Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Logo

Ar savu likteni jāprot sadzīvot, bet galvenais – nepazaudēt labestību un siltumu sirdī

Inga Karpova
Laikraksta arhīvs

2021. gada 19. februāris 08:26

814
Ar savu likteni jāprot sadzīvot, bet galvenais – nepazaudēt labestību un siltumu sirdī

Janvāra beigās “Ziemeļlatvijas” redakciju apciemoja novadniece, vijciemiete Gunta Lukstraupe. Tagad Gunta kopā ar ģimeni dzīvo Burtnieku pagastā atjaunotajās un iekoptajās “Jaunklētnieku” mājās. Gunta un viņas vīrs pēc profesijas ir dārznieki, tāpēc abi rosās kā čaklas bites ziedos. Guntas apciemojuma iemesls bija ne tikai abonēt laikrakstu “Ziemeļlatvija”, bet arī dāvināt savu tikko iznākušo dzejas krājumu “Sapņi kā bites ziedos” ar autores ierakstu izdevuma titullapā: “No sirds pateicos laikraksta “Ziemeļlatvija” redakcijas kolektīvam par to, ka bijāt pirmie, kas mani uzklausīja.” Šie siltie vārdi mani rosināja Guntu aicināt uz sarunu. Atklāti sakot, dzejniece diezgan negribīgi tai piekrita, jo, kā pati atzīst, ir kautrīgas dabas cilvēks. Sarunas laikā atklājās, ka sevi lielīt un izcelt Gunta nemaz nemāk un arī nemēdz. Kaut gan būtu, par ko, – savos 72 gados viņa joprojām daudz mācās un nebaidās izmēģināt jaunas lietas. Gunta daudz labprātāk runā par citu cilvēku sasniegumiem un ieguldījumu šī izdevuma tapšanā. Jāpiebilst, ka Guntas rakstītā dzeja lasāma arī “Ziemeļlatvijas” sagatavotajās dzejas lapās “Noskaņa”.

– Savā grāmatā jūs tik sirsnīgi rakstāt par savu ģimeni! Lasot šo tekstu, gribas ticēt, ka, neskatoties ne uz kādiem likteņa pagriezieniem, jūs esat laimīgs cilvēks.
– Esmu ļoti pateicīga saviem brāļiem, māsai un maniem vecākiem par to, ka vispār esmu. Mūsu ģimeni 1949. gada 25. martā izveda no Vijciema pagasta “Veckairu” mājām. Nokļuvām Sibīrijā – Molčānovas rajonā. Maniem vecākiem jau otrajā dienā bija jādodas uz darbu mežā. Man bija tikai seši mēneši, bet vecmāmiņai – 80 gadu. Visas mājas rūpes dienas garumā bija jāuzņemas vecākajai māsai. Tolaik viņai bija tikai 14 gadu. Māsai nācās piedzīvot dienu, kad nomira vecmāmiņa, bet mājās viņa bija kopā ar abiem brālīšiem un mani. Tas laiks bija milzīgs pārbaudījums visai ģimenei. Tētis Kārlis Simsons, kurš bija ļoti sirsnīgs un mīļš cilvēks, brīvajos brīžos pina skaistus ogu groziņus. Brālis, cik iespējams apkrāvies ar šiem groziņiem, ar prāmi brauca pāri Obas upei, lai tos pārdotu. Mājās atgriezās ar mirdzošām acīm un dažiem klaipiņiem maizes četrstūra formā. Tas bija liels prieks visai ģimenei! Dzimtenē atgriezāmies pēc astoņiem ar pusi gadiem – 1956. gada rudenī ar iespējamo pēdējo kuģi no Mačuginas pilsētas līdz Tomskai. Drīz vien upe aizsala. No Tomskas braucām ar vilcienu līdz Rīgai. Sākumā apmetāmies pie radiņiem, jo mūs neviens tēva mājās nelaida dzīvot. Māsa uz Latviju atbrauca pirmā. Viņa izsūtījumā mācījās farmaceitu skolā. Māsa lūdzās, lai praksē viņu nosūta uz Rīgu. Negribēja sūtīt, jo teica, ka viņa vairs neatgriezīsies. Tā arī notika. Esot Rīgā, māsa staigāja pa visām iestādēm un jautāja – kāpēc mūsu vecāki ir izsūtījumā? Pateicoties māsai, mēs mājās atgriezāmies par pusgadu ātrāk nekā citi latvieši. Tajā pašā gadā sāku mācīties Vijciema pamatskolā. Pēc tam turpināju mācīties Valmierā.
Kad atgriezāmies Vijciemā, Vijas upe paņēma mana brāļa dzīvību. Viņam bija tikai 17 gadu. Tās skumjas nav aprakstāmas! Bet vai tādēļ mēs varam dusmoties uz Vijas upi? Tās krastos pirms tālā ceļojuma ir bijis arī daudz priecīgu un jauku atmiņu. Liktenis ir tāds, kāds ir. Jāprot ar to sadzīvot un, galvenais, nepazaudēt labestību un siltumu sirdī.

