Spēks, lai pārdzīvotu krīzes grūtības, ir katrā cilvēkā; ir tikai jāprot tikt tam klāt

2021. gada 12. februāris 08:00

293

Spēks, lai pārdzīvotu krīzes grūtības, ir katrā cilvēkā; ir tikai jāprot tikt tam klāt

Mēs visi šobrīd vēlētos atelpu no pieaugošās trauksmes, – pandēmijas laiks raisa stresu kā bērniem, tā pieaugušajiem. Bailes un trauksme ir atbildes reakcijas uz nenoteiktību, izolāciju un iepriekšējās rutīnas izmaiņām, un tās var pieņemties spēkā. Tā šo ārkārtējās situācijas laiku, kas Latvijā pagarināts līdz 6. aprīlim, raksturo sertificēta konsultatīvā un izglītības psiholoģe, Marte Meo terapeite blomēniete un divu bērnu mamma Inese Taube (Marte Meo metode speciālistiem palīdz atbildēt uz vecāku jautājumu “Ko darīt?” un aiz bērna problemātiskās uzvedības ieraudzīt bērna attīstības pieprasījumu un soli pa solim to īstenot).
Viena no Ineses Taubes darbavietām ir Smiltenes novada domes Izglītības pārvalde, kur Inese strādā par izglītības psiholoģi. Tādēļ “Ziemeļlatvija” uzaicināja viņu uz interviju, taujājot padomu, kā bērniem, viņu vecākiem un arī citiem pieaugušajiem izdzīvot šo krīzes laiku ar iespējami mazākiem psihoemocionāliem traucējumiem, ideālā variantā iztiekot vispār bez tiem.
Psihologa konsultācijas klātienē šobrīd ir apgrūtinātas, pieraksts uz tām ir liels, savukārt attālināti sniegt šādas konsultācijas ir sarežģīti, arī tā aspekta dēļ, ka ne visur ir labs interneta pārklājums, līdz ar to nav labs interneta savienojums un saruna “raustās”, atzīst Inese Taube.
Taču psiholoģe uzsver, ka tāpēc nav jānolaiž rokas, jo profesionālu palīdzību pa tālruni sniedz krīžu un konsultāciju centri, daudz informācijas ir pieejams internetā, turklāt jāatceras, ka cilvēkiem pašiem ir iekšējie resursi un spēks, lai pārdzīvotu grūtības. Cits stāsts ir par to, vai mēs šiem saviem iekšējiem resursiem tiekam klāt.
“Reizēm klienti no psihologa gaida burvju recepti. Taču ne jau psihologs tevi izglābs! Tev pašam tas būs jādara. Tas ir darbs ar sevi,” uzsver Inese Taube.

– Bet tomēr, ar ko cilvēkiem ir jārēķinās, proti, kādas psihoemocionālas problēmas šis ierobežojumu, sociālās distancēšanās, attālināto mācību un attālinātā darba laiks rada ļaudīm – gan bērniem, gan pieaugušajiem? Par ko sūdzas jūsu klienti? Kādu iemeslu dēļ viņi meklē palīdzību?
Inese Taube: – Tas, par ko sūdzas cilvēki tagad, atšķiras no tā, par ko viņi sūdzējās pavasarī, pirmās ārkārtējās situācijas laikā. Toreiz no saviem klientiem jutu dusmas, agresiju, – “kā tas tā var būt, ka visu aiztaisa ciet, jo mājās, četrās sienās, ir grūti nosēdēt!”. Tagad savā privātpraksē sadzirdu tās pašas tēmas, kas bija pirms krīzes, taču klāt nāk problēmas, ar kurām saskaras pusaudži un kuras izjūt viņu vecāki. Pusaudžiem šobrīd ir ļoti grūti. Viņiem parādās trauksme, apātija, depresijas pazīmes, nomāktība, viņi stāsta, ka nevar pieslēgties Zoom platformai, ko izmanto attālinātajās mācībās, jo ir bailes sniegt tiešsaistē atbildi. Kad vaicāju, kāpēc, pusaudži bieži atbild – tāpēc, ka ir ātrs temps un viņi netiek līdzi, vai arī skolotāja izsaka piezīmes. Varbūt tādai piezīmei nebija ne vieta, ne laiks, taču pieļauju, ka arī pedagogs jūtas noguris. Slodze ir liela. Ja mēs strādājam pie datora ekrāna, tad koncentrēšanās notiek divas reizes vairāk, esam divas reizes fokusētāki un arī nogurstam vairāk, nekā tas būtu klasē, ierastajā mācību stundā. Domāju, ka gana nogurušas ir abas puses – gan pedagogi, gan skolēni. Reizēm ir sajūta kā situācijas ķīlniekam. Taču šobrīd nav cita risinājuma.

