Smiltenietis Atis Leitis piedzīvojis dažādus laikus, bet nav zaudējis optimismu

2009. gada 30. marts 08:31

2211

Smiltenietis Atis Leitis piedzīvojis dažādus laikus, bet nav zaudējis optimismu

Smiltenietis Atis Leitis ir pārliecināts, ka latvieši ir sīksta tauta. "Tā ir kā kaķis. Met, kā gribi, vienmēr nokrīt uz kājām. Latvieši ir stipri, izturīgi, un noteikti tiks galā arī ar šodienas krīzi."

Smiltenieša dzīves stāsts tam ir apliecinājums. Savos 65 dzīves gados A. Leitis piedzīvojis dažādus laikus un varas Latvijā, arī izsūtījumu uz Sibīriju kopā ar ģimeni, kad bija tikai piecus gadus vecs puika.Jau būdams pensijā, viņš joprojām strādā savu teju vienīgajā darba vietā - Smiltenes autoostā. Pie autobusa stūres, vadājot pasažierus, pagājuši 40 gadi.

Paziņas un kolēģi raksturo Ati, kā optimistu. "Par ko tad kreņķēties? Vienkārši jābūt garīgi stipram, ļoti stipram. Tad nekas klāt neķeras," viņš atklāj savu dzīves pārliecību.

A. Leitis pieļauj, ka stiprāka ir vecā kaluma paaudze. Jau savā jaunībā tā piedzīvoja daudz grūtību, norūdījās un tāpēc tagad spēj izturēt lietas, kas jaunākus cilvēkus iedzen depresijā.

Atim aiz muguras ir septiņi gadi izsūtījumā Sibīrijā, Tomskas apgabalā. Politiski represētais. Šis statuss izmainījis daudzu tūkstošu latviešu dzīvi, arī viņējo.

1949. gada 25. martā piecus gadus veco Ati Leiti izsūtīja no vecāku mājām Jaungulbenes pagastā. "Visu ģimeni izveda - trīs bērnus, māti, vecomāti. Tēvu jau pirms tam aizveda, kad man bija 10 mēneši." Leišu ģimeni izsūtāmo sarakstā iekļāva tāpēc, ka ģimenes galva bija aizsargs.

Ata ģimenei izsūtījumā veicās. Latvijā atgriezās visi. "Atbraucot dzimtenē, latviski zināju tikai "labdien" un "ardievu". Sibīrijā runājām tikai krieviski, arī savā starpā. Dzīvojām krievu barā. Viņi bija tādi "družnije" (draudzīgi - redakcijas piezīme)," stāsta A. Leitis. Vēl tagad viņa valodā iesprūk pa kādam vārdam krievu valodā.

No Sibīrijā aizvadītajiem gadiem smiltenietis atceras dažas epizodes, - kā lasījis ogas un sēnes un ķēris zivis. Atmiņā palikušas arī aukstās ziemas, kad sals sasniedzis pat mīnus 56 grādus.

Kopš masu deportācijām pagājuši jau 60 gadi. A. Leitis secina, ka tā laika notikumi atmiņā kļūst arvien tālāki. Līdz ar gadiem mazinās arī sāpes par pārdzīvoto.

Tomēr vecākā paaudze tos gadus neaizmirst un vērtē dažādi. Nesen A. Leitis pat dzirdējis kāda veca vīra repliku par politiski represētājiem, ka "nezāles vēl palikušas".Šad un tad A. Leitis aizbrauc uz Jaungulbeni apskatīt vecāku mājas. Tur dzīvo citi cilvēki. "Kad īpašumus deva atpakaļ, mēs tur vairs negājām. Dzīve jau bija izputināta."

A. Leitis nenožēlo, ka par dzīves vietu izvēlējās Smilteni, un pasmaida, ka šajā skaistajā, zaļajā mazpilsētiņā dzīve ir kā paradīzē. Esot prieks par tik jauku vietu.

Jaunībā pusgadu viņš strādāja par šoferi ceļinieku uzņēmumā "8CBR", bet pēc tam viss darba mūžs līdz pat šodienai ir saistīts ar Smiltenes autoostu. Vēl tagad, pensijas gados, A. Leitis strādā par autobusa šoferi uzņēmuma "VTU Valmiera" Smiltenes autoostā.

Patīk stūrēt. Parunāties ar cilvēkiem. Šoferītis nosauc iemeslus, kāpēc jau 40 gadus palicis uzticīgs savai profesijai.

Viņa tālākie reisi ved uz Alūksni, Rīgu, Saulkrastiem, bet pārējie - tepat, pa rajonu un apkārtni. Ceļā redzētas daudzas vietas. Sastapti daudzi cilvēki.

