Bija bail, bet bija arī cerība beidzot kļūt brīviem
Pērn novembrī, kad Latvijas valsts svinēja savu dzimšanas dienu, visur – arī Smiltenē – izpalika svinīgie sarīkojumi, lai mazinātu koronavīrusa izplatīšanās risku. Tādējādi tika izjaukta ierastā kārtība, pie kuras smiltenieši bija pieraduši. Proti, ik gadu valsts svētku pasākumā vietējā pašvaldība pasniedza savus apbalvojumus to saņēmējiem un tādējādi deva iespēju arī citiem cilvēkiem viņus apsveikt publiski.
2020. gada laureātus Smiltenes novada pašvaldība 18. novembrī apsveica individuāli, arī augstākā apbalvojuma “Smiltenes novada Goda cilvēks” saņēmēju smiltenieti Juri Matveju. Šo apbalvojumu Smiltenes novada dome pasniedz par sevišķiem nopelniem Smiltenes novada labā.
Taču ir tāds teiciens “viss notiek tā, kā tam jānotiek”, un attiecībā uz Juri Matveju tas ir īsti vietā tādā ziņā, ka “Ziemeļlatvijas” tradicionālā intervija ar Smiltenes novada Goda cilvēka titula ieguvēju šoreiz notiek nevis novembrī, bet pēc pāris mēnešiem – janvārī, kad Latvija atzīmē 1991. gada janvāra barikāžu 30. gadadienu.
Pensionētais uzņēmuma “8CBR” būvinženieris Juris Matvejs ir ne tikai Smiltenes novada pašvaldības augstākā apbalvojuma saņēmējs – cilvēks, kurš ar savām zināšanām ir stiprinājis un stiprina Smiltenes vārdu no “pašiem pamatiem”, kā uzsvērts apbalvojuma piešķiršanas motivācijā. Pirms 30 gadiem viņš bija arī pašu pirmo barikāžu aizstāvju vidū.
Juris Matvejs un vēl apmēram 150 smilteniešu (tāds skaits norādīts Jura Zušmaņa grāmatā “Smiltene. Laiki un Likteņi”) pirms 30 gadiem – 1991. gada 13. janvārī – aizbrauca uz Rīgu, uz protesta manifestāciju, ko sarīkoja Latvijas Tautas fronte. Daugavas malā sapulcējās aptuveni 500 tūkstoši cilvēku, lai izteiktu savu atbalstu lietuviešiem un parādītu, ka ir gatavi turpināt uzsākto Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas ceļu. Toreiz naktī uz 13. janvāri Lietuvas galvaspilsētā Viļņā padomju karaspēka īpašās vienības ar militāro tehniku iebrauca neapbruņotu Viļņas televīzijas torņa aizstāvju pūlī un sāka šaut uz civiliedzīvotājiem. Tika nogalināti 14 cilvēki, ievainoti – 110.
Juris Zušmanis savā grāmatā “Smiltene. Laiki un Likteņi” par to, kas Smiltenē sekoja pēc manifestācijas, atstājis šādu ierakstu: “Jānis Dinga pulcē pie Elmāra Nātras jaunus valdības aizstāvjus. Uz Rīgu pirms pusnakts ar līvāniešu autobusiņu aizbrauc 16 vīri – Vilnis Akmentiņš, Gunārs Bērzs, Jānis Bikiņš, Jānis Dinga, Mārtiņš Fronts, Ziedonis Jaunbauers, Edvīns Jēkabsons, Uldis Kalniņš, Andris Kārkliņš, Didzis Kulmanis, Juris Matvejs, Ainārs Mežulis, Elmārs Nātra, Didzis Nīmants, Sandrīno Podnieks un Gunārs Tūcis. Pavadītāji un tuvinieki aizvada mājās bezmiega nakti satraukumā par aizbraukušajiem un par Latviju. Visu nakti Rīgā no smagajām automašīnām un traktoriem tiek izveidotas barikādes, kuras turpmāk sargās svarīgākās valdības iestādes.”
