Uzrakstītais – dvēseles nospiedums

2021. gada 12. februāris 08:00

Daces Rukšānes-Ščipčinskas vārds nez vai prasa komentārus. Rakstniece, publiciste, politiķe, 13. Saeimas deputāte no partiju apvienības “Attīstībai/Par!”. Aicināt uz sarunu viņu mani mudināja divi fakti: viņas nesen iznākusī grāmata “Krieva āda” un šobrīd aktuālais jautājums par Satversmes tiesas pieņemto lēmumu, kas nosaka, ka Latvijā svarīgas ir visas ģimenes, ne tikai tā sauktās “tradicionālās” – savienība starp vīrieti un sievieti.

– Kā un kāpēc tapa “Krieva āda”? Ko lasītājs varētu iegūt, to izlasot?
– Pirmkārt, grāmata balstīta uz vēsturiskiem faktiem. Kad gatavojos to rakstīt, tas bija pirms sešiem septiņiem gadiem, ļoti pamatīgi iedziļinājos gan Liepājas, gan Latvijas vēsturē. Daudz laika pavadīju pētījumos, intervējot cilvēkus, kuri tolaik bija tādā vecumā kā manas grāmatas varoņi. Jaunākā varone šobrīd varētu būt manas mammas vecumā, tas ir, vairāk nekā 70 gadu. Viena no centrālajām problēmām, kas apskatīta romānā, ir attiecības starp latviešiem un krieviem. Darbības laiks – 50.–60. gadi. Kādā sabiedrības daļā valdīja uzskats, ka krievi ir okupanti, bet bija arī pretimnākoši, un šajā gadījumā tas izpaudās caur mīlestību. Kad latviešu meitene iemīlas krievā. Man daudzi teikuši, ka diez vai toreiz tas bija kā aizliegtais auglis. Es atceros savu skolas laiku, tie gan bija 80. gadi, kad iemīlējos krievu puisī, un draudzene ar mani attiecības pārtrauca tajā pašā dienā, kad viņa to uzzināja. Līdz ar to domāju, ka tāda attieksme bija arī gadus iepriekš.

– Mūsdienās esmu dzirdējis, ka daudzi plāno sākt rakstīt savu grāmatu. Ar ko būtu jāsāk?
– Cilvēkiem gribas izpausties, jo īpaši tagad, kad visi esam spiesti dzīvot mājās, neiziet sabiedrībā. Starp citām radošām izpausmēm vieniem gribas to izlikt uz āru šādā veidā, jo pašlaik kopumā nav nekā, kas novērstu uzmanību. Es par sevi teiktu, ka pandēmijas laiks man nav labākais rakstīšanai. Piedzīvoju šos notikumus ļoti intensīvi, spēcīgi. Mani uztrauc tas, kas notiek pasaulē, ASV, Krievijā. Man patīk rakstīt pēc notikuma, kad izveidojies atskats uz to. Par pandēmijas laiku droši vien varēšu rakstīt pēc pieciem gadiem, kad tas viss būs vēsture.
Ja ir vēlme rakstīt grāmatu, saku, ka noteikti ir vērts mēģināt. Ja tiek tālāk par pirmajām desmit lapām, var uz kaut ko cerēt. Pirmais, kas jādara jebkuram rakstniekam, – daudz jālasa. Jābūt priekšstatam, kāda ir pasaules literatūra, kāda Latvijā. Jo vairāk lasīs, jo vieglāk būs pašam rakstīt. Tā nebūt nav citu autoru kopēšana. Jāraksta tā, kā dvēsele saka priekšā. Viss uzrakstītais ir kā dvēseles nospiedums. Katrs cilvēks ir unikāls, raksta citādi. Tekstā “jāskan” rakstītāja balsij. Es lasu ļoti daudz, bet tas man nebūt netraucē rakstīt pašai. Man nevajag paraugus. Man, piemēram, nepatīk lasīt grāmatas, kurās teju katrā teikumā mēģināts pateikt asprātību. Šī iemesla dēļ nevaru lasīt “Šveiku”. Bet ļoti labi saprotu “Šveika” fanus, kas katrā dzīves situācijā var citēt lappuses no šīs grāmatas.

