Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Grundzāles muiža - vietas, kas fascinē

Sandra Pētersone

2020. gada 12. novembris 08:35

234
Grundzāles muiža - vietas, kas fascinē

Laikā, kad visu cilvēku dzīves savērpjas ap vienu centrālo asi – kā jau saprotat, ap koronavīrusu un tam pakārtoto dienas kārtību, es ļoti cenšos no tā distancēties un par to nedomāt vismaz savā privātajā dzīvē un prātu nodarbinu ar citām tēmām. Izņēmums ir darba laiks, jo profesija žurnālistikā tomēr prasa savas nodevas. Taču, pateicoties savai profesijai, šogad esmu ieguvusi arī daudz pozitīvu emociju, it īpaši rakstot publikācijas par mums blakus esošajām dabas un kultūrvēstures mantojuma vērtībām.

Mani fascinē tā Latvijas daļa, ko mēdz dēvēt par zudušo Latviju, – senas muižu ēkas, senas viensētas vai arī tas, kas no tām ir palicis pāri. Šīm vietām ir sava aura, savi enerģētiskie lauki, sauc, kā gribi, bet kaut kas šajās vietās ir, –  ja cilvēki simtiem gadu dzīvo vienā vietā, tad kaut kādi nospiedumi tajā tiek atstāti. 

Šad un tad ieskatos portālā “Zudusī Latvija”, kas apkopo informāciju par zudušām un izmaiņu skartām Latvijas kultūrvēsturiskām vērtībām. Ir jāpiekrīt šim portālam, kas atgādina, – laika gaitā Latvijas kultūrainava ir ievērojami izmainījusies, līdz mūsdienām nav saglabājušies daudzi dabas, vēstures, mākslas un arhitektūras objekti, kā arī saimnieciskās un sabiedriskās būves. Latvijas kultūras mantojums smagi cieta abu pasaules karu laikā un padomju un vācu okupācijas gados. Ne mazums nozīmīgu objektu ir gājuši bojā cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā un ir apdraudēti arī tagad. Arī Smiltenes novads nav izņēmums, arī tur ir pat valsts nozīmes kultūras un arhitektūras pieminekļi, ko īpašnieks varētu uzturēt labāk. Tomēr cilvēkam no malas moralizēt par to īsti neklājas, jo, iespējams, viss atduras nevis attieksmē, bet naudā, – ja tās nav, tad ar labu gribu vien kaut vai tās pašas vecās muižu ēkas saglābt ir grūti, it īpaši, ja tām nav pielietojuma. Bet nudien būtu žēl, ja tikai “uz papīra” nākotnes vīzijā paliktu iecere par “Hotel & SPA Aumeisteru Staļļi” Aumeisteru muižas bijušo staļļu ēkas kompleksā, kur īpašnieks plānoja izbūvēt dizaina viesnīcu ar 11 moderniem numuriem, restorānu un spa kompleksu. Internetā joprojām, ieguglējot atslēgvārdus, var redzēt uzmodelētu viesnīcas vizualizāciju, – no sajūsmas pat acis jāiepleš, cik skaisti!

Zudušās Latvijas sakarā mans pēdējais atklājums pašai sev šoruden bija Grundzāles muiža. Arī tā ir  vieta, kas fascinē, pat neraugoties uz to, ka diemžēl ne tik senā pagātnē ir zudusi kungu māja un mūra klēts (privātīpašumā esošas ēkas). Vieta nomaļa, jumta konstrukcijas brūk kopā, ko tad labot, ja nav neviena, kas tur dzīvotu vai strādātu?  Aptuveni tāds ir rezumējums vietējo cilvēku skaidrojumam, kāpēc tā noticis. Kungu māju glābt ir par vēlu, bet vēl turas saimniecības ēkas, kamēr ir cilvēki, kuri tajās dzīvo. 

Ir ēkas, nav ēku, ko tur daudz ņemties, kāds varbūt domā. Taču teiciens “bez pagātnes nav nākotnes” ir trāpīgs, bet bez vēstures liecību apkopošanas tā pagātne ir diezgan mistisks jēdziens.