Atgriežas tie, kuriem saikne ar Latviju ir spēcīgāka par ārzemju labumiem

2020. gada 12. decembris 09:01

986

Atgriežas tie, kuriem saikne ar Latviju ir spēcīgāka par ārzemju labumiem

Ija Groza ir reemigrācijas koordinatore Vidzemes reģionā. Tautiešiem, kuri plāno atgriezties Latvijā, viņa palīdz ar praktisku informāciju un ieteikumiem visdažādāko jautājumu risināšanā un par galvenajām vērtībām savā darbā uzskata cilvēcību un sapratni, lai izprastu otru cilvēku, viņa domas un izjūtas, paietu soli pretim, ieteiktu un kopīgi rastu risinājumu. Ikviens reemigrants var sazināties ar Iju Grozu pa tālruni 29287585 un lūgt palīdzību jautājumos, kas ir viņas darba pienākumos.

Latvijā strādā pavisam pieci reemigrācijas jautājumu koordinatori – Vidzemē, Kurzemē, Latgalē, Zemgalē un Rīgas reģionā. Viņi darbu uzsāka 2018. gada martā, kad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un plānošanas reģioni ieviesa reemigrācijas pilotprojektu, lai veicinātu uz ārzemēm emigrējušo (izbraukušo) iedzīvotāju atgriešanos Latvijā. Sākotnēji šis pilotprojekts bija plānots uz diviem gadiem, bet pēc pirmā gada darba rezultātu izvērtēšanas ir uz ilgu palikšanu, tā mērķi un funkcijas ir nostiprināti 2018. gada nogalē pieņemtajā Diasporas likumā.

– Jau esat teikusi, ka jums prieku raisa katra svešatnē mītošā tautieša ziņa par vēlmi atgriezties mājās. Ko rāda statistika? Cik cilvēku ir pārradušies atpakaļ Latvijā, kopš tiek īstenots reemigrācijas projekts?

Ija Groza: – No 2018. gada 1. marta, kad sāku strādāt, līdz šim Vidzemē ir atgriezušies 472 cilvēki. Tie ir cilvēki, kuri ar mani ir sazinājušies, tāpēc šis skaitlis ir mana darba, bet ne reemigrācijas rādītājs. Ir arī tādi cilvēki, kuriem nevajag no koordinatora nekādu palīdzību. Viņi atgriežas paši.

– Kā notiek šī saziņa ar tautiešiem ārzemēs? Viņi zina, ka Latvijā strādā reemigrācijas koordiantori un paši jūs meklē vai arī notiek otrādi?

– Šī ir viena no grūtākajām lietām mūsu darbā, tāpēc esmu ļoti pateicīga un priecājos, ka par mūsu darbu, mūsu sniegto atbalstu raksta prese, arī jūs. Paldies par to, jo publicitāte ir nepieciešama. Tiem cilvēkiem, kuri ir ārzemēs, Latvijā dzīvo radi, draugi, paziņas, ar kuriem tiek uzturēta saikne. Viņi šo informāciju par mūsu darbu lasa un padod tālāk. Taču mums pašiem jāmeklē kanāli, lai sniegtu ārzemēs dzīvojošajiem tautiešiem informāciju par to, ka mēs te, Latvijā, tādi cilvēki esam, kuri viņiem var palīdzēt. Tā ir sadarbība ar dažādām diasporas organizācijām, darbošanās sociālajos tīklos, raksti ar dažāda satura informāciju. Ārzemēs dzīvojošajiem tautiešiem, kuri vēlas atgriezties Latvijā, pašiem nav laika meklēt informāciju internetā, jo viņu ikdiena tāpat notiek kā vāveres ritenī, turklāt ir jāsaprot, kur un ko internetā meklēt. Tipisks jautājums, ko man uzdod cilvēks, kurš grib atgriezties, ir: “Ar ko man sākt?” Uz to atbildi internetā neatradīsi.

