Baznīca – katras pilsētas vai ciemata sirds. Vai zinām, cik tā nozīmīga?

Sandra Pētersone, Santa Sinka, Inga Karpova

2020. gada 4. decembris 13:10

Baznīca – katras pilsētas vai ciemata sirds. Vai zinām, cik tā nozīmīga?

Baznīca nav tikai dievnams, kur pulcējas ticīgie. Tā ir apdzīvotās vietas centrālā ēka, kas sevī apvieno ne vien sakrālās, bet arī vēsturiskās vērtības. Baznīca ir pilsētas vai ciema sirds. Bieži vien mēs ejam baznīcai garām vai pat regulāri tajā iegriežamies, bet maz zinām, ar ko tā ievērojama un kā tā radusies konkrētajā vietā. Mūsu mērķis ar šo publikāciju atgādināt, cik nozīmīgas baznīcas ir Valkā, Smiltenē un Vijciemā.

Igauņi Valku dēvējuši par gaiļa pilsētu, jo latviešu baznīcas tornī sēdējis gailisMūsdienās valsts nozīmes arhitektūras piemineklis – Valkas – Lugažu evaņģēliski luteriskā baznīca – pilda ne tikai dievnama pienākumus. Tornis kalpo arī kā skatu tornis – no aptuveni septiņu stāvu mājas augstuma paveras skats uz abām dvīņu pilsētām – Valku un Valgu. Turklāt baznīca ir svarīgu vēsturisku notikumu lieciniece.

Valkas novadpētniecības muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja Ligita Drubiņa uzsver, ka no baznīcas torņa veikti raksturīgākie Valkas fotouzņēmumi uz centrālajām ielām. Pirmais uzņemts 1920. gadā uzreiz pēc pilsētas sadalīšanas, nākamie – 30. gados. Padomju gados nedrīkstēja no tāda augstuma fotografēt, tomēr kādam 70. gadu vidū tas bija izdevies. L. Drubiņa atzīst, ka šie fotouzņēmumi ir lieliski liecinieki Valkas pilsētas apbūves norisēm.
Vēstures liecības liecina, ka drīz pēc Valkas sadalīšanas – 1920. gadā – pie Lugažu baznīcas notika liela tautas sapulce, kurā uzstājās Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. No baznīcas kāpnēm viņš uzrunāja sapulcējušos ar vārdiem: “Celiet jaunu pilsētu – valdība nāks palīgā!” Kā atzīmēja tā laika prese: “Tas deva ticību un drosmi latviešiem celt jauno Latvijas Valku.”

Baznīcā atrastas apbedījumu kapenes

Lūk, ko vēsta L. Drubiņa par Lugažu baznīcu. Dokumentos pirmo reizi Lugažu baznīcas vārds parādās 1477. gadā. Tolaik tā saukta svētās Katrīnas vārdā. Toreiz draudzē ietilpa Pilslugažu, Burgas, Liellugažu un Soru muižu iedzīvotāji. Baznīcas patrons bija kāds no apkārtnes muižniekiem, visbiežāk – baronu fon Vrangeļu dzimtas pārstāvji. Kad 1997. gadā baznīcai daļēji nomainīja grīdas dēļus, tika atrastas apbedījumu kapenes. Muižnieku dzimtas kapenes atradās kora daļas abās pusēs.

Senāk Vidzemē kapavietas bija gan luterāņu baznīcas iekšā – korē abās pusēs, altāra priekšā, pie lielajām durvīm –, gan arī pie baznīcām. Mācītāju kapavieta bija paredzēta altāra priekšā, bet pērminderi varēja izvēlēties kapavietu pie lielajām baznīcas durvīm. Tas sakrīt ar 1739. gada 18. marta vizitācijas protokolā minēto, ka Lugažu baznīcā apbedīti fon Vrangeļu un fon Albedilu dzimtas locekļi, Valkas birģermeistari Vikmans un Francens, kā arī draudzes mācītāji. Atverot baznīcas kapenes, atsegtas četras kameras. Vienā no tām bijuši 12 zārki. Kā uzskatīja mācītājs Elmārs Mačs (1909–2004), Lugažu baznīcā apglabāti arī Lielajā Ziemeļu karā kritušie zviedru virsnieki.

