Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Izgaismo aktuālus tematus - pirmsskolas pedagogu atalgojums, emocionālā vardarbība un tās sekas, izdegšana darba vietā

Santa Sinka

2020. gada 9. novembris 14:42

653
Izgaismo aktuālus tematus - pirmsskolas pedagogu atalgojums, emocionālā vardarbība un tās sekas, izdegšana darba vietā

«Neviena kino šausmene nestāv blakus bērnudārza šausmām, kuras tagad rāda pa LTV1 Aizliegtais paņēmiens!» – pirmdien izlasīju mikroblogošanas vietnē «Twitter». Lai gan saka, ka gulēt jāiet ar labām domām, tieši pirms miega ar mokām noskatījos «Aizliegtā paņēmiena» jaunāko sēriju. Noskatīties bija grūti ne jau miega dēļ, bet psiholoģiski. Sirds lūza! Sižets bija par kādu Rīgas pašvaldības bērnudārzu, kurā žurnālisti specoperācijā vairāku mēnešu garumā dokumentē pedagogu vardarbību pret bērniem. 

Goda vārds, šausmu filmas ir vieglāk skatīties kā šo, jo te ir reāli bērni, kas nemitīgi tiek raustīti, grūstīti, apsaukāti un citādi pazemoti. Un iestādes vadība to uztver salīdzinoši mierīgi, tā vismaz var secināt, noskatoties raidījumu. Diemžēl šī nav viena bērnudārza problēma Rīgā. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija saka, ka sūdzību par bērnudārziem ir daudz. Pēdējo gadu laikā ne tik daudz par fizisku vardarbību, bet tieši emocionālu. Pati dažkārt savas dzīves laikā esmu atskārtusi, ka par fizisku sitienu vairāk sāp pateiktais. Pušums sadzīs, zilums pēc laika izzudīs, bet pateikto visdrīzāk neizdzēsīsi no atmiņas. 

Man pašai nav atmiņu no šī bērnības posma, jo nekad neesmu apmeklējusi bērnudārzu. Toties mana meita  pusotra gada vecumā sāka iet bērnudārzā «Vālodzīte» (vēlāk – «Pīlādzītis»). Patiesību sakot, mums Smiltenē ir paveicies ar daudz ko, pat ja ikdienā mums tā nešķiet (apzinos, ka katrā vietā, jomā, lietā ir arī izņēmumi). Viena no jomām noteikti ir pirmsskola. Jau tolaik man bija iespēja biežāk pabūt bērnudārzā nekā vairumam vecāku, jo viena no jomām darbā, par kuru rakstu, ir izglītība. Tāpat padsmit gadu laikā esmu fotografējusi iestādē daudz pasākumu. Tās audzinātājas, kuras esmu iepazinusi vairāk par pieklājības frāzēm, varu vien tikai apbrīnot. Bez pedagoģiskās izglītības viņām piemīt talants un, pats galvenais, viņas mīl savu darbu un mūsu bērnus. Un tā nav tikai mana interpretācija vai iedomas. To lieliski pēc gadiem apliecināja mana meita. Sākumskolā viņa ar klasesbiedrenēm ik pa laikam izteica vēlmi apciemot savu bērnudārza audzinātāju grupiņā, nopērkot tai kādu saldumiņu. 

Televīzijas raidījums izgaismoja arī vēl citus tematus, par kuriem būtu jārunā, – pirmsskolas pedagogu atalgojums, emocionālā vardarbība un tās sekas, izdegšana darba vietā. To taču varētu atzīt jebkurš vecāks, ka dažkārt netiekam galā ar vienu bērnu, bet audzinātājām tie ir divdesmit un vairāk. Bet tas neattaisno vardarbību.