Sieviete, kuras rokās ir daudzu dzīves un dzīvības

2021. gada 5. februāris 08:00

2589

Sieviete, kuras rokās ir daudzu dzīves un dzīvības

Teju katrs cilvēks atceras, ka 14. februārī atzīmē visu mīlētāju dienu, bet par daudz nozīmīgāku datumu, proti, 11. februāri, zina vien retais. 11. februārī visā Eiropas Savienībā atzīmē vienotā ārkārtas palīdzības izsaukuma numura 112 dienu, kuras ietvaros Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) ik gadu īsteno dažādas aktivitātes, lai veicinātu sabiedrības informētību par numuru 112, uz kuru zvanot, iespējams saņemt operatīvo dienestu palīdzību.
Latvijā vienotais ārkārtas palīdzības izsaukumu numurs 112 darbojas 24 gadus. Piezvanot uz 112, iespējams sasniegt četrus glābšanas dienestus – VUGD, Valsts policiju, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu un Gāzes avārijas dienestu.
Piecos zvanu centros Latvijā kopumā strādā nedaudz vairāk kā simts dispečeru. Katru dienu dežurē 19 dispečeri, atbildot uz tūkstošiem zvanu. Vidzemē tādi pavisam ir 21. Vai esat aizdomājušies, kas ir šie cilvēki, kas atbild uz zvaniem un no kuru profesionālās rīcības ir atkarīga nelaimē nonākušā dzīve un dzīvība? Reizēm zvanītāji uz dispečeriem bļauj, tos grib pamācīt un pat atlaist no darba. Neatkarīgi no zvanītāja attieksmes, emocionālā un psiholoģiskā stāvokļa, dispečers saglabā profesionalitāti, jo darbā uzticētā atbildība ir ļoti augsta.
«Ziemeļlatvija» saviem lasītājiem sniedz lielisku iespēju iepazīt vienu no šiem profesionāļiem, kas ļaus ielūkoties šī darba specifikā, ar ko ikdienā medijos informācija ir skopa. Ar laikrakstu sarunājas VUGD Operatīvās vadības pārvaldes Zvanu apstrādes un resursu vadības nodaļas Vidzemes reģiona zvanu centra inspektore dežurante Ineta Blusa-Blusiņa no Smiltenes.
I. Blusa-Blusiņa ir uzaugusi Alūksnē, taču kopš 18 gadu vecuma dzīvo Smiltenē, kur izveidoja ģimeni. Taču ar formastērpiem sievietei īpašas attiecības ir jau kopš bērnības. Vai tas bija noteicošais arī profesijas izvēlē?

- Pastāstiet, kā jūs izlēmāt darīt tik nozīmīgu un atbildīgu darbu?
- Mamma stāstīja, ka es jau dažu gadu vecumā esot zinājusi, ka kļūšu par policisti. Pati nemaz to neatceros, taču mani vienmēr ir uzrunājuši cilvēki formastērpos. Skolas laikos darbojos jaunsardzē, arī tur bija jānēsā forma. Man tas lika justies īpašai.
Dzīves laikā esmu strādājusi trīs profesijās, bet nevienā nebiju ilgāk par gadu, jo sapratu, ka tas nav mans. Nespēju darīt darbu, kas nepatīk. Tad pamanīju, ka Valmierā VUGD ir trīs vakances uz dispečera amatu. Tobrīd nezināju, ko tieši dara zvanu centra dispečeri, bet es zināju, ka viņi nēsā formastērpus, palīdz cilvēkiem. Es iedegos par šo darbu! Darba intervijā man daudz jautāja par to, ko dara VUGD, vai zinu, kas ir 112, vai pārzinu apdzīvotās vietas Latvijā. Jautājumu bija daudz, taču man tie nesagādāja grūtības. Divi mani brāļi jau tolaik bija ugunsdzēsēji glābēji, par dienestu daudz biju dzirdējusi. Mani pieņēma darbā, bet diemžēl nevis Valmierā, bet sakaru punktā Alūksnē. Iedomājieties, cik tālu tas ir no Smiltenes. Tā kā ļoti vēlējos darbu formastērpā, es braukāju uz Alūksni nepilnu gadu, līdz radās iespēja pāriet strādāt uz Valmieru. Bija vērts sākotnēji pārciest šīs grūtības, ko sagādāja attālums, lai nokļūtu savā īstajā vietā. Sākumā biju dispečere, bet tagad inspektore dežurante. Tas nozīmē, ka esmu atbildīga nevis tikai par tiem zvaniem, ko pieņemu pati, bet par visu maiņas darbinieku paveikto. Man joprojām ļoti patīk formastērps, bet vairāk par visu apziņa, ka palīdzu cilvēkiem tad, kad viņiem tas nepieciešams visvairāk.

