grupā līdz estētiskai kopainai darbā, mājās, rožu dārzā un arīdzan savā vizuālajā tēlā. Kolēģu vidū Inesi dēvē par ideju ģeneratoru, pati saka, radošums un ideju daudzveidīgums viņai ielikts šūpulī. Kolēģu un pašvaldības novērtējums bija iemesls uzaicināt uz interviju, jo, lai arī saruna ar Inesi nemanot var ieilgt līdz vairākām stundām, smilteniete nekad nav alkusi publicitāti, lai sargātu to, kas viņai ir dārgs. Taču viņas degsme pat pēc trīsdesmit nostrādātiem darba gadiem pirmsskolā ir apbrīnojama, tāpat kā viņas mīlestība pret katru savu audzēkni arī tad, kad viņi jau uzsākuši skolas gaitas. To spilgti apliecināja audzinātājas klātbūtne savu pirmo «Pīlādzīša» laikā izskoloto audzēkņu pamatskolas izlaidumā. Tas nav ne pirmsskolas skolotājas pienākums, ne pieklājība, bet gan atklāsme, cik sirds siltu cilvēku rokās mēs ik rītu nododam savus bērnus. Cik ļoti mēs šiem cilvēkiem uzticamies, to pat neapzinoties. Dažkārt veltot arī kādu neiecietīgu vārdu pedagogu virzienā, kaut gan tieši viņi ir tie, kuri mūsu bērnus mīl kā savējos.

- Bērnībā daudzas meitenes sapņo kļūt par skolotājām, vai tas bija arī tavs sapnis?
- Man kopš bērnības ir patikuši bērni. Atceros – jau kā maza meitene labprāt pieteicos paauklēt savus brālēnus un māsīcas, kā arī kaimiņos dzīvojošos bērnus. Es allaž sapņoju kļūt par frizieri. Ģeogrāfiski tuvāk bija iespēja mācīties pedagoģiju, tāpēc izvēlējos otro variantu. Ne mirkli neesmu nožēlojusi izvēli, jo mīlu savu darbu. Man ir divas brīnišķīgas meitas. Sapņi piepildās tur, kur vairāk tiem tic, jo vairāk tic, jo vairāk piepildās. Tā ir sanācis, ka viena no meitām ir īstenojusi manu bērnības sapni, kļūstot par labu meistari frizieru jomā.
Mana pirmā darbavieta bija manis pašas bērnudārzs «Vālodzīte». Liktenīgi, ka sāku strādāt tajā grupiņā, kuru pati bērnībā apmeklēju. Tā nu sanāca, ka, uzsākot darba gaitas, kā kolēģi ieguvu savu bērnudārza audzinātāju Rasmu Petrovu, kura tolaik bija metodiķe. Ļoti spilgti atceros savu bērnību, to, cik labi jutos bērnudārzā, kā pēcpusdienās pinu garas bizes audzinātājai. Manas audzinātājas bija stingras, bet labas. Tāda savā darbā cenšos būt arī es.
Pirms vēl pati sāku strādāt bērnudārzā, nenojautu, cik īstenībā sarežģīta, enerģiju prasoša, daudzpusīga, emocionāla un atbildīga ir skolotāja profesija. To sāku apzināties, uzsākot darba gaitas. Atbildība ir milzīga, jo mums tiek uzticēti bērni, svarīgākais un īpašākais, kas ir vecākiem. Pēc tam nāk viss pārējais. Šobrīd man grupiņā ir 25 bērni, nākamajā vasarā viņi absolvēs bērnudārzu un aizies uz skolu. Esmu skolojusi gan savu bērnudārza grupas biedru, gan klasesbiedru bērnus, kā arī savu audzēkņu mazās māsas vai brāļus, kurus vēl pirms dažiem gadiem mammas nēsāja zem sirsniņas, bet vēlāk stūma ratiņos, kad nāca pakaļ vecākajiem bērniem. Tas viss ir īpaši.

- Tu viņus visus sauc par saviem bērniem, trīsdesmit gadu laikā tie noteikti ir bijuši vairāki simti. Kas ir svarīgākais, ko vēlies viņiem iedot pirmsskolas vecumā?
- Vairākas reizes esmu domājusi, ka vajadzētu izskaitīt. Atceros pa grupām un gadiem visus savus bērnus. Strādājot bērnudārzā, jāpazīst ne tikai audzināmie, arī viņu mammas, tēti un vecvecāki.
Katru audzēkni mīlu kā savu bērnu. Mēs esam viens par visiem un visi par vienu. Man ir svarīgi bērniem iedot tās vērtības, kas man ir iemācītas pašai. Sarežģītākas situācijas cenšos risināt saudzīgā rotaļu veidā, lai nevienu neaizskartu un nevienam nepaliktu bēda uz sirsniņas. Bērni pārdzīvo, tāpēc esmu viņiem radījusi drošā pleca sajūtu. Viņi var uzticēties un paļauties. Pat spraigākajā darba ritmā neviens nepaliks neuzklausīts.