Stāsta Juris Matvejs: - Pēc manifestācijas atbraucu mājās, sēžu pie galda, ēdu zupu, te zvana skolotājs Nātra (Elmārs Nātra – redakcijas piezīme), viņš bija Tautas frontes Smiltenes nodaļas vadītājs. Lietuvā iepriekšējā naktī tanki bija samīcījuši cilvēkus. Skolotājs Nātra stāsta, – esot ziņas, ka arī Rīgai ir draudi, tūkstoši armijnieku ievesti Latvijā, Dainis Īvāns organizē valdības ēku aizstāvēšanu un barikādes. Izbraukšana no Smiltenes esot pulksten 19 vai 20 vakarā. Lai es zvanot, kam varot, un lai arī pats braucot, ja esot ar mieru. Es saku, – braukšu. Zvanīju kādiem pieciem vai sešiem saviem paziņām. Gunārs Tūcis piekrita. Informācija par notikumiem Lietuvā bija ļoti slikta. Cilvēki bija neziņā, kas notiks Latvijā. Bija arī tādi, kuri nepiekrita braukt. 13. janvāra vakarā no Smiltenes uz barikādēm aizbraucām 16 cilvēki. Viņu visu vārdi ir Smiltenes grāmatā. Braucām sanervozējušies. Tobrīd nebija skaidrs, kā tas beigsies, vai būs Lietuvas variants vai nebūs. Cerējām, ka nebūs. Mūsu postenis bija pie Saeimas ēkas. Atbildējām par galveno ieeju. Visapkārt traktori, buldozeri, lielās mašīnas, ceļamkrāni. Tā bija vistrakākā nakts. Bija auksts. Nezinājām, kas būs. Kā šodien atceros, no rīta pulksten 6 skaļruņos spēlēja Latvijas himnu. Skats bija sirreāls. Ugunskuri kuras. Klausoties himnu, cilvēki stāv kājās, cepures noņēmuši. Domāju, Dievs tiešām nonācis pie mums lejā. Tās emocijas bija tādas, it kā mēs būtu citā pasaulē.
- Rezumējot īsi, jūs visi apzinājāties, ar ko riskējat, ja Rīgā atkārtotos Viļņas scenārijs. Ar kailām rokām stājāties pretī varbūtējam padomju karaspēka uzbrukumam.
- Tas laikam bija tāds jaunības dullums. Atceros kā šodien, – pulksten 7.04 pa radio ziņoja, ka pāri Vanšu tiltam brauc smagās mašīnas ar brezenta tentiem. Domājām, brauc krievu armijas daļas un būs slikti. Sastājāmies kādās septiņās vai astoņās ķēdēs pie Saeimas galvenajām durvīm, saķērāmies elkoņos, lai mūs tik vienkārši nevar izraustīt. Kāds jauns cilvēks klēpī atnesa armatūras stieņus, aptuveni 40 centimetrus garus, pirksta resnumā. Teica, – “bāz piedurknē, ja tiešām kas, lai var aizsargāties, nopietni tas nav, bet vismaz kaut kas ir rokās”. Trauksme ilga kādu pusstundu, bet tad to atcēla. Līdz tam stāvējām, veidojot cilvēku ķēdi, un bija bailes, nezinājām, kas būs. Jūti, ka tev blakus stāvošais cilvēks trīc, rausta elkoni. Pats arī bišķīt drebi. Pēc tam jau bija skaidrs, ka mūs aizstāvēs. NATO bija piedraudējis Gorbačovam, ka vairāk nevar tā kā Lietuvā darīties. Tad jau bija drošāk.
- Cik diennaktis bijāt barikādēs?
- Es biju četras naktis. Braucu no pulksten 20 līdz 8. Naktī, kad OMON uzbruka Iekšlietu ministrijai, biju pie galvenās telefona centrāles. No turienes redzējām, kā lodes gāja debesīs, atstājot svītras.
- Ar kādām domām toreiz gājāt uz barikādēm?