– Kāds ir vidējais reemigranta portrets Vidzemē – vecums, nodarbošanās un tamlīdzīgi?

– Vidējais vecums ir no 20 līdz 40 gadiem. Lielākoties tā ir ģimene ar bērniem, un bērni pārsvarā ir pirmsskolas un jaunākajā skolas vecumā. Protams, atbrauc ne tikai tādi cilvēki, bet tā ir izteiktāka tendence. Atgriežas arī tādi cilvēki, kuri gribētu Latvijā nodibināt savu nelielu uzņēmumu.

– No kurām valstīm ierodas visvairāk reemigrantu?

– No Lielbritānijas, Īrijas, Vācijas, arī Holandes. Lielākoties no Eiropas valstīm, bet ir tādi cilvēki, kuri atgriežas no Amerikas, Austrālijas, Jaunzēlandes.

– Ko cilvēki paši saka par to, kāpēc vēlas atgriezties Latvijā?

– Pirmkārt, jāskatās, kāpēc un kad viņi ir devušies projām, jo katram bija savi mērķi un nosacījumi. Vieni braukuši apzināti, lai gūtu jaunu pieredzi darbā, citi – peļņā, lai nopelnītu naudu vai nu savam mājoklim, biznesam vai kādam citam mērķim, citiem bija ģimenes, citi ārzemēs ieguvuši augstāko izglītību un kvalifikāciju, pastrādājuši un tagad, kad viņiem ir izglītības un darba pieredze, grib dzīvot un strādāt Latvijā. Ir cilvēki, kuri atgriežas, jo arī ārzemēs nav tik viegli, tāpat ir nogurums gan no darba, gan no sadzīves. Ir ģimenes, kuras vēlas saviem bērniem sākumizglītību tomēr sniegt Latvijā. Tad vēl cilvēki norāda uz saikni ar Latviju. Šis emocionālais aspekts visiem nāk līdzi, jo pat tad, ja ir labs darbs, cilvēki, ārzemēs dzīvojot, nejūtas kā mājās. Ar Latviju viņus saista tuvinieki, radi, draugi. Ir cilvēki, kuri novērtē Latvijas drošību, skaisto, zaļo dabu. Protams, tautieši ārzemēs arī vērtē un skatās iespējas, kādas ir Latvijā un kādas ir ārzemēs. Tāpēc esam mēs, kas cilvēkiem palīdzam šinī laikā. Esmu sagatavojusi personalizētus piedāvājumus 1176 cilvēkiem. Tas nozīmē vairākkārtēju saziņu par visdažādākajiem jautājumiem. Es vienmēr saku, ka tautiešiem ārzemēs ir svarīgi iepriekš izzināt situāciju, kāda ir Latvijā, lai atbraucot nav vilšanās un pārsteigumi. Daudzkārt nācies secināt, ka viņi dzīvo tajās atmiņās un tajā pieredzē, kāda bija pirms 10 un vairāk gadiem, kad viņi aizbrauca no Latvijas.

– Ar kādām problēmām, atgriežoties Latvijā, viņi saskaras? Ko viņi jums saka?

– Ir problēmas, ko es nespēju atrisināt, jo, kā jau teicu, mēs sniedzam tikai un vienīgi informāciju. Esam informatīvie konsultanti. Mums nav nekādu materiālās palīdzības iespēju. Vidzeme ir izteikts lauku reģions, kurā nav lielu pilsētu, lielu ražotņu, tāpēc problēma ir darba jautājums. Laukos un mazpilsētās darba iespējas ir mazas vai nekādas, vai arī, ja ir darbs, tad samaksa ir minimāla. Otrs ir mājokļa jautājums. Cilvēkiem nav, ko pirkt, nav, ko īrēt. Piedāvājums ir ļoti mazs. Cilvēki, aizbraucot uz ārzemēm, vai nu ir pārdevuši savu mājokli, vai nodibinājuši jaunu ģimeni. Atgriežoties Latvijā, viņi būtu gatavi sev mājokli pirkt vai būvēt, bet saņemt kredītu ir neiespējami, jo ir nosacījums – seši mēneši jānodzīvo vai jānostrādā Latvijā, lai komercbanka sāktu runāt par šo jautājumu. Ja mājoklis noskatīts ārpus pilsētas, laukos, un šobrīd tāda tendence ir vērojama, tad lauku reģioniem kredītus nedod. Tās ir problēmas, ar ko cilvēki saskaras visvairāk.

