Dārta Zunte nes Valkas vārdu pasaulē un sapņo lielus sapņus

2021. gada 26. februāris 08:00

775

Dārta Zunte nes Valkas vārdu pasaulē un sapņo lielus sapņus

Dārta Estere Zunte ir gados jauna valcēniete, kura Valkas un Latvijas vārdu nes pasaulē skeletona trasēs. Dārta nāk no saliedētas, sportiskas ģimenes, kas lepojas ar to, ka ir valcēnieši, un atbalsta Dārtu viņas centienos ceļā uz izvirzītajiem mērķiem. Liela nozīme Dārtas izvēlē nodarboties ar skeletonu ir viņas tētim, kas meitu atbalsta, kā spēj, arī braucot līdzi uz sacensībām ārzemēs. Tāpēc sarunā ar Dārtu par skeletonu, izaicinājumiem un mērķiem piedalās arī viņas tētis – Andris Zunte.

– Kam, kad un kāpēc radās ideja, ka Dārtai jābrauc ar skeletonu?
Dārta Zunte: – Ideja radās tētim...
Andris Zunte: – ...divu iemeslu dēļ. Dārta trenējās vieglatlētikā pie arī manas treneres Nadeždas Blūmas, un es redzēju, ka Dārta ir eksplozīva un pietiekami ātra īsā distancē. Otrs iemesls ir skeletona tradīcijas Latvijā un arī tas, ka Dukuri daļēji ir saistīti ar Valku. Šo divu iemeslu dēļ es piedāvāju Dārtai pamēģināt piedalīties skeletona testos. Tas notika 2013. gadā, es pats tajā brīdī atrados maratona sacensībās Zviedrijā, un manā vietā šo misiju paveica trenere Nadežda Blūma un mūsu mamma, mana sieva Anete.

– Kāda bija Dārtas reakcija uz šādu piedāvājumu?
Dārta: – Es sāku skatīties, kas tas vispār ir – skeletons, ko viņi tur dara? Zināju, ka tas ir saistīts ar ledus trasi, bet neko vairāk. Kad noskatījos, biju ieintriģēta un man gribējās pamēģināt.

– Vai nebija bail?
Dārta: – Bail man nebija nevienā brīdī. Tieši otrādi – likās interesanti, kā viņi vada un stūrē skeletonu. Man vienmēr patikušas trakas lietas, tāpēc ļoti iepatikās šī ideja.
Andris: – Par Dārtas pirmo braucienu runājot, arī tajā es nebiju klāt, tur atkal bija klāt mamma un trenere Nadežda Blūma. (Abi smejas.) Es tobrīd atrados medībās. Pārējie jaunieši, kas piedalījās testos, bija izstaigājuši trasi, iepazinuši, ko darīt un kā darīt, kamēr Dārta bija kā kucēns, kuru iemeta, – ja peldēsi, tad peldēsi, ja nepeldēsi, tad slīksi. Īsi pirms pirmā brauciena treneris Mareks Mezencevs viņai parādīja pamatlietas, kā skeletons vadāms un teica...
Dārta: – ...viņš mani aizveda pie 15. virāžas un teica: “Šī ir vienīgā virāža, kurā tev kaut kas būs jāizdara.” Paskaidroja, ko un kā darīt, un pateica: “Gan jau viss būs kārtībā!” Pēc tam aizveda uz junioru startu, ielika skeletonā un palaida. Pirmajā braucienā es neko nesapratu, bet biju priecīga, ka 15. virāžā, kurā var arī apkrist, viss bija kārtībā. Bet līdz tam, kamēr es sapratu, ka esmu tajā 15. virāžā, es neko nesapratu.

– Kā notika atlases testi? Vai visus, kas bija atbraukuši, laida lejā pa trasi?
Andris: – Pirmajā kārtā bija fiziskie pārbaudījumi, kas notika “Daugavas” stadionā Rīgā. Tie sastāvēja no īsā sprinta un tāllēkšanas no vietas, pēc kā labākie tika pielaisti pie otrās kārtas, kas notika starta estakādē.
Dārta: – Arī starta estakādē bija ļoti interesanti. Lelde Priedulēna parādīja, kā būtu jāskrien, pēc kā mēs visi sākām domāt – kā tad tas īsti ir jādara? Protams, ka visi pretendenti netika pie braukšanas trasē. Sākumā tika atlasīti tie, kam ir dotības, intuīcija, sajūta. Godīgi sakot, pirmais skrējiens gan bija biedējošs.

