Mazliet eksotikas pašu dārzā

2009. gada 1. aprīlis 09:31

10656

Ir bijuši laiki, kad latvieši nepazina kartupeli, un tagad mums pat grūti iedomāties, kā tolaik cilvēki spēja izdzīvot. Savu svētīgu darbu ir veikuši vācu muižnieki, kuri Latvijā ieviesa aizvien jaunas dārza kultūras.

Vienā otrā muižā esot sekmīgi audzēti pat zemesrieksti. Kādreiz studenti bija izveidojuši savu "Stendera vārdnīcu", kurā "apfelsīnu" sauca par Vāczemes ābolu, bet gurķi - par Krievzemes ābolu.

Manā bērnībā laukos liels retums bija sarkans tomāts. Pat mans tēvs, kurš katru gadu audzēja 'Marmande' šķirnes tomātus, augļus lietoja tikai vienā veidā - šķēlītēs uz sviestmaizes, sakaisot ar sāli un pipariem. Salāti ar krējumu parādījās tikai pēc kara. Kara gados daudzās mājās puķu podā audzēja sarkanos čili piparus, ko tolaik sauca par turku pipariem.

Ka dārzā var audzēt arī saldo papriku, neviens īsti pat nenojauta. Paprikas pārbaude uz garšas kārpiņām sākās, kad Rīgas tirgos dienvidnieki ieveda savus audzējumus. Kad sākām audzēt savās plēvju siltumnīcās, šķirņu izvēle bija ļoti trūcīga, bet mūsdienu standartšķirne 'California Wonder' kļuva pazīstama tikai pirms gadiem desmit.

Kad septiņdesmitajos gados uzturējos Bulgārijā, mums katru rītu brokastīs pasniedza salātus ar paprikas gabaliņu, un tad tikai retais latvietis šo mantu atzina par ēdamu. Tagad mana mazmeita paprikas šķēles skraukšķina kā lielu gardumu. Tā mainās mūsu pārtikas racions.

Kaut kad Brežņeva sanīkuma gados Centrāltirgū meklēju sēklas. Kādam vecam dārzniekam apvaicājos pēc artišoku sēklām. Sirmais vīrs atbildēja: "Ulmaņlaikos, kad par vienu galviņu maksāja līdz pieciem latiem, tad tos "dadžus" varēja audzēt. Tagad neatmaksājas." Vēlāk tiku izmēģinājis audzēt pats, bet man labu rezultātu sasniegt traucēja sava pagraba trūkums.

Ir dažas reti audzētas kultūras, kuras noteikti derētu audzēt arī mūsdienu krīzes apstākļos - lai dažādotu ēdienreizes. Piemēram, topinambūrs un pastinaks. Liekas, pastinakus Latvijā prata audzēt jau mūsu vecvecāki, bet ar laiku priekšroka tika dota burkāniem. Mūsdienu pastinaka šķirnes (jāsēj agri samitrinātā augsnē) iespējams izaudzēt prāvas cukurbietes lielumā.

Šī ir kultūra, kuru ieteicams pa ziemu atstāt augsnē, tad pavasarī sakne kļūst daudz gardāka, to var sarīvēt arī salātos. Tāpat var rīkoties ar topinambūru, tikai drošāk to darīt dārzos, kur savas alas nerīko ondatras. Esmu pārliecinājies, ka topinambūru daudzas saimnieces neprot pagatavot, jo grib rīkoties līdzīgi kā ar parastu kartupeli.

Līdzīgi nenoraktu var atstāt arī melnsakni, un, ja kāda sakne paliek vispār nenovākta, tad vasarā ziedēs ar skaistiem dzelteniem ziediem.

Agrāk Latvijā praktiski nepazina kabačus, un šķirnes nebija sevišķi delikātas. Tagad varam audzēt kabača paveidu cukini, un tā jau ir krietni labāka manta. Patisoni mazāk pazīstami, bet maza izmēra auglīši lieliski der marinēšanai kopā ar gurķiem. Stīgojošās lagenārijas jeb pudeļgurķi izskatās dekoratīvas, bet pārtikā vairāk piemērotas garaugļu šķirnes.