– Vai šajā sakarā jūs, reģionālie koordinatori, esat vērsušies ar ierosinājumiem valdībā grozīt attiecīgos normatīvos aktus?

– Mēs regulāri savā uzraudzības ministrijā VARAM esam izteikuši dažādus priekšlikumus. Esam kā indikators, kas uzrāda reālo, faktisko dzīvi Latvijā. Būtībā šie jautājumi ir aktuāli ne tikai reemigrantiem. Tie ir aktuāli jebkuram cilvēkam. Informācija, ko mēs izzinām no visdažādākajām iestādēm par visdažādākajiem jautājumiem, ir noderīga un atklāj dažādas problēmas.

– Vai valdība ir kaut ko īstenojusi no jūsu ieteikumiem?

– Mūsu darbības laikā ir pieņemts Diasporas likums, kura mērķis ir gan atbalstīt diasporu, gan arī reemigrācijas rosināšanu. Tā ir labā lieta likumdošanā. Tas, ko mēs rosinājām un kas ir pieņemts ar likumu, bet reāli dzīvē nav ieviests, ir otrās adreses norādīšana (tas nozīmē derīgu otru adresi), jo Latvijā daudzi pakalpojumi ir piesaistīti pie deklarētās dzīvesvietas, bet bieži ir gadījumi, kad cilvēks savulaik aizbraucis uz ārzemēm, nodzīvojis tur padsmit gadus, deklarējis tur dzīvesvietu, bet nav izdeklarējies no Latvijas. Tad nu rodas nesaprašanās un problēmas, tāpēc ir rosinājums par otro adresi. Domājam, ka varbūt nākamajā gadā tas tiks ieviests dzīvē.

– Teicāt, reemigrantiem ir problēmas, – nav darba, nav, kur dzīvot. Ko šie cilvēki, atgriežoties Latvijā, dara?

– Vai nu mitinās pie vecākiem, vai citiem radiem. Pašvaldības arī diemžēl nespēj palīdzēt, jo arī pašvaldībām nav dzīvojamā fonda. Ir sociālais fonds rindas kārtībā, bet arī tajā mājokļu ir maz. Darba jomā cilvēki mēģina pārkvalificēties vai mēģina sākt savu mazo uzņēmējdarbību, vai arī gatavojas atgriezties uz reģionu – laukiem vai mazpilsētu, bet reāli atgriežas uz Rīgu vai Pierīgu. Tas ir izteikti jūtams. Rīgā un apkārtnē darba iespējas ir lielākas un arī darba atalgojums ir lielāks.

– Ir arī jauki stāsti, laba pieredze?