– Cik Tev tolaik biju gadu?
Dārta: – Man bija 14 gadi. Pēc tam bija pirmais brauciens uz sacensībām Insbrukā, kur es vēl nedrīkstēju piedalīties, jo pie sacensībām tiek pielaisti tikai no 15 gadu vecuma, tāpēc es biju kā trases iebraucēja, kas parasti brauc pirms katriem mačiem. Braucu līdzi pieredzes pēc.

– Cik laika pagāja no pirmā skrējiena pa starta estakādi līdz pirmajam īstajam braucienam Siguldas trasē?
Dārta: – Nebija ilgi jāgaida. Estakādēs sākām trenēties septembrī, un pēc aptuveni pusotra mēneša tika atvērta trase.
Andris: – Kolektīvās medības sākas oktobrī, no tā var spriest, ka pirmais brauciens notika oktobrī, jo, kā jau teicu, es Dārtas pirmajā braucienā nebiju klāt, jo biju medībās. (Smejas.)
Dārta: – Līdzko tika atvērta trase, tā visus tos, kas bija izturējuši testus, palaida braukt.

– Cik bija to, kas izturēja visas kārtas un tika līdz braukšanai pa īsto trasi?
Dārta: – “Daugavas” stadionā bija ļoti daudz cilvēku, taču ir grūti pateikt, cik bija tieši skeletonistu, jo vienlaicīgi notika arī bobslejistu atlase. Estakādē jau bija tikai skeletonisti, taču tur bija gan pieaugušie, gan bērni. Es biju jaunākā, nākamajai vecākajai meitenei bija 16 gadu. No visiem tiem, kas bija uz pirmo kārtu, līdz reālai braukšanai tika ļoti maz cilvēku.
Andris: – No tiem testiem, kur Dārta startēja, viņa ir palikusi vienīgā. Bija gan arī vēl citi testi pirms un pēc tam.
Dārta: – No tiem jauniešiem, kas mēs savulaik sākam trenēties kopā, meitenes esam palikušas divas – es un Endija Tērauda, un ir trīs puiši.

– Vai sports ir jūsu ģimenes tradīcija?
Dārta: – Ģimenē mums nav neviena, kurš nenodarbojas ar sportu.
Andris: – Veselības nolūkos vai aktīvā amatieru līmenī mēs visi nodarbojamies ar sportu. Daudzām sporta aktivitātēm mūsu ģimenē pirmsākums esmu es, jo es esmu sportā pamēģinājis visu, ko nav bijis slinkums pamēģināt. Esmu vēl no tās padomju laiku paaudzes, kas skrēja, lēca, darīja visādas blēņas un palaidnības, līdz ar to arī sports man galīgi nav svešs. Kā es mēdzu jokot – ja Latvijā būtu sporta balva par vispusību, es varētu būt viens no pretendentiem. Kāds sporta veids padodas labāk, kāds – sliktāk. Arī Aneti es esmu iedrošinājis gan spēlēt badmintonu, gan iet un skriet, un aktīvi atpūsties.
Dārta: – Mamma arī ļoti labi skrituļo. Mamma mums ir īsta sportiste!
Andris: – Nerunājot par lielo sportu, mans lielākais prieks ir – kad aizbraucam atpūsties pie jūras, mums nav jādomā, kā pavadīt laiku. Mums ir liela ģimene, tāpēc spēlējam tautas bumbu, volejbolu, pludmales futbolu, petanku.
Dārta: – Grūtākais ir vienoties, ko tieši mēs spēlēsim, jo ideju ir daudz un vienmēr jāpanāk kompromiss, un galavārds gandrīz vienmēr pieder mazajai māsai Grietai, jo viņa prot panākt savu.

– Vai arī viņa nodarbojas ar sportu?
Andris: – Jā, viņai ir deviņi ar pusi gadu, un arī viņa trenējas pie mūsu treneres Nadeždas Blūmas. Viņa aktīvi dara visu un izmanto tās iespējas, ko var izmantot Valkā.