Ir gurķveidīgs auglis kivano, saukts par adatu gurķi. Arī to varam izaudzēt paši, tikai daudzi pircēji vīlušies, kad veikalos nopirkuši sēkliniekus. Kivano salātos lietojams, kamēr miza nav ieguvusi dzelteno krāsojumu, bet veikalos tādu neatrast.

Daži dārzkopji ir mēģinājuši izaudzēt baklažānus. Siltumbūdā to var, augs skaisti ziedēs, bet augļi sāks ieriesties tikai rudenī. Lieta tā, ka šis ir tipisks īsās dienas augs, kam mūsu vasaras dienas par garām, tāpēc uz dažām stundām baklažānus vajadzīgs aptumšot.

Pēdējos gados daudzi latvieši mēģināja kultivēt melones un arbūzus. Siltumnīcā nekas labs neiznāks, jāsēj uz lauka saulainā vietā, piesedzot ar agrotīkla tuneli. Vislabāk sēt izdiedzētas sēklas, iesaka izmērcēt pelnu novilkumā. Saulainā vasarā raža būs laba.

Pavisam reti Latvijā audzē ēdamos fizāļus. Man ne visai patīk mazo augļu jeb ogu fizāļi, toties lielaugļu jeb Meksikas fizālis (tomatillo) plēves seguma siltumnīcā padodas lieliski, bet var audzēt no dēsta uz lauka pēc salnām. Gatavie augļi baloniņa apvalkā ilgi glabājas svaigi un nebojājas, lietojami salātos līdzīgi tomātiem, bet bērni labprāt ēd tāpat. Negatavos var marinēt.

Senāk Latvijā audzēts tāds pākšaugs kā lēcas. Augs nebaidās no salnām, raža nogatavojas jau augusta beigās. Vajadzīgs eksperimentēt ar šķirnēm, šie augi neaug gari augumā, stiebriņi sīki kā liniem, ļoti kupli cerojas. Pākstiņu daudz, katrā pa divām trim sēklām. Mūsdienās kulinārijā sāk izmantot aizvien daudzveidīgāk.

Prasmīgs dārzkopis var izmēģināt sojas pupiņas - arī šī kultūra nebaidās no salnām, bet sojai garš veģetācijas periods. Saulainā vasarā var cerēt uz ražu, tikai nedrīkst sabiezināt stādījumu. Par šķirnēm neprotu spriest, bet pārtikas veikalos jāsargās nopirkt ģenētiski modificētas sēklas.

Pasaulē milzīga ir dažādu salātu daudzveidība. Ķīnas kāposti ir visagrīnākie lapu salāti, bet no Ķīnas līdz mums pa retam atnāk arī daudzi citi kāpostaugi. Tie, kas iepazinuši Rīgas lepnos restorānus, sakās iemīļojuši pikantos rukolas salātus, bet šai kultūrai daudzas šķirnes. Ja augs pārziemo, tad nākamajā gadā izaug vesels lapu cekuls, un nesen Rīgā par tādu maksāja četrus latus simts gramu buntītē.

Ļoti liela ir savvaļas sīpolu daudzveidība, Rukšāna katalogos līdz 200 sugu un šķirņu ar dekoratīviem ziediem. Vairākas savvaļnieku sugas var izmantot zaļo loku šķīšanai jau pavasarī, un tādi ir ne tikai mums zināmie lakši. Faktiski ēdami ir visi sīpoli (to loki), bet ne visas sugas apveltītas ar izcilām garšas īpašībām.

Par daudzveidīgo garšaugu klāstu šeit nemaz nerakstu, bet arī šajā lauciņā iespēju ir ļoti daudz. Viss atkarīgs tikai no roku pielikšanas.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Mazliet eksotikas pašu dārzā

Kategorijas