– Ir cilvēku sarūgtinājums, neapmierinātība ar valsti, aizvainojums, ko viņi izsaka mums, jo mūsu personā uztver valsti, bet ir arī priecīgie, pozitīvie novērtējumi no cilvēkiem, kuriem daudz esmu palīdzējusi. Tā ir pozitīvā motivācija. Ir prieks par reemigrantiem, kuri Latvijā nodibina savus uzņēmumus un uzsāk uzņēmējdarbību. Viens no veidiem šai uzņēmējdarbības uzsākšanai bija 2018. un 2019. gadā izsludināts grantu (neatmaksājams līdzfinansējums komercdarbības veikšanai – redakcijas piezīme) konkurss reemigrantiem uzņēmējdarbības uzsākšanai. Reemigrantiem reģionos bija iespēja saņemt grantu deviņu līdz desmit tūkstošu eiro apmērā. Cilvēku interese bija, bet daudzi pretendenti atkrita deklarētās dzīvesvietas adreses dēļ. Piešķirt grantu varējām pēc adreses. Bija oficiāli jāpierāda, ka cilvēks bijis ārzemēs, un vienīgais pierādījums bija Iedzīvotāju reģistrs. Diemžēl ne visi ārzemēs dzīvojošie tautieši bija izdeklarējušies un viņu adrese norādīja, ka cilvēks visu šo laiku ir Latvijā, kaut reāli viņš tur nedzīvoja. Tas bija sāpīgi. Taču ir arī pozitīvi stāsti. Vidzemē grantus saņēma un veiksmīgi darbojas divi uzņēmumi. Divi jauni vīrieši, kuri savulaik pabeidza Priekuļu tehnikumu, devās uz ārzemēm gūt praktisku pieredzi, atgriezās Latvijā un izveidoja autoservisu, kas darbojas Liepā. Otrs stāsts ir par jaunu sievieti, kura pagājušā gada nogalē atvēra fotostudiju Cēsīs un ļoti veiksmīgi šogad darbojas, neraugoties uz krīzi. Viņa nevienu brīdi nenožēlo, ka ir atgriezusies Latvijā.

– Vai šobrīd pasaulē vērojamā “Covid-19” pandēmija ietekmē reemigrāciju?

– Cilvēki par atgriešanos lielākoties domā vismaz gada, pat divu līdz trīs gadu griezumā. Tādu, kas šādu lēmumu pieņem spontāni, mēneša vai pāris nedēļu laikā, ir mazāk. Šovasar Latvijā bija plānojuši atgriezties stipri vairāk cilvēku, nekā tas reāli notika. Ārzemēs dzīvojošie tautieši saka, ka grib drošību, grib redzēt, kas notiks ekonomikā, cik stabila situācija būs Latvijā un tajā valstī, kurā viņi dzīvo, kā šīs valstis attīstīsies un tiks pāri krīzei. Pirmās ārkārtējās situācijas laikā – martā, aprīlī – bija, gribētu teikt, pat izmisums, jo arī ārzemēs tika slēgti uzņēmumi, cilvēki zaudēja darbu un gribēja atgriezties Latvijā, bet nevarēja to izdarīt pa tiešo. Mēs darbojāmies kā ceļojumu biroji, palīdzējām nokļūt Latvijā caur Baltkrieviju, Lietuvu, Igauniju. Vasarā savukārt bija tendence, kad cilvēki atbrauca ciemos uz Latviju, novērtēja situāciju, iespējas un tā arī palika Latvijā – vairs neaizbrauca atpakaļ, kaut sākotnēji nebija to plānojuši.

– Kādi ir jūsu ieteikumi pašvaldībām, pie kā tām vairāk vajadzētu piedomāt reemigrācijas jautājumā, lai reemigranti šeit, Latvijā, iesakņotos?

– Mans darbs vistiešākajā veidā nozīmē sadarbību ar pašvaldībām, jo cilvēki no ārzemēm atgriežas uz konkrētu pašvaldību. Pašvaldībās ir kontaktpersonas, ar kurām sazinos, un bez pašvaldībām mums vieniem pašiem savs darbs nebūtu izdarāms. Ir pašvaldības, kas savu iespēju robežās vēlas piesaistīt reemigrantus un uz to strādā, bet ir arī tādas pašvaldības, kas pat nemēģina viņu problēmas risināt, bet pāradresē reemigrantus uzreiz pie manis. Tas nav īsti labi, tā tomēr ir pašvaldību prioritāte, jo perspektīvā reemigrants būtu viņu cilvēks, varbūt kādreiz pat jau bijis šīs pašvaldības iedzīvotājs. Tas ir attieksmes un izpratnes jautājums ar patiesiem darbiem, nevis ar skaļiem saukļiem. Var jau pašvaldības aicināt tautiešus atgriezties Latvijā, bet, ja aicina, tad kaut kas cilvēkiem jādod pretī. Bieži man cilvēki saka, – “jūs mūs aicināt, jums ir reemigrācijas plāni”, bet es patiesi nevienu neaicinu. Es vienkārši palīdzu cilvēkam pieņemt lēmumu, palīdzu atgriezties.

