Masu deportāciju aculiecinieki šodien ir tikai tā laika paaudzes bērni

2009. gada 25. marts 16:36

3431

Masu deportāciju aculiecinieki šodien ir tikai tā laika paaudzes bērni

Šodien sirmas sievas un vīri no daudziem rajona pagastiem un pilsētām ieradās Strenču dzelzceļa stacijā, lai noliktu ziedus un iedegtu sveces pie piemiņas akmens. Pirms 60 gadiem 25. martā viņus, toreiz vēl bērnus, no šīs stacijas lopu vagonos izsūtīja uz Sibīriju.

1949. gada martā Ausmu Zumenti (toreiz Jansoni) uz Strenču dzelzceļa staciju aizveda no Smiltenes slimnīcas. Astoņus gadus vecajai meitenei vajadzēja operēt aklo zarnu. Mediķi toreiz nepaspēja.

"Man un mammai uz slimnīcu pakaļ atbrauca četri plintnieki. Mani ar lielu temperatūru iemeta smagajā mašīnā. Izdzīvoju. Aklo zarnu izoperēja, kad no Sibīrijas atgriezos Latvijā," atmiņās kavējas A. Zumente. Tagad viņa dzīvo Valmierā, bet bērnību līdz izsūtījumam pavadīja Mēru pusē. Viņu ģimeni toreiz esot nosūdzējuši kaimiņi.

A. Zumente, tāpat kā citi tā laika izsūtītie bērni pret padomju varu bija noziegušies ar to, ka viņu vecākiem piederēja lielas lauku saimniecības. Kulaku un bandītu bērni. Tā viņus sagaidīja Sibīrijā.

"Tās pārestības nevar aizmirst, bet nevar arī visu laiku dzīvot ar tādu apziņu," saka A. Zumente un strencēniete Ārija Čičevska. Izsūtījumā Sibīrijā, Tomskas apgabala Zirjanskas rajonā, abas mācījās vienā skolā.

Ā. Čičevsku (toreiz Mežīti) izsūtīja uz Sibīriju no Trikātas pagasta. 12 gadus vecā meitene mācījās Trikātas skolā 5. klasē.

"Iepriekšējā vakarā atprasījos uz mājām," 1949. gada 25. marta notikumus atceras Ā. Čičevska. "No rīta zaldāti atnāca agri, ap pulksten pusastoņiem, kad ēdu brokastis. Paņēma visu ģimeni - mammu, tēti, tēta divas māsas. Viena māsa bija paralizēta. Pati nevarēja paiet. Viņu uzlika uz segām un gulošu iemeta smagajā mašīnā."

Bērni, segās satinušies, kopā ar vecākiem, smagajās automašīnās ieradās Strenču dzelzceļa stacijā. Neviens neesot zinājis, uz kurieni viņus vedīs tālāk.

Imantam Pulkstenim pakaļ ieradās skolā. Viņam tobrīd bija 13 gadi. Zēnu ar ragavām aizveda uz vecāku mājām Rugāju pagastā un pēc tam kopā ar ģimeni izveda uz Sibīriju no Balvu stacijas. Tagad I. Pulkstenis dzīvo Strenčos un apmeklē piemiņas pasākumus šajā pusē.

"Tie notikumi visu laiku ir prātā," par izsūtījumu saka sirmais vīrs. Sibīrijā, Omskas apgabalā, nomira viņa vecākais brālis.

Vairākums izsūtīto latviešu, kuriem veicās izdzīvot, Latvijā atgriezās 1956. vai 1957. gadā.Strenču dzelzceļa stacijā 1949. gada masu deportāciju upuru piemiņas akmenī ir iekalti vārdi "Nekas nav piedots. Nekas nav aizmirsts".

Atcerēties tā laika notikumus savās uzrunās aicināja represētie jērcēniete Dzintra Lezdiņa un smiltenietis Jānis Kampe, kā arī Strenču domes priekšsēdētāja Velga Graumane un pilsētas vidusskolas direktors Jānis Pētersons. Uz piemiņas brīdi atnāca daudzi Strenču vidusskolas audzēkņi.

7. klases skolniecei Ancei Elsei par masu deportācijām stāstījuši vecāki un vecvecāki. Ance un viņas klasesbiedrene Gunda Eihe par izvešanām uzzinājušas arī skolā. Tomēr meitenēm, tāpat kā citiem jauniešiem, tie ir tālas pagātnes notikumi, kas nav saistīti ar viņu dzīvi."Kad mūsu paaudze izmirs, ar to arī viss beigsies," spriež represētā A. Zumente.

Piemiņas brīdī V. Graumane atgādināja konkrētus faktus. 1949. gada 25. martā no Latvijas ar lopu vagoniem izveda vairāk nekā 43 tūkstošus ļaužu, tai skaitā aptuveni 10 tūkstošus bērnu un jauniešu. Dzimtenē atgriezās vairāk kā 31 tūkstotis izsūtīto.

Pēc piemiņas brīža Strenču stacijā represētie kavējās atmiņās pilsētas kultūras namā pie klātiem galdiem. Uz pasākumu pieteicās 115 cilvēki.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi šodien notika arī Smiltenē (fotogrāfijas šeit!) un Valkā. Valkā uz piemiņas brīdi ieradās represētie, kurus 1949. gadā izveda no Lugažu stacijas.

+ 3

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Masu deportāciju aculiecinieki šodien ir tikai tā laika paaudzes bērni

Kategorijas