- Šodienas jauniešiem grūti iedomāties, kā mēs kādreiz dzīvojām un kādi kādreiz Latvijā bijuši laiki. 1940. gadā čeka vispirms novāca Latvijas inteliģenci, bet 1949. gadā izsūtīja labākos lauku cilvēkus. Jānis Peters savā referātā Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā teica, ka mēģinājumiem radīt jaunu etnisku jēdzienu “padomju tauta” nav nekāda sakara ar marksismu, tas ir zooloģisks eksperiments ar cilvēkiem. Padomju tauta būtībā bija Krievijas impērija. Partija regulēja, un čeka vēl uzpasēja. Nedod Dievs, tolaik pastāstīt kādu anekdoti par partiju vai pateikt ko citu pretvalstisku, kā tas toreiz tika nosaukts. Stukači jeb ziņotāji bija visās malās. Bija pierasts, ka tā būs mūžīgi. Taču bija arī cerība, ka reiz taču tam gandrīz 50 gadus ilgajam murgam jābeidzas. Latvijas brīvvalsts karogu Smiltenē virs “8CBR” ēkas uzvilkām jau 1988. gada 18. novembrī, lai cilvēkus iedrošinātu noticēt, ka padomju okupācija reiz beigsies. Kopā ar Juri Krūmiņu, Aivaru Jēkabsonu un vēl citiem vīriem jau laikus tā nospriedām, darbnīcās uztaisījām sešus metrus garu karoga mastu, iepriekšējā vakarā uzvilkām uz jumta virs galvenās ieejas, tur, kur tagad ir skola (bijusī Trīs pakalnu pamatskola) un ēdnīca. Bija sarunāts, ka vakarā būs arī karogs, bet karoga nav. Nezinu, vai kāds negribēja... Pa nakti mēs paši mājās uzšuvām Latvijas karogu, palīdzēja meita Gundega. No rīta pulksten 7 uzkāpām caur otrā stāva balkonu uz galvenās ieejas jumta un uzcēlām karogu augšā.
- Kas notika tālāk?
- Viss bija mierīgi. Cilvēki man vēl teica, – “Juri, kāpēc tu tā darīji? Būtu publiski saaicinājis tautu”. Karogs nostāvēja visu dienu. Atceros, slapjš sniegs nāca no debesīm zemē. Vakarā karogu paši noņēmām. Tikai kur tas karogs beigās palika... Nezinu.
- Esat no politiski represēto ģimenes, jau iepriekš teicāt, ka bijāt pavisam maziņš, tikai aptuveni pusgadu vecs, kad jūsu tēvu padomju vara notiesāja un izsūtīja uz Sibīriju. Par ko?
- Mans tēvs Toms Matvejs bija latviešu valodas skolotājs un Otrā pasaules kara gados arī direktors Valkas pilsētas vidusskolā (tagadējā Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijā – redakcijas piezīme). Mamma tajā pašā skolā bija matemātikas skolotāja. Kad Latviju pēc kara atkal okupēja Padomju Savienība, tēvam kā skolas direktoram katru piektdienu uz čeku bija jānes atskaites. Vienu piektdienas vakaru viņš aizgāja uz čeku un mājās vairs neatgriezās. Viņu arestēja un tiesāja pēc “slavenā” PSRS kriminālkodeksa 58. panta “Dzimtenes nodevība”. Varbūt tāpēc, ka Latvijas brīvvalstī tēvs bija skautu vadītājs, toreiz arī rakstīja avīzēm. Viņš stipri bija par Latviju. Tēvu arestēja 1947. gada 9. janvārī. Tā paša gada martā mammu ar trīs puikām, tai skaitā mani – sešus mēnešus vecu zīdaini, izmeta no dzīvokļa, kas atradās skolā. Pārcēlāmies uz Smilteni, vecāsmātes mājām. Tur arī pavadīju visu bērnību un skolas gadus. Tēvs pie mums no Sibīrijas atgriezās 1957. gadā.
- Vai neesat vīlies mūsdienu Latvijā no barikāžu aizstāvju skatupunkta?
- Vinnēts jau ir stipri. Latvija ir Eiropas Savienībā, ANO, NATO. Esam droši pasargāti no Krievijas. Veikali ir pilni. Naudas ir daudz. Dzīves līmenis ir nesalīdzināmi augstāks, nekā toreiz bija. Taču tajā pašā laikā reizēm man ir skumīgs prāts. Daži savas tiesības ļoti labi pārzina, bet pienākumus – ne visai. Nevar arī jaukt demokrātiju ar visatļautību, bet tā robeža nav novilkta. Klasiskās vērtības tiek devalvētas. Kad reizēm paskatos TV raidījumu bērniem “Gudrs, vēl gudrāks”, pabrīnos, ka bērni dažreiz nezina, kas ir Blaumanis vai Čaks. Ir teiciens: “Tauta, kas nezina savu vēsturi, ir lemta iznīcībai”. Tas pats attiecas uz savu valodu, savu kultūru, savu senču piemiņas godināšanu, arī Ziemassvētku kaujās kritušo un čekas pagrabos nomocīto. Bērniem ir jāzina, kā Latvija brīva tapa. Tam skolas programmās vajadzētu būt ļoti uzsvērtam. Bet gan jau būs labi. Vajag tikai laiku, lai nomainītos paaudzes.