– Vai ar grāmatu rakstīšanu var kļūt bagāts?
– Latvijā labi, ja viens, divi cilvēki ar to pelna. Šobrīd, kad sekoju līdzi daudziem blogiem, šķiet, ka visas aktuālās tēmas ir apskatītas. Ja zinātu kādu tēmu, kas būtu tik unikāla, par kuru neviens nav iedomājies rakstīt, droši vien to skaļi neteiktu, izmantotu pati. Man nav statistikas par to, kas ir lasītākās tēmas Latvijā. Pašai ļoti patīk lasīt arī kriminālromānus, esmu liela to fane. Patīk, kā tajos notikumi viltīgi uzkonstruēti. Lasu tos vairākās valodās – krieviski, angliski, jo Latvijā bieži vien tulkojumi rodas daudz vēlāk.

– Vai Latvijā sieviete politikā ir līdzvērtīga vīrietim?
– Mūsu frakcijā tādu dalījumu nejūt, esam labā līdzsvarā. Arī Saeimā starp kolēģiem to nejūtu, bet cita runa par politisko telpu. Diezgan daudz runā par to, kā ģērbjas sievietes politiķes, kādi mati, frizūras, mati krāsoti vai nekrāsoti. Par to daudz tiek spriests internetā. Sievietes politiķes arī vairāk kritizē viņu darbībās nekā vīriešus. Tomēr Latvijā kopumā sievietēm ir labvēlīga situācija, jo mums viņu vadošos amatos ir vairāk nekā vidēji Eiropā. Sievietes pie mums ir ļoti mērķtiecīgas. Koncentrējas konkrētam darbam un iet uz to. Vīrieši izvēlas vairākus mērķus vienlaikus, vēlas ātru rezultātu, ja kaut kas neizdodas, to pamet un sāk ceļu uz nākamo. Sievietes ir arī norūdītākas. Daļas sabiedrības uztverē sievietei ir vieta virtuvē. Tā kā viņai ir vairāki pienākumi – mājas solis, bērni, darbs, karjera –, jāspēj izpildīt visus. Tāpēc arvien biežāk sievietes izvēlas bērnus radīt vēlāk, sākumā izveidot karjeru.