Jāatzīst, ka man pašai interesē viss, ko kopā piedzīvojam, tāpēc Zilonēni vienmēr ir gatavi mesties jaunos piedzīvojumos. Bērnus saucu par mazajiem pētniekiem, jo viņus interesē viss, ko piedāvā, un arī pašiem netrūkst ideju, ko vēlas uzzināt, tikai vajag to saredzēt. Tā jau tikai liekas, ka viss ir zināms un pašsaprotams, bet patiesībā lielu sajūsmu sagādā vienkāršas un reālas lietas.
Kā piemēru minēšu pastaigu pa mežu. Bērnudārzā mēneša tēma bija drošība, to aplūkojām no visām pusēm, noskaidrojot arī indīgās sēnes un augus. Rudenī visi kopā devāmies uz mežu, kur pārliecinājos, cik ātri bērni uztver mācīto. Pa ceļam kāds ierauga elektrības kasti un sauc: «Audzīt, audzīt, re, kur ir!» Mežā skaitām skudru pūžņus un viens no bērniem atkal iesaucas, ka tās tak manas radinieces, jo es pati kādreiz to viņiem biju teikusi. Bērni izrāda savas iepriekš iegūtās zināšanas. Ceļā satikām arī īstu sēņotāju. Kas tas bija par prieku! Arī man, jo speciāli neko nebiju sarunājusi. Joprojām spēju priecāties līdz ar bērniem un tas man nāk dabiski. Īpaša sajūta ir tad, kad bērni bez mana uzaicinājuma ir jau atvēruši mugursomu un izņēmuši līdzi paņemtās lupas un pēta sēnas, salīdzinot tās ar grāmatā redzamajām.
Zilonēniem lielākais piedzīvojums ir braukt autobusā. Maziņiem esot, viņiem vajadzēja mācīt, kas ir jādara un kā jāuzvedas. Tagad, iekāpjot autobusā, paši pasveicina šoferīti, ieņemt savas vietas un piesprādzējas, jo zina, ka tā ir viņu drošība. Mani sajūsmina šī atgriezeniskā saite. Kas pirms laika mazajam bērniņam likās sarežģīti, tas tagad jau kļuvis pašsaprotami. Tas prieks ir vārdos neizsakāms. Mūsu grupiņas tradīcija ir izdarīt labu dabai, tā mēs devāmies ekskursijā pie viena audzēkņa, kur kopā ar vecākiem darbojāmies radošajās darbnīcās, izgatavojot putnu būrus, ko šogad kopīgi uzstādīsim bērnudārza teritorijā. Īpašs paldies vecākiem, jo viņi vienmēr atbalsta manas idejas un ļoti labprāt piedalās to īstenošanā.

- Smiltenes novada Skolotāju dienas pasākumā saņēmi Pateicību par radošumu un inovācijām savā darbā. Vai šis apbalvojums tev bija pārsteigums?
- Jā, tas bija pārsteigums. Jūtos novērtēta no kolēģu un bērnudārza vadības puses, jo viņi mani izvirzīja šai nominācijai. Savu darbu daru pēc labākās sirdsapziņas, bet tas nenozīmē, ka esmu par kādu labāka. Es vienkārši citādāk neprotu. Man ir brīnišķīgi, gudri un radoši kolēģi. Mana pārliecība ir tā, ka ir svarīgi cienīt vietu, kurā strādā, un cilvēkus, ar kuriem ikdienā esi plecu pie pleca.
Par sevi varētu teikt, ka esmu estētiķe, man patīk klāt skaistus galdus, dekorēt telpas, pievēršu uzmanību detaļām. Man nav svarīgi, cik kartupeļu vai biešu izaug dārzā, bet gan, kā uzziedējušas rozes. Veikalā pirkts zieds ir skaists, bet savs audzēts runā pilnīgi citā valodā – tāpat kā mazs bērns soli pa solim iet uz priekšu. Man patīk to visu piedzīvot. Skaistums izdaiļo pasauli. Jā, tāpēc man arī ir svarīgi, uz kāda krēsla es sēžu un no kādas krūzes dzeršu kafiju.
Pamatus ir ielikusi mana mamma, jo viņa mums ar māsu dzimšanas dienu rītos, 1. septembrī vai kādos citos svētkos uzklāja skaistu galdu, uz kura smaržoja kakao vecmāmiņas dāvinātā krūzītē. Gaisā virmoja ābolkūkas patīkamais aromāt. Bet vārda dienā vienmēr tika pasniegts skaistu tulpju klēpis no dārza. Tas bija tik personīgi un svarīgi, ka pat neatceros, kādas dāvanas tika uzdāvinātas. Taču to svētku sajūtu atceros vienmēr.
