Grundzāles muiža – leģenda vai realitāte? Dodamies skatīt zudušās Latvijas daļu

2020. gada 11. novembris 07:54

4869

Grundzāles muiža – leģenda vai realitāte? Dodamies skatīt zudušās Latvijas daļu

Ja kāds man vaicātu, ar kādiem kultūras un vēstures pieminekļiem ir bagāts Grundzāles pagasts, tad pirmā prātā ienāk Aumeisteru muiža. Zinu, kaut kur tuvumā ir Grundzāles muiža, taču nez kāpēc bija radies priekšstats, ka mūsdienās no tās nekas nav palicis pāri, vien drupas divu ceļu krustojumā (tikai nesen uzzināju, tur kādreiz bijis krogs).

Un vēl no grundzāliešu stāstītā zināju, ka kaut kur vecās Grundzāles muižas vietā līdz mūsdienām ir saglabājusies vējtriece (ar vēju darbināms ūdens sūknis) – tas esot kaut kas interesants, apskates vērts.

Ja tā, tad tas ir jāredz, un kādā saulainā rudens dienā, kamēr zemes ceļi vēl labi izbraucami, devos ceļā, kā gidi palūdzot līdzi atbraukt grundzālieti Skaidrīti Renci, aizrautīgu novadpētnieci, kura apbraukājusi ne tikai savu pagastu, bet teju pusi Latvijas, meklējot un gaismā izceļot aizmirstas mūsu tautas kultūras, vēstures un dabas vērtības.

Un muiža nav leģenda, tā tiešām tur ir

Grundzāles muiža atrodas labu gabaliņu nostāk no ceļa Cirgaļi–Palsmane–Ūdrupe, uz to ved šaurs zemes ceļš, kas rudenī un ziemā var būt grūtāk izbraucams. Uzreiz jāsaka, – tas, ko ieraudzīju, sasniedzot galamērķi, man bija pavisam negaidīts pārsteigums.

Izrādās, Grundzāles muiža ir pavisam reāla vieta, kur joprojām saglabājusies lielu, vecu koku ieskauta vēsturiskā apbūve. Kaut arī no pašas kungu mājas pāri ir palikušas tikai iespaidīgas drupas ar ārsienu fragmentiem, ieskaitot sienā iemūrētu plāksni ar nama uzcelšanas gadu “1857”, visai šai vietai kopumā piemīt senatnes šarms un aura. Tā ir vēl viena vieta, kur piedzīvot zudušo Latviju.
Jā, un arī pirmskara Latvijas laikā uzstādītā vējtriece tur ir joprojām, tikai vairs nedarbojas. Pateicoties vietējo iedzīvotāju laipnajai uzņemšanai, varēju vējtrieci ne tikai apskatīt no ārpuses, bet arī ieiet pašā namiņā, kur atrodas aka, tāpat varēju izstaigāt muižas teritoriju, ieiet muižas laikā izbūvētajā plašajā pagrabā ar velvēm un ar pirkstu viegli pabakstīt pagrabam tuvumā, veco koku paēnā augošos baltos milzu apaļpūpēžus. Acīmredzot vecais muižas parks tiem ļoti patīk.

Bijušās Grundzāles muižas teritorija ir apdzīvota arī mūsdienās. Visas ēkas un zeme tur ir privātīpašums, nodots no paaudzes paaudzē kopš tā laika, kad aizvadītā gadsimta divdesmitajos gados Latvijas valdība bijušās muižas zemi sadalīja jaunsaimniekiem.
Pēc tam atšķirībā no tuvējās Aumeisteru muižas Grundzāles muižas ēkas nekad nav piederējušas valstij vai pašvaldībai, tajās vienmēr dzīvojuši cilvēki, stāsta Grundzāles pagasta pārvaldes vadītāja Alda Zvejniece. Muižas vārdu pakāpeniski aizstājuši viensētu nosaukumi, kaut gan tuvējo māju saimnieks Guntis Vēveris no savas bērnības aizvadītā gadsimta 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā atceras, – kad viņa vecāki gājuši apciemot radiniekus, tad vienmēr teikuši – “jāiet uz muižu”.

Uzklausot pagasta iedzīvotājus, Skaidrīte Rence uzzinājusi, ka 1922. gadā Grundzāles muižas zemi ir izpircis Kārlis Krūmiņš un sadalījis to saviem pieciem dēliem. Tā veidojušās saimniecības “Lazdukalns”, “Kalēji” (“Kalējiņi”), “Jaunkalēji” (“Jaunkalējiņi”), “Rožukalns”, “Gravukalns” (“Gravkalni”). “Domājams ka aiz “Gravkalniem” beigušās Grundzāles muižas robežas. Šīm visām saimniecībām Siena purvā ir piederējušas pļavas, agrāk tautas valodā sauktas par šreigabaliem,” zina stāstīt Skaidrīte.