- Lasītāji, visticamāk, vien filmās ir redzējuši, kāda ir dispečeru darba ikdiena. Tā droši vien atšķiras no realitātes. Aprakstiet, lūdzu, vienu savu maiņu!
- Maiņa sākas pulksten 8, bet darbā ierodos 10 līdz 15 minūtes iepriekš, lai varētu pieņemt aktuālo informāciju no iepriekšējās maiņas. Pulksten 9 notiek radiosakaru apmaiņa. Mēs ne tikai apstrādājam ienākošo zvanu informāciju, bet arī sadarbojamies ar daļām un posteņiem. Radiosakaru apmaiņā ir svarīgi pārbaudīt un pārliecināties, vai visiem rācijas darbojas un ir labi sakari ar zvanu centru. Ugunsdzēsēji glābēji rācijās no notikuma vietām ziņo par katru veikto darbību, ko dzirdam un fiksējam arī mēs.
Nav nevienas dežūrmaiņas, kas paietu, tikai atbildot uz telefona zvaniem. Katru reizi notiek arī intensīva mācīšanās. Zināms, ka jebkuras zināšanas, kas ir iegūtas, bet netiek lietotas praksē, ar laiku aizmirstas. Tāpēc ir svarīgi atkārtot. Apmācību cenšamies pabeigt līdz pulksten 17. Vakaros vairāk pārrunājam dienas notikumus. Zvanītāju ir ļoti daudz, un zvanu saturs ir visdažādākais. Alkohola reibumā cilvēki ir zvanījuši uz 112 un jautājuši, cik ir pulkstenis, vēlējušies noskaidrot, vai ir rīts vai vakars. Kāds aizmirsis telefonam PIN kodu un lūdz palīdzību. Pat zvana, lai izsauktu taksometru, nosaucot konkrētu adresi, uz kuru jābrauc pakaļ. Mums jāspēj risināt arī daudzas sociālas lietas un komunālo dienestu jautājumi. Spektrs, kas jāpārzina, ir ļoti plašs.
Protams, mums ir pauzes, kurās ieturam maltīti un varam atpūsties. Bet šajā darbā sagarlaikoties nav iespējams. Zvani pienāk visu diennakti, naktīs biežāk zvana par ģimenes konfliktiem vai arī cilvēks lūdz palīdzību, jo ir aizvests ar ātro palīdzību uz slimnīcu, bet pēc tam nav ar ko tikt mājās.
«Covid-19» pandēmijas laikā, kad daudzi strādā attālināti, jūtami ir saasinājušās attiecības ģimenēs. Šādus konfliktus mēs nerisinām, bet uzreiz nododam tālāk Valsts policijai, kuras kompetencē tas ir. Daudz zvanus saņemam no iedzīvotājiem, kuri ziņo par pārkāpumiem, kas saistīti ar «Covid-19» izplatības ierobežošanu, piemēram, pašizolācijas vai karantīnas neievērošanu.
Praksē ir gadījumi, kad cilvēks zvana uz 110 vai 113, bet tiek savienots ar 112 dispečeri. Tas notiek tāpēc, ka ne visi telefoni atpazīst šos divus numurus. Tādos gadījumos visbiežāk zvanītājs izrāda agresiju, jo mums nemaz nav gribējis zvanīt. Tad nākas izskaidrot, kāpēc tā ir noticis.

