Labāk par ko īstu

2021. gada 29. janvāris 08:55

291

Vakar ieskatos viedokļa grafikā un redzu – mana kārta. Sēžu, domāju, kas mums tāds svarīgs. Aha! Kariņa valdībai divi gadi. Trīs elpas vilcienos uzrakstīju visu, ko domāju par valdību, par tās lēmumiem. Un tad padomāju – kam to vajag? Jums? Ko jaunu no tā, ko uzrakstīju, uzzināsiet? Neko, jo tieši to pašu zināt arī jūs. Ja nu vienīgi varētu iegūt apstiprinājumu, ka, re, avīzē arī tā rakstīts. Nē, par valdību labāk ne. Labāk par ko priecīgu.

Bet, kur šajā laikā atrast ko priecīgu? Kā paskaties ziņas, tā jādusmojas. Teikšu godīgi, šobrīd, kad zudusi iespēja ceļot, iet uz koncertiem, svinēt svētkus, pat iet uz darbu, man kā prieka avots nemainīgi palicis mans kaķis. Vārdā Skārleta. Tāds neproduktīvs spalvu kušķis, kurš iekarojis sirdi. Paskatos uz viņu un priecājos. Viņa, protams, ir pats gudrākais un skaistākais kaķis. Kad izdara ko smieklīgu, gribas to parādīt kādam, zvanu tad savējiem un stāstu, kādus pigorus Skārleta strādā. Smieklīgi? Stulbi? Nē, nē! Zinu, ka daudziem cilvēkiem ir līdzīgi. Viņi rūpējas par kaķīti vai sunīti ar visu mīlestību, kas viņos ir, un gūst no tā prieku. Suns un kaķis mūs nekad nenodos. Cilvēks savu mājdzīvnieku bieži gan.

Man šķiet, kad pašam ir mājdzīvnieks, ļoti grūti redzēt sociālajos tīklos ierakstus par pamestiem dzīvniekiem, noplukušiem, uz ielas salstošiem kaķiem, mežā pie koka piesietiem suņiem. Nezvēri ir tādi saimnieki, bet ticu, ka labais piemērs un sabiedriskā doma, ka mūsu mājdzīvnieks ir pilntiesīgs ģimenes loceklis, par kuru mums jāgādā, situāciju ar katru gadu uzlabos. Ceru, ka necilvēku būs arvien mazāk, ja mēs nostāsimies pret necilvēcisku izturēšanos pret dzīvniekiem. Protams, tur daudz jādara likumdevējam. Bet man šķiet, ka labestību vairo labs piemērs, arī tas, ka mēs rādām savu mīlestību pret mazajiem draugiem. Varbūt tas rosina kādu bezdzīvnieka pāri vai vientuļnieku paņemt no patversmes četrkājainu nelaimes čupiņu, kam nav paveicies. Kad man pašai uznāk kaut kāds prāta aptumsums un šķiet, ko vērta mana dzīve, cīnies, dari, bet neko nevari mainīt, tad saku – vismaz viens labs darbs man ir: izglābu vienu kaķi no bada nāves.

Protams, nav jau jāņem dzīvnieks tikai no patversmes, mana draudzene Anglijā savu suni pasūtīja no Lietuvas. Mamma mia, es iesaucos, kad to uzzināju. Vai tad Anglijā suņu trūkst? Bet viņai bija vajadzīgs tieši šis suns. Pie visa vainīgs esot kovids. Darbā iet nevar, pašai sevi ārā pastaigā izvest slinkums un laika apstākļi traucē, un suns ir disciplinējošs lielums. Tam tu nepateiksi – draudziņ, šodien slinkums, ārā iesim rīt. Tu celies un ej. Jā, tāda nu ir cilvēka daba. Otra dēļ reizēm varam vairāk nekā sevis dēļ. Suņa dēļ, kurš ir tavā sirdī, cilvēks var iet ārā staigāt jebkuros laika apstākļos. Un ar prieku! Tas nāk par labu, protams, veselībai. Kad skatos, kā mana draudzene jūsmo par savu balto “teļu”, kā es te viņu piesmeju, tad sirdī ielīst silts mīļums. Visa viņu dzīve, ģimenes ballītes riņķo ap vienu suni. Mums – ap vienu kaķi. Re, cik saldi viņš te guļ man blakus, miegā rausta ķepiņu, sapņo laikam par putniņiem. Un prom uz mirkli sliktās domas par pasaules nekārtībām, neizdarībām, valdībām un viņu diviem gadiem, ierobežojumiem. Cilvēkam vajag suni vai kaķi, kaut zivtiņu vai žurciņu, kādu prieka avotu, kādu pozitīvu lādiņu, lai varam to dzīvi reizēm izturēt.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Labāk par ko īstu

Kategorijas