Joprojām daudzi netic, ka tas ir iespējams – Anda un skola
Šajā pandēmijas laikā frontes pirmajās rindās strādā ne tikai mediķi, bet, man gribas uzskatīt, arī skolotāji. Viņiem īsā laikā bija jāpārkārto visa profesionālā dzīve, jo pašlaik visi 1. līdz 12. klašu skolēni mācās attālināti. Nenoliedzami, attālinātās mācības, īpaši jaunāko klašu skolēniem, ir izaicinājums ne tikai vecākiem, bet arī skolotājiem. Lai pandēmijas laikā mācību process notiktu un bērni saņemtu uzdevumus un vērtējumu par padarīto darbu, skolotājiem jābūt kā universālajiem karavīriem – vienmēr gataviem steigties palīgā ar padomu. Diemžēl kontaktēšanās notiek tikai virtuālajā vidē un pa telefonu.
Viena no šādiem cīnītājiem ir arī Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas direktores vietniece Anda Kušķe. Viņa gan sevi vairs neuzskata par jauno skolotāju, jo no 34 dzīves gadiem jau 13 nostrādāti skolā. Vēl mācīdamās augstskolā, Anda darba gaitas sāka kā pedagoga palīgs, pēc tam jau kā sākumskolas skolotāja un klases audzinātāja.
Jāteic, ka man par Andu ir radies priekšstats kā par cilvēku, kuram nepārtraukti vajag jaunus izaicinājumus un mērķus. Apbrīnas vērta ir arī viņas nepārtrauktā darbošanās, līdzīgi kā tādam dzīvsudrabam. Pēc pusotra gada ilgām akadēmiskajām studijām, jau tūlīt pat viņa iegūs maģistra grādu, to aizstāvot ar maģistra darbu par pedagogu motivēšanu sadarbības ieviešanai skolā. Viņa prāto, ka pēc grāda iegūšanas atkal būs jāizdomā jauns izaicinājums, citādi pašai būs garlaicīgi. Viņai gan ir padomā viens jauns izaicinājums, bet pagaidām skeptiski uz to noraugās lielākie atbalstītāji – ģimene –, tāpēc Anda pagaidām šo ieceri pabīdījusi sava ideju skapja tālākajā stūrītī. Vēl Andu raksturo tas, ka ar viņu ir viegli sarunāties un dzīt jokus. Tas viss organiski iederas komunikācijā ar šo skolotāju. Viņa ir saprotoša un uzticama. Savukārt kolēģes uzskata, ka Anda ir ekspresīva, ļoti patiesa un cilvēks, kurš ciena ne tikai citu cilvēku laiku, bet veltīgi neiznieko arī savu. Anda gan atzīst, ka viņai reizēm pietrūkst pacietības, jo visu vajag ātri un uzreiz. Tas izskaidro arī to, ka viņa nevar iztikt bez sociālajiem tīkliem. Taču tie tiek par visiem simts procentiem tiek izmantoti darbā, skolas kontos publicējot aktuālo informāciju par notiekošo. Anda ir arī vienkārša, dzīvē neko necenšas sarežģīt un izskaistināt, situāciju uztver tādu, kāda tā ir, un, ja nepieciešams, meklē labāko variantu, kā atrisināt kādu problēmu.
- Vai tas ir normāli pēc augstskolas atgriezties strādāt savā skolā?
- Tas ir normāli (smejas). Tie, kuri man skolas laikā lika divniekus un rakstīja piezīmes, strādā Raiņa ielas mājā jeb, kā mēs reizēm sakām, lielajā mājā jeb Rainī. Es strādāju mazajā mājā jeb Auseklī. Redz, mēs pašas ģimnāzijas ēkas saucam dižo latviešu dzejnieku vārdos. Es ļoti lepojos, ka mūsu ģimnāzija nosaukta Jāņa Cimzes vārdā. Ja kāds kļūdaini pasaka skolas nosaukumu, vienmēr to izlaboju. Man tas ir svarīgi.
Mācoties skolā, nebiju nekāda paraugskolniece – daudzus izaicināju, visu darīju pretēji, kā saka – gāju pret straumi. Ja skolotājs teica, ka viens plus viens ir divi, prasīju, lai pierāda. Kopā ar klasesbiedriem bieži bastojām (kavējām) stundas, bet bija skolotāji, pie kuriem nekad to neatļāvāmies. Laiku pavadījām leģendārajos skolas kalniņos. Biju nepaklausīga. Beidzot skolu, direktore Lilita, izsniedzot atestātu, man novēlēja, lai es nākotnē kļūtu par skolas direktori. Nez ko viņa ar to domāja? Tagad, pašai esot skolā, saprotu, ka bērniem ir pilnīgi citas intereses un ir vienalga, ko mēs – pieaugušie – viņiem sakām. Taču man gribas skolēniem pierādīt, ka ne vienmēr skolotājs vēl sliktu.
Audzinot savas meitas, pagaidām viņās no sevis nesaskatu pilnīgi neko. Viena ir teicamniece, otra – vairāk brīvdomātāja. Vēl gan nāks trakie pusaudžu gadi.