Vēl 18. gadsimtā ap Vidzemes baznīcām atradās draudzes kapsētas. Noteikumi prasīja, lai kapsētai apkārt būtu sēta, bet parasti tā nebija kārtībā. Arī pie Lugažu baznīcas ir bijuši kapi. 20. gadsimta 20.–30. gadu pastkartēs redzams, ka Lugažu baznīcai apkārt ir sēta. Ierobežotā apbedīšanas laukuma dēļ drīz vien vajadzēja rakt virsū senāk apbedītajiem, tādēļ bija paredzēti īpaši kaulu kambari, kur izraktos kaulus savāca kopā. Kur kaulu kambaru nebija, tur kaulus meta kaudzē, sameta gravā aiz kapsētas vai savāca tornī. Lugažos metuši pie sētas. Tā kā baznīca atrodas pilsētas centrā, kur jau kopš 20. gadsimta 30. gadiem veikti dažādi ar zemes rakšanu saistīti darbi, tad apbedījumi nav saglabājušies. No cilvēku nostāstiem dzirdēts, ka darbu laikā dažreiz pie baznīcas atrakti kauli.

Dievnama arhitektūrā – daudzu stilu iezīmes

Valkas – Lugažu baznīca ir tipisks Vidzemes luteriešu dievnams. Stilistiski baznīca ir būvēta kā bazilikas tipa baznīca. Tā ir vienjoma taisnstūra būve ar šaurāku taisnstūra altāra daļu, kuras ziemeļu pusē piebūvēta sakristeja. Baznīcai ir astoņstūra koka tornis. Visa dievnama iekārta – altāris, kancele, soli un luktas – darināta no tumša koka. Tā tapusi vienā laikā no 1908. līdz 1910. gadam un veidota nacionālā romantisma stilistikā. Interjerā altāra daļu no draudzes telpas atdala pusloka arka. Ieejas daļā luktas balsta divi masīvi kvadrātiski balsti. Tie stiepjas līdz griestu līmenim un savstarpēji savienoti ar pusaploces arkām.

Apkārt draudzes telpai sienu augšdaļā gleznota dekoratīva arkatūras josla. Divslīpu griestus sedz dēļu klājums, ko balsta koka sijas. Kanceli, kuras ieeja ir no sakristejas, balsta masīvs šķautņains stabs, ko rotā apaļi izvirzīti diski. Altāra centrā izvietota profesionāli gleznota altārglezna “Kristus aicina”. Iespējams, ka ērģeles gatavojis H. Akermeijers ap 20. gadsimta 20. gadu. Dievnama interjeru rotā griestu lukturis ar 16 svecēm, kas tapis 18. gadsimtā, bet 20. gadsimtā pārveidots par elektrisko. L. Drubiņa atzīst, ka dievnama atjaunošanas darbi tā vēsturē ienesuši attiecīgajam laika periodam raksturīgāko arhitektūrā, tādēļ tajā ir vērojamas daudzu stilu iezīmes. Piemēram, priekšdaļā – klasicisma un baroka iezīmes.

Dievnamu ir piemeklējis arī sūrs liktenis

Lugažu draudzei mūra baznīca pirmo reizi celta 1641. gadā. Mūrēšanai vajadzīgo kaļķu piegādāšana radījusi grūtības, jo šis materiāls bija vedams no tālienes. Tādēļ lietota nevis kaļķu java, bet gan māli.

Gadu gaitā Lugažu dievnamu piemeklējis sūrs liktenis – 18. gadsimtā tas divas reizes tika pamatīgi sagrauts. Pirmo reizi baznīcu nodedzināja krievu karavīri Ziemeļu kara laikā 1702. gadā. Dievnamu atjaunoja 1729. gadā – jaunā baznīca celta nodegušās vietā. Teksts uz balta marmora plāksnes altārdaļas kreisajā pusē vēsta, ka baznīcu cēlis Lugažu pils īpašnieks pulkvežleitnants barons Karls Johans fon Vrangels.

