Mārtiņš Sirmais: Šis visiem ir sarežģīts laiks, vajag turēties kopā ar tuviem un svarīgiem cilvēkiem

2021. gada 5. janvāris 14:04

130

Mārtiņš Sirmais: Šis visiem ir sarežģīts laiks, vajag turēties kopā ar tuviem un svarīgiem cilvēkiem

Daudzi Mārtiņu Sirmo pazīst kā smaidīgu, jautru un mutīgu pavāru, kas izbraukājis teju vai pusi pasaules, ļaujot mums iepazīt visdažādāko pasaules tautu un kultūru kulināriju. Tomēr Mārtiņš ir pavārs, kura galvenais talants ir, izmantojot pieredzi, gatavot ēdienu un pabarot ļaudis, darot tos laimīgus. Aizvadītais gads lielākā vai mazākā mērā skāris visas jomas, tomēr restorānu bizness ir viena no tām nozarēm, kas cietusi un bijusi spiesta pielāgoties visvairāk. Par aizvadīto gadu, par nākotni, par identitātes un svētku sajūtu Mārtiņš pastāstīja laikrakstam “Ziemeļlatvija”.

- Pastāsti, kāds bija tavs 2020. gads!

- Tik daudz strādājis par brīvu vēl nebiju nekad savā mūžā. Tas jāsaprot tā, ka visu laiku mainījās spēles noteikumi, dažreiz pat dažu dienu laikā, kas lika visu laiku mobilizēties un koncentrēties un diemžēl katru dienu pazaudēt kaut ko. Piemēram, es esmu pazaudējis aptuveni 80% darbinieku, biju spiests atlaist, ņemot vērā ierobežojumus. Turklāt – atlaist divas reizes viena gada laikā. Tomēr es neuztveru to kā kaut ko sliktu, es uz to skatos kā uz neizbēgamu pasakas lasīšanu. Lasu pasaku, skaidri apzinoties, ka neko tajā nevaru ietekmēt. Esmu aizvēris divus restorānus, apturējis visus projektus un pārstrukturizējis visus plānus. No restorāna vadītāja esmu pārkvalificējies par pārtikas piegāžu uzņēmēju un korporāciju konsultantu.

- Vai varam runāt par sava veida attīstību?

- Nē, tā nav attīstība. Un tas nav pat pārejas posms, jo viss ir baltiem diegiem šūts. Es esmu pavārs, kas prot labi taisīt ēst, nevis pavārs, kas prot taisīt izvedamo pārtiku kartona kastītēs!

- Vai tavā gadījumā bija atšķirība starp pirmo un otro “Covid-19” vilni?

- Tie neatšķiras ne ar ko. Esmu uzņēmies atbildību par lielu skaitu cilvēku, tāpēc abos gadījumos vajadzēja ļoti ātri analizēt situāciju un pieņemt lēmumus. Un šajā ziņā šie viļņi ne ar ko neatšķiras. Turklāt tas, kas bija pavasarī, bija tikai vējš pirms vētras, kas mūs vēl tikai sagaida.

- Tu gribi teikt, ka tas, kas notiek šobrīd, arī vēl nav vētra?

- Šobrīd ekonomika visā pasaulē ir apstājusies, taču jāņem vērā tas, ka mēs dzīvojam kapitālismā. Mūs uz priekšu bīda nauda, tāpēc ir svarīgi saprast, ka šobrīd notiekošo vai, precīzāk, nenotiekošo ekonomisko procesu rezultātā mēs varam zaudēt ļoti daudz līdzekļu. Mums nav iemesla skatīties nākotnē pozitīvi.

- Ko tas nozīmē ierindas pilsonim?

- Es ieteiktu veidot uzkrājumus. Es nerunāju par griķiem vai tualetes papīru, tomēr ļoti iespējams, ka pagrabā noglabāta kaste šņabja kādā brīdī būs vērtīgāka par naudu. Un nevajag paļauties uz to, ka politiķi mūs izglābs, pieredze rāda, ka tā nenotiks.

- Ko tu darītu citādāk, nekā šobrīd dara valdība?

- Vispirms es nolīgtu kādu, kas saprotami prot izskaidrot to, ko es daru. Jo it kā jau valdība visu dara pareizi, viņi kopē to valstu rīcību, kas ir gudrākas. Taču mūsu valdības galvenā problēma ir tā, ka viņi neprot savus lēmumus saprotami paskaidrot. Cilvēkiem ir svarīgi saprast, kāpēc lēmumi ir tieši tādi, kādi tie ir pieņemti. Diemžēl ne Kariņa kungs, ne Viņķeles kundze neprot izskaidrot saprotami, tāpēc svarīgs ir runu rakstītājs, kas prot noformulēt domu un paskaidrot saprotami.