Netālu uz muižas zemes, Zīleskalnā, pirmās Latvijas brīvvalsts laikā bijusi Grundzāles pagasta valde ar pagasta centru, skola, pienotava, veikals un nabagmāja. Visas ēkas, izņemot nabagmāju, nopostītas Otrā pasaules kara laikā. Pēc kara Dzeņu ciemā veidota mašīnu un traktoru stacija, tāpēc padomju vara nolēmusi pagasta centru pārcelt uz Dzeņiem, tuvāk Vidzemes šosejai. Pagasta nosaukums gan palicis vecais – Grundzāle.

Padomju varas uzspiestā kolektivizācija Dzeņu (tagadējā Grundzāles ciema) virzienā pavērsusi arī vietējo iedzīvotāju dzīves. Mūsdienās apvidus, kas ir Grundzāles vēsturiskais centrs, ir salīdzinoši maz apdzīvots.

Spoki nav manīti, zelts arī ne

Arvīds Ābele (90 gadi) bijušajā Grundzāles muižā dzīvo kopš 1954. gada. “Es te ienācu, kad apprecējos. Šitā ir manas sievas māja, viņa pusi no ēkas mantoja no sava tēva. Kad sieva nomira, tad es mantoju viņas daļu. Muižas laikā tajā mājas galā, kurā es dzīvoju, bijuši zirgkopēji, bet otrā galā – modernieki (strādājuši govju kūtī – redakcijas piezīme),” stāsta Arvīds Ābele.

Bijušais meliorators ar 39 gadu lielu darba stāžu senajā muižas vietā jūtas labi. Viņam te patīk, – te ir klusums un miers. “Kad sāku šeit dzīvot, tad gan te bija kādas 25 “dvēseles” un gāja ņigu ņegu. Dārznieka mājā vien kādi 10 cilvēki dzīvoja. Sākumā mūsu šķūnītī, vēlāk kungu mājā pat kino rādīja, kinomehāniķis brauca no Aumeisteriem, un cilvēku sanāca pulka, no visas apkārtnes.

Tagad visi jaunie aizgājuši prom uz pilsētu, viņiem te neko nevajag. Ko tad viņi te darīs? Darba nav. Pastāvīgi te (bijušās Grundzāles muižas teritorijā) dzīvojam trīs cilvēki,” stāsta Arvīds.

Sēžam ābeļdārzā pie saklāta galda, namatēvs laipni cienā ar kafiju un gardiem pīrāgiem (nē, nē, pats tos neesot cepis, nopircis autoveikalā), un var tikai piekrist Arvīdam, ka šeit tiešām ir klusuma un miera valstība. Bet kā ar spokiem? Līdz mūsdienām saglabājies nostāsts, ka Grundzāles rijā pa nakti esot bijuši māži, kad tur izšvīkstinājušies, tad ejot pie vētāmas mašīnas un vētot. Kad cilvēki ceļoties augšā un ejot lūkot, neviena vairs neesot.

Nav te spoku, atsaka Arvīds, vismaz viņš tādus nav ne redzējis, ne dzirdējis. Un kā ar muižas zeltu un citiem dārgumiem? Varbūt kāds tādus izracis? Esot gan te bijuši dārgumu meklētāji, bet neko nav atraduši.

To, kā te bijis muižas laikā, Arvīds Ābele nezina teikt. Tie vecie cilvēki, kuri šeit dzīvoja aizvadītā gadsimta sākumā, jau sen ir viņā saulē, ja nu kādreiz saviem bērniem par muižas laikiem stāstījuši, tad neviens tādas mutvārdu liecības nav pierakstījis un tās pagaisušas vējā. Taču to, kas muižas laikā atradās katrā no ēkām, Arvīds gan zina. Par savu māju viņš jau izstāstījis. Tai tuvumā esošā ēka ir bijušais muižas zirgu stallis, zem jumta joprojām ir arī dārznieka māja un barības šķūnis (abas mūsdienās ir dzīvojamās mājas).

