Skolotājas misija un hobijs – mācīties pašai un mācīt citus

2020. gada 27. novembris 08:35

805

Skolotājas misija un hobijs – mācīties pašai un mācīt citus

Ar Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas bioloģijas skolotāju un 8.a klases audzinātāju Līgu Lāci-Jerumu tikos rudens sākumā – laikā, kad skolēni vēl mācījās klasēs un klātienē tikās ar skolotājiem. Līgas aktivitātes bija ievērojusi sociālajos tīklos, kur viņa publicēja ierakstus un fotogrāfijas no vasaras brīvlaikā rīkotajām nodarbībām dabā bērniem dažādās vecuma grupās. No lasītā un fotogrāfijām šķita, ka Līga skolo mazos indiāņus, kuriem nebūs problēmu mežā iekurt ugunskuru un atrast ēdamo. Taču bija vēl viens iemesls, kāpēc viņu aicināju uz sarunu. Proti, Līga strādā skolā, kurā pati ir mācījusies un sevi apliecinājusi un viņas bijušie skolotāji tagad ir kolēģi. Turklāt, mācoties ģimnāzijas 11. klasē, Līga sāka gaidīt savu pirmdzimto – meitiņu Rūtu Evelīnu.

Motivācija – pabeigt 12. klasi
ar vislabākajām atzīmēm
Lai gan mūsdienās uz šādām lietām izglītības iestādēs skatās daudz pielaidīgāk, gaidīt bērnu skolas laikā tomēr nav viennozīmīga situācija. Taču Līga šajā periodā mācījusies tikpat labi kā iepriekš. Bijusi arī motivācija – 12. klasi pabeigt ar vislabākajām atzīmēm, lai varētu iestāties tajā augstskolā, kurā bija vēlme apgūt nākamo profesiju. Ģimenei nav bijusi tāda rocība, lai Līga varētu maksāt par studijām, tāpēc mērķis bija iegūt valsts budžeta apmaksātu studiju vietu. Līga atzīst, ka tas ir bijis sarežģīti – gaidīt mazulīti un mācīties, bet tagad lepojas, ka meita jau ir pirmklasniece. Tolaik viņa daudz domājusi, kāpēc skolēniem ir jāiet uz skolu, ja mācību vielu var izlasīt mācību grāmatā, tāpēc, gatavojoties stundām, viņa nedublē mācību grāmatās rakstīto, bet meklē papildu informāciju un materiālus. Līga atzīst, ka, mācoties 12. klasē un apmeklējot stundas, nereti nožēlojusi, ka nevar būt mājās pie meitiņas, jo ieguvums no dažu stundu apmeklējuma līdzinājies nullei. Tikpat labi viņa varēja, auklējot meitu, mācību vielu izlasīt grāmatā. Šī pieredze, kas iegūta kā skolniecei, viņai lieti noder kā pedagoģei, jo, plānojot stundu, viens no mērķiem ir, lai tā būtu ar pievienoto vērtību un lai skolēniem būtu interesanti viņas vadītajās stundās. Līga jau skolas laikā jutusies citādāk nekā pārējie skolasbiedri – domājusi citas domas un rīkojusies kā pieaudzis cilvēks.
“Man vienmēr ir bijis svarīgi mācīties, cīnīties un darīt. Skolā biju aktīviste – piedalījos Jauniešu domē, dziedāju korī. Ko tik es nedarīju, bet 12. klasē man nācās piebremzēt meitiņas dēļ. Izvēlējos būt kopā ar bērnu. Svarīgs bija arī manu vecāku un vīra atbalsts. Vienmēr esmu varējusi mācīties un darīt savas lietas, jo ģimene mani saprot. Saku paldies saviem un vīra vecākiem. Ja es šādā situācijā paliktu viena un man būtu jācīnās, tas nebūtu izdarāms. Es ne par ko nevaru sūdzēties, viss dzīvē noticis tā, kā tam bija jānotiek,” uzskata Līga.