Otru reizi sagruvušo baznīcu uz vecajiem pamatiem no 1752. līdz 1755. gadam atjaunoja iepriekšējā barona dēls – arī Karls Johans fon Vrangels. Viņš uzcēla arī jaunu torni. Nākamo reizi dievnams cieta 1907. gadā. Naktī no 3. uz 4. februāri baznīcā izcēlās ugunsgrēks. Tā rezultātā tika bojātas jumta konstrukcijas, bet tornis izdega pilnībā un zvans iekrita baznīcā. Pēc ugunsgrēka dievnamu atjaunoja mirušā barona Karla Johana Vrangeļa māsas Margota un Minna. Jauno dievnamu cēla uz vecās baznīcas pamatiem un lielāku – ar 260 sēdvietām. Atjaunoto baznīcu iesvētīja 1910. gada 2. maijā kā Valkas – Lugažu evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcu. Baznīcas bronzas zvans atliets Rīgā 1777. gadā. Zvana meistars – Jānis Augusts Hecels (1726–1808). Jaunā zvana diametrs ir 0,47 metri. Zvana skaņas iegūst, šūpojot zvanu tā, ka mala periodiski atsitas pret zvana mēli.

Valkas – Lugažu baznīcas tornim, atšķirībā no Valgā esošās Jāņa baznīcas torņa, galā ir gailis. Šī iemesla dēļ igauņi Valku dēvējuši par gaiļa pilsētu. Sanāca interesants frāzējums: “Luke linn – Kukke linn” (tulkojumā no igauņu valodas – “Lugažu pilsēta – gaiļa pilsēta”). Lugažu draudzes baznīcas augstums no zemes līdz gaiļa sekstei ir 42 metri. Skatu laukums atrodas 25 metrus no zemes līmeņa.Raksts tapis ar Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Vairākkārt atjaunota, Smiltenes baznīca atkal mirdz godībā

Ne bez pamata Smiltenes pilsētas centrā atrodas luterāņu baznīca – dievnams ir šīs Vidzemes pilsētas tapšanas sākums. Kad Māras vārdā nosaukto, 14. gadsimtā uzcelto baznīcu no Smiltenes pils pārcēla uz tagadējo atrašanās vietu (mūsdienās – Baznīcas laukumu), tad “ap baznīcu jau vecumvecajos laikos apmetās iedzīvotāji un radās miests”.

Tā savā apcerējumā “Smiltene” raksta sava laika ievērojamais Smiltenes draudzes mācītājs Kārlis Kundziņš (1850–1937), norādot, ka vispirms dievnama ēka bijusi no koka, vēlāk no – akmens un apkārt baznīcai ierīkota kapsēta (baznīcas dārzs).

“Vairāk lauku stilā, krusta būvē”

Piedzīvojusi vācu, zviedru, poļu un krievu laikus, vairākkārt tikusi atjaunota, Smiltenes evaņģēliski luteriskās draudzes baznīca vienmēr bijusi šīs puses garīgās dzīves centrs un joprojām ir apliecinājums seno amata meistaru prasmēm, kuru izpausmes mūsdienu cilvēki redz dievnama ēkā un tās interjerā.

Jau izsenis baznīcas materiālajām vērtībām, bet vēlāk to restaurācijai ziedojuši turīgākie Smiltenes iedzīvotāji. Šī tradīcija turpinās arī mūsdienās. Tieši pēdējo gadu laikā dievnams piedzīvo kārtējo atjaunotni, pateicoties arī vietējās pašvaldības, uzņēmēju un iedzīvotāju atbalstam, it īpaši mecenātei Gitai Mūrniecei, kura daudz ziedojusi šobrīd notiekošajai baznīcas iekštelpu un to interjera atjaunošanai. “Godprātīgi, kā rakstīts Bībelē, es esmu ziedojusi vairāk nekā desmito daļu no savā mūžā nopelnītā. Un, ja katrs mēs ziedotu desmito daļu, tad daudzas mūsu kultūras vietas būtu glītas un sakoptas,” teic Gita Mūrniece.

“Glīts, liels Dieva nams, vairāk lauku stilā, krusta būvē. Ar ievērojamu vidzemnieka Lipharda altāra gleznu un diezgan labām ērģelēm,” tāda Smiltenes baznīca ir mācītāja Kundziņa redzējumā. 1926. gadā pēc mācītāja dēla, toreiz vēl arhitektūras studenta, bet vēlāk arhitekta Pauļa Kundziņa skicēm baznīcā veica plašus iekšdarbus un ārpuses atjaunošanas darbus, kā arī interjera apgleznošanu nacionālā romantisma stilā. Atjaunotais dievnams tika iesvētīts 1926. gada 19. septembrī.