– Esmu dzirdējusi dažu vecāku teikto, ka, tik ilgi mācoties un dzīvojot mājās, bērni kļūst dīvaini. Kāpēc bērniem ir vajadzīga socializēšanās?
– Bērni jaunākajās klasēs mācās tāpēc, ka mamma tā grib vai arī ir forša skolotāja, bet tad, kad viņi drusciņ paaugas, viņiem mācības nav īsti svarīgas. Svarīgākais ir attīstības uzdevums, it īpaši pusaudžiem. Viņi iepazīst sevi. Viņi uzdod jautājumus, kas es esmu, kāds es esmu, kā mani redz citi, un ne jau mamma un tētis, bet draugi, vienaudži, kuri ir apkārt, jo pusaudži no viņiem mācās priekšstatu par sevi. Tāpēc arī draugi, tusiņi, socializēšanās ir tik svarīga. Mācības pat aizvirzās otrajā plānā. Izglītības sistēma gan tās ieliek pirmajā plānā, jo galva (smadzenes) ir jāattīsta, bet pusaudžu attīstības uzdevums nav mācīties. Viņu attīstības uzdevums ir saprast sevi, un par sevi saprot tikai no otra cilvēka attieksmes. Tāpēc katram gribas kontaktu, gribas izjust pieskārienus, apskāvienus, un apskāvieni un acu kontakts mums visiem ir vajadzīgi, ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Tas sekmē labu pašsajūtu. Diemžēl distancēšanās, attālinātais darbs, attālinātās mācības to mums atņem. Mēs nevaram šīs maņas nekādi apmierināt. Tās paliek puspiepildītas. Es strādāju pamatā ar 6.–8. klašu skolēniem, bet kolēģe, kura strādā Rīgā, stāstīja, ka pie viņas rindā nāk 17 un 18 gadus veci jaunieši, kuri vairs nevar izturēt sēdēšanu mājās un distancēšanos.
– Kādas problēmas tas bērniem var radīt?
– Ir lietas, ko redzēsim tikai ilgtermiņā. Pagaidām mēs varam tikai nojaust, kā tas būs, kad krīze beigsies. Taču tā, kā bija pirms tam, vairs nebūs. Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs ļoti daudz par to runā no cilvēka smadzeņu attīstības viedokļa. Jo mazāks bērns, jo viņa smadzenes ir elastīgākas un viņš daudz labāk un veiksmīgāk pielāgojas situācijai. Tāpēc mazie bērniņi, 1.–2. klases skolēni, par mājmācību diži neiespringst, un viena daļa ir pat laimīgi, ka var mācīties mājās un uz skolu nepošas. Taču, jo vecāks bērns, jo problēmas kļūst lielākas. Parādās neirožu pazīmes, sāp vēders vai galva, bērns grauž nagus. Tas nozīmē, ka kaut kā ir par daudz un tas ne vienmēr ir stāsts, ka nesanāk būt kopā ar draugiem. Iemesls var būt arī tas, ka ar skolotāju kaut kas nav labi vai reizēm mācību apjoms ir par lielu un bērns netiek ar to galā. Protams, ir ārkārtīgi apdāvināti bērni un viņiem mūsu izglītības sistēma der, bet ir bērni, kuriem ir lēns darba temps un viņiem vajag papildu laiku jebkam, ko viņi dara. Viņi izdara brīnišķīgi, bet no apjoma piekūst. Mums izglītības sistēma visiem ir viena, – ja bērns tiek galā, brīnišķīgi, ja netiek, – tad daudz kas būs atkarīgs no tā, cik palīgā nāks vecāki. Ne visi vecāki to var, un ne visi zina, kā to izdarīt.

– Kā vecāki var palīdzēt saviem bērniem, redzot, ka viņu uzvedība mainās un ne uz to labo pusi?
– Tas ir atkarīgs no katra bērna vecuma posma. Ir arī jāskatās, kāds ģimenē ir attiecību modelis. Ir jauki, ja bērns ģimenē var runāt par visu, kas viņu satrauc un par ko viņš domā. Taču ir liela ģimeņu jeb sabiedrības daļa, kuriem vispār nav runāšanas prasmju vai iemaņu. Vecāki reizēm domā, ka galvenais jautājums, ko uzdot bērniem, ir – “kā tev šodien gāja skolā?”. Ja atbilde ir “normāli”, tad vecākiem ar to pietiek, – “es taču uzprasīju!”. Mazāki bērni daudz vairāk ļaujas sarunām, bet jo lielāks bērns, jo vairāk viņš mēdz noslēgties savā pasaulē un līdz ar to ir grūtāk viņam tikt klāt. Un, ja ģimenē jau no mazām dienām nav iedibināta tradīcija aprunāties, tad, bērnam sasniedzot pusaudža vecumu, tā sarunāšanās pārtrūkst pavisam. Tad vecāki redz, – viņu pusaudzis viens sēž istabā un saruna ar viņu nesanāk. Ja agrāk vecāki ar viņu nav sarunājušies, tad, loģiski, viņš arī tagad nerunās.