– Kādus upurus Dārtai prasa nodarbošanās ar skeletonu? No kā jāatsakās?
Dārta: – Bieži vien brīvais laiks ir jāpielāgo sportam, ziemas sezonā brīvā laika nav vispār. Arī vasarā, kad it kā šķietami skeletonā nekas nenotiek, mums ir aktīvi treniņi, tehnikas sagatavošana nākamajai sezonai. Tomēr nepārdzīvoju par brīvā laika trūkumu, jo es daru to, kas man patīk, un izbaudu trenēšanos. Upurēt sanāk laiku mācībām, bieži gadās iekavēt, tomēr tas nav nekas neizdarāms, lai pēcāk iekavēto atgūtu.

– Kur tu šobrīd mācies?
Dārta: – Pagājušajā gadā es sāku studēt medicīnas inženieriju, tomēr sapratu, ka tas nav mans virziens, tāpēc vēlreiz iestājos pirmajā kursā un šobrīd Rīgas Tehniskajā universitātē mācos muitas un nodokļu administrēšanu, kas man patīk un sanāk daudz labāk.

– Cik vienkārši vai sarežģīti ir savienot sportu ar mācīšanos?
Dārta: – Kad mācījos skolā Siguldā, nebija vispār nekādu problēmu savienot, taču augstskolā vairāk ir jāmācās pašam, tāpēc, studējot medicīnas inženieriju, man bija grūtāk, jo, tur mācoties, nevarēja atļauties kavēt. Taču tagad mana mācību daļas pārzine man ļoti palīdz un arī pasniedzēji ir pretimnākoši, es varu daudz izdarīt paralēli sacensībām, man ir izstrādāts individuāls mācību plāns, tāpēc šobrīd varu savienot mācības ar profesionālo sportu. Liels atspaids ir arī tas, ka RTU ir budžeta vietas sportistiem un man par mācībām nav jāmaksā.

– Ko Dārtas nodarbošanās ar skeletonu prasa no ģimenes?
Andris: – Visvairāk tā ir emocionālā saikne. Man ir bijusi iespēja ar Dārtu daudz būt sacensībās, un es ļoti spēcīgi sevī izdzīvoju Dārtas veiksmes un neveiksmes. Un, ja tā godīgi, es īsti netieku ar to galā. Par materiālo pusi es nerunāju, jo, ja mēs esam nolēmuši kopā iet šo ceļu, tad mēs, protams, darām visu, lai Dārtu atbalstītu.
Dārta: – Parasti līdz šim bija tā, ka mamma ar kādu no manām trim mazajām māsām arī atbrauca uz sezonas galvenajām sacensībām. Siguldā, protams, vienmēr atbalsta visa ģimene, bet arī uz Pasaules junioru vai Eiropas junioru čempionātu parasti kāds no ģimenes atbrauca. Tomēr šosezon pandēmijas dēļ tas nebija iespējams, tāpēc bija unikāla situācija, ka tētis bija līdzi trīs nedēļas izbraukumā – uz diviem Pasaules kausa posmiem Sanktmoricā un Īglsā un Pasaules junioru čempionātu Sanktmoricā. Es ļoti izbaudīju tēva atbalstu.

– Cik izmaksā nodarbošanās ar skeletonu un kas to finansē?
Andris: – Precīzu summu pateikt nemaz nav iespējams, to nosaka dažādi apstākļi. Piemēram, Dārtai studijas Rīgā jāapvieno ar treniņiem Siguldā, tātad tie ir papildu degvielas izdevumi un auto ikdienas amortizācija.
Dārta: – Par sezonu runājot, es esmu Olimpiskās vienības sastāvā, tāpēc daudzus ar izbraukumiem un sacensībām saistītus izdevumus sedz Latvijas Bobsleja un skeletona federācija un Latvijas Olimpiskā vienība.
Andris: – Tajā pašā laikā sporta apavu un apģērba iegādi finansējam mēs paši, un tās izmaksas nav mazas, jo nav tā, ka var ar vieniem apaviem startēt četras sezonas, ir otrādi – vienai sezonai nepieciešami četri apavu pāri.
Dārta: – Vasarā vien treniņiem nepieciešami četri dažādu apavu pāri – gan “naglenes” skriešanai pa celiņu, gan apavi svarcelšanai, gan tāllēkšanai, gan vienkārši skriešanai. Iespējams, kādam var šķist, ka tā ir lieka izšķērdība un to visu var darīt vienos apavos, tomēr profesionālajā sportā katrai niansei ir sava liela nozīme.