- Esat dzimis Valkā, bet par jūsu pilsētu uz mūžu palikusi Smiltene. Te ir jūsu pirmā un vienīgā darbavieta – ceļinieku uzņēmums “8CBR”, kur strādājāt par būvinženieri. Kā nokļuvāt “astotajos”?
- 1965. gadā pabeidzu Smiltenes vidusskolu un iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā, Celtniecības fakultātē. Labi zīmēju un rasēju, sākumā gribēju iet uz arhitektiem, bet tur bija ļoti liels konkurss – 7,5 uz vienu vietu, un, ja es netiktu iekšā, tad man būtu jāiet armijā uz trijiem gadiem. Tāpēc pārdomāju. Bet arhitektūra joprojām ir mans hobijs. Augstskolu pabeidzu 1970. gadā. Pēc tam divus gadus mani “parāva” armijā. Dienēju Kaļiņingradā, artilērijā. Uz Smilteni atnācu pēc armijas, 1972. gadā. Studiju laikā vienu vasaru Smiltenē biju mācību praksē, arī diplomdarbu uzrakstīju par Smiltenes tranzīta kustību, par apvedceļiem. Tā sapazinos ar Veisu (Andri Veisu – toreizējo “8CBR” priekšnieku – redakcijas piezīme). Veiss aicināja mani nākt strādāt uz Smilteni. Dzīvoklis būšot. Piekritu, – Smiltene ir mana dzimtā puse, tēvs un māte tepat dzīvoja. Vispirms dažus mēnešus nostrādāju kantorī plānu daļā, bet pēc tam aizgāju uz ēku un ceļu būvi. Darbi bijuši dažādi – projektu taisīšana, projektu koriģēšana, objektos par darbu vadītāju esmu bijis. Pensijā 2010. gadā aizgāju kā vecākais būvinženieris. Man “astotajos” bija kolosāli darbabiedri. Pēdējos 10 gadus strādāju kopā ar Egilu Maltenieku, Juri Anitenu un Daini Cunski. Politehniskais institūts ir viena skola, bet otra lieta ir tā skola, ko es no viņiem dabūju, kopā strādājot. Viņi mani faktiski izaudzināja.
- Zinu, ka jums kā būvinženierim pirmais objekts bija somu pirts būvniecība pie Tepera ezera. Tā bija ļoti skaista ēka. Man joprojām sāp sirds, ka tādu vērtību nodedzināja, vismaz toreiz Smiltenē tā runāja. “Astoto” pirts nodegšanas datums – 1994. gada 12. janvāris – ir pat iekļauts kā viens no 100 Smiltenes notikumiem Atmodas laika periodā ar sīkāku aprakstu. Somu pirti “8CBR” uzcēla 1973. gadā pēc arhitekta Melngaiļa projekta. Pirts bija smilteniešu iecienīta un tālu slavu ieguvusi atpūtas vieta, tajā bija ierīkota viesību zāle, otrajā stāvā – mēbelētas istabiņas. Betonētajā ēkas pamatnē bija ierīkota pirts telpa un baseins.
- Jā, tas man bija pirmais objekts. Kad sāku strādāt “astotajos”, Juris Anitens man prasa – “vai tev patīk te, kantorī”. Es saku – “galīgi ne”. Ar to pirtiņu neviens netiekot galā, negribot ņemties. Tad nu tas bija mans pirmais objekts ēku būvniecībā. Arhitekts iedeva ļoti skaistas bildes, bet, lai to visu dabūtu gatavu, bija jārisina konstrukciju mezgli, kāpnes, līmeņi, slīpumi, jumti, kā dabūt to visu kopā. Man bija ļoti labi meistari. Jā, bet tā pirts bija fantastika!
- Ilgi pārdzīvojāt, kad tā nodega?
- Vēl šodien negribu tur iet garām un skatīties uz to pamestību. Vajadzētu kādu uzņēmīgu cilvēku, kas pirti atkal uzceltu tādu, kāda tā bija. “Astotajos” varētu būt palikušas projekta paliekas. Ēkas fasādes bildes arī ir saglabājušās.
- Cik zinu, ēkas pamati ir privātīpašums, bet, ja īpašnieks ko tādu izdarītu, tad viņa priekšā būtu cepure jānoņem! Tas būtu lieliski, ja šī skaistā pirts ēka atkal parādītos Smiltenes ainavā.