– Un ko tad?
– Jā, tad ir šis jautājums – “un ko tad?”. Jāpatur prātā, ka saruna nebūs viegla un uzreiz tur varētu nekas nesanākt.

– Un ko vecākiem darīt, ja pusaudzim ir psiholoģiski smagi, taču viņš mammai un tētim neprasa palīdzību?
– Pusaudža vecums vienmēr ir riska faktors pats par sevi, jo cilvēka organismā notiek izmaiņas, kad cilvēks ir ne liels, ne mazs, un tad ir bažas un raizes. Ja vecāki redz, ka ir problēmas un sāk runāt par tām ar savu bērnu, bet nesanāk, droši vien ir vērts uzmeklēt speciālista palīdzību. Reizēm var sākt sarunu ar bērna klases audzinātāju, lai iegūtu informāciju. Pusaudzim svarīgākais ir tas, ka viņš var aprunāties ar cilvēku, kuram viņš uzticas un kurš viņam ir autoritāte. Skolotāji redz, dzird, zina daudz vairāk nekā psihologi, kuri strādā skolā, jo reizēm jaunieši saviem skolotājiem “atveras” un stāsta un uztic daudz vairāk nekā psihologam vai psihoterapeitam. Ja situācija ir sarežģītāka un parādās miega problēmas, trauksme, nomāktība, apetītes zudums vai arī pusaudzis jau dara sev paškaitējumu, griež rokas, tie ir sarežģītāki gadījumi un tad vajadzētu gan psihologa palīdzību, gan arī medicīnisku palīdzību. Šeit var reizēm izlīdzēt ģimenes ārsts. Taču sarežģītākos, nopietnākos gadījumos tomēr vajag psihiatra palīdzību, jo reizēm ir vajadzīga medikamentozā terapija, lai ķermeni drusciņ atslogotu un mēģinātu saprast, cik lielā pakāpē ir depresija. Laba ziņa ir tā, ka pusaudži šobrīd daudz brīvāk runā par savu mentālo veselību. Domāju, tas ir nopelns tam, ka internetā ir pieejama informācija, ir daudz jauniešu, kuri par to runā, ir influenceri, kuriem viņi seko. Ir slaveni cilvēki, kuri stāsta par savām problēmām. Līdz ar to pusaudži ir dzirdējuši par šādām lietām un vairāk pievērš tām uzmanību. Tas vairs nav tabu vai kauna lieta. Līdz ar to ir viena daļa jauniešu, kuri labprāt piekrīt atnākt pie manis uz konsultāciju, un es savukārt reizēm aicinu viņus aiziet pie ārsta. Nav tā, ka viņi saka – “nē, nē” vai “ nesaki mammai”. Viņi ļauj iesaistīt vecākus, un vecāki tiek informēti. Pusaudži un jaunieši ir gana elastīgi, stāsta, ka arī mammai ir līdzīgas problēmas. Bieži vien tās emocionālās lietas, kas ir bērnam (satraukumi, kreņķi, emocionālās reakcijas), ir arī kādam no viņa vecākiem. Tikai ar pusaudzi vajag atklāti runāt un skaidrot, ar ko viņš var tikt galā pats un ar ko nevar. Ir jāpaskaidro, ka ir normāli reizēm palietot medikamentu, aiziet uz sarunām ar speciālistu. Ir jāuzsver, ka viņam nav jābūt vienam. Bieži vien uz tām reakcijām, kas šobrīd ir bērniem, mēs varam skatīties, kā uz normālām reakcijām nenormālā situācijā.

– Tomēr, kā pieaugušie var palīdzēt sev, kā var tikt galā paši ar savu spriedzi, lai varētu palīdzēt bērniem, lai mājoklis būtu nevis “kaujas lauks”, bet “miera osta”?
– Tas ir jau cits jautājums. Manā skatījumā nav tādu ātro variantu, tomēr es ieteiktu, piemēram, izmantot krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” palīdzību un zvanīt uz viņu diennakts palīdzības tālruņiem. Taču, ja mamma vai tētis visu apzināto dzīvi nav domājuši par savām emocionālajām vajadzībām un tās nav apmierinājuši, nav labā kontaktā paši ar sevi, tad, protams, šī brīža grūtības, kad bērni ir mājās un ēst viņiem jāgatavo biežāk, un biežāk jāpieskata, to visu atsedz. Šis laiks mums parāda, ar ko neesam tikuši galā, kas ir tas, ko mēs savā dzīvē neesam varējuši vai nu sakārtot vai atrisināt, vai kam neesam pievērsuši uzmanību. Ir ļoti svarīgi, ja par to varam runāt vismaz ar kādu cilvēku. Pusaudži man reizēm stāsta, kāpēc viņiem ar draugiem ir grūti. Meitene savam draugam saka, ka viņai ir slikti un tāpēc viņa šodien negrib satikties, uz ko draugs atbild – “ā, tad laikam es tev neesmu svarīgs” tā vietā, lai pateiktu “es saprotu, labi, pieņemu to”. Ne reti pieaugušajiem ir līdzīgi. Ja ģimenē viens no laulātā pāra saka – “man šodien ir slikti”, tad tā vietā, lai uzprasītu, “kas tev ir, kā tev ir?”, mēdz būt atbildes – “ko tu ņemies, man ir vēl sliktāk nekā tev”, “ai, beidz, tas taču pāries” vai vispār nav atbildes. Tās ir komunikācijas lietas. Viens teikums cilvēkam palīdzēs, iedos atbalstu, bet cits izdarīs pretējo, aizvērs durvis ciet, un tad vairs runāt negribas.

