Uzņēmīga un nenogurstoša sava ceļa gājēja

2021. gada 13. janvāris 08:36

921

Uzņēmīga un nenogurstoša sava ceļa gājēja

Jau gandrīz divdesmit gadus valcēniete Rudīte Gromule nopietni aizrāvusies ar floristiku. Viņas jaunāko Ziemassvētku dekoru izstāde “Kā smaržo Ziemassvētki” Valkas novada Centrālajā bibliotēkā bija apskatāma aizvadītā gada decembrī. Pēc izstādes brīnišķīgo darbu apskatīšanas norunājām, ka gada sākumā noteikti tiksimies garākā sarunā par viņas aizraušanos. Tagad jāatzīst – bija interesenti uzzināt Rudītes dzīvesstāstu.

Viņa jau kopš bērnības, staigājot pa mīļās Kārķu omītes Mildas laukiem zemapziņā ļāvusies sapņiem par ziedu kārtošanu. Mēdz teikt, ka cilvēki, kuri dara sirdij tīkamu darbu, ir laimīgi. Rudīte tam ir apliecinājums, jo viņa ir laimīga un to nemaz neslēpj. Vēl viņa lepojas ar saviem trim pieaugušajiem bērniem, kuri ieguvuši konkurētspējīgu izglītību un strādā labās darbavietās. Vēl viens no laimīgas dzīves stūrakmeņiem ir saskanīga ģimenes dzīve – Rudītes un Alda laulības stāžs sniedzas jau tuvu ceturtajam gadu desmitam. Paralēli ikdienas darbiem un pienākumiem Rudīte nenogurstoši turpina izglītoties savā jomā, jo, lai florista darbus klienti ievērotu un atzītu, nepārtraukti jāmācās un jāseko līdzi jaunākajām modes tendencēm. Viņa uzskata, ka florists ir ne tikai mākslinieks, bet arī psihologs, jo jāsaprotas ar dažādiem klientiem un jāuzklausa viņu vēlmes. Turklāt būt floristam nav nemaz tik viegli, jo rokas ir sastrādātas un bieži vien notrieptas ar sveķiem.

- No šuvējas par floristi? Varētu teikt, ka šīs abas profesijas ir radošas, bet tomēr – atšķirīgas.

- Atceroties savu pirmo darba vietu Valkas Sadzīves kombinātā, kurā uzreiz sāku strādāt pēc aroda apgūšanas, tas bija jautrs un interesants laiks. No skolas sola uzreiz bija jāsāk strādāt brigādē piegriezējas Ausmas Blūmas vadībā. Strādāju radošā un zinošā darba kolektīvā. Katru mēnesi šuvām vismaz divas kāzu kleitas. Mājās jau arī vēl bija jāšuj. Drīz vien apprecējos, dzima bērni. Atceros, ar kādu baudu šuvu saviem mazajiem kristāmās kleitas. Viņi man ir izauguši forši, esmu pārlaimīga mamma. Ja godīgi, neatceros, kad pēdējo reizi šuvu ar šujmašīnu, man tagad pašai sava šuvēja. Šūšanai punktu pieliku, kad šujmašīnai noplīsa overloks. Mājas vajadzībām no omītes mantojumā ir vecā, labā kājminamā šujmašīna “Zingers”. Ar to var veikt mājas vajadzībām nepieciešamos šūšanas darbus. Starp citu, “Zingers” ir daudz labāks par elektrisko šujmašīnu. Saku paldies omītei par visu.
Interesanti sakritis, ka abām omītēm – gan mammas, gan tēva mammai – bija vienāds vārds – Milda.