Savā skolā atgriežas
kā diplomēta pedagoģe
Pabeidzot studijas, Līga kopā ar ģimeni nolēma atgriezties dzimtajā Valkā. Te bērniem dzīvo vecvecāki. Dzīvojot mazpilsētā, ir drošāka sajūta. Kā pirmklasnieces mammai viņai ir daudz ērtāk meitu sūtīt skolā Valkā, nevis Rīgā. Dzīvojot galvaspilsētā, tika patērēts nenormāli daudz laika, lai nokļūtu no punkta A līdz punktam B.
Pirms diviem gadiem Līga atgriezās arī savā dzimtajā skolā jau kā diplomēta pedagoģe. Ar šodienas skatījumu viņa atzīst, ka bijis diezgan sarežģīti iejusties savu bijušo skolotāju kolektīvā, bet Līga slavē kolēģus, jo viņi bija un ir atsaucīgi un izpalīdzīgi cilvēki. Bija grūti pārvarēt arī barjeru starp “jūs” un “tu”.
“Savā skolā atgriezties ir forši. Ir jau iepazīta vide no skolnieces pozīcijām. Audzinot klasi, dzirdu, ko viņi runā par skolotājiem, kuri arī mani ir mācījuši, tāpēc pārzinu abas pozīcijas – kā man pašai bija mācīties pie konkrētiem pedagogiem un kā tagadējiem skolēniem. Ir interesanti salīdzināt un izvērtēt,” uzskata jaunā skolotāja.
Šajā mācību gadā viņai pirmo reizi ir arī audzināmā klase – 8.a klase. Savus audzināmos jau iepazinusi aizvadītajā mācību gadā, jo bijusi kā otra audzinātāja 7.a un 7.b klasēs. Ņemot vērā pieredzi, audzinātāja cenšas skolēnus, izvēloties tālāko dzīves mērķi, motivēt mācīties. Līga godīgi saka, ka viņai patīk strādāt skolā un šajā vidē un laikā jūtas kā zivs ūdenī. Viņa negribētu būt skolotāja, kuras vārds ir likums.
“Kā skolotāja negribu sevi iztēloties ar kroni galvā. Vai es tāda esmu, vai es visu varu un protu? Šaubos. Nostājoties klases priekšā, es jau zinu, ka dažam labam skolniekam ir daudz vairāk zināšanu nekā man. Es varu mācīties no viņiem. Mēs varam kopā mācīties. Tas ir pilnīgi cits mācību process, un mani tas tik ļoti fascinē! Tas man liek augt un domāt,” priecājas jaunā skolotāja.
Sarunā pieskaramas tēmai par Līgas vecumu, jo viņa ir gados jauna skolotāja. Tas reizēm ļauj skolēniem izturēties vaļīgāk un neņemt vērā skolotājas teikto. Līga noliedz, ka kaut ko tādu nākas piedzīvot. Gluži pretēji, skolēni viņu pieņem daudz saprotošāk un vieglāk. Arī pati uzskata, ka savā vecumā daudz labāk izprot mūsdienu jauniešu domāšanu un uztveri, saprot jociņus. Arī tas ir pluss, ka Līgai ir visas prasmes lietot pašas jaunākās tehnoloģijas.
Vēl viena no skolotāja darba neatņemamām sastāvdaļām ir skolēnu vēlme mācīties. Ja tās nav, skolotājs klases priekšā var izstiepties vai sarauties, rezultāta nebūs. Līga atzīst, ka ar to mācīšanos ir tā, kā ir, – ne visiem tas patīk. Viņa kā klases audzinātāja velta lielas pūles, lai bērniem iemācītu mācīties. Skolotāja novērojusi, ka nereti bērni grib mācīties, bet to nemāk.
“Ko es daru, kad atnāku no skolas mājās? Ko nozīmē mājasdarbu pildīšana? Saku, ka viņiem ir jādomā, kāpēc vispār ir jāmācās un jādara konkrētas lietas. Vai es nāku uz skolu, lai dabūtu atzīmes, vai tāpēc, lai sevi izglītotu un attīstītos kā domājošs cilvēks. Ne visiem bērniem tas pielec, tāpēc svarīgi ir nepārtraukti to atgādināt – tev ir jāaug un jāattīstās, nevis jāpelna nākamā atzīme. Arī jaunajās kompetencēs ir uzsvērts, ka skolēniem ir jāprot mācīties un saprast, kāpēc tas jādara,” norāda 8.a klases audzinātāja. Viņa priecājas par pirmajiem rezultātiem, jo daļa skolēnu jau pamazām to sāk saprast, bet daļa joprojām dzīvo pārliecībā, ka nav ko ņemties, jo viss ir vislabākajā kārtībā.

