Ar sirdi laukos

2021. gada 20. janvāris 23:49

462

Dzirkstošo bērzu sulu ražotnē «BIRZĪ» Brantu pagasta «Kainaižos» gatavojas bērzu sulu sezonai. Labanovsku ģimene kaldina plānus par kādu ambiciozu projektu, kā arī ir noslēgusi līgumu ar Kanādas lielāko sulu ražošanas ekipējuma firmu. Šopavasar «BIRZĪ» ar jaunām kļavām tiks papildināts pasaulē pirmais sulu koku parks.

Zīmola «BIRZĪ» radītājs Ervins Labanovskis ar ģimeni pirms trijiem gadiem pārcēlās no Rīgas uz Smiltenes novada Brantiem. Nav tā, ka pilsētniekam daba būtu sveša. «Pa vasarām šeit braucām jau kādus trīsdesmit gadus. Tagad «Kainaiži» ir mūsu mājas. Viens no iemesliem bija uzņēmums, bet, galvenokārt, to darījām savu bērnu dēļ, lai nodrošinātu tiem labāku nākotni. Meitai ir pieci gadiņi, dēliem trīs un gads un trīs mēneši. Man ir svarīgi, lai bērniem apkārt ir daba, kurā redzēt un saprast, kā lietas notiek. Daba harmonizē, nomierina. Nav jau mežā jādzīvo, tikai ik pa laikam uz to jāaiziet. Tajā pašā laikā neizolēt no pārējām norisēm, lai bērni saprot, kāda ir dzīve pilsētā, kas ir planšete un tamlīdzīgi. Ar savu piemēru vēlos viņus iedvesmot, vienlaikus svarīgi, ka bērni šeit varēs iegūt labu izglītību. Patiesībā bija viegli pārcelties uz laukiem, jo katrā vecumā ir savas vajadzības. Šeit varu iegūt visu to, ko Rīga nevarēja iedot, – dabu, lielāku platību dzīvošanai, starp citu, arī infrastruktūras ziņā Smiltenes novadā daudzas lietas ir pieejamākas kā Rīgā, tajā skaitā arī bērnudārzs,» stāsta vietējais uzņēmējs.

Konsultējot par uzņēmējdarbību, pats kļūst uzņēmējs

Ceļš līdz savam ģimenes uzņēmumam sākās Rīgā. «Mana izglītība ir politikas zinātnē, bet maģistrs – komunikācijas zinātnē. Strādāju valsts pārvaldē – gan parlamentā par deputātu palīgu, gan Aizsardzības ministrijā. Vēlākos gados Rīgas domē vadīju uzņēmējdarbības koordinācijas centru, kur kopā ar kolēģiem izveidojām vienu no pirmajām grantu atbalsta programmām jaunajiem uzņēmējiem «Atspēriens». Vēl bija arī citas labas idejas, kā, piemēram, Rīgas filmu fonds, kura galvenā doma bija uz Rīgu dabūt starptautiskos filmētājus, lai viņi filmē pie mums, nevis Budapeštā. Tomēr ne visas iniciatīvas īstenojās. Krīzes laikā Latvijā palika daudz tukšu mājokļu. Domājām, kā tiem piesaistīt radošo jomu pārstāvjus un uzņēmējus, kas telpās varētu darboties, nosedzot komunālos maksājumus. Vieniem telpa, otriem nosegti maksājumi. Taču šajā projektā pietrūka savstarpējās uzticības. Vienā brīdī sapratu, ka manis paša limits ir izsmelts. Tā kā daudz konsultēju par uzņēmējdarbību, pats arvien vairāk gribēju ar to nodarboties. Radīt produktu ar savu īpašo stāstu. Tad arī nonācu līdz «BIRZĪ»,» stāsta E. Labanovskis.