Smiltenes bibliotēkas novadpētniecības materiālos, ko apkopojusi bibliogrāfe Alda Liuke, par Smiltenes luterāņu baznīcu ir lasāma informācija no kultūras pieminekļu pētnieka Vitolda Mašnovska sastādītās enciklopēdijas “Latvijas luterāņu baznīcas”.

Smiltenes baznīca ir viena no pēdējām krustveida baznīcām Vidzemē, kuras altārdaļa piebūvēta celtnes dienvidu pusē. Fasādēs ir gotiskas smailloka durvju un logu ailas. Interjeru bagātina 1926. gadā veidotie etnogrāfiskie ornamenti.

Ērģeļu prospekts būvēts pēc arhitekta Johana Daniela Felsko (1813–1902) skicēm.

Smiltenes baznīcas altāra retablu (retabls ir dekoratīva vertikāla daļa aiz altāra skulpturālu rotājumu vai gleznas veidā, kur attēloti svētie vai ainas no Kristus dzīves) darinājis Pērnavas galdniekmeistars Johans Mihaels Albrehts. Grezno altāra retablu veido smailloka portāls, kas bagātīgi rotāts gotiskiem dekora elementiem – fialēm, krabjiem, krusta puķēm.

Rīgas tirgotāja Johana Samuela Bandau sievas Emīlijas Konstances dāvināto altārgleznu “Kristus augšāmcelšanās” par 600 rubļiem 1873. gadā darinājis Ernsts Frīdrihs fon Lipharts. 1896. gadā gleznu atjaunojis Janis Rozentāls.

J. M. Albrehta būvēto apbrīnojami grezno kanceli, uzeju un jumtiņu rotā filigrāns aplikatīvs un ažūrs gotiskais ornaments, baldahīns, volūtas (spirālveida vijums), krusta puķe un krabji.

Ērģeles Smiltenes dievnamā bijušas vairākas. 1890. gadā draudze par saviem ziedojumiem (3400 rubļiem) iegādājās jaunas Liepājas ērģeļbūvētāja K. Rollera būvētas ērģeles. Lielāko daļu naudas – 2000 rubļu – ziedoja Bānūža muižas īpašnieks Smiltenes muižas pārvaldnieks un draudzes tiesnesis Gotlībs Bērens.

Zem draudzes telpas grīdas apbedīti baznīcas patroni, kā arī turīgākie zemnieki. Blakus altārim pie sakristejas durvīm apbedīts mācītājs Svante Gustavs Dīcs, kurš bija mācītājs Smiltenē no 1693. līdz 1723. gadam un kuram, pēc mācītāja Kārļa Kundziņa rakstītā, pieder “viena no pirmajām vietām mūsu garīgo dziesmu literatūrā”.

Vēl punkts nav pielikts

Tagad Smiltenes luterāņu draudzē kalpo mācītājs Reinis Kulbergs. Pirmo reizi viņš baznīcā iegāja 2014. gadā. “Manā redzējumā Smiltenes baznīca ir plaša, mājīga, gaiša, labi pārdomāta un ļoti ērta dažādām draudzes un arī sabiedriskām aktivitātēm. Ir patīkami tajā uzturēties. Altārmāksla un kanceles māksla ir tīrās formās, var saskatīt atsauci uz gotikas laikmetu. Mākslas izteiksmes veids, it īpaši, ja skatās uz altārgleznu, ir reālistisks un reizē dod skaidru vēstījumu par Kristus augšāmcelšanos. Nav redzami simboli, kas krustotos ar muižnieku varenību vai ar laikmeta iezīmi, piemēram, masonisma idejām, ko var manīt daudzās 18. un 19. gadsimta baznīcās,” savu viedokli pauž Reinis Kulbergs.

Savā kalpošanas laikā Smiltenes draudzē viņš piedzīvojis laiku, kad baznīca atkal tiek atjaunota. Tas intensīvi notiek pēdējo divu gadu laikā.

