Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ar groziņiem uz tualeti

Santa Sinka

2021. gada 26. februāris 10:25

869
Ar groziņiem  uz tualeti

Pērn augustā, kad biju Itālijā, sabiedriskajās vietās bija jālieto sejas maskas, bet, lai ieietu veikalā, apsargs mērīja temperatūru, obligāta prasība bija arī roku dezinfekcija. Vairākos gadījumos nācās uzgaidīt rindā, lai varētu iepirkties, jo jau toreiz bija noteikts cilvēku skaits, kas vienlaicīgi varēja atrasties telpās. Tā bija mana pirmā šāda pieredze, kas patiesībā radīja drošības sajūtu. 

Bet atceros, ka tad, kad pirmo reizi nācās Smiltenē, ieejot veikalā, uzlikt masku, bija dīvaini, mazliet pat kauns, kā tas tagad būs – savējie satiksies maskās, ko nekad dzīvē nav darījuši. Tie dīvainie skatieni pirmajās dienās... Protams, tagad jau šie ierobežojumi Latvijā kļuvuši par ikdienu. Neviens vairs neapspriež masku lietošanu. Taču joprojām aktualitāte ir pastiprinātie ierobežojumi tirdzniecības vietās un slēgtie nepārtikas preču veikali. 

Pēc pārtikas dodos uz veikalu pāri ielai, pārējo pasūtu internetā, man tas nesagādā grūtības. Drīzāk otrādi – uzzinu par aizvien labākiem interneta veikaliem ārvalstīs, kas ļauj ne tikai saņemt kvalitatīvu preci, bet arī ietaupīt. Šos vārdus nekad nevarētu teikt mana vecmāmiņa, jo viņa dzīvo laukos, kur nav šādu ērtību. Kopš bērnības atceros, ka viņa ar kaimiņiem reizi divās nedēļās brauca uz Smilteni uz veikaliem. Tas bija liels notikums. Tā lauku cilvēki dara joprojām.

Pagājušajā nedēļā man piezvanīja seniore, kura dzīvo vienā no Smiltenes novada pagastiem. Viņa pastāstīja, cik pazemota sajutās, iepērkoties tirdzniecības centrā Smiltenē. Līdzīgi kā savā laikā mana vecmāmiņa, tā arī šī kundze kopā ar paziņu atbrauca uz Smilteni katrs savās darīšanās. Viņa –  sapirkt visu nepieciešamo ledusskapim un sadzīvei. Tam bija jābūt priecīgam notikumam, jo varēja tikt pie tā, kas vietējā lauku veikaliņā ne vienmēr ir pieejams. “Pēc norēķināšanās pie kases savus pirkumus ieliku skapītī, lai ar brīvām rokām varētu piezvanīt paziņai un pateikt, ka var braukt man pakaļ. Tajā pašā brīdī pie manis pienāca apsardze un prasīja, kur mans groziņš. Teicu, ka atstāju pie kases. Tā nedrīkstot! Bez iepirkumu groza nedrīkstēju aiziet arī līdz veikalā esošajai tualetei. Tā arī sēdēju tualetē ar savu groziņu. Cik tālu mēs esam nonākuši? Kur vēl pazemojošāk? Pēc pārdzīvotā vairs uz veikalu negribas braukt,” telefonsarunā stāstīja seniore.

Zināms, ka šos noteikumus un ierobežojumus nenosaka komersants, tie ir valstiska līmeņa lēmumi. Nešaubos, ka arī veikalnieki un tie paši apsargi ir izjutuši negatīvu, neiecietīgu attieksmi no pircēju puses. Katrs dara savu darbu. Taču, cik svarīgi ir nezaudēt cilvēcību visā šajā ārprātā! Iztēlojoties, ka tās sievietes vietā tikpat labi varēja būt mana vecmāmiņa, sirds sažņaudzas. Nereti šādās situācijās nebūtu rūgtuma piegaršas, ja mēs otru uzrunātu ar pozitīvu attieksmi, nevis pārmetumiem. Varbūt ņemsim piemēru no viena puiša – pārdevēja “top!” veikalā, kurš pie kases apmeklētājiem novēl jauku dienu. Tas ir tik maz un tajā pašā laikā daudz! Un paldies pensionārei, kura pastāstīja, kā jūtas, nevis ar šo nepatīkamo sajūtu turpināja sadzīvot.