Man radošums ir dots no augšas jeb ielikts šūpulī. Nepārtraukti mācos un pilnveidojos kursos. Ja atnāk ideja, tad tajā esmu iekšā par visiem simts procentiem. Ar šo aizrautību parauju līdzi arī citus.
Man pašai ir svarīga estētiski noformēta vide, bet tikpat svarīgi ir, kādā vidē uzturas mani audzēkņi. Tam nav jābūt nekam dārgam, bet tas nāk no sirds. Kādreiz redzu, kaut kas tomēr īsti nestrādā, kā esmu iztēlojusies, tad aši pārmainu vai pārbīdu mēbeles, meklēju labākus risinājumus. Bērnudārzā tas ir kopdarbs. Ieejot jebkurā grupā, varēs redzēt, cik atšķirīgas tās ir, varbūt mēbeles ir līdzīgas, bet atmosfēra cita. Audzinātājas jūt savus bērnus un telpu iekārtojumu pielāgo bērnu vajadzībām, lai pēc iespējas labāk varētu apgūt vajadzīgās prasmes. Es zinu, kas nepieciešams Zilonēniem, un attiecīgi rīkojos. Ziniet, jo vairāk bērniem piedāvā, jo prasīgāki tie kļūst. Jādomā, kā noturēt viņu uzmanību. Ikdienišķām lietām jāpieiet radoši. Zilonēnu grupā maģiskākais vēl joprojām ir lego konstruēšanas centrs. Bērniem patīk arī izveidotais mākslas, valodas, dabas un matemātikas centros. Šogad jaunieviestais veikaliņš darbojas pilnā sparā, kur bērni apgūst dažādas prasmes, piedāvājot, pērkot un pārdodot. Veikaliņa sortimenta piedāvājumā ir bijušā audzēkņa Matīsa mammas bagātīgs tamborētu un adītu dārzeņu un augļu klāsts. Būtiski ir radīt daudzveidīgu piedāvājumu, lai katrs varētu atrast atbilstošāko nodarbi savām interesēm. Īpaša loma mūsu grupā ir diviem gaismas galdiem, kur ļoti patīk darboties bērniem.
Aizraut bērnus var dažādi. Pagājušajā gadā Zilonēnu grupā gatavojām savu adventes kalendāru, Ziemassvētku vecīša ciematiņu un slidotavu. Adventes kalendāram katrai dienai izmantojām savu ābolu, kurā tika iesprausts attiecīgās dienas datums. Nosaucām tos par draudzības āboliem. Tā līdz pašiem Ziemassvētkiem ik rītu piedzīvojām mazu brīnumu. Ņēmām pa vienam ābolam un sagriezām to 25 daļās, katrs – gan bērni, gan audzinātāja un auklīte – notiesāja pa draudzības šķēlītei. Ziemassvētku vecīša ciematiņu veidojām no kartona kastēm, sākumā to papildinājām ar mantām, kas bija grupiņā. Bet bērni bija tik ļoti sajūsmināti un aizrāvušies, ka ik pa brīdim nesa savas lietiņas no mājām un ļāva tām iedzīvoties stāstā – viens septiņus rūķīšus, cits sniegavīru, vēl kāds zvaigznīti. Visu decembri bērni labprāt tur spēlējās, mainot līdzi paņemtās mantiņas. Caur radošām aktivitātēm un spēļu momentiem bērni varēja apzināties draudzības būtību.

- Bieži skolās var dzirdēt, ka šodienas bērni nav tādi kā agrāk, kļuvuši skaļāki, nepaklausīgāki, izlaisti. Taviem vecākajiem audzēkņiem šobrīd varētu būt 36 vai 37 gadi. Saki, lūdzu, vai bērni patiešām mūsdienās ir citādāki?
- Tādam apgalvojumam es nepiekrītu, jo bērna pamatvajadzības nav mainījušās. Viena no būtiskākajām lietām, kas vajadzīga katram, ne tikai mazam bērnam, ir uzmanība. Bērnam ir svarīgas kopīgas aktivitātes un justies vajadzīgam. Ja bērns pie tevis nāk, ir jāuzklausa un jāvelta tam laiks, ja vienu, otru, trešo reizi teiksi pagaidi, ceturtajā vairs nejautās.
Manu bērnu vecāki ir ļoti centīgi, arī laikā, kad darba process bija jāorganizē attālināti. To tik ļoti labi var redzēt un sajust, cik daudz tie darbojas ar saviem bērniem, kā pavada laiku kopā, un jebkurš mazais cilvēciņš to novērtē.