Katrs cīnās atsevišķi
Mūsdienās strādāt skolā nav viegli, jo katru mācību gadu mainās plāni un uzdevumi. Taču Līga nežēlojas, jo jau augstskolā studijas notika pēc jaunās pieejas programmas izglītībā “Skola 2030”, tāpēc doma un būtība ir saprotama. Līga nenoliedz, ka izglītības sistēmā nepārtraukti kaut kas mainās. Turklāt mācību procesu ļoti ietekmē “Covid-19” pandēmija. Līga atzīst – viegli nav.
Sarunā ar jauno skolotāju pieskaramies arī visnotaļ kutelīgai tēmai un cenšamies rast atbildi uz jautājumu, vai Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijā ir pietiekami augsts līmenis. Līga ilgi domā un atbild, ka tomēr vēl nav sasniegts līmenis, kādu varētu sasniegt.
“Man tomēr šķiet, ka kaut kur esam pazaudējušies. Mums noteikti ir jāatrod iemesls, kāpēc netiekam līdzi Latvijas labākajām skolām. Mēs neejam līdzi tām kompetencēm, kurām ir jāiet. Uzskatu, ka skolā īsti labi nenotiek sadarbība starp skolotājiem. Studiju laikā esmu pabijusi skolās, kur tik tiešām pedagogi ir cieša un vienota komanda. Man radies priekšstats, ka mūsu skolā mēs katrs cīnāmies atsevišķi, mums nav kopīga mērķa. Mūsdienās nepārtraukti ir jāiet uz priekšu un jāaug,” analizē Līga. Viņa uzskata, ka viss ir izdarāms, tikai jāmaina prioritātes. Līga par to nebaidās runāt arī ar skolas vadību. Viņa nav no tiem cilvēkiem, kas žēlojas. Lai gan ir gados pati jaunākā skolotāja, viņa nebaidās iet pie vadības un risināt jautājumus un problēmas.
“Esmu tas kaitinošais cilvēks, kurš iet un prasa ar vēlmi kaut ko mainīt un uzlabot,” atzīst skolotāja. Viņa uzsver, ka ģimnāzijā tik tiešām ir labiekārtota mācību vide, bet tomēr gribētos vēl nedaudz labāku tehnisko nodrošinājumu. Viņa saprot, ka viss atduras pret pašvaldības budžeta iespējām un prioritātēm.
“Mums nauda kokos neaug. Cits jautājums – kā mēs piesaistām naudu, izmantojot projektu iespējas,” domā Līga.

Cilvēks – daļa no dabas
Līga pasniedz bioloģijas stundas, tāpēc jautāju, vai mūsdienu bērniem, kuri daudz laika patērē, iebāzuši degunus telefonos un datoros, vispār interesē bioloģija un ķīmija. Līga uzskata – gan jā, gan nē. Tā ir atbilde uz šo jautājumu, kāpēc viņa vasarā bērniem rīkoja nodarbības brīvā dabā. Viņai bija radusies vēlme bērniem sniegt zināšanas un prasmes īstā gaismā ieraudzīt dabu. Daudziem šķiet pašsaprotami, ka ir cilvēki, bet otrā pusē – kaut kāda daba. Patiesība ir tā, ka cilvēks ir daļa no dabas.
“Pēc ceturtās un piektās nodarbības bērni jau man sauc: “Skolotāj, skolotāj! Paskatieties, re, kas te ir!” Pirms tam bērni mierīgi gāja garām aizraujošām lietām dabā un pat neredzēja tās. Mazajiem cilvēkbērniem ir jāmāca ieraudzīt un saskatīt. Izrādījās, ka arī mežā var atrast pietiekami interesantas nodarbes, piemēram, kāpelēt pa koku, un nemaz nevajag šikos rotaļlaukumus. Pašiem bijuši savi meža rotaļlaukumi. Jaunākajam dienas nodarbību apmeklētājam bija vien nepilni pieci gadi, bet vecākajam – trīspadsmit. Daudzi vecāki izteikuši vēlmi Līgai uzņemties diennakts nometņu organizēšanu dažāda vecuma bērniem, bet tam nepieciešams īpašs sertifikāts. Lai to iegūtu, brīvdienās jābrauc uz mācībām Rīgā. Šis plāns pagaidām tiek novirzīts uz vēlāku laiku, jo Līgai ir jāpabeidz maģistrantūras studijas Tartu Universitātē. Tās šajos apstākļos notiek attālināti.
“Ja man jautā, kas ir mans hobijs, atbildu – mācīties. Man vajag sevi nepārtraukti izaicināt,” atzīst Līga. Viņa studijas Tartu Universitātē izvēlējusies tāpēc, ka vēlējusies iepazīties ar citu izglītības sistēmu. Viņa atzīst, ka īsti nelepojas ar Latvijas Universitātes piedāvāto studiju kvalitāti.
“Es nevaru teikt, ka Latvijas Universitāte ir ļoti laba augstskola. Īpaši tagad, kad jau dažus mēnešus esmu studējusi Tartu Universitātē. Man ir, ar ko salīdzināt. Jau tagad pārliecinos, ka ir daudz atšķirību par labu igauņu augstskolai. Iestājoties Latvijas Universitātē, studentam vispirms ir jāsamaksā studiju maksa un tikai tad viņš var sākt mācīties. Savukārt Tartu Universitātē tiek dots laiks, lai students sevi pārbaudītu, vai viņam vispār interesē izvēlētā studiju programma, un tikai tad viņš samaksā studiju maksu,” stāsta studente. Viņa ir pārsteigta, ka studiju programmas vadītājam ir patiesa interese par saviem studentiem. Studējot Latvijas Universitātē, Līgai reizēm šķitis, ka pasniedzēji pēdējos gados nav satikuši reālu skolas direktoru un skolēnus un nav pat kāju spēruši skolā.

