Mirdzai Priedītei tuvinieki krituši gan krievu, gan vācu armijā

2009. gada 24. marts 08:16

1234

Mirdzai Priedītei tuvinieki krituši gan krievu, gan vācu armijā

Marts ir mēnesis, kas atklāj latviešu tautas likteņus starp vēsturiskajiem griežiem. Pagājušajā nedēļā bija leģionāru atceres diena, bet rīt, 25. martā, pieminēsim staļiniskajās represijās bojā gājušos.

Valcēnietes Mirdzas Priedītes ģimenes locekļi un radinieki ir piedzīvojuši visus smagākos vēstures pārbaudījumus. Tuvinieki ir karojuši pretējās frontēs, bet pati Mirdza 12 gadu vecumā 1941. gada 14. jūnijā kopā ar vecākiem tika izsūtīta uz Kazahstānu.

Neviens no viņiem sev tādu likteni negribēja, bet ģimene pret savu gribu tika ierauta lielvalstu konfliktā. Par to laiku pensionāre redakcijai atrakstīja vēstuli, izsakot izbrīnu par problēmām, kuras mūsdienās radījis 16. marts, un paužot satraukumu, ka mūsdienās tik maz jaunu cilvēku zina patiesību par Latviju.

Mirdzas kundzi apmeklēju viņas vārda dienā. Svinības gan esot notikušas svētdien, kad ar ziediem un laba vēlējumiem ieradušies daudzi paziņas.

"Skatos televīzijas pārraides un nespēju saprast, kādēļ sabiedrībā tādu nemieru rada 16. marta gaidīšana un kādēļ daļa cilvēku tik nikni vēršas pret leģionāriem. Viņi ne ar ko nav sliktāki par tiem latviešiem, kuri cīnījās Sarkanās armijas latviešu strēlnieku divīzijā.

Vācieši latviešiem uzvaras gadījumā solīja brīvu valsti un to pašu darīja krievi. Tomēr tikai nesen tikām pie brīvības, paši ceļot barikādes. Latviešus mānīja abas lielvalstis, tādēļ šajā gadījumā nevar runāt par ticību komunismam vai fašismam," saka M. Priedīte.Viņu ar ģimeni no Rīgas izsūtījumā aizveda 1941. gada 14. jūnijā.

"Patiesībā krievi bija nolēmuši aizvest kaimiņu ģimeni, kurā bija četri cilvēki un tēvs bija dienējis aizsargos. Kaimiņi bija kaut kur aizbraukuši un tad paņēma mūs, jo arī mēs bijām četri. No izsūtījuma manu tēvu, tāpat kā vairākus izsūtītos vīriešus, krievi ieskaitīja Sarkanajā armijā.

Viņš un arī manas mammas brālis kaujās krita kā sarkanarmieši. Savukārt abus tēva brāļus, kuri palika Latvijā, vēlāk vācieši iesauca leģionā. Arī viņi gāja bojā, tikai kā leģionāri," stāsta M. Priedīte.

Sīkākas ziņas, kur un kā tas noticis, M. Priedīte nav sagaidījusi vēl šodien. Viņa atceras klasesbiedra stāstīto, kā Volhovas purvos aci pret aci satikušies Sarkanajā armijā iesauktie latvieši un leģionāri. "Esot pat savā starpā sarunājušies. Vispār tas ir šausmīgi. Iedomājos, ka tur taču arī tuvinieki viens pret otru bija gatavi kaujai," spriež M. Priedīte.

Tādēļ viņa neizprot, kā var atļaut kaut kādiem zeļļiem pie Brīvības pieminekļa kliegt uz leģionāriem. "Ne viņi redzējuši Hitleru, ne arī zina "mīļotā tēva" Staļina darbus. Tie krievi, kuri kopā ar latviešiem stāvēja pie barikādēm, nebļauj pret leģionāriem.

Iznāk paradokss. Tie, kuri Latviju neciena un nav tās labā nekā darījuši, var brīvi klaigāt pret cilvēkiem, kuri tiešām cīnījušies par Latviju. Tad jau arī ap padomju karavīriem celto pieminekli Pārdaugavā jāuzceļ žogs un jāaizliedz gājieni. Jauniešiem vairāk jāskaidro vēstures patiesība. Ja visi to zinās, provokatori neko neiespēs," ir pārliecināta M. Priedīte.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Mirdzai Priedītei tuvinieki krituši gan krievu, gan vācu armijā

Kategorijas