– Latvijas sabiedrības vienā daļā nav labvēlīga attieksme pret reemigrantiem, sak, mēs te sūri grūti dzīvojam, jūs aizbraucāt un tagad gribat te, Latvijā, tikt pie visa gatava?

– Jā, esmu to novērojusi, it īpaši mūsu projekta pirmajā gadā. Kad cilvēki izdzirdēja par atbalstu reemigrācijas koordinatoriem, tad sabiedrība un arī paši reemigranti domāja, ka tā ir kaut kāda programma, kurā ir materiālais atbalsts (pabalsti, dzīvokļi vai citas priekšrocības). Tad visvairāk radās domstarpības starp abām pusēm. Taču, kā jau teicu, nekāda materiāla atbalsta nav. Jā, vietējie iedzīvotāji tā arī uzskata, – cilvēks aizbrauca uz ārzemēm laimes meklējumos. Tāpēc reemigranti ļoti nevēlas publiski par sevi stāstīt. Viņi vienkārši baidās. Cits varbūt nav sasniedzis to, ko gribējis, cits – lai neizsauktu negatīvu attieksmi pret sevi. Kad žurnālisti man prasa ieteikt intervijām kādu reemigrantu, man ir diezgan grūti to izdarīt. Parasti publiski runā vieni un tie paši cilvēki.

– Ko, jūsu skatījumā, Latvija iegūst, mūsu tautiešiem atgriežoties no ārzemēm? Uzaudzējam iedzīvotāju skaitu? Iegūstam jaunu pieredzi?

– Noteikti. Jebkurā gadījumā reemigranti atnes noderīgu informāciju gan darba jautājumos, gan zināšanās. Ir vērts ieklausīties viņu pieredzē. Otrkārt, jebkurš cilvēks ir vērtība, it īpaši, ja viņš strādā un maksā nodokļus. Tāpēc arī bija granti reemigrantu uzņēmējdarbības veicināšanai reģionos, jo tad, ja cilvēks nodibina savu uzņēmumu, viņš nodarbina sevi, savu ģimeni, apkārtējos un dod pievienoto vērtību. Un, protams, visi bērni, kuri kopā ar vecākiem atgriežas no ārzemēm, ir mūsu nākotne.

UZZIŅAI

Ko dara reemigrācijas koordinators?

Atbilstoši potenciālā reemigranta pieprasījumam sagatavo personalizētus piedāvājumus atbilstoši potenciālā reemigranta interesēm šādās jomās:

izglītības (skolas, bērnudārzi, valodas apguve un citi) pakalpojumi;
dzīvesvietas iespējas (pašvaldību un privātais dzīvojamais fonds, mājokļa iegāde, kreditēšanas iespējas, valsts atbalsts jaunajām ģimenēm);
nodarbinātības un uzņēmējdarbības iespēju apzināšana un apkopošana;
sociālo pakalpojumu jautājumi;
konkrētās situācijas pašvaldībā izpratne un apzināšana;
citi pakalpojumi vai intereses atbilstoši potenciālā reemigranta vajadzībām.

Par mediju projekta raksta saturu atbild laikraksts “Ziemeļlatvija”.
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

#SIF_MAF2020

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Atgriežas tie, kuriem saikne ar Latviju ir spēcīgāka par ārzemju labumiem

Kategorijas