Mācītājs stāsta, ka, pateicoties Smiltenes novada domes, vietējo uzņēmumu un iedzīvotāju atbalstam un Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansējumam, atjaunots baznīcas jumta segums. Ar akciju sabiedrības “Smiltenes piens” atbalstu tapis dievnama fasādes krāsojums, bet ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes finansiālu palīdzību atjaunots baznīcas torņa jumta skārds, restaurēts torņa smailes gailis un lode un atjaunots gaiļa apzeltījums.

“Šogad, pateicoties lielam mecenātes Gitas Mūrnieces ieguldījumam un ziedojumam, norisinās baznīcas iekštelpas atjaunošanas un atsevišķu lietu restaurācijas darbi. Ir atjaunoti griestu dēļi, sienu krāsojums, ieskaitot ornamentālās joslas gar logiem un griestu daļā, restaurētas lustras (kroņlukturi) un logi. Savu atbalstu ziedojumu veidā snieguši arī vairāki Smiltenes uzņēmēji. Paldies viņiem visiem, tāpat arī tiem cilvēkiem, kuri ziedojuši baznīcai gan privāti, gan kontā, gan veikala “top!” ziedojumu lādītēs,” pateicas mācītājs.
Šobrīd, pateicoties Smiltenes novada domes piešķirtajam finansējumam, turpinās arī Smiltenes dievnama ērģeļu restaurācija, šo darbu veic ērģeļu restaurators meistars Alvis Melbārdis.

Vijciemiešu lepnums – neparastais koka dievnams

Vijciema evaņģēliski luteriskā baznīca Eiropas kontekstā ir unikāla sava neparastā izskata dēļ. Tā ir viena no retajām esošajām koka dēlīšu apšuvuma baznīcām, kas celta 1852. gadā. Dievnams ir vienjoma halles tipa guļbūves cente uz laukakmens pamatiem, izteiksmīgu to padara sešpadsmitstūrīšu logi ar smailloka arkām, taču unikālu – īpatnējā sienu ārējā apdare, sienas apšūtas ar zvīņveida apses koka dēlīšiem. Sākotnēji no tiem bija veidots arī baznīcas jumts. Baznīca ir vijciemiešu lepnums, ko tie saudzē un godā arī šodien.

Vijciemā Asju Ozoliņu dēvē par dievnama sirdi un dvēselīti. Vijciemiete ar lielu pietāti stāsta par baznīcu un liek noprast, ka šo unikālo celtni apbrīno ļaudis no tālienes.

«Vai ticēt brīnumam? Brīnumam nav jātic, brīnums ir šeit pat, tik neparasta baznīca. Cik tādu Latvijā ir? Vijciemiešiem ir, lai izdodas nosargāt,» tā Vijciema baznīcas grāmatā viesošanās laikā raksta tūristi no Rīgas. Savukārt pasaules apceļotājs, kapteinis Aigars Siliņš izsaka dziļāko pateicību par iespēju apskatīt neparasto dievnamu, ieraudzīt tā zvanu, ērģeles un aprunāties ar Asju gan par baznīcu, gan Vijciemu.

A. Ozoliņai saikne ar Vijciema baznīcu ir kopš mazotnes. Viņas vecaistēvs bijis zvaniķis, kas iemācījis daudz. «Mums pat bija izstrādāta sistēma, kā viņš zināja, kad ir jābeidz zvanīt bēru laikā, jo tolaik nenēsāja līdzi pulksteni, kurā ieskatīties. Pa baznīcas torņa lodziņu vecaistēvs redzēja mūsu māju. Kad mājas logā ielikām dvieli, viņš zināja, ka ir jāpārstāj zvanīt,» bērnības atmiņas atceras A. Ozoliņa.