– Te varētu parunāt par Dzīvesbiedru likumu. Ne visas ģimenes izvēlas būt pareizās. Tomēr valdība šo likumu kavējas pieņemt. Vai tā ir Latvijas, Austrumeiropas īpatnība?
– Sabiedrības aptaujas Latvijā rāda, ka Dzīvesbiedru likumu tomēr atbalsta lielākā daļa. Kāpēc ir tomēr pretestība? Viena lieta ir padomju laika mantojums, kas nes līdzi konservatīvismu. Izteikta pretestība ir tikai socbloka valstīs, piemēram, tās šausmas, kas notiek Polijā, Ungārijā, kur pasludina no LGBT brīvas zonas. Mums tik traki nav, un ceru, ka līdz tam nenonāksim. Cerams, ka lēmēji apdomāsies un atzīsim visas ģimenes. Šis ģimeņu regulējums attiecas ne tikai uz viendzimuma pāriem, bet arī uz vientuļajām mammām, pāriem, kas izveidojušies sirmā vecumā, kad cilvēki vienkārši sagājuši kopā, veido kopēju mājsaimniecību, lai viens otram palīdzētu. Domāju, ka mums jāiet uz to Satversmes redakciju, kāda bija pirms Šlesera grozījumiem. Ceru, ka Nacionālās apvienības ierosinātos Satversmes grozījumus nepieņems, bet vienalga mums, tajā skaitā Saeimai, jāvirzās uz to, lai īstenotu Satversmes tiesas lēmumu, kas cita starpā nosaka, ka valstī jārūpējas par visām ģimenēm. Šajā Saeimā tas var arī nenotikt, bet ar katru nākamo mēs kļūsim pieaugušāki, atbildīgāki. Ja iepriekšējās Saeimās par šo jautājumu nebija pozitīvu lēmumu, šajā jau saskatāma virzība.
– Latvijā ir divas tabu tēmas – nerunājam par nāvi un seksu. Vai šo tēmu neskaršana sakņojas mūsu mentalitātē?
– Domāju, ka par to mūsdienās runā stipri vairāk nekā pirms 15 gadiem, kad es aktualizēju šīs tēmas. Tad tiešām bija tā, ka, pasakot vārdu “sekss”, apkārtējie nosarka. Tagad tā gluži nav. Par to runā, brīžiem pat ļoti daudz. Manā “burbulī” par to runā diezgan brīvi, protams, neapspriežot sīkumos privātās dzīves nianses. Man liekas, ka mēs attīstāmies, ejam uz priekšu. “Facebook” ir grupas, forumi, kur cilvēki runā ar savu īsto vārdu, norunā tikšanos utt. Ar katru gadu kļūst labāk, ja neaizrāposim atpakaļ Polijas, Ungārijas virzienā, kur sludina pārspīlētu tikumību. Ļoti ceru, ka Latvijā tas nenotiks. Tāpēc katram mums jāatrod tie cilvēki, ar kuriem runāt, skaidrot. Saviem radiniekiem stāstīt, palīdzēt izprast. Atceros, ka sākumā mana mamma bija ļoti konservatīva. Mēs, pārējie, tajā skaitā manas meitas, ar liberāliem uzskatiem pamazām, mammai esot līdzās, par to runājām. Pārmaiņas nenotiek vienā dienā, bet tagad viņas uzskati ir daudz liberālāki. Nav jāsatraucas par to, ka, piemēram, viendzimuma ģimenēs nebūs bērnu. No man zināmajām tikai vienā nav. Turpretī ierosinātajiem Satversmes grozījumiem ir zemteksts – ja nevari radīt bērnus, tu sabiedrībai neesi vajadzīgs.

– Kas visvairāk kaitina šajā laikā, ko apzīmējam ar “Covid”?
– Neziņa. Kad vīruss aizies. Tā ir vistrakākā. Uztraucos par cilvēkiem, kas palikuši bez darba vai atrodas piespiedu dīkstāvē. Nevaru iedomāties, ja man būtu jāmaksā rēķini, bet nebūtu ikmēneša ienākumu. Skaistumkopšana ir ļoti nepieciešama nozare, tāpat kā viesmīlības pakalpojumi, viss, kas saistīts ar ceļošanu. Kopš slēgtas frizētavas, saloni, mēģinu sevi daudzmaz savākt. Mati izauguši pāri ausīm, neatceros, kad tik gari bijuši. Man pat ķemmes nav mājās, jo līdz šim tā nebija vajadzīga. Neesmu vēl saņēmusies to iegādāties tiešsaistē. Tagad, skatoties filmas, kurās cilvēki iet uz kafejnīcām, apskaujas, jau sāku domāt – kā tā var? Pandēmija dara savu. Tajā pašā laikā atceros savu bērnību, slavenās kvasa mucas ielās. Toreiz visi dzēra no vienas glāzes. Tagad kas tamlīdzīgs nav iedomājams. Pēdējos mēnešos neiedomājami audzis tiešsaistes pasūtījumu apjoms. Ja agrāk grāmatu saņēmu trīs dienu laikā, tagad jāgaida trīs nedēļas. Tas ir pozitīvi, jo nozīmē, ka cilvēki ļoti daudz lasa grāmatas.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Uzrakstītais – dvēseles nospiedums

Kategorijas