Janvāra barikāžu laikā kārķēnieši sevi sajuta kā brālis brāli

2021. gada 19. janvāris 08:24

171

Janvāra barikāžu laikā kārķēnieši sevi sajuta kā brālis brāli

Atceroties pirms 30 gadiem notikušos janvāra barikāžu notikumus, Kārķu pagasta iedzīvotāji savus atmiņu stāstus uzticējuši Sandrai Pilskalnei un viņas palīgiem. Pati Sandra barikādēs nepiedalījās, jo drīz pēc tam Valkas slimnīcas dzemdību nodaļā dzima Pilskalnu ģimenes jaunākais dēls. Janvāra barikādēs piedalījās 99 kārķēnieši, tajā skaitā arī 15 drosmīgas sievietes. Diemžēl 23 brīvības cīnītāji ir devušies mūžībā.

Uzklausot pagasta iedzīvotāju atmiņu stāstus, Sandra ir pārliecināta, ka barikāžu laikā kārķēnieši viens otru sajuta kā brālis brāli. Kārķos jau bija nodibināta Latvijas Tautas frontes Valkas nodaļas Kārķu grupa. To vadīja Vilnis Pētersons. Barikāžu dienās braukšanu uz Rīgu koordinēja ciema priekšsēdētāja Ilga Vīlistere un kolhoza dispečere Laima Gulbe. Kārķēnieši uz Rīgu brauca divās maiņās – viens autobuss atgriezās, otrs devās ceļā uz Rīgu. Tolaik šoferi bija Aivars Ābele un Modris Vītols. Bija cilvēki, kas dažādu apstākļu dēļ nevarēja braukt uz Rīgu, bet viņi sūtīja pārtiku un cigaretes. Vieni no tādiem bija Tobīsu un Galzonu ģimenes. Arī tā bija šo cilvēku artava brīvībai. Daudzas sievas ar asarām acīs ceļā pavadīja vīrus un brāļus, jo neviens nevarēja paredzēt, vai izdosies atgriezties mājās. Paši jaunākie kārķēnieši, kas devās uz Rīgu, bija Ingars Vīksna, kuram pirms nedēļas bija palikuši 17 gadi, un 16 gadus vecais Jānis Pētersons. Ingars atceras, ka, braucot kārtējā reisā uz Rīgu, sāka skaitīt cilvēkus. Atklājot, ka viņš ir nepilngadīgs, neviens nav licis izkāpt no autobusa, jo brālēns Juris Jegorovs galvojis un uzņēmies atbildību. Katram braucējam līdzi bija jābūt zīmītei ar savu vārdu, uzvārdu un asinsgrupu. Sandra ir pārliecināta, ka, iespējams, daudziem vēl ausīs skan dispečeres L. Gulbes sauktais pa atvērtu kantora logu: “Tikai mājās pārbrauciet dzīvi!”
Šodien atskatoties uz 30 gadus seniem notikumiem, ir saprotams, ka tas bija ļoti nopietni. Tā bija katra cilvēka brīva izšķiršanās, kurā pusē barikādēm nostāties. Pirmajā dežūras naktī pie kārķēniešiem atnācis kāds mācītājs. Visi apstājušies aplī ap ugunskuru un skaitījuši Tēvreizi. Barikāžu dalībniece Anna Šostaka atceras, ka tā bijusi neaizmirstama nakts – cilvēki skatījušies debesīs un lūguši par savu Latviju. Daudzas Rīgas baznīcas bija pārvērstas par medicīniskās palīdzības sniegšanas punktiem. Guntars Krastiņš atceras saviļņojošo brīdi pie ugunskura, kad pulksten 6 no rīta pa radio atskanēja himna “Dievs, svētī Latviju!” un cilvēki dziedāja līdzi.
Līdzīgi kā karā traģisku notikumu virpulī piedzīvoti arī smieklīgi atgadījumi. Viens no tādiem saistīts ar Gunti Podiņu, kuram bijusi balta ausaine (pižiks) un sejai līdzība ar Ministru Padomes prezidentu Ivaru Godmani. Bijuši vairāki kuriozi, kad cilvēki viņu uzrunāja par I. Godmani.
Viens no galvenajiem apsardzes posteņiem kārķēniešiem bijusi telefonu centrāle Dzirnavu ielā. Jānis Piebalgs, sēžot pie ugunskura, no egles bija izgatavojis koka rungas. Tās tika nodotas no maiņas uz maiņu. Pie tā paša ugunskura sēdēja arī Ādažu iedzīvotāji. Viņi ugunskurā turēja sakarsētus dzelžus gadījumā, ja nu nāksies aizstāvēties. Kārķēniešiem līdzi bija arī savs muzikants Vilnis Kalniņš. Viņš spēlēja akordeonu, un Viļņa spēlēšana palīdzēja neziņas brīžos uzturēt možu garu un saglabāt cerību.
Sandra atklāj interesanto stāstu par to, kā kārķēnieši barikāžu dienās cepa lauku torti Anatolijam Gorbunovam pateicībā par brīvību. Torti no kopīgi savāktajiem produktiem cepa Zinaīda Krama. Pēc tam ar kamaniņām līdz autobusam to nogādāja Ģertrūde Ābele. Rīgā kārķēnietes Aleksandra Krastiņa un Vallija Ābele torti nogādāja uz Augstāko Padomi. Diemžēl sargi Kārķu drosmīgās sievas pie A. Gorbunova neielaida. Līdz šim brīdim nav arī zināms, vai A. Gorbnovs saņēma kārķēniešu sūtījumu, jo, ar šodienas acīm skatoties, saprotams, ka sargi torti varēja uzskatīt par nedrošu sūtījumu. Taču tobrīd tā bija kārķēniešu vislielākā pateicība par Latvijas brīvību un neatkarību.
Vēl vienas no spilgtākajām janvāra barikāžu atmiņām saistās ar brīdi, kad notika bēres barikāžu upurim šoferim Robertam Mūrniekam. Pēkšņi iegaudojušās sirēnas, cilvēki sastinguši, sākuši raudāt un pilnīgi sveši cilvēki cits citu apskāvuši.
Savukārt naktī, kad notikusi apšaude, vairāki Kārķu grupas cilvēki bijuši ļoti tuvu notikumu epicentram. Tālis Zirnis atcerējies, ka viņš tonakt kopā ar Dairi Leksi bija devušies apskatīt citas barikāžu vietas. Pēkšņi sākusies apšaude un no Iekšlietu ministrijas puses bija dzirdami saucieni: “Gulieties!” Pie puišiem pieskrējis kāds milicis un teicis, lai bēg uz tuvāko šķērsielu. Pēc mirkļa netālu no kārķēniešiem no trasējošas lodes šķīdusi betona siena. Sandra atklāj, ka ir cilvēki, kuriem barikāžu dienas bija liktenīgas arī personīgajā dzīvē – kārķēnietis Egons Kalniņš barikādēs nolūkoja sievu un dzīvo joprojām saticīgi.
Sandra atzīst, ka šī ir tikai neliela daļa no pagasta iedzīvotāju stāstītā. Turklāt pilnīgi visiem joprojām spilgtā atmiņā ir stāsti par maizītēm, karstu zupu, pankūkām un kopīgi dziedātām dziesmām.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Janvāra barikāžu laikā kārķēnieši sevi sajuta kā brālis brāli

Kategorijas