– Vai Tev ir arī kādi atbalstītāji – sponsori?
Dārta: – Ir trīs federācijas atbalstītāji, kas atbalsta tieši juniorus – “Mapri Būve”, “LS Steel” un “Reck”, un man pašai ir trīs individuālie atbalstītāji – “Be More” ūdens, “Muesli Graci” pārslu ražotāji un “Dr.Hausshka” kosmētikas uzņēmums. Šie trīs uzņēmumi mani šosezon atbalstīja gan ar finansējumu, gan praktiski, par ko es esmu ļoti priecīga un pateicīga.

– Kāds ir dzīves ritms skeletona sezonas laikā – dienas, nedēļas, mēneša?
Dārta: – Sacensību grafiku mēs zinām jau vasarā. Gatavošanās sezonai sākas jau aprīlī, kad mēs iekustamies. No jūnija līdz septembrim notiek aktīvs darbs fiziskās sagatavotības ziņā, mums ir divi treniņi dienā, pavadām daudz laika stadionā, zālē un vasaras estakādē, pilnveidojot skrējienu. Septembrī un oktobrī ir pirmie ledus treniņu mēneši – septembrī sākam skriet pa ledu, oktobrī sākam braukt pa ledu. Oktobra beigās, novembrī jau sākas sacensību sezona. Savukārt, ja runājam par sacensību nedēļu, tad jāteic, ka šosezon vīrusa dēļ sistēma bija mainīta, – līdz šim mums bija trīs dienas, kurā katrā aizvadījām pa diviem treniņbraucieniem, un ceturtajā bija sacensības, taču šosezon bija divas treniņu dienas ar trim braucieniem dienā un pa vidu starp tām brīvdiena, tad atkal brīvdiena un tad sacensības. Tas tika darīts, lai nebūtu tik daudz cilvēku vienuviet.

– Vai ir kāda speciāla diēta un ritms dienu pirms un sacensību dienā?
Dārta: – Šogad es sadarbojos ar vairākiem speciālistiem un esmu sapratusi, ka ļoti svarīgi ir vakarā pirms sacensībām ēst zivi, un tētis to prot ļoti labi pagatavot. Sacensību dienā es cenšos neko nemainīt no tā, ko daru un ēdu ikdienā, lai nav papildus vēl jādomā par kaut ko citu, kā tikai par sacensībām.

– Kas ir pats grūtākais, nodarbojoties ar skeletonu?
Andris: – Es teiktu – nenosalt pie mīnus 20 grādiem sacensību dienā, kad tev ir tikai kombinezons, apakšveļa un plānas “naglenes”.
Dārta: – Es jau esmu pieradusi pie tās nosalšanas. (Smejas.) Man grūtākais ir būt tik ilgi prom no mājām un emocionāli izturēt sezonu.

– Kāda fiziski ir sajūta, kad guli uz vēdera un traucies ar galvu pa priekšu lejā pa trasi?
Dārta: – Sajūta ir forša. Atkarīgs no trases, jo katrā atšķiras ledus seguma kvalitāte, – ir trases, kur ledus ir ļoti gluds un ir bauda braukt, un ir trases, kurās tu centies nokratīties līdz finišam bez smadzeņu satricinājuma. (Smejas.) Es, protams, pārspīlēju. Man patīk ātrums, tāpēc vislabākā sajūta ir tad, kad sajūti, ka tev tas ātrums ir. Jo to var just – vai nu tev ātrums ir, vai nav. Labākā sajūta ir, kad jūti, ka esi nobraucis labu braucienu.

– Kāda ir tā smalkā robeža, kas atšķir veiksmīgu braucienu no neveiksmīga?
Dārta: – Var būt, ka brauciens, kas vizuāli izskatās veiksmīgs, bez kļūdām, ne vienmēr ir tas ātrākais un labākais. Veiksmīgākais brauciens ir tāds, kurā ir pēc iespējas mazāk korekciju, un tāds, kurā tu esi atbrīvojies.
Andris: – Veiksmīgākais brauciens ir ātrākais brauciens. Vienalga, kā tu klibo vai neklibo, visu izsaka tavs laiks finišā.
Dārta: – Jā, tas ir precīzi!

