Pēdējo divsimt gadu sērgas Latvijā

JURIS PAVLOVIČS, LIMBAŽU MUZEJA SPECIĀLISTS

2021. gada 16. februāris 08:32

Pirmās ziņas
par mēri

Senākā pasaules mēroga epidēmija, par ko saglabājušās vēstures liecības, izcēlās pirms 1800 gadiem un kļuva par galveno iemeslu Romas impērijas sabrukumam.

Nopietnākā, lai arī ne vienīgā senatnes sērga, vismaz sākot no 250. gada un līdz pat 1770. gadam, bija mēris, kas joprojām sastopams nomaļos Āzijas apvidos.

Mūsdienu Latvijas teritorija atradās pietiekami tuvu Eiropas centram un nebija atdalīta no tā ar dabiskām barjerām, tādēļ dažādas Eiropu postījušās slimības samērā viegli sasniedza arī latviešu apdzīvotās zemes. Tieši tāpat nekādi šķēršļi netraucēja slimību ienākšanai no austrumiem, ja sērga jau bija pārstaigājusi Krieviju. Tā Latviju sasniedza joprojām tautas vēsturiskajā atmiņā palikušais lielais 1710. gada mēris, kura patieso zaudējumu apmēri joprojām nav aprēķināti. Taču pēc 1720. gada Eiropā un 1770. gada Krievijā uz laiku sāka likties, ka lielo epidēmiju laiks ir pagājis un galvenais posts turpmāk gaidāms no kariem.

Bīstamā holēra

1823. gadā Urālu kalnus pirmo reizi šķērsoja jauna Āzijas slimība — holēra. 19. gadsimta holēra bija daudz bīstamāka nekā šodien, un, ja neveiksmīga apstākļu sakritība, tā varēja nogalināt vienas dienas laikā. Pēc septiņiem gadiem slimība pārstaigāja Krieviju, nodarot milzīgus zaudējumus un liekot ieviest pirmās karantīnas barjeras Austrumeiropā. Par upuriem, ko šī sērga nodarīja Polijā, var spriest, atceroties, kas joprojām ir viens no galvenajiem poļu lamuvārdiem. Latvijā holēra nonāca 1831. gada maijā un apsīka tikai janvārī, izraisot divu līdz trīs tūkstošu cilvēku nāvi Vidzemes guberņā. Lai arī tas ir ievērojams skaits, ņemot vērā Vidzemes blīvo apdzīvotību, upuru bija ne vairāk par 1,5 procentiem no iedzīvotāju kopuma. Protams, tas nemazināja tuviniekus zaudējušo ciešanas, bet sabiedrības sabrukuma un līķu ielās kā Pēterburgas nabagu kvartālos nebija.

Vēl lielāku upuru skaitu — aptuveni četrus tūkstošus — latviešu un igauņu Vidzeme pieredzēja 1848. gada vasarā Krievijas reģionālajā holēras epidēmijā, kas neizgāja ārpus impērijas robežām. 1853. gada vasarā Vidzemi sasniedza nākamais pasaules mēroga holēras uzliesmojums ar šoreiz aptuveni diviem tūkstošiem upuru un krietni lielāku paniku amatpersonu vidū. Bailes no “koliera” latviešu tautā saglabājās vēl vairākus gadu desmitus, lai gan lielu tās epidēmiju turpmāk vairs nebija.

Gripu uzņem
bez uztraukuma

1889. gadā Buharas pilsētā, mūsdienu Uzbekijas teritorijā, masveidā sāka slimot ar Eiropā jau iepriekšējos gadsimtos pazīstamu, bet pirms tam tikpat kā neievērotu slimību — gripu. Izcēlās pirmā vispasaules gripas epidēmija, kas Vidzemi sasniedza oktobrī, tika uzņemta bez īpaša uztraukuma un deva to pārcietušajiem imunitāti, kas izrādījās ļoti noderīga pēc trīsdesmit gadiem.

1892. gadā pēdējo reizi atgriezās holēra, ko šoreiz bija veicinājis bads Krievijas austrumu apgabalos. Vidzemē bada nebija, tādēļ oficiālā statistika reģistrēja tikai 48 sērgas upurus. No Baltijas holēra pārlēca uz Vāciju, kur nodarīja lielu postu Hamburgā. Pēc šīm divām epidēmijām lielu sērgu nebija līdz pat Pirmā pasaules kara noslēgumam.

