Sākt gleznot nekad nav par vēlu

2021. gada 30. janvāris 15:20

1532

Mācīties nekad nav par vēlu, arī gleznot ne. To ar savu piemēru apliecina bijušais jērcēnietis Leons Sevastjānovs, kura gleznu izstāde līdz februāra vidum ir izlikta Strenču novada Plāņu pagasta Jaunklidža bibliotēkā – saieta namā. Pēc tam viņa darbi būs apskatāmi Strenču bibliotēkā, vēlāk – arī Jērcēnos.

Šogad martā Leonam Sevastjānovam apritēs 60 gadu. Bijušais šoferis tālbraucējs tagad darbojas ar metāliem Valmieras uzņēmumā “Metāla Alianse”, gleznot sāka tikai pirms diviem gadiem.

Skats uz “Jaunklidža gaismas pili”

“Ziemeļlatvijas” uzmanību mākslinieks piesaistīja ar vienu no savām jaunākajām eļļas gleznām “Jaunklidža gaismas pils”. Šī darba fotouzņēmums ir ievietots Strenču novada pašvaldības mājaslapā.

2010. gadā atklātā Jaunklidža bibliotēka – saieta nams, ko mākslinieks nodēvējis par gaismas pili, jau pati par sevi ir ievērības cienīga ēka. Tās vēsturiskais prototips ir 1785. gadā hernhūtiešu uzceltais saieta nams Plāņu pagasta “Jaunmežuļos”, kas kopš 1940. gada kā kultūrvēsturiska vērtība atrodas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Arhitekta Armanda Bisenieka veidotā Jaunklidža vienstāva saieta nama latviskās būvtradīcijas un proporcijas ir pārnestas no vēsturiskās Vidzemes rijas ar tai raksturīgo arhetipu.
Šī Jaunklidža ēka ir vienīgā man zināmā bibliotēka, kas kļuvusi par modeli gleznai. Mākslinieks savā darbā izmantojis košas krāsas, izceļot vasaras ainavu un ēku tajā.

“Gaismas pils. Tā es nosaucu savu gleznu. Saieta nams ir cilvēku satikšanās vieta, kur arī var iegādāties grāmatas lasīšanai mājās,” “Ziemeļlatvijai” stāsta Leons Sevastjānovs.

Ideja gleznas tapšanai viņam radās, aizbraucot uz Jaunklidža bibliotēku – saieta namu apskatīties savu izstādi. Mākslinieks iecerētos darbus rada, nevis ejot ar molbertu dabā, bet skatoties uz fotogrāfijām, un arī šajā gadījumā izejmateriālu ieguvis saieta nama apciemojuma laikā.

Pagaidām glezna “Jaunklidža gaismas pils” vēl ir mākslinieka mājās, jo pašreizējo ierobežojumu dēļ vismaz līdz 7. februārim nav iespējams iegādāties gleznas rāmi. Līdz ar to gleznu dzīvē nav redzējusi arī Jaunklidža bibliotēkas – saieta nama vadītāja Līga Rābante.

Toties bibliotēkā – saieta namā ir izliktas 24 citas Leona Sevastjānova eļļas gleznas – pārsvarā ainavas, kas gleznotas dzīvespriecīgās, košās krāsās. Pagaidām bibliotēkas apmeklētāji tām var tikai uzmest aci, ejot apmainīt grāmatas. Ekspozīciju kārtīgi varēs apskatīt, cerams, pēc 7. februāra, ja valdība mīkstinās līdzšinējos ierobežojumus, tai skaitā arī attiecībā uz bibliotēku darbu.
Uz to cer arī Līga Rābante, lai jaunklidzieši un citi interesenti varētu redzēt Leona Sevastjānova gleznas. “Izstāde ir ļoti skaista! Tai raksturīgi ir tas, ka gandrīz katrā gleznā ir ūdens: jūra, upes – gan plūstošas vasarā, gan aizsalušas ziemā, strautiņi, rasa, jo arī rasa ir ūdens. Kad vaicāju māksliniekam, kā tas gadījies, ka tik daudzās gleznās ir ūdens, viņš atteica, ka ūdens viņu uzrunājot,” stāsta Līga Rābante.

Ar katru nākamo – sarežģītāk un skaistāk

Jau ilgāku laiku Leons Sevastjānovs dzīvo Kocēnu novadā, Rubenē, taču nav aizmirsis dzimto pusi – Jērcēnus, kur pavadīja bērnību un jaunību. Vēl tagad varot atmiņā atsaukt, kā viņa bērnībā smaržoja liepas pie mājām un kaimiņu stropos zumēja bites. “Dzīvojām no Jērcēniem attālākā stūrītī, tuvāk Sedas kūdras purvam, gleznainā vietā, “Muižniekos”. Uzaugu kopā ar brāli un māsu. Kaimiņos dzīvoja divas vecas tantes, kuras bija piedzīvojušas ulmaņlaikus. Mēs, puikas, viņām palīdzējām sienu gotiņām sapļaut un savākt,” atceras Leons Sevastjānovs.

Pēc dienesta padomju armijā Leons pārcēlās uz Valmieru, kur bija vieglāk atrast darbu, bet pēc tam jau kopā ar savu izveidoto ģimeni – uz Rubeni.

Pats pieļauj, ka dzinulis sākt gleznot varētu būt radies par šoferi tālbraucēju nostrādātajos teju 15 gados, kuru laikā dažādās Eiropas valstīs redzēti gleznaini skati. Tas arī bijis sākums ne tikai domai tos reiz attēlot pašam, bet arī mīlestībai pret dabu, kas ir Leona Sevastjānova gleznu iedvesmas avots. Mākslinieks piebilst, ka viņam patīk rušināties zemē, it īpaši – stādīt kokus. Kad vēl strādājis par šoferi tālbraucēju, tad no dienvidu zemēm mājās atvedis un iestādījis eksotisku augu stādus.

Gleznošanu Leons Sevastjānovs apguvis pašmācības ceļā, mācās joprojām un uzsver, ka viņa iedvesmotāja un liels palīgs ir sieva Ingrīda.

“Gleznot sāku tikai pirms kādiem diviem gadiem. Bija uzkrāta dzīves pieredze, arī informācijas klāsts bija pieejams plašāks. Man nez kāpēc bija iedoma, ka eļļas krāsa būs īstais materiāls, no kā varētu veidot gleznas. Tad vēl kaut kā nejauši un momentā radās apziņas apskaidrība par ēnu un gaismas spēli. Tagad ar katru jauno, nākamo gleznu gribu gleznot sarežģītāk, skaistāk, bet arī laiku tagad tas aizņem vairāk nekā sākumā,” stāsta mākslinieks.

Pamudinājums gleznot esot arī saņemtās labās atsauksmes par viņa gleznām. Leona Sevastjānova gleznu izstāde Jaunklidža bibliotēkā – saieta namā ir otrā. Pirmā bija Vaidavā 2020. gada augustā kā papildinājums tur svinētajiem 7. dāliju svētkiem.

Mākslinieks piebilst, ka sarīkot izstādi Strenču novadā viņu pamudinājusi Strenču bibliotēkas bibliotekāre Antra Else, pats nez vai būtu saņēmies.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Sākt gleznot nekad nav par vēlu

Kategorijas