– Vai tētis arī ir mēģinājis braukt ar skeletonu?
Dārta: – Nē, bet viņš ir braucis ar bobu. (Smejas.) Pirms trim gadiem mans treneris Gints Dzērve piedāvāja tētim nobraukt ar bobu pa Siguldas trasi. Lai arī mēs visi viņu brīdinājām, ka labāk nevajag, tētis piekrita. Nobraukuši pusi trases, viņi apgāzās, un tā arī beidzās mana tēta bobslejista karjera.

– Kādi ir tēva pienākumi kā tehniskajam personālam un Dārtas atbalstītājam, braucot līdzi izbraukumos?
Andris: – Pirmais un galvenais – nejaukt ierasto kārtību! Viņi ir sava saime, un viņiem ir sava kārtība. Otrs – prasīt, ko es varu palīdzēt. Darīt lietas, kas atvieglo viņu ikdienas dzīvi, – taisīt ēst, aizbraukt, atvest. Es esmu gatavs darīt visu, ko man uztic. Pirms sacensībām mans pienākums ir braucienu filmēšana, sacensībās es sagaidu sportistus finišā...
Dārta: – ...un viņš ļoti labi tiek galā. Tad, kad mamma ar māsām brauc uz sacensībām, arī viņas filmē braucienus, un arī viņām tas ļoti labi sanāk. Bieži uz treniņiem brauc un palīdz filmēt arī mana otra jaunākā māsa Marta. Arī viņai tas ļoti labi sanāk.

– Kāds ir bijis līdz šim smagākais brīdis karjerā?
Dārta: – Šis gads, jo tas jau pats par sevi nav bijis vienkāršs ar visām izmaiņām. Ir šogad bijušas labas lietas, bet ir bijušas arī tādas, it īpaši psiholoģiskajā ziņā, ar kurām man vēl jāmācās tikt galā, un tās arī ir visgrūtāk sakārtot. Iegūt pārliecību un stabilitāti. Skeletonā tas ir galvenais – kā tu māki sevi noskaņot. Nav iespējams labs brauciens ar saspringtām domām, ja neesi atbrīvojies no tā, kas notiek apkārt. Es pie tā strādāju.

– Kas ir tas, kas pagājušajā sezonā sanāca, un kas ir tas, kas nesanāca?
Dārta: – Es esmu ļoti priecīga par savu startu – ir ļoti ievērojams un milzīgs uzlabojums. Ja līdz šim man nebija labs starts, tad šosezon bija jau TOP 10 starts pasaulē. Tas, kas ir jāuzlabo, ir braukšana. Jāmeklē risinājumi, kā iet uz priekšu un progresēt. Nepieciešami būtu arī papildu trases treneri.
Andris: – Trases treneris tiešām ir vajadzīgs. Tu vari daudz filmēt, un video materiāls var daudzas lietas atvieglot, taču ir nepieciešama atgriezeniskā saite starp sportistu un treneri.
Dārta: – Mums ir trases treneris, taču mūsu kļūst vairāk, braucam dažādās sacensībās, un vienam trenerim nav iespējams būt divās vai trīs vietās vienlaicīgi, tāpēc mums vajag vairāk treneru.
Andris: – Ir vajadzīgs treneris, kas sportistam izstāsta viņa kļūdas, pasaka, kas jāuzlabo. Tāpēc junioru izlasē būtu nepieciešams vēl viens papildu treneris. Tomēr problēma ir arī tajā, ka brīvu treneru šobrīd praktiski nav, tāpēc par to vajadzētu domāt laicīgi, vienojoties ar speciālistiem par sadarbību tuvākajā nākotnē.

– Kādi ir Dārtas mērķi nākamajai sezonai?
Dārta: – Noteikti jāpiedalās Interkontinentālajā kausā, lai izcīnītu vietu olimpiādē. Piedaloties šajās sacensībās, iespējams iegūt vietu Pasaules kausa apritē, tāpēc tas ir ne tikai mērķis, bet uzdevums nākamajai sezonai.

– Un kāds ir lielais – karjeras mērķis?
Dārta: – Olimpiskās spēles.
Andris: – Kāds ir katra sportista mērķis? Uzvarēt lielajās sacensībās! Ja runājam par olimpiādi, tad mērķis ir uzvara olimpiskajās spēlēs!

– Vai tas ir realizējams mērķis?
Andris: – Tas ir realizējams mērķis, taču ir lietas, kas pašiem jāsakārto, un ir vajadzīga arī Radītāja klātesamība, lai šis stāsts realizētos.