- Tas ir interesanti, ka skolniece, kura pati nebija nekāds paraugbērns, izvēlas apgūt pedagoga profesiju.
- Tolaik, kad mācījos skolā, Latvijas skolās organizēja konkursu “Es būšu skolotājs”. Atceros, ka visā tajā procesā iejaucās arī mamma un man arī pašai šķita, ka būt par skolotāju ir baigi viegli. Ja konkursants tika līdz trešajai pakāpei, tas jau bija liels sasniegums, jo augstskolā varēja tikt mācīties budžeta grupā. Tagad gan saku, ka strādāt par skolotāju nav vienkārši. Mūsdienās skolotājam ir jāpārredz milzīgs spēles laukums un jāparedz simts un viena nianse. Turklāt to visu jāmāk salikt kopā. Skolotājam ir jābūt apveltītam ar milzu pacietību. Man tas reizēm ir jāatceras. Lai būtu labs un konkurētspējīgs pedagogs, nepārtraukti ir jāseko līdzi visiem jaunumiem. Uzskatu, ka skolotājs stundās nevar balstīties uz vairāku gadu veciem pētījumiem, ir jāseko līdzi jaunākajai informācijai, jāzina, kur ko meklēt.
Atklāti sakot, mani skolasbiedri joprojām nevar aptvert to, ka esmu skolotāja un strādāju skolā. Viņiem tas nesaliekas kopā – Anda un skola. Es gan neesmu prasījusi, kas vēl cits varētu būt, ja ne skolotāja. Būs jāpaprasa.
- Šķiet, skola tevi ātri pieņēma un tu skolu?
- Protams! Sākot strādāt, man vēl nebija bērnu. Aptuveni trīs gadus biju miera periodā, un tad atkal atgriezos. Laikā, kad meitas bija mazas, kopā ar kolēģi Ilzi Kalniņu aizrāvāmies ar dažādu nometņu rīkošanu. Rakstījām projektus un darījām daudz interesantu lietu. Tad sekoja Eko skolas projekts, kā rezultātā skola ieguva Eko skolas karogu. Jāatzīst, tagad gan visas šīs aktivitātes nedaudz ir piebremzējušās. Kas attiecas uz audzināmajām klasēm, audzināmos saucu par saviem mīlulīšiem. Septembrī pirmo reizi satikos ar savu 5.a klasi. Pirmais mācību pusgads mums vairāk bija kā adaptācijas periods, un visi aizliegumi mums traucēja līdz galam izveidoties kā saliedētam klases kolektīvam. Nedaudz ir žēl, ka mums visu aizliegumu dēļ vēl nav izveidojusies cieša saikne. Tas nozīmē, ka vēl viens otram ne līdz galam uzticamies. Uzskatu, ka esmu forša klases audzinātāja, jo man nav problēmu runāt ne ar bērniem, ne ar viņu vecākiem. Es nekliedzu, bet skaļi runāju, lai mani sadzird (smejas). Man ir ļoti skaļa balss. Es ļoti gribētu, lai bērni no manis nebaidās, vēlos, lai bērni nāk pie manis un stāsta par savām lietām.
- Vai tava skola ir mūsdienīga izglītības iestāde?
- Godīgi teikšu, ka šajā situācijā ļoti lepojos ar sākumskolas skolotājiem, jo pirms tam ne visi bija gatavi strādāt, izmantojot interneta platformas. Ir sperts liels solis – katru dienu skolotāji ar visu klašu bērniem komunicē Zoom platformā. Dažiem skolotājiem tas bija liels izaicinājums. Tagad, kad kopīgi pārrunājam, kā skolotājiem norit darbs šajā platformā, visi ir tik gandarīti, ka var ar bērniem satikties kaut vai virtuālajā vidē. Tas mums visiem pietrūkst. Kas attiecas uz mācību vidi, tā mums skolā ir sakārtota un gaumīga. Taču ļoti, ļoti pietrūkst tas, ka skolas apkārtne ir tāda, kāda tā ir. Mums trūkst sporta laukuma, dabas klases. Teritorija ap skolu ir pietiekami plaša, bet tā nav izmantota. Skolā darbojas aktīva Vecāku padome. Aizvadītā gada rudenī vienā sanākšanas reizē kārtējo reizi diskutējām par skolas apkārtni. Un nejauši viens no vecākiem ieminējās, ka vajadzētu noorganizēt vecāku talku. Viss! Momentā noreaģēju un konkrēti katram prasīju, ko viņš šajā talkā būtu gatavs paveikt. Šī talka notika. Pašas nobijāmies, cik negaidīti liela bija vecāku un skolēnu atsaucība un cik daudz mēs kopā paveicām – zāģējām, vācām zarus, kopām un krāsojām.
- Zinot, kā tu aizraujies ar kādu no savu ideju īstenošanas, tev nav jautājums pašai sev, kur tev rodas enerģija un garīgais spēks?