Bērnus audzināju laikā, kad mājās varēja dzīvot līdz bērna trīs gadu vecumam. Tolaik tiešām sevi visu atdevu ģimenei, es šo laiku izbaudīju. Jaunajām māmiņām bija iespēja strādāt nepilnu darba dienu. Vīrs strādāja Lauktehnikā, bet es tur biju grāmatvede trešajā darbnīcā. Pēc Lauktehnikas likvidācijas kādu laiku vakaros strādāju “Latvenergo”. Visa diena bija brīva, tāpēc mieru nelika doma par floristiku. Kā beidzu šūt, tā visu laiku par to domāju. Mazu brītiņu biju bezdarbniece, jo daudzas iestādes likvidējās. Šo laiku izmantoju, bezdarbnieku kursos apgūstot grāmatvedību un uzņēmējdarbības pamatus. Šīs zināšanas man tagad noder, kārtojot dokumentus kā individuālā darba veicējai.

Floristikā mani ievirzīja Valkā zināmā ziedu salona “Ingra” īpašniece Inga Daniela, liels paldies viņai par to. Deviņdesmito gadu beigās sāku apmeklēt viņas vadītās nodarbības dzīvoklī Domes bulvārī. Kamēr bērni bija mazi, kādu laiku arī nostrādāju ziedu salonā. Tad izlēmu mācīties padziļināti šo profesiju un divus gadus braucu uz Rīgu mācīties Ritas Garaissils ziedu kārtošanas skolā. 2002. gadā saņēmu floristes diplomu. Pēc kāda laika sapratu, ka man pietrūkst zināšanu, tāpēc sāku braukt uz meistarklasēm pie Gaivas Mičules Rīgā. Pašas jaunākās floristikas tendences apguvu pie meistarēm Agras Maulānes un Aijas Žagariņas floristikas skolā “A–Ž”. Pēdējos divus gadus regulāri braucu uz Rīgu un mācos. Dažreiz sanāk pat katru mēnesi. Daļu naudas, ko nopelnu par pulciņu un darbnīcu vadīšanu, ieguldu jaunu zināšanu ieguvē. Mācīties, kaut mazliet, iesaku visiem. Pēdējā laikā esmu aizrāvusies ar polimērmālu. Tikko šis brīnumainais materiāls tikai parādījās, man uzreiz bija tāds klikšķis. Divu gadu garumā apmeklēju meistarklases pie Ilanas Kosenko radošajā studijā “Deko pasaule” Rīgā. Strādājam ar visām masām, no kurām var veidot, un mālu. Pēdējo gadu darbojos tikai ar pašcietējošo un cepamo polimērmālu. Esmu nonākusi tiktāl, ka aizvadītā gada rudenī uzdrošinājos Kristīnes Ganiņas iedrošināta vadīt radošās darbnīcas bērniem un pieaugušajiem. Pašlaik gan viss ir apstājies. Darboties attālināti – tas vairs nav tas. Mēs ar kundzītēm darbu uzsākām veiksmīgi. Biju tik pārsteigta, ka nodarbības apmeklēja divpadsmit interesentes. Sākumā veidojām rudens lapu pušķus, strādājām ar organisko stiklu, parafīnu, cementu, bišu vasku un citiem materiāliem. Man patīk zināšanas nodot kādam, redzēt, ka cilvēks rosoties ir laimīgs ar mirdzošām acīm. Un ja vēl sanāk, tad tā ir abpusēja laime. Bieži vien man bērni iesūta bildes ar saviem darbiņiem, lūdz vērtējumu. Kad varēsim tikties, darbu atsāksim.
Pavasaros un vasarās izeju savā dārzā, staigāju un salieku ziedu pušķi. Man patīk tā darīt. To daru, vadoties no savām tā brīža izjūtām. Mana krāsa ir dzeltenā – saules krāsa. Mani fascinē saulrieti pie jūras. Pagājušajā gadā pie mums bija ļoti skaisti saulrieti. To dēļ aizrāvos pat ar fotografēšanu.

- Pirmajā brīdī rodas iespaids, ka esi kluss un neuzbāzīgs cilvēks. Klausoties stāstīto, atklājas pavisam cits cilvēks – sabiedrisks, darbīgs, ar vēlmi mācīties un sasniegt savus mērķus.