– Vai var teikt, ka šajā dzejas krājumā jūs atzīstaties mīlestībā savam dzimtajam Vijciemam?
– Pirms gada mani uzrunāja izdevniecības “Domu Pērles” koordinatore ar aicinājumu piedalīties kopkrājumā. Pēc sarunas viņa ieteica izdot pašai savu grāmatiņu. Šo izdevumu finansēju pati no savas ģimenes līdzekļiem. Es neprotu vārdos izstāstīt, kāpēc rakstu. Rosoties ikdienas solī, pie manis atnāk rindas. Kādā brītiņā ātri visu uzlieku uz papīra, pēc kāda laika tās pielaboju. Vārdi paši pie manis atskrien. Visus tekstus, arī vēstulītes “Ziemeļlatvijai” rakstu ar roku. Grāmatā ir vairāki dzejoļi, kas veltīti vijciemiešiem un Vijciema skaistajai dabai, dzimtajai skolai un vecāku mājām. Zinu, ka šogad Vijciemā skolu slēgs. Tas gan ir ļoti bēdīgi. Taču esmu nolēmusi savai skolai arī dāvināt šo grāmatiņu.
Izdevumā publicēju dzejoli “18. novembris”, kur rakstu:
“Šī diena ir svētki visai latviešu
                                            tautai,
Bet katrā ģimenē īpaši gaidīta,
                                            saukta
Pirms daudziem, daudziem
                             gadiem tā bija,
 Šai dienā mans tētis ar mammu
                          gredzenus mija.”
Šo dzejoli papildina foto no ģimenes arhīva, kurā redzami manu vecāku diženie kāzu vārti par godu viņu kāzu dienai 1932. gada 18. novembrī.
Esmu dzimusi Vijciemā. Man šī puse ir ļoti mīļa, jo Vijciemā joprojām dzīvo visi radiņi. Arī “Ziemeļlatviju” abonēju šī paša iemesla dēļ. Laikrakstu lasu arī tāpēc, lai uzzinātu visus notikumus. Arvien braucam ciemos uz vecāku mājām “Veckairiem”, kur vienmēr mūs mīļi gaida nu jau aizsaulē aizgājušā brāļa sieva. Tur dzīvo arī viens no brāļa mazdēliem. Mana sirds ir mierīga, jo mājas ir skaisti sakoptas. Vienmēr braucam arī uz Vijciema kapiem. Arī tagad, ziemas spelgonī, aizvedīšu mammai, tētim, brālim un vecmāmiņai puķītes. Nekas, ka nosals, bet es būšu savus mīļos apciemojusi. Arī Burtnieki ir skaista vieta ar sakoptu parku, tomēr sirdij tuvāks man ir Vijciems.