- Par tik dažāda satura zvaniem diez vai lasītāji līdz šim pat nojauta. Skaidrs, ka tas no jums prasa gan virkni zināšanu visdažādākajās jomās, gan spēju rīkoties operatīvi. Pastāstiet, lūdzu, vairāk, kas darbā ir jāzina 112 dispečerim!
- Dispečerim vienmēr ir jābūt gatavam savam darbam. Primārais, teicami jāpārzina sava reģiona galvenie autoceļi, apdzīvotās vietas. Bet nepietiek tikai ar zināšanām par Vidzemi, labi jāspēj orientēties visā valsts teritorijā, jo mums var pienākt arī citu reģionu zvanu centru informācija. Reizēm, saņemot zvanu, cilvēks nosauc savu atrašanās vietu veco laiku nosaukumā vai tādā, kā saprot tikai vietējie un viņš pats. Šajos brīžos ir svarīgi nevis apmulst, bet uzdot pareizos jautājumus, lai saņemtu precīzu atbildi.
Dispečeriem ir jāpārzina zvanu centra tehniskais nodrošinājums, lai ārkārtējo situāciju gadījumā, kad pazūd elektrība vai vētras laikā noslogojuma dēļ sistēma ir pārslogota, spējam turpināt savu darbu.
Ļoti labi ir jāpārzina arī VUGD daļu un posteņu tehniskais resurss, lai nekavējoties spētu uz notikumu izsūtīt atbilstošu tehniku.
Zināšanām ir jābūt par daudzām dzīves jomām, ne tikai tām, kas tieši skar VUGD. Mums jāspēj sniegt padomu un palīdzību arī par tādām lietām, kas nerada apdraudējumu veselībai un dzīvībai.
Visgrūtāk ir tad, kad sāk darbu dienestā, jo sākumā visas šīs lietas galvā ir jāiekaļ. Citādi nevar!
Ar laiku viss kļūst pazīstams, jo ir uzkrāta pieredze. Darbs ir ļoti atbildīgs, ko izjūtu katrā savā maiņā. Mums neviena diena nav vienāda. Nekad nezinām, kas mūs sagaidīs šodien. Atbildot uz zvanu, cilvēks var nespēt orientēties ne vietā, ne laikā, bet mans uzdevums ir viņam palīdzēt.
Jāpārzina arī svešvalodas. Vidzemē no svešvalodām biežāk ir krievu valoda, taču savā darba pieredzē aptuveni desmit zvanus esmu saņēmusi angļu valodā. Tie bija vairāk saistīti ar «Positivus» festivālu Salacgrīvā. Taču spilgti atmiņā palicis viens cits gadījums. Zvanīja puisis no Cēsīm, perfekti runā angliski, bet nevar nosaukt precīzu adresi, kurā atrodas. Pēkšņi dzirdu, ka viņš sāk sarunāties ar blakus esošo cilvēku latviski. Izrādās, viņš ir latvietis, kas nupat atbraucis no Anglijas, bet iekšēji vēl nebija pārslēdzis domāšanu, ka atrodas savā dzimtenē, un līdz ar to automātiski mūs uzrunāja angliski. Gadās arī tā.
- Ik dienu ziņās cilvēki lasa par ugunsgrēkiem, ceļu satiksmes negadījumiem. Taču reizēm VUGD vēsta, ka aizvadītā diennakts Vidzemē ir bijusi mierīga. Cik zvanus 112 dispečeri saņem vienas maiņas laikā?
- Visā Latvijā diennakts laikā tiek reģistrēti no 2500 līdz 3000 zvaniem, Vidzemes reģionā vidēji ap pieciem simtiem. Vienā maiņā esam piecas darbinieces. Ja visas vienlaicīgi atbildam uz zvaniem, bet vēl kāds zvana uz 112, tad tiek atrasts brīvais dispečers no cita reģiona. Mūsu dienestā nav pieļaujamas situācijas, kad nelaimē nonācis cilvēks mūs nevar sazvanīt, neviens rindā negaida.