- Godīgi sakot, vadīt darbnīcas pieaugušajiem mani pierunāja “Mices” vadītāja Gristīne Ganiņa. Viņa vismaz gadu centās mani pierunāt, kamēr tam piekritu. Tiešām biju pārsteigta, ka šī iecere izdevās. Uz nodarbībām brauca pat divas kundzītes no Smiltenes. Uzskatu – kāda jēga mācīties tikai sev un glabāt šīs zināšanas lādē. Mani bērni pierunāja sociālajos tīklos uztaisīt savu lapu – “Rudītes radošā darbnīca”. Pašreiz gan tur ir neliels klusums pēc visiem daudzajiem darbiem, bet darba galdu sakārtoju un sākšu atkal strādāt – vispirms ar polimērmālu. Drīz jau būs Sveču diena, un tad jāuzveido kaut kas uz svecēm. Ja runājam par iespēju strādāt kādā no Valkas ziedu saloniem, tad es to esmu izbaudījusi. Pietiek, vairs negribas. Man patīk strādāt konkrēti ar cilvēku, nevis ar nezināmiem klientiem. Pirms pasūtījuma izpildīšanas detalizēti izzinu vēlmes, apjautājos par krāsām ziediem, novērtēju cilvēku. Tas īpaši jādara, ja veidoju līgavas pušķi. Nevar būt tā, ka pušķis aizēno līgaviņu un izceļ lietas, kas ir jānoslēpj. Līgavas pušķim ir jābūt kā papildinājumam un skaistai, piemērotai detaļai. Līdzīgi kā ar šūšanu, man pietika ar vienu mērīšanas reizi, lai saprastu klienta auguma knifus.

- Laulībā esi nodzīvojusi daudzus gadus. Vai ir kāda īpaša sadzīvošanas recepte?

- Nē, tādas receptes nav. Ir jāpiemērojas. Nekad prātā nav ienākusi arī doma par šķiršanos. Abi ar vīru braucam uz mežu sēņot. Man ļoti patīk mežā, kur salasu ne tikai pilnu grozu ar sēnēm, bet otru grozu – ar dabas materiāliem. Vīrs aizved mani pēc lielāka izmēra dabas materiāliem, piemēram, uz grāvmalām pēc kārklu klūdziņām vai kāda lielāka zara, kalmēm vai tikai mums zināmām ziedu pļavām. Saku viņam paldies par manu trako ideju atbalstu un reizēm arī sponsorēšanu. Abiem prieks un gandarījums, kad redzam savus bērnus. Viņi visi ir ieguvuši profesiju, dzīvē viss ir nokārtojies. Man ir prieks, ka nevienam nav bijusi vēlme braukt prom no Latvijas. Kad bērni bija mazi, bija tas trakais talonu laiks, kad daudzas preces varēja iegādāties tikai, veikalos uzrādot attiecīgos talonus. Taču neatceros, ka mēs dzīvotu bez iztikas līdzekļiem. Mums pietika. Es šuvu, gājām uz Valgas veikaliem pēc desas. Kad bērniem stāstu, kā dzīvojām, viņiem visiem lielas acis. Esam tam cauri izgājuši, bērni izskoloti.

- Gada sākums visiem ir tāds klusāks laiks. Kā ar tevi?

- Tā ir. Floristiem karstākais laiks ir Ziemassvētki. Svētki arī bija klusi, jo bērni nevarēja atbraukt. Mums ir ģimenes tradīcijas – Lieldienās, Jāņos un Ziemassvētkos visi esam kopā. Lieldienās krāsojam olas, cepam pīrāgus. Šoreiz tā visa pietrūka.

- Daudzi uzskata, ka statuss – individuālā darba veicējs – ir tāds ļoti šaubīgs, jo ienākumi nav regulāri. Šī iemesla dēļ cilvēki neuzdrošinās uzsākt savu lietu.