- Jā, jo tad tam stūrim būtu kāda nobeigtība. Blakus ir promenāde, ezers, upe, ūdenskritums. Vieta ir fantastiska.
- Redz, cik interesanti dzīvē notiek, – jūsu privātmāja Dakteru ielas galā pie Tepera ezera atrodas netālu no jūsu būvinženiera darba “augļiem”. Gandrīz rokas stiepiena attālumā ir citi jūsu objekti: it īpaši hokeja laukums, nedaudz tālāk – Vecā parka gājēju celiņi un šūpojošais tilts.
- Bet agrāk tur, kur uzcēlu māju, bija izgāztuve. Kad firsts Līvens būvējis Tepera dambi, tad tur esot rakuši mālus. Pēc tam tajā bedrē gadiem ilgi viss kaut kas tika sabērts. Kad raku mājai pamatus, laukā nāca naktspodi, ķieģeļi, dzelzs gabali. Par mani jau smaidīja – “Jurka izgāztuvē māju būvēs”. Četrarpus gadus savu māju cēlu, melnu muti.
- Es no savas bērnības atceros, ka tur, kur tagad ir hokeja laukums, agrāk auga krūmi. Lai tiktu līdz Teperim nopeldēties, bija pa taciņu jāiet cauri brikšņiem.
- Un vēl celmi tur bija. Mēs, puikas, skolu bastojām, gājām peldēties un krūmos uzpīpējām. Kad 70. gadu beigās sākās hokeja laukuma būvdarbi, tajos piedalījās hokeja fani ar Ilgvaru Plētienu priekšgalā. Bez Ilgvara hokeja laukums tik sekmīgi nebūtu uzbūvēts. Jaunieši brīvprātīgi, bez atlīdzības daudz izdarīja talku veidā. Bortus likām, rakām, betonējām. Kad zeme sāka sasalt, kurinājām ugunskurus un kausējām zemi vaļā. Tas bija fantastiski, kā tie puiši strādāja!
- Un kā sākās ideja par Veco parku – par asfaltētajiem celiņiem un šūpojošo tiltu?
- Mēs ar Kārli Zīveru stipri sadarbojāmies (Kārlis Zīvers bija toreizējās Smiltenes pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs – redakcijas piezīme). Pēc sestdienas talkām pasēdējām pie ugunskura, parunājāmies arī par parka iekārtošanu. Tur var ilgi un gari stāstīt, bet beigās ar šo ideju bijām saslimuši. Kārlis saka – “Jurka, davai, vajag maksas aprēķinu, tad no Bondarevas (Valkas rajona kompartijas pirmās sekretāres Regīnas Bondarevas – redakcijas piezīme) izsitīsim naudu”. Veiss, “astotie”, arī atbalstīja. Tika saskicēti plāni, meklēti sponsori, bet “astotie” bija pamatā. Beigās darbus paveicām par smiekla naudu, ļoti lētu cenu. Tas sākums bija 70. gadu beigās. Šūpojošo tiltiņu, kas attiecas uz būvinženiera darbu, es pats taisīju. Aizgāju pie Veisa, saku – “priekšniek, varbūt vēl trošu tiltu vajag?”. Veiss saka – “jā, bet kas tad zīmēs, kur mēs metālu ņemsim?”. Metālu dabūjām Brutuļos. Uztaisījām ātri projektu un tiltu uzcēlām. Tad vēl parkā, lejā pie poliklīnikas, firsta Līvena ūdenskrituma kaskādi atkodām. Vēsturiski tie visi dīķīši pamatā ir no firsta Līvena laika. Mēs tos restaurējām. Tad vēl ar nivelieri paņēmām dīķi pie tagadējās parka viesnīcas “Brūzis”, aprēķinājām Tepera un kanāla ūdens līmeņu starpību un spriedām, ka dīķī iznāktu strūklaka. Sākumā tā šķita utopija, bet beigās viss notika.
- Un kā jums patīk tagadējais Vecais parks?
- Pašvaldība labi strādā, prot organizēt naudas, dabūt cauri labiekārtošanas darbus. Tās ir lielas izmaksas un lieli darbi, bet atlaisties nevar. Jāturpina uz priekšu.