Attīstīšanās notiek, izejot ārpus komforta zonas

Bijušais rīdzinieks stāsta, ka Smiltenes novadā iejusties un iedzīvoties bija viegli. E. Labanovskim rūp, kādā novadā uzaugs viņa ģimene. «Jaunībā, iespējams, tas nāk no ģimenes, vienmēr iesaistījos sabiedriskos procesos un gāju uz to filozofiju, ka man nav vienalga, kas notiek apkārt. Neatkarīgi, kādā vietā dzīvojam, tas ir pierādījies – ja necentīsies veidot labāku vidi sev apkārt, tad nāksies samierināties ar to, kas ir. Dzīvē ir lietas, kuras var panākt, ja sanāk kopā un sadarbojas. Sadarbība daudzos aspektos ir nozīmīga, arī mazo uzņēmēju starpā. Esmu pārliecinājies, ka, attīstot savu saimniecību, pie manis daudz vairāk brauc smiltenieši. Īpaši to izjutu Ziemassvētku laikā, kad cilvēki pie mums iegādājās svētku dāvanas, kas savukārt mums gadu ļāva noslēgt nelielos plusos. Smilteniešu pozitīvais devums un enerģija vairo apziņa, ka arī man ir, ko dot pretī,» saka brantēnietis.

Dzīve laukos esot interesanta ne tikai dzīvošanai, uzņēmējdarbības attīstīšanai, bet arī, lai ar domubiedriem viens otru provocētu iziet ārpus komforta zonas. «Man šķiet, tas ir interesantāk nekā risināt sarunas ne par ko. Līdz ar to cilvēki kļūst patiesāki. Izrādās, apkārt nemaz nav tik maz cilvēku, kas raugās atvērti uz pasauli, kuros mīt izgudrotāja gars. Kopš pārcēlāmies uz Smiltenes novadu, sāku iepazīt aizvien vairāk šādu jaunu cilvēku. Laika gaitā sākām veidoties kā sava veida kopiena. Nezinu, vai tas ir «Covid-19» iespaidā, bet cilvēki, kas reiz dzīvojuši Smiltenē, atkal atgriežas savā pilsētā. Varbūt viņi vēl īsti nezina, kā viss notiek pie mums, bet tajā pašā laikā šo cilvēku spēcīgā puse ir plašais redzējums, pieredze un zināšanas, ko ieguvuši, dzīvojot ārvalstīs vai strādājot augsta līmeņa iestādēs un uzņēmumos. Tas viss sadarbībā ar vietējiem iedzīvotājiem var palīdzēt novadam kļūt vēl labākam,» uzskata E. Labanovskis.

Tomēr cilvēkiem un sabiedrībai kopumā visgrūtāk ir mainīties un pieņemt pārmaiņas. «Ceļu mēs varam uzcelt ātri, māju pārprojektēt arī, bet mainīties pašiem ir krietni ilgāks process. Arī pats pie tā strādāju, uzdodot sev jautājumus. Vienmēr ir jāsāk ar sevi,» uzskata E. Labanovskis.

«Covid» laiks pārbauda un parāda īstās vērtības

«Kainaižu» saimnieks domā, ka šis «Covid-19» ir unikāls laiks, kas daudz iemāca. «Šis ir pārmaiņu laiks. Nekad neesmu tik daudz laika pavadījis kopā ar ģimeni kā tagad. Beidzot ir laiks pārrunāt to visu, ko iepriekš, iespējams, cilvēki neuzskatīja par vajadzīgu vai atlika uz vēlāku. Zinu, ka daudziem nav viegli, citi nespēj izturēt spriedzi šajā pārmaiņu laikā un šķiras. Grūtāk klājas tiem, kas jau iepriekš nedzīvoja saskaņā ar sevi. Manuprāt, ar visu tieku galā labi. Citus nenosodu par viņu rīcību, jo nezinu apstākļus, kādos lēmumi pieņemti. Pandēmija pārbauda mūs visus. Vien dažreiz, lasot interneta komentārus, pabrīnos, kas tik nenāk ārā no cilvēkiem. Esmu arī aizdomājies, ja mēs joprojām dzīvotu Rīgas dzīvoklī, tad šis dzīves posms būtu daudz sarežģītāks un saspringtāks,» spriež E. Labanovskis.

Viņaprāt, reģioni pierāda, ka tie var būt laba dzīves telpa, jo īpaši šobrīd «Covid» laikā. Cilvēki, kas pārcēlušies uz laukiem, tikai bagātina un padara interesantāku arī pārējo ikdienu. Būtiski tikai domāt, kā šos cilvēkus reģionam piesaistīt arī pēc tam, kad dzīve atgriezīsies iepriekšējā ritmā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ar sirdi laukos

Kategorijas