– Tieši ģimenei šajā laikā vajadzētu turēties kopā un būt saliedētai komandai, kas cits citu uzmundrina.
– Jā, tas būtu labi, jo tad varam runāt, uzklausīt, sadzirdēt viens otru. Vajag mēģināt palikt pēc iespējas mierīgākam, kad otrs saka savu sakāmo, un mēģināt netvert personiski. Tas gan reizēm ir grūti, bet to var iemācīties un attīstīt. Ja bērna vecāki savā starpā ir saliedēti, vienoti, tad bērniem viennozīmīgi ir vieglāk pārciest krīzi, jo bērni ņem piemēru no pieaugušā, no tā, kā pieaugušais tiek galā ar krīzes situācijām. Ja vecāki nevis lamājas un dzer, bet ir iekšēji stabili, ar labām pamatvērtībām, tad bērnam ir labāk. Taču cilvēkiem lielākoties ir grūti ar savu emocionālo labsajūtu.

– Ātrais stresa noņemšanas veids diemžēl ir alkohols. Palielinās ģimeņu jeb sadzīves konfliktu skaits, kur jau jāiesaistās policijai.
– Diemžēl ir arī tā. Taču ar stresu palīdz tikt galā arī fiziskas aktivitātes. Var pastaigāties, slēpot, slidot, nūjot. Pusaudžiem diži kustēties nepatīk, tāpēc lai vecāki iet paši ārā, svaigā gaisā, un aicina bērnus līdzi. Ārā no mājas iziet neviens nav aizliedzis, un, esot fiziski aktīvam, galva atpūšas. Taču pašā pirmajā vietā ir miegs. Ja miegā nevaram atpūsties, tad ķermenim nav spēka neko citu darīt. Mums vajag izgulēties, arī bērniem. Un ko bērns visu nakti dara, ja neguļ? Sēž savā telefonā. Tad vēl, lai varētu kustēties, ir veselīgi jāpaēd. Tas nav nekas jauns. Ātrās uzkodas lai paliek ballītēm. Ikdienā ir vajadzīgas kvalitatīvas uzturvielas.

– Šī krīze ir katalizators, kas izvelk ārā katra problēmas, taču tās momentā neatrisināt.
– Jā, tas pats alkoholisms ir stāsts par to, ka cilvēkam ir kaut kādi emocionālie “caurumi”, zaudējumi, kurus ar alkohola palīdzību ir vieglāk nejust un neredzēt, un uz mirkli ir sajūta, ka to nav. Taču patiesībā tas ir stāsts par to, ka ir vesela kaudze neatrisinātu lietu. Pie manis reizēm uz praksi atnāk klients ar savu sāpi, atnāk vienreiz, otrreiz un taujā – “cik reižu man vēl jānāk un kāpēc man divās reizēs nav palīdzēts?”. Tad saku – “visu savas dzīves lielāko daļu esi dzīvojis ar šo problēmu un tagad gribi, lai divās stundās tā tiek atrisināta? Tā nemēdz būt!”. Tas ir gadu jautājums, gadi intensīva darba. Cilvēkam jābūt uz to gatavam. Reti kuram ir motivācija un pacietība, jo tas ir sāpīgi, ir ilgi, un ir jāuzņemas atbildība, un to negribas. Beigās cilvēks paliek pie tā, kur ir, un tā ir viņa izvēle. Tas laiks, kas ir tagad, mudina radoši pielāgoties, domāt, kā es tomēr šajos apstākļos varu savu dzīvi padarīt jēgpilnu un saprast, ka tas ir atkarīgs tikai no manis paša. Neviens cits man to neiedos.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Spēks, lai pārdzīvotu krīzes grūtības, ir katrā cilvēkā; ir tikai jāprot tikt tam klāt

Kategorijas