– Vai Dārtai ir kāds rituāls pirms starta? Māņticība vai talismans?
Dārta: – Es esmu tik māņticīga, ka man no tā būtu jātiek vaļā. Man ir ļoti daudz rituālu, un, ja nu kāds no tiem neizpildās, tad tā nav laba zīme. Piemēram – matus un nagus nedrīkst griezt sacensību nedēļā, arī tētim es neļāvu bārdu skūt.

– Kādas ir tavas nesportiskās vājības, ko tu atļaujies, kad sezona ir beigusies?
Dārta: – Vienmēr pēc sezonas es izdaru to, ko sezonas laikā drošības dēļ nedrīkstu, – aizbraucu slēpot uz kalniem. Atpūšos, ko darīt nesanāk tad, kad ir sacensības.
Andris: – Dārta ir parakstījusi līgumu ar Latvijas Olimpisko vienību, kas neļauj nodarboties ar ekstrēmām izklaidēm, nedrīkst traumēties. Dārtai patīk aktīvā atpūta, kas vairāk vai mazāk ir saistīta ar traumēšanās risku, tāpēc nākas būt piesardzīgai un atteikties no tā.

– Cik brīva laika tev atliek sezonā?
Dārta: – Katra diena ir pakārtota skeletonam, tāpēc man nav laika atpūsties un pavērot Alpu kalnus. Ir pa reizei kāda brīva diena, bet pārsvarā grafiks ir ļoti intensīvs – no sacensībām uz sacensībām.

– Vai tu jau esi domājusi, cik ilgi gribi nodarboties ar skeletonu un ko darīsi pēc tam?
Dārta: – Es negribu prognozēt, cik ilgi nodarbošos ar skeletonu, taču es paralēli mācos, jo apzinos, ka izglītība ir ļoti svarīga. Agrāk vai vēlāk sporta karjera beigsies. Tāpēc ir svarīgi, ka man būs izglītība.

– Bieži vien cilvēki savās neveiksmēs vaino vietu, kur dzīvo, sakot, – ja es dzīvotu Parīzē, tad gan man būtu visas iespējas! Jūs esat no Valkas. Vai tas jums kādreiz ir traucējis?
Andris: – Mēs esam tā saime, kas ir īsteni valcēnieši, un tāpēc ar pārliecību varam apgalvot, ka tas nekad mums nav traucējis, tieši otrādi – tas pat ir sekmējis to, kādi esam. Šajā Ziemeļlatvijas daļā Dievs ir radījis vietu, kur uzaugt veselam, spēcīgam cilvēkam Latvijai.

– Kas ir labākais Valkā un kas ir tas, ko vajadzētu uzlabot un mainīt?
Andris: – Labākais ir pati vieta, kas mums ir dota. Mainīt vai uzlabot, ja mēs runājam par sportu, varētu tās lietas, kas sekmētu cilvēku veselības uzlabošanu un cilvēku noturēšanu te. Nevajag daudz. Ziemā būtu nepieciešama pietiekami laba slidotava, kilometru trīssimt metru gara, apgaismota slēpošanas trase, un vēl būtu nepieciešams radīt sešas līdz septiņas vietas iekšpagalmos, kur cilvēki varētu uzlabot un attīstīt savu veselību – ar pievilkšanās stieņiem, līdztekām, arī basketbola grozu un iebūvētiem batutiem maziem bērniem.

– Kāpēc pēc garas un nogurdinošas sezonas ir patīkami atgriezties Valkā?
Andris: – Es esmu apbraukājis daļu pasaules un varu teikt, ka nav skaistākas, tīrākas vietas par Valku uz šīs zemes. Redzu, ka cilvēki cenšas sakopt pilsētu, un par katru sakoptu vietu mums būtu jābūt pagodinātiem. Ir dažas kļūdas, bet mēs nedrīkstam mest akmeņus to cilvēku lauciņā, kuri dara. Sabiedrības pienākums ir to pateikt, bet ne sarkastiski, lai šīs lietas izlabotu. Bet es atkārtošos – mums jābūt lepniem par katru sakoptu kvadrātmetru!
Dārta: – Patīkamākais ir atgriezties mājās pie savējiem, pie ģimenes.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Dārta Zunte nes Valkas vārdu pasaulē un sapņo lielus sapņus

Kategorijas