Dzīvot Valkā –
vairāk plusu nekā mīnusu
Līga ir dzimusi, augusi un mācījusies Valkā. Te dzīvo ar savu ģimeni, meita mācās skolā, bet dēls apmeklē bērnudārzu. Uz jautājumu, vai Valkā ir labi dzīvot, viņa nedomājot atbild, ka te dzīvot ir vairāk plusu nekā mīnusu. Kā piemēru viņa min to, ka ģimene bieži kopā ar bērniem pārvietojas ar velosipēdiem. Ja Rīgā uz bērnudārzu būtu jābrauc ar velosipēdu kopā ar trīsgadnieku, to nemaz nevarētu izdarīt. Valkā tas ir iespējams. Valkā ir droši uzturēties uz ielām, pastaigāties kopā ar bērniem. Valkā vecākiem būtu jāapjūk no lielā ārpusskolas pulciņu piedāvājuma, kuri ir vai nu bez maksas, vai par simbolisku samaksu. Dzīvojot Rīgā, par visām bērnu aktivitātēm ir jāmaksā liela nauda. Līga nenoliedz, ka, dzīvojot Rīgā, ar vīru bija jau pieraduši, ka par visu ir jāmaksā. Pārceļoties uz Valku un dzirdot, ka vecāki sāk sūkstīties, ka, piemēram, ir jāmaksā līdzmaksājums par bērnu mācībām mākslas vai mūzikas skolā, viņu tas pārsteidz. Divu bērnu māmiņa uzskata, ka šī maksa ir pilnīgi nekas. Rīgā par šo visu būtu jāmaksā, sākot no divdesmit līdz pat četrdesmit eiro mēnesī. Turklāt bērns visur ir jāaizved, un degviela vai sabiedriskā transporta biļetes arī maksā ne mazu naudu.
“Valkā viss ir. Tikai protam to izmantot un apmeklējam, ko vien bērns vēlas apmeklēt. Mums tas viss tiek iedots,” secina divu bērnu māmiņa.
Taču dzīvei Valkā ir arī savas nepilnības. Līga atklājusi, ja ir vajadzīgs kaut kas vairāk, piemēram, bankas pakalpojumi vai vajadzība iegādāties jaunu mobilo tālruni, jāmēro ceļš uz Valmieru. Reizēm pēc kāda pakalpojuma vai preces jādodas uz Rīgu vai Igauniju. Vēl viens no sāpīgiem jautājumiem ir medicīnas pakalpojumu pieejamība. Viņas ģimenei jābūt mobilai, lai ģimenes vecākos pārstāvjus vajadzības gadījumā aizvestu uz Valmieru vai Rīgu. Taču tas viss ir izdarāms, ja vien prot saplānot savu laiku. Līga kopā ar atbalsta komandu to prot, citādi viņa savos gados nebūtu paspējusi izdarīt tik daudz.

valkas jāņa cimzes ģimnāzijas skolotāja Līga Lāce-Jeruma
25 gadus veca valcēniete
Valkas ģimnāzijas absolvente
2018. gadā absolvējusi Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti, apgūstot bioloģijas un ķīmijas pedagoga profesiju
2020. gadā ieguvusi maģistra grādu izglītības vadībā Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē
pašlaik Tartu Universitātē maģistrantūrā studē izglītības tehnoloģijas
pasniedz bioloģiju un angļu valodu
precējusies, vīrs – skolasbiedrs Toms Jerums
ģimenē audzina septiņgadīgu meitu Rūtu Evelīnu un trīsgadīgu dēlu Rūdolfu

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Skolotājas misija un hobijs – mācīties pašai un mācīt citus

Kategorijas