Pagājušajā gadā mēs apceļojām vecāku darbavietas Smiltenes centrā un tā tuvumā. Zilonēni bija policijā, manikīra studijā, veikalos, aptiekā, ugunsdzēsēju depo. Ja jūs redzētu, cik bērniem tas bija svarīgi, kāda pacilājoša sajūta tos pārņēma. Mēs dodamies ekskursijās, ejam pārgājienos ar piknika elementiem, jo maniem bērniem patīk piedzīvojumi un pārsteigumi. Dodamies aplūkot arī dabas objektus, tajā skaitā Vidusezeru un Tiltleju ezeru, kur uz piedzīvojuma bāzes radās jauns radošais darbs – miniatūrs ezers ar pašu no sāls gatavotiem mīklas gulbīšiem. Reizēm tas ir vairāk kā pienākums prasa, vakarā pārņem nogurums, bet esmu laimīga. Katra šī aktivitāte patiesībā ietver jaunas zināšanas un iemaņas. Četru gadu laikā esam gājuši garu ceļu, lai kļūtu gudrāki. Izaugsme ir acīmredzama. Jūtos saviļņota, kad vecāki stāsta, ka bērns, aizejot mājās, grib uzklāt skaistu galdu vai izcept pankūkas, jo bērnudārzā tā darīja.
Ideālu cilvēku nav, savu darbu daru no sirds un tā, kā protu. Man patīk izdzīvot radīšanas procesu, lai cik reizēm sākums būtu grūts, bet galvenais to visu novest līdz galam. Pēc tam varu ilgstoši par to priecāties. Bet nebēdājos, ja kaut kas nav izdevies uzreiz, jo galvā ir 101 variants, kā to izdarīt citādāk. No sirds pateicos saviem vecākiem, ka ieaudzināja darba mīlestību, godīgu attieksmi pret sevi un citiem. Iemācīja cienīt un novērtēt to, kas dots.

- Pavasarī mēs visi piedzīvojām kaut ko pirmo reizi, atradāmies ārkārtas situācijas apstākļos. Joprojām nevaram atslābt, un ziņu galvenajos tematos ir «Covid-19». Kā tas ietekmēja pedagoga darbu?
- Pārņēma baiļu un nedrošības sajūta, jo neviens neko tādu iepriekš nebijām piedzīvojuši. Visiem vecākiem, kuriem bija iespēja, rekomendējām bērnus atstāt mājās. Bērnudārzā darbojās dežūrgrupas, vienā no tām strādāju. Darbavietā lietojām sejas aizsargmaskas, bija noteikti dažādi ierobežojumi. Apstākļi bija mainījušies un nācās tos pieņemt. Grūtāk bija izskaidrot bērniem, ka ir jāievēro distance. Viņi zināja, ka ir tāds vīruss, taču neizprata, kāpēc vairs nevar no rītiem samīļoties. Jāteic, ka Zilonēnu vecāki bija ļoti saprotoši un rada iespēju bērniem palikt mājās. Daudz komunicējām pa telefonu, sūtīju WhatsApp ziņas un uzdevumus.
Mani bērni grupā neieradās, bet viņu iesāktie darbi turpinājās. Neilgi pirms pandēmijas sākuma uz palodzēm podiņos bijām salikuši sēkliņas. Pavasarī palodze bija pilna ar ziedošiem ķirbjiem, dillēm, lokiem. Mums bija paredzēts visiem kopā vērot, kā sprāgst ārā pupa, kā izaug pašu sēti gurķi. Jaunajos apstākļos sūtīju vecākiem bildes, ko viņi rādīja bērniem. Viss it kā turpinājās, bet sajūta jocīga.
No sirds priecājos, ka mani bērni un viņu vecāki sevi sargāja, rūpējās par drošību un veselību. Daļa Zilonēnu bērnudārzā atgriezās vasaras vidū pēc ārkārtas situācijas beigām, bet visi atkal kopā satikāmies 1. septembrī. Ieraugot, kā viņi ir izauguši pa vasaru, acīs sariesās asaras, jo tie ir savējie. Mani bērni visi man ir īpaši, katram ir vieta manā sirdī.
Joprojām izglītības iestādē ir ierobežojumi saistībā ar «Covid-19» izplatību Latvijā. Katru rītu audzinātājas audzēkņus sagaida nojumē, bet vakaros tajā kopīgi sagaidām vecākus. Tāds ir šis savādais laiks, kurā dzīvojam. Domāju, ka pavasarī daudzi cilvēki sabiedrībā iemācījās biežāk mazgāt rokas, tās dezinficēt un ieturēt distanci. Šobrīd ir svarīgi to visu turpināt, jo mums visiem gribas pēc iespējas ātrāk atgriezties pie vecās, iemīļotās un labi zināmās kārtības savā ikdienā. Ticu, ka tāda diena pienāks!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pirmsskolas skolotāja savus audzēkņus mīl un lolo kā pašas bērnus

Kategorijas