Tīfs un “spāņu gripa”

1918. gadā izcēlās divas milzu epidēmijas, kas tieši skāra Latviju. Pavasarī Francijā sākās līdz šim lielākā un bīstamākā gripas epidēmija, kas gada laikā prasīja vismaz 50 miljonu upuru visās pasaules zemēs un tautās. Latviju tā sasniedza agrā rudenī, un, lai gan lielākā daļa iedzīvotāju cieta no vācu okupācijas uzspiestā pārtikas trūkuma, upuru skaits, kā šķiet, bija salīdzinoši mazs un nepārsniedza divus — trīs tūkstošus visā Latvijas teritorijā. Ievērojamākais “spāņu gripas” upuris bija izcilais dzejnieks Fricis Bārda.

Ne mazāk bīstama bija tīfa epidēmija, kas 1918.—1922. gadā aptvēra pilsoņu kara plosīto Krieviju un nogalināja tur, iespējams, pat trīs miljonus cilvēku. Tīfs, ko pārnēsā utis, bija Latvijā labi pazīstama slimība, kas iepriekš bija izraisījusi pat dažas pilsētas mēroga epidēmijas. Līdz 20. gadsimta sākumam tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc jauni un veselīgi ļaudis pēkšņi mira trīs dienu laikā. Ir pamats domāt, ka atbrīvošanas cīņu laikā tīfs nogalināja vairāk latviešu nekā gripa.

Biedējošais
poliomielīts

Vēl divas vairākus gadus neizskaustas nāvējošas slimības bija difterija un dizentērija.

Pirmajos neatkarības gados, ja neskaita Latvijā no Zviedrijas tikko ienākušo poliomielītu, nopietnu epidēmiju nebija, un tas dažus noveda pie maldīga priekšstata, ka īsts latvietis var iztikt bez ārstiem. Līdz ar Otro pasaules karu, zaldātu ievazātas, infekcijas slimības atgriezās, tai skaitā arī dažas nekad iepriekš nepiedzīvotas. Starp citu, pirmos trīs pēckara gadus latvieši slimoja ar malāriju, kas toreiz bija izplatījusies līdz pat Arhangeļskai.

Līdz ar padomju medicīnas modeļa ieviešanu bija tādi jaunievedumi kā lauku slimnīcu sistēma no 1951. gada un vispārējā bērnu vakcinēšana no 1957. gada. 50. gadu biedējošākā sērga bija poliomielīts, kas varēja ne tikai nogalināt, bet arī paralizēt uz mūžu. Vislatvijas vakcinācija pret to notika 1960. gadā, un pēc diviem gadiem slimība izzuda. Pirmā lielā pēckara gripas epidēmija 1957. gadā, tā saucamā Āzijas gripa, Latvijā tika uzņemta samērā mierīgi galvenokārt informācijas trūkuma dēļ, lai gan šī samērā bīstamā slimība noveda pie 70 tūkstošu cilvēku nāves tikai ASV.

Kaites, kas jāizguļ mājās

60. — 80. gadu infekcijas laikabiedri uztvēra bez panikas, kā vairākus vienas slimības gadījumus savā kopienā un vairāk baidījās no sirdslēkmēm un vēža. 1968. un 1977. gada gripas epidēmijas nebija pārāk bīstamas, sabiedrība drīzāk pievērsa uzmanību daudzajiem saslimšanas gadījumiem ar Āzijas meningītu, ko, braucot caur epidēmijas izcelsmes valsti Ķīnu, 1969. gadā bija ievazājuši vjetnamiešu studenti. 70. gadu beigās aizvien biežākas kļuva saslimšanas ar toreiz vēl maz izpētīto hepatītu jeb dzelteno kaiti un līdz 1983. gadam, kad sākās vakcinācija pret “cūciņām”, šī slimība bija pēdējā no bērnu kaitēm, ko daudziem bija jāizguļ mājās skolas gados. Tuvojoties 20. gadsimta beigām, Latviju turpināja piemeklēt vienīgi regulārās gripas epidēmijas, kas Limbažu novadu jau no 70. gadiem mocīja mazliet spēcīgāk nekā daudzus citus apvidus. Līdz ar redzamu medicīnas progresu jaunā gadsimta sākumā stāsti par lielajām epidēmijām kļuva par vēstures vai fantastikas literatūras tēmu.

(No Limbažu muzeja
mājaslapas)

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pēdējo divsimt gadu sērgas Latvijā

Kategorijas