Vijciemiete stāsta, ka īpatnējā izskata dēļ baznīcu mēdz asociēt ar zivi, kuģi vai bebra asti. Taču lepnus pagasta iedzīvotājus dara tas, ka baznīcā atrodas republikas nozīmes mākslas pieminekļi – altāris un kokā gleznota altārglezna «Svētais vakarēdiens». «Katram ir savs mūžs, arī kokam, tāpēc mēs savu baznīcu ļoti žēlojam. Tik ļoti, ka citreiz sirds lūzt, ja neizdodas viss uzreiz. Baznīca restaurēta 1992. gadā pēc Vācijā dzīvojošās Jirgenu dzimtas iniciatīvas un ievērojamā ziedojuma. Lielākie remonta darbi bija baznīcas ārpuses zvīņveida skaidu apšuvums, altāra restaurācija un kroņluktura restaurācija. Mirdzas kundze šoruden Vācijā atzīmēja 101. dzimšanas dienu. Pēdējo gadu laikā baznīcā investīcijas izdevies piesaistīt projektu konkursu ietvaros, taču netrūkst arī drošsirdīgu un cēlu vijciemiešu, kas ar savām amata prasmēm katrs devis savu artavu. Viens salabo caurumus jumtā, cits iztīra notekcaurules, vēl kāds uzpasē, lai apkārtne vienmēr būtu sakopta. Skaitliski varbūt neesam daudz, bet stipri gan,» saka A. Ozoliņa.

Vijciema luterāņu baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Deviņdesmitajos gados notikušie restaurācijas darbi patiesi bijuši visu laiku ievērojamākie. Sniedze Ragže stāsta, ka koka baznīcu no vēja postījumiem daļēji pasargā blakus augošie koki. Tomēr pretvēja pusē tā bojājusies. Mirdzas un viņas nu jau nelaiķa vīra Voldemāra Feldmaņu finansiālais atbalsts ir neatsverams devums. Tieši zvīņveida skaidu apšuvums Vijciema baznīcu atšķir no citām. Savukārt iekšpuse veidota no priedes. Kamēr M. Feldmanei vien bijis spēks, tā rūpējusies par baznīcu. Ja nebūtu šo ziedojumu, iespējams, vairs nebūtu, ar ko lepoties.

Vijciemieši, runājot par savu baznīcu, labprātāk dalās sajūtās, kas, atverot dievnama durvis, tos pārņem. «Tiklīdz ieeju baznīcā, pārņem klusums un spēks. Ieklausoties dievvārdos un ērģeļu skanējumā, tās dod virsskaņu dvēselei, tad asaras birst pašas no sevis,» teic A. Ozoliņa.

Viņa joprojām dodas uz baznīcu, jo darbojas draudzē. Sajust Vijciema baznīcas īpašo auru vēlas arī kādreizējā draudzes priekšniece Līvija Egle. Tomēr veselības dēļ to nav varējusi izdarīt jau trīs gadus. Tas arī bija iemesls, kāpēc seniore atteicās no baznīcas darba, kas bija piepildīts un darīja viņu laimīgu. «Ziemā pa istabas logu redzu baznīcu, bet vasarās, kad koki salapojuši, izeju ārā un klausos zvanu skaņās. Atceros to labsajūtu un atvieglojumu, kas allaž pārņēma, esot dievnamā. Sprediķi vienmēr bija skaisti un pārdomāti, kas lika apdomāt dzīves vērtības. No bērnības spilgti atceros kādu epizodi – ceļā uz baznīcu mamma gaidīja draudzeni, kura kavējās. Viņa noteica, atkal nebūs, kur sēdēt. Uz mūsu Vijciema baznīcu ļaudis sabrauca no visdažādākajām Latvijas vietām. Tā vienmēr bija pārpildīta. Cilvēki te brauca ne tikai uz svētku dievkalpojumiem, bet arī salaulāties un kristīties. Manuprāt, te cilvēki gūst ne tikai mieru, bet arī mājīguma sajūtu, jo koka baznīca ir salīdzinoši maza un silta. Nav auksto mūru. Dikti daudz sirsnības mirkļu ir piedzīvots Vijciema baznīcā,» stāsta seniore L. Egle.

L. Egle laika posmā no 1988. līdz 1996. gadam Vijciema baznīcas draudzē bijusi kasiere, bet pēc tam 16 gadus darbojusies kā draudzes priekšniece.

Šobrīd Vijciema baznīcā kalpo mācītājs Andris Reiters. Dievkalpojumi notiek katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā, bet ļaudis mācītājs uzklausa katra mēneša pirmajā un trešajā trešdienā. Vijciema evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzē ir četrdesmit draudzes locekļi, lielākoties gados vecāki cilvēki.

Raksts tapis ar Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Baznīca – katras pilsētas vai ciemata sirds. Vai zinām, cik tā nozīmīga?

Kategorijas