- Man šis statuss netraucē darīt arī citus apmaksātus darbus, kur tiek maksāti nodokļi. Arī pati kārtoju dokumentāciju ar Valsts ieņēmumu dienestu. Tas nemaz nav tik sarežģīti. Uzskatu, ka nav jābaidās no šī statusa, tikai viss ir jānokārto oficiāli, lai nav problēmu. Es kā individuālā darba veicēja nenopelnu tūkstošus, līdz ar to papīra darbi ir nelieli. Pēdējā laikā kāzu ir maz, bet tāpat cilvēki pie manis pasūta līgavas pušķus, ziedu piespraudes. Ja godīgi, esmu no tiem cilvēkiem, kuri nemāk paprasīt samaksu par savu darbu. Tas ir slikti! Lēnām to mācos, jo tagad ir tādi laiki, kad nevar sevi apdalīt. Mācoties meistarklasēs, to uzsver arī skolotāji: “Neapdali sevi!”

- Mēdz teikt, ka cilvēks, kurš dara sirdij tīkamu darbu, ir laimīgs. Vai tā ir?

- Noteikti. Ja no krāsniņas izņemu vēl siltu darbu, veidotu no polimērmāla, uzpūšu laku un redzu, cik viss labi sanācis, uzreiz ir tāds – oh! Katrā darbā ielieku daļu no sirds. Esmu romantiska un krāsās diezgan piezemēta floriste. Vairāk savos darbos izmantoju dabas toņus. Mans mīļākais laiks ir maijs, kad zied ābeles, tulpes un ķirši. No bērnības atceros košās puķu pļavas, kad ar omi gājām staigāt.

- Vai, veidojot ziedu pušķus un kompozīcijas, var izmantot pilnīgi visu, izņemot pieneņu pūkas? Šķiet, ka tas nu reiz ir dabas brīnums, ko nevar ielikt ziedu pušķī.

- Atceros, kopā ar savas audzināmās klases meitenēm pēdējā zvanā nopinām pieneņu vainadziņus. Tas bija tik skaisti! Mūsdienās ir pieejami tādi līdzekļi, ka var saglabāt arī noziedējušu pieneni ar visu pūku bumbuli. Tur ir visādi knifi un tādi ir katrā darbā, tāpēc ir jābrauc un jāmācās. Ir arī regulāri jākontaktējas ar kolēģiem. Tas ir kopā labi pavadīts laiks, uzzinot, kā viņi strādā, un iegūta jauna iedvesma saviem darbiem.

- Pie florista darba specifikas piederas arī dažādu dabas materiālu vākšana. Kā tev sokas ar to?

- Man ļoti patīk sēņot. Aizbraucam sēņot, pārējie – cilvēki kā cilvēki, man līdzi velkas maiss ar dabas materiāliem. Mežā un pie jūras gūstu mieru un enerģiju. Šajās vietās baudu mieru un vēl salasu daudz ko vajadzīgu darbam. Nu kur vēl labāk var būt? Pie jūras sagrābju smiltiņas, kuras pēc tam var izmantot kolāžās. Aizvadītā gada vasarā pabiju zemes mākslas nometnē. Tas arī ir kas pilnīgi jauns. Šajā nometnē ieguvu jaunu skatījumu, kā var izmantot dabas iespējas. Piemēram, savā dārzā iekārtot vienu stūrīti, neizjaucot dabas ainavu, bet to papildinot. Ja vasarā tas būs iespējams, ar bērniem iesim tepat uz estrādes mežu un to izmēģināsim.

- Tev pašai ir dārzs, kur izpausties?