Arvīds pats savām acīm savulaik redzējis, kā “dzīvas un veselas” izskatās kungu māja un tai blakus esošā klēts, muižas klētī vēl kolhozu laikos esot uzglabāti graudi. Laikam ritot, iebrucis jumts, neviens no nav labojis, līdz abas ēkas sabrukušas, pāri palikuši vien ārsienu, starpsienu un pagrabstāva velvju fragmenti. Kaut drupas, bet nudien iespaidīgas, – pat sadrupis, tas ir piemineklis seno laiku arhitektu, projektētāju un celtnieku prasmēm. Var redzēt, ka par izejmateriālu izmantots vietējais dolomīts, ar ko Grundzāles pagasts ir bagāts, laukakmeņi un vietējie, Aumeisteru pusē izgatavotie sarkanie ķieģeļi.

“Tur lejā, uz dīķa pusi, bija muižas smēde, kalējs turpat blakus dzīvoja. No smēdes vairs nekas nav palicis, arī manteļskurstenis (viena no vecākajām dūmvadu sistēmām – redakcijas piezīme) tagad ir nojaukts,” piebilst Arvīds.

No muižas apbūves vēl saglabājušās kūts drupas, kāda saimniecības ēka, arī liels pagrabs. “Kad pirku zemi, nopirku ar visu pagrabu,” stāsta Guntis Vēveris, kuram bijušās Grundzāles muižas tuvumā ir saimniecība, – viņa govju ganāmpulks ticis pie tāda goda, kā ganībām vecajā muižas parkā. Muižas pagrabs tiek izmantots arī mūsdienās, saimnieks tur glabā ziemas krājumus un kartupeļus.
Muižas laiku liecinieki ir arī senie, lielie koki, viens no tiem – Eiropas lapegle – ir dižkoks, tā apkārtmērs ir 3,47 metri. Kāds cits dižkoks – varens ozols ceļmalas pļavā – redzams jau no attāluma, braucot pa pievedceļu uz Grundzāles muižu.

“Arvīds bija apsolījis atdot mums savu zirga velkamo siena grābekli. Tā, braucot uz Grundzāles muižu, muižas ceļa labajā pusē pamanījām varenu ozolu. Tas ir Paleju ozols, kura apkārtmērs ir 6,53 metri,” stāsta Skaidrīte Rence un piebilst, ka, pateicoties tieši šim ozolam, viņai radās lielāka interese par dižkokiem.

Kā tur īsti bija, vēsture klusē

Runājot ar vietējiem iedzīvotājiem, nākas secināt, ka Grundzāles muiža mūsdienās ir līdz galam neizpētīta vēstures liecība, par kuru jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Arī vietējie iedzīvotāji par senajiem laikiem zina gaužām maz. Informācija par šo muižas kompleksu ir visai skopa, atzīst Skaidrīte Rence. Viņa izpētījusi, ka līdz 1893. gadam muiža ir bijusi diezgan sliktā stāvoklī, jo tai bieži mainījušies īpašnieki, bet pēc 1893. gada muiža ir piedzīvojusi uzplaukumu, vairākas ēkas tikušas pārbūvētas.

“Ziemeļlatvijas” rīcībā ir arī informācija, ka Grundzāles muiža (Grundsahl) savu nosaukumu varētu būt ieguvusi no Grundeisu dzimtas, kura saimniekoja Palsmanes un Vizlas pusē un kurai Grundzāles muiža piederējusi 15. gadsimtā. Tagadējā Grundzāles muižas apbūve ir saglabājusies no 19. gadsimta. Kungu māju uzcēla 1857. gadā. Uz dīķa pusi pie tās bijuši četri masīvi kontrforsi (izvirzīta ēkas sienas daļa, kas nodrošina sienas stabilitāti), kas jau sākotnēji uzcelti, lai novērstu ēkas sabrukšanu. Muižas kungu māja veidoja vienotu ansambli ar saimniecības ēkām, kas izvietojušās pa perimetru ap centrālo pagalmu, kurā aug lieli koki. Kā vērtīgākā apbūves daļa savulaik atzīta 19. gadsimta pirmajā pusē klasicisma stilā uzceltā klēts, no kuras tagad palikušas vairs tikai drupas, un stallis – ratnīca.

Nedaudz Grundzāles muižas vēsturi pētījusi rīdziniece Līga Landsberga. “Tas man ir hobijs – atrast muižu vietas. Es rakstu blogu par visu, ko esmu atradusi (manasvietas.blogspot.com), un tur ir arī par Grundzāli. Visa informācija ir kaut kur izlasīta un pārkopēta,” “Ziemeļlatvijai” stāsta Līga Landsberga. Viņa izpētījusi, ka Grundzāles muižu 1747. gadā nopircis Johans fon Vulfs, kurš īsi pirms tam bija iegādājies tuvējo Aumeisteru (Serbigal) muižu, un kopš tā laika Grundzāles muiža bijusi fon Vulfu dzimtas īpašums.