A. Leitis ar nožēlu atzīst, ka Latvijas lauki paliek arvien tukšāki un nabadzīgāki, bet valdība to nezina, vai arī negrib zināt. Daudzviet lauku ceļu malās redzamas pamestas mājas ar iebrukušiem jumtiem. Ir apdzīvotas vietas, uz kurām maršruta autobuss kursē tikai divas reizes nedēļā. Pieturā to jau gaida cilvēku bariņš, pārsvarā - pensionāri. Sabiedriskais transportlīdzeklis viņiem ir iespēja aizbraukt uz tuvāko pilsētu vai ciematu un nopirkt pārtiku vairākām dienām.

"Kam vairāk naudas, tie jau brauc ar savām mašīnām. Ar autobusu pārsvarā braukā trūcīgāki cilvēki," saka šoferītis.

A. Leitis spriež, ka diemžēl nabadzība iet roku rokā ar alkoholismu un noziedzību. Februāra nogalē Alūksnes rajonā, Vidagas pusē, notika nežēlīga slepkavība. Trīs vietējie jaunieši laupīšanas nolūkā piekāva divus vīriešus, vienu ieslēdza skapī un aizdedzināja, bet otram neļāva izglābties, grūžot atpakaļ degošajā mājā. Viens vīrietis gāja bojā. Otrs izdzīvoja.

"Otrā dienā pēc slepkavības braucu reisā garām tai mājai. Pasažieri stāstīja, ka tur notikusi slepkavība, un šausminājās. Tie huligāni bijuši vietējie puikas. Uzreiz tika saņemti ciet," saka A. Leitis.

Stūrēt pasažieru autobusu ir arī liela atbildība. A Leitis teic, ka gadījies visādi, tomēr 40 gadi ir gana ilgs laiks, lai noslīpētu šofera prasmi.

Ziemā pārbaudījums ir slidenie lauku ceļi. Reiz, braucot uz Mierkalnu, kur daudz pauguru, autobuss sagriezās šķērsām. Pasažieri nākuši palīgā, pastūmuši.

A. Leitim nācies vadīt daudzus autobusus. No tiem šoferis visvairāk pieķērās pelēkam "LAZ" ar sarkanām svītrām uz sāniem. "Divus miljonus kilometru ar to padomju laikā nobraucu bez kapitālā remonta. Nezinu, vai taisnība, bet toreiz presē un televīzijā runāja, ka autobusam tas esot otrais tāds rādītājs pasaulē," saka A. Leitis. Bijis žēl "laziņu" atdot sagriešanai metāllūžņos,

"Ar rociņām jāstrādā," viņš pasmaida uz vaicājumu, kā var tik labi uzturēt autobusu. Vajadzīgs tikai šofera entuziasms.A. Leitis ievērojis, ka pasažieru pēdējos gados paliek mazāk. Palielinātās autobusa biļešu cenas visiem nav pa kabatai.

Šoferītis atceras padomju laikus, kad uz autobuss no Smiltenes uz Valku devās pārpildīts. Rajona avīzē pat ticis publicēts raksts, kad reiz pasažieris varēšot aizbraukt uz Valku tā, lai viņam ceļā nav jāstāv kājās.

"Toreiz cilvēkiem bija nauda, bet nebija mantas. Igaunijā varēja labi iepirkties," atceras A. Leitis. Vēl tagad vidējā un vecākā paaudze atceras braucienus uz Valgu pēc desām un citiem Latvijā tolaik daudz retāk nopērkamiem pārtikas produktiem.

Atim padomju gadi atmiņā palikuši arī ar tulpju audzēšanu. Tā viņš sakrājis naudu tolaik lepnākajai automašīnai "Volga". Palīdzot ģimenei, A. Leitis puķes sāka audzēt jau laikus, lai uz Sieviešu dienu - 8. martu, ziedi būtu izplaukuši. Tulpes (obligāti - sarkanas) smiltenietis veda pārdot uz Igauniju un Krievijas pierobežu.

Pircēju netrūka. "Neviens vīrietis toreiz 8. martā negribēja palikt bez buķetes. Dienā nācās puķes pievest pat vairākas reizes. Tirgošanās ir laimes spēle. Jābūt "čujam", lai nojaustu, vai būs pārpalikums, vai prece pietrūks," saka smiltenietis.

Tagad puķu bizness jau sen vairs nerentējoties. Ar ievestajiem ziediem pašmāju audzējums nespējot konkurēt.Dzīve mūsdienu Latvijā nav izveidojusies tāda, par kādu latvieši sapņoja Atmodas laikā. 1991. gada janvāra naktī, kad galvaspilsētā sākās apšaude, uz barikādēm Dzirnavu ielā kopā ar citiem smilteniešiem atradās arī A. Leitis. "Bija auksts, tumsa. Dzirdējām, kā svilpo lodes. Nezinājām pilnīgi neko, kas mūs sagaida."

Sarunā A. Leitis tomēr pauž cerību, ka latvietis izdzīvos jebkuros laikos. "Nav svarīgi, kāds cilvēkam ir galvaskausa ģeometriskais veidojums. Visu izsaka pildījums," viņš pasmaida.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Smiltenietis Atis Leitis piedzīvojis dažādus laikus, bet nav zaudējis optimismu

Kategorijas