- Ir gan. Esmu beigusi Gundegas Lināres daiļdārzniecības kursus. Varu teikt, ka man ir pamatzināšanas un protu veidot apstādījumu skices. Tās esmu arī veidojusi. Esmu liela staigātāja. Dodos pastaigās katru dienu pat līdz Zāģezeram, un man ļoti patīk, ka tur vasarā it kā necilā vietā izveidota jauna puķu dobe. Pat tagad tur sniegā redzama pelēkā krustaine. Tas tāds foršs akcents. Ļoti patika, ka pavasarī Valkā dažas dobes noklāja ar krāsaino mulču. Uzskatu, ka jaunā dārzniece Alita labi strādā. Uzslavas pelnījusi arī Ilona Krastiņa, kuras veikums tagad spilgti redzams Lauktehnikā. Arī pie domes ēkas Beverīnas ielā 3 izveidotā skujeņu dobe ir skaista. Simpātisks ir Ilonas redzējums un viņas tā saucamie zaļie pirkstiņi. Valka elegantu izskatu ieguva pēc Rīgas ielas liepiņu vainagu apcirpšanas. Beidzot var redzēt, ka arī Rūjienas ielā ir dīķi. Pirms tam tur bija aizaudzis. Valkā vispār vēl daudzas vietas ir nesakoptas un aizaugušas, bet, iespējams, ar laiku viss sakārtosies. Kas attiecas uz manu dārzu, tad pēdējā laikā esmu aizrāvusies ar peonijām un rozēm. Iestādīju desmit rožu stādus. Šajā vasarā plānoju iestādīt vēl vismaz piecu šķirņu peonijas. Atceros, ka omītei mājas garumā bija rožu un peoniju dobe. Dārzā cenšos vairāk darboties ar ziemcietēm, akcentam ir vasaras puķes. Esmu no tām dārzkopēm, kura no rīta ieiet dārzā un izravē pilnīgi visu, lai tīrs.

- Vai tu par kaut ko sapņo?

- Nepārtraukti. Sapņoju par mazu vietiņu Valkā, kur varētu atvērt savu salonu. Kaut vai tikai uz Ziemassvētkiem atvērt savu svētku bodīti – darbnīcu. Šī doma man galvā dzīvo jau ļoti ilgi. Visiem saku sirsnīgu paldies, kuri mani iedrošinājuši, atbalstījuši un mācījuši arodam.

Diplomēta floriste, individuālā darba veicēja Rudīte Gromule

• Dzimusi, bērnību pavadījusi un skolas gaitas uzsākusi Kārķu
astoņgadīgajā skolā.
• Valkas 1. vidusskolas absolvente.
• Rīgā apguvusi bērnu un sieviešu vieglo apģērbu šuvējas arodu.
• Pirmā darba vieta – Valkas sadzīves pakalpojumu kombinātā Ausmas Blūmas un Astrīdas Sīmanes vadībā.
• Vīrs Aldis – auto remontmeistars.
• Vecākā meita Ilze – arhitekte, beigusi Rīgas celtniecības koledžu un Rīgas Tehnisko universitāti.
• Dēls Ģirts – Lauksaimniecības universitātes maģistrs, strādā “Audi” centrā Rīgā.
• Jaunākā meita Alise – Latvijas Universitātē studējusi audita grāmatvedību, strādā VAS “Latvijas Dzelzceļš”.
• Pirmā floristikas prasmju ierādītāja – valcēniete Inga Daniela.
• 2002. gadā iegūts floristes diploms Ritas Garaissils ziedu kārtošanas skolā.
• Regulāri apmeklē floristu skolas “A–Ž” Agras Maulānes un Aijas Žagariņas meistarklases.
• Radošajā studijā “Deko pasaule” pie meistares Ilanas Kosenko apguvusi zināšanas par polimērmālu.
• Piecus gadus strādājusi par sociālo pedagogu Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijā, bijusi klases audzinātāja.
• Vada vairākus interešu pulciņus un radošās darbnīcas Valkas novada bērnu un jauniešu centrā “Mice”.
• Horoskopa zīme – Lauva.
• Mīļākā krāsa – dzeltena.
• Hobiji – ceļošana kopā ar ģimeni, peoniju un rožu audzēšana, sēņošana.
• Sapnis – atvērt pašai savu nelielu ziedu veikaliņu – darbnīcu.

+ 4

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Uzņēmīga un nenogurstoša sava ceļa gājēja

Kategorijas