- Ko tev aizvadītais gads ir iemācījis?

- To, ka vajag turēties kopā ar tuviem un svarīgiem cilvēkiem. Šis visiem ir sarežģīts laiks, tāpēc svarīgi atbalstīt vienam otru un vajadzības gadījumā sniegt palīdzīgu roku vai plecu. Kā restorāna īpašniekam man šis gads iemācīja to, ka nevienā brīdī nedrīkst uzticēties politiķiem. Sākotnēji mums visiem, cilvēkiem, ar ko es strādāju restorānu biznesā, likās, ka beidzot ir ievēlēti cilvēki, kas pieņems gudrus lēmumus, taču mēs kļūdījāmies. Vēl jāsaprot arī tas, ka jebkura krīze bagātos padara bagātākus, bet nabagos nabagākus, tā tas bija 2008. gadā, tā tas ir arī tagad. Un tā kā es neesmu bagāts, tas mani tracina.

- Vai ir kaut kas labs, ko tu varēsi atcerēties pēc šī gada?

- Abstrahējoties no emocijām, man šķiet labi, ka notiek pārmaiņas. Jā, iespējams, tās šķiet stulbas un nevajadzīgas, tomēr pārmaiņas ir nepieciešamas, un ilgtermiņā mēs sapratīsim, kas šajās pārmaiņās ir labs. Varbūt pēc gadiem desmit es kaut ko labu saskatīšu aizvadītajā gadā, šobrīd es nevaru pateikt, kas tajā bijis labs... Ja nu vienīgi tas, ka, it sevišķi pirmajā vilnī, kad visi vairāk baidījās un sēdēja mājās, ģimenes satuvinājās, vairāk laika pavadīja kopā un vairāk uzmanības veltīja viens otram.

- Ko tu sagaidi no nākamā gada?

- Skaidrs, ka visas problēmas nebeigsies līdz ar vakcīnas parādīšanos 2021. gadā, jo ekonomika ir apstājusies. Ātrākais, kad tā atkal sāks pilnvērtīgi elpot, būs ap 2024. līdz 2026. gadu, tāpēc es šobrīd nedomāju par to, ko es darīšu nākamgad, bet plānoju savas rīcības tajā laikā, kad cilvēki atkal gribēs doties uz restorānu ēst garšīgu un kvalitatīvu ēdienu.

- Vai bez nākotnes plānošanas, pārtikas piegādēm un korporāciju konsultēšanas tev atliek laika arī kaut kam citam?

- Beidzot man atkal ir laiks lasīt grāmatas, arī dzeju, kam ilgākā periodā neatlika laika. Vēl esmu sācis skriet krosu. Pavāra darbs ir ļoti fizisks, tagad man šīs slodzes nav, tāpēc nolēmu skriet.

- Vai bez pavārmākslas tev ir arī kāds vaļasprieks?

- Man drīz būs 40 gadu jubileja, un šī iemesla dēļ man priekšlaicīgi uzdāvināja kontrabasu. Jau kopš bērnības man ir bijis sapnis spēlēt kontrabasu.

- Ja pieminēji bērnību, tad pastāsti par to! Tu esi uzaudzis Dikļos?

- Esam no Dikļiem vairākās paaudzēs. Piedzimis gan esmu Rīgā, laikā, kad vecāki studēja Jelgavā, pēc tam līdz ceturtajai klasei mācījos Mazsalacā, pēc kā mēs pārcēlāmies uz Dikļiem. Tomēr arī līdz tam šeit dzīvoja vecvecāki, un mēs šeit bieži bijām. Dikļi ir mana bāzes vieta, viss pārējais ir dauzīšanās apkārt. Lai saprastu, ka tā vieta, kurā tu esi uzaudzis, kur tev katrs stūris un katra bedre ir pazīstama, ir ļoti skaista, ir jāapbraukā puse pasaules. Dikļi ir mana identitāte.

- Kad saprati, ka tev Dikļi jāveido par savu bāzes vietu?

- Kad parādījās pirmā lielā brīvā nauda, kad bērni sāka dzimt, sapratu, ka jātaisa savs štābiņš.

- Daudzi ik dienu brauc strādāt uz Rīgu, pārceļas uz dzīvi Rīgā, tu regulāri traucies uz Dikļiem. Ar ko Dikļi ir labi?