- Kurš no izsaukumiem jums ir palicis atmiņā, padalieties ar vienu pozitīvu un otru negatīvu!
- Vienu konkrētu pozitīvu gadījumu ir grūti izcelt, jo par tādiem uzskatu visus tos izsaukumus, kuros ugunsdzēsēji glābēji paziņo, ka ir izglābuši nelaimē nonākušus cilvēkus, ir izdevies operatīvi ugunsnelaimes nodzēst un liesmas neizplatās. Visemocionālākie izsaukumi ir tie, kuros iesaistīti bērni. Jūtu, ka arī glābējiem ir divas reizes lielāks sakāpinājums, dodoties uz notikuma vietu, jo katrs esam mamma vai tētis. Nav nekā svarīgāka par bērniem.
Savukārt man divējādas sajūtas rada izsaukumi, kas saistīti ar palīdzību dzīvniekiem. Diemžēl ļoti bieži, saņemot zvanu par nelaimē nonākušu dzīvnieku, izrādās, ka izsaukums bijis nepamatots, jo patiesībā dzīvniekam vai putnam nekas nekaiš. Esam konsultējušies ar ornitologiem, cenšamies skaidrot situācijas iedzīvotājiem, bet bieži saņemam pārmetumus, ja atsakām izbraukt, lai gan apdraudējuma nav. Atmiņā ir nesens gadījums Valkā saistībā ar it kā ledū iesalušu gulbi. Tas notika tieši manā dežūrmaiņā. Zvanīja kundze gados un ziņoja, ka gulbis nekustas, jo ir iesalis. Kad skaidrojām, ka putni tā mēdz atpūsties, kundze paziņoja, ka pati kāps uz ieplaisājuša ledus viņu glābt. Šādā situācijā uz notikumu izbrauc ugunsdzēsēji glābēji, jo apdraudēta ir cilvēka dzīvība. Ierodoties notikuma vietā, kolēģi konstatēja, ka gulbim dīķī ir vaļējs peldēšanas laukums, kurā viņš vienkārši dzīvojas. Līdzko ugunsdzēsēji glābēji tuvojās gulbim, tā putns aizlidoja. Ir bijuši gadījumi, kad glābēji steidzas palīgā kaķim, kurš uzkāpis kokā, bet līdz viņu ierašanās brīdim jau pats ticis lejā. Situācijas mēdz būt dažādas, tādēļ ir svarīgi izvērtēt, kā arī korekti atbildēt uz dispečeru jautājumiem.
Protams, ir gadījumi, kad patiešām dzīvnieki ir nonākuši nelaimē, ir apdraudēta viņu veselība un dzīvība – ielūzuši ledū, iekrituši akā – un ir nepieciešama mūsu dienesta palīdzība, kuru arī sniedzam.

- Bieži nākas dzirdēt, ka pilnmēnesī mainās cilvēku uzvedība, vai to izjūt arī jūsu darbā?
- O, jā! Katru mēnesi un šajā laikā pat nav nepieciešams skatīties kalendārā, vai ir pilnmēness. Mums pat ir izveidojušies pastāvīgie zvanītāji. Kādi četri pieci katru mēnesi pilnmēnesī piezvanīs. Kāds skatījies televīzijā ziņas un vēlas uzzināt ko vairāk. Cits vienkārši piezvana, lai izliktu savas negatīvās emocijas, izteiktu viedokli, ka mūs vajag atlaist no darba. Jā, ir arī agresīvi un skarbi zvanītāji.

- Kādu padomu jūs sniegtu cilvēkiem, kas nonākuši nelaimē un zvana uz vienoto ārkārtas palīdzības izsaukuma numuru 112?
- Vissvarīgākais ir nosaukt adresi vai vietas nosaukumu, kur nelaime atgadījusies, jo ir bijuši gadījumi, kad nejauši pārtrūkst saruna un vairs neizdodas sazvanīt cilvēku. Kā piemēru varu minēt gadījumu Alūksnē. Uz 112 zvana sieviete un saka – deg māja. Viņa paguva vēl nosaukt adresi, kurā izcēlies ugunsgrēks, līdz mūsu saruna pārtrūka. Vairāk neko mēs nezinājām. Atzvanīt nevaram, jo sievietes telefonā nebija SIM karte. Uz notikuma vietu izsūtījām VUGD resursus pēc ļaunākā scenārija. Ugunsgrēks bija izcēlies pilsētas centrā, taču bijām saņēmuši tikai šo vienu zvanu, jo bija nakts un cilvēki gulēja. Ierodoties notikuma vietā, dzīvojamai mājai dega starpstāvu pārsegums. Pateicoties tam, ka zvanītāja telefonsarunā pirmo nosauca pašu svarīgāko informāciju – adresi, māju izdevās glābt.
Vēl svarīgi runāt mierīgi, skaidri. Šis izklausās tik viegli, bet, kad notiek nelaime, tad šo īstenot dzīvē ir ļoti grūti. Tādēļ mēs ar kolēģiem aicinām visus savās mājās izveidot drošības saliņu. Piemēram, uz ledusskapja uzlikt lapiņu ar informāciju par savas mājas adresi, telefona numuriem, durvju kodiem un citu svarīgu informāciju. Brīžos, kad tā būs nepieciešama un domas neraisīsies, būs špikeris, kas var palīdzēt, lai nelaimi mazinātu, palīdzību izsauktu ātrāk.
Un trešais padoms – ja redzat nelaimi, zvaniet 112, pat ja šķiet, ka kāds jau būs piezvanījis. Ja tā būs, dispečeres pateiks, ka informācija ir saņemta, varbūt varēsit sniegt vēl citu noderīgu informāciju. Jo nereti gadās, ka māja deg, tiek gaidīti ugunsdzēsēji glābēji, bet zvans uz 112 nav bijis.