– Skatoties izdevumā publicētās fotogrāfijas, redzu, ka daudzām no tām esat autore. Turklāt nevar nepamanīt, ka esat dabas mīļotāja, – jums izdevies nofotografēt dabas retumu – pļavā ziedošu Latvijas orhideju – naktsvijoli.
– Mana profesija ir dārzniece – ainavu arhitekte. Esmu absolvējusi Bulduru Dārzkopības tehnikumu. Mans darba lauks ir dārzi, ainavas un siltumnīcas. Kā jau daudzām sievietēm, arī man ļoti patīk ziedi un puķes. Krājumā bez pašas fotogrāfijām ir arī ļoti jauku cilvēku – fotogrāfu Jāņa Geseltiņa un Ginta Mucenieka – darbi. Ar viņiem sadraudzējos portālā www.draugiem.lv. Uzrunāju ar lūgumu izpalīdzēt ar fotogrāfijām izdevumam. Viņi bija tik atsaucīgi! Jā, arī pati fotografēju. Aizvadītā gada sākumā Alises Rozes Dizaina studijā Rīgā apmeklēju foto kursus. Mācījos fotografēt, bet prakse man nav liela. Savos cienījamos gados apmeklēju arī ainavu arhitektu kursus, jo Bulduru tehnikumu pabeidzu pirms piecdesmit gadiem. Man tik ļoti gribējās uzzināt, kas šajā nozarē mūsdienās ir pats jaunākais un pieprasītākais. Esmu pensionāre, bet nesanāk dzīvot, rokas klēpī salikušai. Abi ar vīru visu laiku kaut ko darām – patreiz potējam rozes. Daudzi jautājuši, vai mūsu vecumā laukos dzīvot nav grūti? Saku – nav gan grūti, tikai jāstrādā. Vīrs potē arī augļu kociņus. Saku lielu paldies savai ģimenei par atbalstu – gan vīram, gan bērniem.

– Jūsu grāmatai ir ļoti zīmīgs pēcvārds. To izlasot, top skaidrs, ka jums ir vēlme izteikties uz papīra, lai dalītos ar savā dzīvē piedzīvoto, redzēto un sajusto. Sarunas nobeigumā tas ļoti iederas.
– Domāju, dzīvē viss notiek tā,
   kā ierakstīts Zvaigžņu grāmatā.
Ja, iesākot dzīvi, mēs sauli
                        paņemtu plaukstā,
tad silti mums būs pat ziemā
                                             aukstā.
Vēji var traukties, un sniegi
                                    var snigt,
var arī vasaras vidū saules
                                       nepietikt,
un tomēr silti būs, jo Dievs
                                   vadīs mūs
pa taciņu ne vieglāko, bet
            noteikti sirdij vistuvāko!
Un tomēr – nekas jau nenotiek tāpat vien. Grūtības, raizes un nedienas dažas, tās mūs stiprākus dara. Dievs cilvēkam dod ne to, ko viņš vēlas, bet to, kas viņam vajadzīgs. Tāpēc nejautā: “Par ko?”, bet domā: “Priekš kam?” Reizēm neko citu nevajag, kā tikai atrasties vecāku mājās, jo tas ir Paradīzes stūrītis, kur laiks ir apstājies kā pasakā – kur mamma no visas sirds piedos kļūdas un tētis dāvās siltumu un mīlestību. Tur var izbaudīt dabas skaistumu, uzņemt jaunus spēkus un sakārtot domas.
Novēlu visiem kādreiz atrauties no zemes, palidināties mākoņos, naktīs sarunāties ar zvaigznēm un pastaigāt pa zvaigžņoto Piena ceļu. Rīta rasā mazgāt kājas un priecāties par saulrietu vakarā.

Gunta Lukstraupe

   Mana skaistākā zeme

Tik ieklausies vēju šalkās,
Kas pāri koku galotnēm skrien
Un rītausmā atgriežas sētās un
                                            mājās,
Lai stāstītu mums arvien
Par čaklajiem Vijciema ļaudīm,
Kas stingri uz savas zemes stāv.
Un, darot jebkuru darbu,
Tos var tikai apbrīnot.
Laikam jau senču mantotā zeme
Spēj viņiem spēku un ticību dot.
Tikai nebēdājiet par to,
Ka tālajās zemēs
Kādu laiku jūsu mazbērni augs.
Un ticiet tam,
Ka pienāks brīdis,
Un tie kā gājputni mājup trauks,
Jo nav skaistākas zemes par šo,
Vijas krastiem apvīto,
Putnu dziesmām pieskandināto
Un vizbulīšu mākoņos ietērpto.
Kur cilvēki, tā man šķiet,
Smaidot paceltu galvu iet.

Gunta Lukstraupe
Par mani: Lai katra diena ka brīnums mazs, sirdi spēj noburt un sasildīt tas!
Intereses: Stādīt un audzēt puķes, rakstīt dzejoļus un mazbērniem rīkot vasaras nometnes.
Citiem iesaku: Neliec punktu tur, kur dzīve liek komatu.  

Kategorijas

Kategorijas