Skaidrīte Rence savukārt lasījusi, ka Grundzāles muižā bijusi arī baznīca, bet tā nopostīta Livonijas ordeņa valdīšanas beigu posmā. Citos avotos norādīts, ka muižā pagājušā gadsimta sākumā bijis ārsts un pat slimnīca.

Skaidrītei arī izdevies uzzināt, ka pretī muižai, Aumeisteru ceļa otrā pusē (kreisajā, braucot uz Aumeisteriem) ap 1915. gadu ir uzbūvētas vēja dzirnavas. Tagad tajā vietā ir drupas. “Vācieši kara laikā saspridzināja, citādi tās dzirnavas būtu vēl šodien,” zina stāstīt Arvīds Ābele

Un beidzot – stāsts par vējtrieci, retumu Latvijā

Bet kāds tad ir stāsts par 1929. gadā bijušās Grundzāles muižas teritorijā ierīkoto vējtrieci, kas mūsdienās ir privātīpašums? “Jaunsaimnieki sametās un uzcēla. Tas ir vēja rotors, darbojas ar vēju. Ūdens sūknēšanai izmantoja mehānisko pumpi (visu mehānismu darbināja vēja enerģija, rotora spārni notvēra vēju un tā spēku pievadīja rotoram – redakcijas piezīme). Tagad tādus sūkņus nemaz vairs netaisa. Ja nu kur ārzemēs,” spriež Arvīds Ābele. Vējtriece ar ūdeni spējusi apgādāt ne tikai tuvējo zirgu stalli, bet arī bijušo kungu māju, kas atrodas vairākus simtus metru tālāk.

Pētot pieejamo informāciju par vējtriecēm, uzgāju arhitekta Artūra Lapiņa rakstu par Bīriņu ūdenstorņa vēja rotora kā industriālā mantojuma restaurācijas projektu 2018. gadā. Rakstā pieminēta arī Grundzāles muižas vējtriece, proti, norādīts, ka līdztekus pašam ūdenstornim Bīriņos atjaunots arī sākotnējā ūdens sūknēšanas mehānisma “dzinējs” – vēja rotors un līdz ar daļēji saglabājušos rotoru Grundzāles muižā, kā arī zudušajiem rotoriem Bindēs, Penkules pagasta Sēju mājās un Trapenes muižā tas ir viens no nedaudzajiem dabā redzamajiem 19. gadsimta muižu saimniecības modernizācijas lieciniekiem (te gan jāteic, ka par Grundzāles muižas vēja rotoru jeb vējtrieci visos pieejamos avotos kā ierīkošanas gads norādīts 1929. gads, un tā ir jauna mīkla, –varbūt tas ir šās vējtrieces atjaunošanas gads?).

Aprakstot vēja rotora darbību, Artūrs Lapiņš skaidro, ka uz mūra cilindra pietiekami augstu izvietotās cisternas spēja nodrošināt pastāvīgu un pietiekamu ūdens spiedienu. Savukārt, lai ūdeni līdz šīm cisternām uzceltu, bija nepieciešamas mehāniskas ierīces. Ūdens sūknēšanai ar vēja spēku darbināti spārni izmantoti jau daudzus gadsimtus. Sākotnējo koka latu konstrukciju pakāpeniski nomainīja tērauda daļas, un šādā formā 19. gadsimta otrajā pusē rotori sasniedza arī Latviju. Arvīds Ābele atceras, – kad viņš 1954. gadā sāka dzīvot bijušajā Grundzāles muižā, vējtriece vēl darbojās, līdz saplīsa. “Blīve no zoļādas, par ādiņām tādas sauca, laida ūdeni garām, un nevarēja dabūt citu vietā. Uztaisīja no brezenta siksnas, kādu brītiņu blīve derēja, bet pēc tam vairs ne vella negāja. Tad kolhoza zirgu fermu likvidēja, un vējtrieci vairs nevajadzēja. Paši tāpat ar rokām pumpējām ūdeni, kamēr ievilka elektrību,” stāsta Arvīds.

Ja kāds šo vējtrieci grib redzēt pats savām acīm, tad jāatgādina, ka tā atrodas privātīpašumā. “Bijusī Grundzāles muiža nav tūrisma objekts, kuru var skatīt, kad vien gribi. Tur cilvēki dzīvo savas dzīves. Taču, ja pieklauvēsi pie durvīm, sasveicināsies un izstāstīsi, ko vēlies redzēt, tad projām nedzīs,” pieļauj Alda Zvejniece.

Raksts tapis ar Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Grundzāles muiža – leģenda vai realitāte? Dodamies skatīt zudušās Latvijas daļu

Kategorijas