- Rīga no Dikļiem nemaz tik ļoti neatšķiras. Rīgā ir lielākas naudas pelnīšanas un sevis attīstīšanas iespējas, tomēr kopumā, izņemot apjomus un apmērus, atšķirības tiešām nav lielas starp Rīgu un, teiksim, to pašu Valmieru. Man Dikļi ir svarīgi kā vieta, kur ir manas saknes.

- Vai vari iedomāties brīdi, kad tu pilnībā pārcelsies uz dzīvi Dikļos?

- Man ļoti patīk tas modelis, kā es šobrīd dzīvoju – man ir lauku rezidence un ir pilsētas rezidence. Un šobrīd pasaule ir tik mainīga, ka man grūti pateikt, kur es dzīvošu vecumdienās. Iespējams, Hondurasā vai Taiti un laiku pa laikam atlidošu padzīvot uz Dikļiem. Šobrīd nevaru pateikt, ka vecumdienas noteikti gribu pavadīt Dikļos, tomēr apbedīt gan mani noteikti vajag Dikļu kapos, bez kremācijas.

- Daudz ceļojot pa pasauli, pie kādām atziņām esi nonācis?

- Mana ceļošana bija saistīta ar darbu, ar nemitīgu raidījumu filmēšanu, grafiks bija intensīvs, tāpēc nodoties ilgām filozofiskām pārdomām nebija laika. Tomēr viena no lietām, ko sapratu: jo senāka kultūra – jo gudrāki cilvēki, jo pamatotāki viedokļi, jo dziļākas vērtības un arī ēdieni garšīgāki. Otra lieta: tikai tad, ja esi padzīvojis, teiksim, Toskānā vairākus mēnešus, tikai tad saproti, ka Dikļi no Toskānas daudz neatšķiras. Arī Dikļi ir kūrortpilsēta – maz iedzīvotāju, daudz pensionāru, kluss, mierīgs, sakopts, tīrs, perfekta daba. Viss kā Toskānā! Bieži vien mūsu priekšstatu par, teiksim, Parīzi, Romu vai kādu citu pilsētu rada literatūra un kino, tomēr, kad Parīzē vai Romā padzīvo ilgāku laiku, saproti, ka nekā īpaša tur nav – cilvēki tādi paši, viss tāpat kā Dikļos, Rīgā vai Valmierā.

- Šā gada notikumi Latvijā un pasaulē izakcentējuši latviskās gaušanās netikumu. Lai kas arī notiktu, latvietis nav apmierināts: nav sniega – slikti, ir sniegs – slikti, spīd saule – karsti, līst lietus – slapji. Kas latviešiem, tavuprāt, jādara, lai no čīkstuļiem kļūtu par dainās aprakstītiem strādīgiem un ar dzīvi apmierinātiem cilvēkiem?

- Tas nekad nenotiks! Tomēr šā gada notikumu kontekstā es gribētu ieteikt – lai negribētos visu laiku sūkstīties, nevajadzētu ieklausīties to cilvēku viedokļos, kam konkrētajā jomā, par kuru viņi izsakās, nav atbilstošas izglītības. Nevajag ieklausīties muļķos, kas, kaut ko izlasījuši internetā, izliekas par gudriem. Tas nav nekas vairāk par klačošanos, un neko vairāk par rīvēšanos tas neizraisa. No tā, ka viens internetā padod melus otram un kāds ar oratora spējām to vēl pasaka publiski, šī informācija par patiesību nekļūst. Tāpēc vajag klausīties tikai speciālistu viedokļos. Kad cilvēkam vajag kurpes, tad tās ir jāpērk pie kurpnieka, jo tikai viņš zina, kādas kurpes vajag tavai kājai. Nevis zobārsts, jurists vai politiķis.

- Šis ir laiks starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Pastāsti, kādas ir tavas bērnības Ziemassvētku atmiņas?

- Lai arī Ziemassvētkus tolaik oficiāli nedrīkstēja svinēt, mēs vienmēr svinējām gan Ziemassvētkus, gan Jauno gadu. Tēva dzimtajās mājās Viļķenē vienmēr sabrauca visi radi, ļoti daudz cilvēku. Tik daudz, ka pie svētku galda visiem nemaz vietas nepietika, un visi sēdēja un gulēja viens otram “uz galvas”. Tomēr visi bija priecīgi. Eglīte vienmēr bija vismazākā un nolikta uz kumodes, lai neaizņemtu daudz vietas. Tēta mamma vienmēr pārģērbās par Salatēti un dāvanās vienmēr bija viņas pašas adītas zeķes. Mums vēl joprojām ir viņas adītās zeķes.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Mārtiņš Sirmais: Šis visiem ir sarežģīts laiks, vajag turēties kopā ar tuviem un svarīgiem cilvēkiem

Kategorijas