- Būvinženiera amatam ir skaists apraksts, proti, būvinženieri veido, uzlabo un aizsargā vidi, kurā mēs visi dzīvojam. Viņi plāno, rada dizainu, projektē un pārrauga dažādas būvkonstrukcijas, kā, piemēram, ēkas, ceļus, dzelzceļus, tiltus, lidostas, ostas, dambjus, apūdeņošanas iekārtas, kanalizācijas sistēmas un daudz ko citu. Ko jūs pats sakāt par savu profesiju?
- Lai cilvēks būtu kaut cik jēdzīgs būvinženieris, viņam ir jāpārzina būvmehānika, matemātika, būvfizika, grunts mehānika, stiprības teorijas metālam, dzelzsbetonam, kokam. Bet tas vēl ir štrunts. Vajag čuju jeb intuīciju. Būtībā katrā projektā – vai tas ir tilts vai ceļš, vai kāda konstrukcija, vai tā pati nelaimīgā “Maxima”, ir jāzina kritiskais, kas ir primārs un kas ir sekundārs un tad jāturas uz pareizā ceļa, lai tiktu pie rezultātiem. Un, ja tu to visu dabū kopā, tad ir kārtībā. Tas ir tāpat kā ar krustvārdu mīklām.
- Tātad būvinženieri atbild par to, lai objekts ir drošs?
- Jā. Mums jāzina kritiskā vieta – kas ir visbīstamākais, lai būtu drošība proporcionāli, nevis viens mezgls ir ļoti stiprs, bet tajā pašā laikā viens mezgls ir ļoti vājš, un notiek nelaime. Nevar pieļaut mazāko paviršību. Gadījies pat tā, kad redzi, ka muša apsēžas uz galda un sāc domās aprēķināt, par cik galds izlieksies pēc teorijas (smejas).
- Kas no “8CBR” objektiem jums pašam sirdij ir tuvākie?
- Pamatā visa “astoto” bāze ir uzbūvēta. Dzīvojamās mājas Abulas ielā. Pirmais bija “astoto” tornis Cērtenē. Grafiskā veidā sarēķināju. Tornis sver 60 tonnas, un pēc tās shēmas mēs torni uzcēlām. Tas bija viens no grūtākajiem darbiem. Lielāki un mazāki objekti ir taisīti un zīmēti. Vienu no saviem projektētajiem objektiem – tiltu pār Rītupi pie Kārsavas – es pats arī pārbūvēju. Vasarā pietrūka meistaru, un mani aizsūtīja palīgā. Tad pats redzēju, kā tas ir, kad uzzīmē projektu un kad citam pēc tā jābūvē objekts.
- Zinu, ka viens no jūsu hobijiem ir dārza darbi. Tur, šķiet, ir stāsts par augļu koku potēšanu, vai ne?
- Kad biju mazs puika, mans onkulis bija labs dārznieks. Ganot kazas, biju noskatījies, kā viņš potē augļu kokus, un vēlāk gāju palīgā, “augšas” potēju, bet nekas prātīgs nepieauga. Taču potēšanas tehniku biju apguvis un vēlāk iesāku potēt ābeles. Jancim (dēlam Jānim Matvejam, Abula sidra darītavas un dārza saimniekam – redakcijas piezīme) laukos sidra dārzā esmu kādus pāris simtus ābeļu sapotējis. Draugiem un radiem esmu gājis palīgā.
- Zinu, ka ar potēšanas palīdzību vienā kokā var audzēt dažādas šķirnes ar atšķirīgu ienākšanās laiku – gan vasaras, gan rudens, gan arī ziemas šķirnes. Varbūt kā Mičurins esat nonācis pie jaunas šķirnes radīšanas?
- Nē, nē (smejas). Tur vajag lielu pacietību. Man tādas nav.
- Kas vēl jums aug dārzā bez ābelēm? Vai tās interesantās ogas, par ko reiz rakstīju, vēl ir? Aizmirsu tām nosaukumu.
- Aktinīdijas. Nonīka. Aug jauns krūms, tikai jāliek apkārt drāšu siets, jo kaķi ēd nost. Kaķiem aktinīdija ir šausmīgā narkotika. Tad vēl aug bumbieres, vīnogas, siltumnīcā – gurķi un tomāti. Audzējam, lai mazbērniem tiek (Jurim un viņa dzīvesbiedrei Maijai kopā ir seši bērni un 13 mazbērni – redakcijas piezīme).
- Kas vēl ir jūsu hobiji?