- Dispečera darbs norit maiņās un viena no tām ilgst 24 stundas, ko jūsu ģimene saka par šādu režīmu?
- Pārmaiņas ģimenē sākās, kad piedzima mazulis un man bija jāatgriežas darbā. Meitiņai bija pusotrs gadiņš, bet mums ar dzīvesbiedru abiem ir maiņu darbs. Domājām, ko darīt, ja abiem vienlaicīgi jābūt prom no mājām. Meklējām auklīti, līdz atradām īsto. Otrs emocionāli grūtāks brīdis bija, kad iestājos Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā. Bērns vēl bija maziņš, un es nedēļu biju prom Rīgā. Pirmā diena bija smaga, otrajā zvanu uz mājām, jautāju, kā klājas. Meitiņa atbild, ka nav laika runāt, jo abi ar tēti labi pavada laiku. Tajā brīdī guvu sirdsmieru. Tagad esmu absolvējusi koledžu, bet bērns uzsācis skolas gaitas.
Šajā darbā nostrādājot vienu maiņu, trīs diennaktis man ir brīvas. Tajās varu sevi visu veltīt ģimenei, kas man ir vissvarīgākā. Zinu, ka manās brīvdienās neviens no darba netraucēs. Vienpadsmit gadu laikā uzkrātā pieredze ir ļāvusi nenest darbu uz mājām, lai cik smagi nebūtu izsaukumi. Tiklīdz aizveru darba durvis pēc nostrādātas maiņas, es par to vairs nedomāju. Tad esmu sieviete, mamma, mīļotā.
Nespēju iedomāties, ja man būtu jāstrādā piecas darba dienas nedēļā no pulksten 8 līdz 17, bet brīvas tikai sestdienas un svētdienas. Manuprāt, mans darba grafiks ir lielisks, jo ne jau vienmēr saulains ir tieši sestdienās un svētdienās.
Lai justos enerģijas pilna, es nodarbojos ar ziemas peldēm. Man ļoti patīk ģimenes izbraukumi pie dabas, aizraujos ar pavārmākslu, kurā iesaistu arī bērnu. Mostoties brīvdienu rītos, vienmēr domāju, kā kopā visi pavadīsim šo dienu jēgpilni. Neatļaujos to nogulēt.

- Jūs teicāt, ka jau bērnībā patika cilvēki formastērpos, vai arī dzīvesbiedra profesija ir saistīta ar VUGD?
- Nē, vīrs nav saistīts ar dienestiem un formām, un par to esmu ļoti priecīga. Atzīšos, ka negribētu, lai mans vīrs ir policists vai ugunsdzēsējs glābējs, jo nekad nevarētu zināt, vai viņš atgriezīsies no izsaukuma. Tas man būtu pārāk liels emocionāls pārdzīvojums. Redzu, kā citas sievietes pārdzīvo, ja vīrs ir maiņā, bet neatbild uz telefona zvaniem. Tu pagūsti iztēloties ļaunāko, pat ja izrādās, ka telefons nav bijis paņemts līdzi. Diemžēl ir arī gadījumi, kad notiek ļaunākais, kā, piemēram, kad notika Zolitūdes traģēdija. Tajā dzīvību zaudēja arī mūsu kolēģi ugunsdzēsēji glābēji. Tāda trauksmes sajūta man būtu pārāk augsta.

- Tuvojas 11. februāris, šajā datumā visā Eiropā atzīmē Starptautisko 112 dienu. Kāds ir jūsu vēlējums kolēģiem un iedzīvotājiem Latvijā?
- Saviem kolēģiem novēlu mieru, kā arī prasmi un spēju uzturēt radošo dzirksteli. Lai neapstājas profesionālā izaugsme un spēja katru dienu izjust gandarījumu par šo atbildīgo darbu, ko veicam komandā. Mēs esam laba komanda – viens par visiem, visi par vienu. Tāpat novēlu neaizmirst par personīgajiem sapņiem.
Savukārt iedzīvotājus aicinu uzticēties dispečeriem un viņu profesionalitātei. Ja notikusi nelaime, apdraudēta cilvēka veselība vai dzīvība, zvaniet 112 un mēs steigsimies palīgā! Precīzi nosaukta adrese un informācija, kas noticis, ļaus mums palīdzību izsūtīt ātrāk. Un tas ir ļoti būtiski šajos mirkļos, kad apdraudēta cilvēka veselība un dzīvība un tiek gaidīta palīdzība.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Sieviete, kuras rokās ir daudzu dzīves un dzīvības

Kategorijas