- Man to daudzi ir jautājuši. Es pati nezinu, vai maz visam pietiek laika, spēka un enerģijas. Pavisam vienkārša atbilde – tāda es esmu. Šī iemesla dēļ man pašai no sevis bail, jo pabeigšu maģistrantūru, un kas būs tālāk. Man viens paziņa nesen uzdeva jautājumu: “Kāds būs tavs ieguvums, iegūstot maģistra grādu?” Smejos, ka aicināšu visus sevi saukt par m.g. Andu Kušķi. Es tik tiešām nevaru dzīvot pēc formulas – tikai māja un tikai darbs. Un nekas vairāk – ne pa labi, ne pa kreisi. Man ikdienā nepieciešams izaicinājums. Reizēm palaižos arī slinkumā – vienkārši neko nedaru. Tādās reizēs mani ļoti atbalsta vīrs. Bieži vien mājās mani sagaida ar pagatavotām vakariņām. Pēc tam iekrītu gultā (smejas). Tādi brīži arī ir vajadzīgi. Jāsaprot, ka skolotāja darbs nepaņem tik daudz fizisko, cik garīgo spēku. Reizēm mājās aizeju kā iztukšots balons.
- Dzirdot, cik daudz laika tu velti skolai, jābrīnās, kur tev vēl ir enerģija ģimenei.
- Atpūšos brīvdienās. Tā mums ir svēta lieta. Neko tādu jau nedarām – kaut kur visi kopā aizbraucam. Brīvdienās apdaru mājas darbus, skatos seriālus. Protams, brīvdienās reizēm nelieku mieru arī savām kolēģēm un WhatApp grupā nosūtu visu jaunāko informāciju, kas attiecas uz izglītību. Ja citi brīvdienās lasa grāmatas, man ir nepieciešamība lietot sociālos tīklus un meklēt informāciju. Vēl prieku sniedz divi mājas kaķi. Pirms vienpadsmit gadiem vīrs uz šosejas atrada pamestu un nelaimīgu kaķēnu un to, protams, atveda mājās. Nu mums ir Šosis. Savukārt Ārčijs bija pirmais kaķēns, kurš iegāja speciāli izliktā kastē, jo pirms gadiem pieklīdusi kaķenīte piedzemdēja kaķēnus. Aizvadītajā dārza sezonā mums pirmo gadu bija sava siltumnīca, kur audzējām tomātus. Atceros, bērnībā, dzīvojot laukos ar mammu, man organiski riebās dārzs ar vagām. Mūsu mājās nekā tāda nav, bet ir siltumnīca. Jau sarēķināju, ka šajā pavasarī stādīšu 16 tomātu stādus un četrus gurķus. Mums visiem ļoti garšo tomāti un marinēti gurķi. Tos arī marinēju. Man nav pilnīgi nekādas īpašās receptes, izmantoju klasisko un sanāk.
- Kas būs pirmais, ko izdarīsi, kad būs atcelti visi ierobežojumi un aizliegumi?
- Savas mājas pagalmā noorganizēsim jautrus, skaļus un atraktīvus dārza svētkus ar gaļas grilēšanu. Pietrūkst tikšanās ar dzīviem cilvēkiem.
Par Andu Kušķi
Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas direktores vietniece.
34 gadus veca valcēniete.
Valkas ģimnāzijas absolvente.
Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā ieguvusi bakalaura grādu sākumskolas skolotājas ar tiesībām mācīt latviešu valodu pamatskolā profesijā.
Šonedēļ aizstāvēja maģistra darbu Latvijas Universitātes Izglītības vadības fakultātē.
Skolā vada robotikas pulciņu.
5.a klases audzinātāja.
12 gadus precējusies ar savu lielāko atbalstītāju – vīru Dzintaru.
Ģimenē audzina desmit gadus veco Amandu un deviņus gadus veco Lauru.
Ģimenē dzīvo no ielas izglābti kaķi – Šosis un Ārčijs.
Hobiji – jaunākās tehnoloģijas un sociālie tīkli, gurķu konservēšana un tomātu audzēšana.
Kategorijas
- Novados
- Smiltene
- Valka
- Strenči
- Kaimiņos
- Vēlēšanas
- Kriminālziņas
- Izglītība
- Sports
- Orientēšanās
- Auto/Moto/Velo
- Futbols
- Florbols
- Basketbols
- Citi sporta veidi
- Hokejs
- Volejbols
- Kultūra un Izklaide
- Foto
- Cilvēkziņas
- Vaļasprieki
- Citas ziņas
- Bizness
- Reklāmraksti
- Lietotāju raksti
- Dzīvespriekam
- Latvijas ziņas
- Citas ziņas
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Izstādes
- Balles
- Teātris
- Koncerti
- Kino
- Sports
- Festivāli
- Baznīcās
- Citi pasākumi
- Video
- Statiskas lapas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Mediju projekts
- Mediju kritika
- Ar informāciju pret dezinformāciju
- Mediju projekti 2018
- Mediju projekts 2020
- Eiropā
- Dzīvesstils
- Atpūta
- Hobiji
- Mīluļi
- Veselība
- Virtuvē
- Noderīgi
- Viedokļi
- Vides projekti
- Daba-iepazīstam un palīdzam
- Rūpēsimies par vidi
- Saimnieko gudri
- Informējot iedvesmojam
- Covid-19