- Mūziku klausos. Esmu vecmodīgs, man patīk klasiskā mūzika – Bēthovens, Grīgs, Mocarts. Kad biju mazs puikiņš, četrus vai piecus gadus vecs, onkulis mani aizveda Smiltenē uz vīru kora koncertu Jāņukalnā. Koris dziedāja arī Emīla Dārziņa komponēto dziesmu “Mūžam zili” – “Mūžam zili ir Latvijas kalni, / Mūžam nav miera zem Latvijas bērziem...”. Kad tēvs atbrauca no Sibīrijas, nopirkām radiolu “Sakta” un plates. Tagad vakaros, kad strādāju, fonā uzlieku klasisko mūziku. Piemēram, Verdi operas “Nabuko” vergu koris man ir kā narkotika. Un tad vēl ir makšķerēšana. Tur esmu pilnīgi un galīgi beigts cilvēks. Makšķerēju jau no bērna kājas. Mani pamācīja divi vecākie brāļi un kaimiņu Indulis – manās acīs viņi bija profesionāli makšķernieki. Makšķeres taisījām paši. Ziemā braucām mežā, lazdas griezām, pēc tam kaltējām. Pludiņus taisījām no priedes mizas. Kaimiņu tantes tītaru pa kluso plūkājam, lai pludiņam dabūtu spalvas. Abulā kādreiz bija ļoti daudz foreļu. Mēs uz tām staigājām. Tagad man laukos atkal ir foreles. Sataisīju Abulā trijās vietās mākslīgās krāces. Ķerot mailītes, divas reizes esmu noķēris pa forelītei. Arī zemledus makšķerēšana man patīk. Uz Peipusu braucu, tepat uz Spicieri, uz Brutuļiem. Visjaukāk ir pavasarī, kad ir vimbu laiks, kad ievas sāk plaukt un putni dzied. Pie Gaujas tad ir kā baznīcā. Tāda mierpilna sajūta! Putni dzied, Gauja burbuļo, kāda vimba pie gruntenes vēl piezvana. Ko vēl vairāk vajag?!
- Kāds ir lielākais jūsu loms?
- Līdaka, 3,5 kilogrami. Man pašvaki ķeras. Man vairāk patīk pats process.
- Kurš mājās tīra zivis?
- Es. Pats arī vāru zivju zupu. Man ir speciāla recepte, bet tā ir gara pentere. Galvenais, no zivīm vajag asarus, ķīšus, līdakas. Ķīsi vajag noteikti, no viņa labāks buljons sanāk. Cenšos arī pats cept zivis. Un zivis man arī garšo. Man ir trīs vienā – ķert, taisīt, ēst.
- Jūs daudz esat devis Smiltenei. Ko savai pilsētai novēlat nākotnē?
- Lai turpinās iesāktie darbi. Lai jaunie cilvēki iet pasaulē, mācās un nāk atpakaļ ar kārtīgu gara bagāžu un pieredzi un liek lietā dzimtajā Smiltenē. Un vēl Smiltenes pilsētai vajag tepat, uz vietas, savu muzeju, vislabāk kompleksā ar izstāžu zāli.
Kategorijas
- Novados
- Smiltene
- Valka
- Strenči
- Kaimiņos
- Vēlēšanas
- Kriminālziņas
- Izglītība
- Sports
- Orientēšanās
- Auto/Moto/Velo
- Futbols
- Florbols
- Basketbols
- Citi sporta veidi
- Hokejs
- Volejbols
- Kultūra un Izklaide
- Foto
- Cilvēkziņas
- Vaļasprieki
- Citas ziņas
- Bizness
- Reklāmraksti
- Lietotāju raksti
- Dzīvespriekam
- Latvijas ziņas
- Citas ziņas
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Izstādes
- Balles
- Teātris
- Koncerti
- Kino
- Sports
- Festivāli
- Baznīcās
- Citi pasākumi
- Video
- Statiskas lapas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Mediju projekts
- Mediju kritika
- Ar informāciju pret dezinformāciju
- Mediju projekti 2018
- Mediju projekts 2020
- Eiropā
- Dzīvesstils
- Atpūta
- Hobiji
- Mīluļi
- Veselība
- Virtuvē
- Noderīgi
- Viedokļi
- Vides projekti
- Daba-iepazīstam un palīdzam
- Rūpēsimies par vidi
- Saimnieko gudri
- Informējot iedvesmojam
- Covid-19