Apzināties situāciju

2009. gada 14. marts 07:17

937

Lētticība ir viena no cilvēku gara slimībām, ko gan mediķi par slimību neatzīst. Kopš "Jaunais laiks" uzņēmies valdības veidošanu, daudzi latvieši gatavi gavilēt, sak, nu tik atkal būs labi: būs lielas algas un lētas preces, tiks indeksētas pensijas un arī uzņēmēji varēs saņemt "haļavu".

Atceros rudeni, kad mediķi posās uz Rīgu, lai piedalītos piketā, kādai paziņai mēģināju ieskaidrot, ka nekāda algas pielikuma nebūs, jo valstij vairāk naudas nav. Tobrīd es tiku uztverts gandrīz par ienaidnieku, jo nauda valdībai esot gan, tikai Godmanis ar Slakteri skopojoties. Arodbiedrība tā sakot.

Bet līdzīgi ir domājuši visur pasaulē. Pirms gadiem pieciem pie manis Vijciemā ciemojās tautietis, kurš pusi mūža nodarbojies ar māju celtniecību Kanādā. Toreiz sacīju, ka mājokļu cenu straujais kāpums man liekas aizdomīgs, jo agri vai vēlu būs sasniegta maksimālā robeža, kad neadekvāti uzpūstais burbulis plīsīs, un tad dārgo mājokļu pircēji sēdēs peļķē. Pieredzējušais vīrs atteica, ka ikviens pats atbildīgs par riskiem.

Es neesmu vienīgais, kurš jau agrāk rakstīja par gaidāmo finanšu krīzi. Pirms gadiem divpadsmit publicēju prognozes, kas tapa sadarbībā ar Andri Špatu. Bet vai kāds mums noticēja?

Tagad gan uzrodas "eksperti", piemēram, skandalozais ventspilnieks Smirnovs, kurš pareģo tik drūmus scenārijus, ka lētticīgajiem atliek jau laikus gulties zārkā. Vienīgais derīgais atzinums, ko izteicis Smirnovs, ir ieteikums pievērsties naturālajai saimniecībai.

Uz "savu kartupeļu" audzēšanu mudina arī žurnālists Paiders. Bet to jau es vairākkārt esmu ieteicis (Andris Špats par to rakstījis pirms gada "Zintniekā"). Un pilnīgi nevietā šeit nodarboties ar prātuļošanu - dzīve piespiedīs to darīt ļoti daudziem, sevišķi bezdarbnieku ģimenēm ar bērniem.

Šajā jautājumā vislabāk noder salīdzinājums ar Krieviju, kur tradicionāli reformatori ir tautā visvairāk ienīstie politiķi.

Parasti uzskaitījumu sāk ar caru Aleksandru II, kurš atcēla dzimtbūšanu un reformēja tiesu sistēmu (likvidēja kārtu tiesas). Tā laika krievu elite caru tik ļoti ienīda, ka septiņas reizes rīkoja atentātus, līdz beidzot tas izdevās.

Vēlāk politisko un ekonomisko dzīvi centās reformēt Vite. Vēl spilgtāka personība bija Stolipins, kurš ne tikai apklusināja revolucionārus, bet ar lielu neatlaidību cīnījās par modernu fermeru saimniecību izveidošanu spīļarkloto obščinu vietā. Stolipinu nogalināja.Spilgts reformators bija Gorbačovs, un tauta aizvien viņu nolād par it kā PSRS sagraušanu.

Daudz konsekventāks reformu īstenotājs bija Jeļcins kopā ar Gaidaru un Čubaisu. Un atkal - vairums krievu šos izcilos cilvēkus nolād. Nesen Pozners intervēja Jegoru Gaidaru, kurš atzina, ka 1992. gadā abi ar Čubaisu apzināti gājuši valdībā, jo visi sešdesmitgadnieki bēguši no atbildības.

Bija situācija, kad valstī draudēja pilnīgs bads, jo miltu krājumi vairs bija tikai dažām dienām. Tolaik Sanktpēterburgā Sobčaka palīgs Putins sēdēja pie telefona un centās noskaidrot, pēc cik stundām ostā ienāks kuģis ar humānās palīdzības miltiem.

Un tad trīsdesmitgadīgie Gaidars un Čubaiss "palaida" brīvo tirgu, cenas pieckāršojās, kolhozi sāka pārdot noglabātos graudus un bada draudi tika novērsti. Vai bija cita iespēja? Šādu iespēju savulaik piekopa Ļeņins un mūsu Stučka, kad graudu krājumi tika zemniekiem atņemti ar varu, piedraudot ar "biedru mauzeri".

Vēl pirms Gaidara no fiksētajām maizes cenām atteicās Godmanis Latvijā. Tauta tika glābta no bada, bet tauta viņam atlīdzināja ar nemīlestību. Un tie, kas saprot Godmaņa nopelnus, arī tagad neļauj "Jaunajam laikam" viņu saplosīt. Kad beigsies visas šļuras, nākotnē Latvija tieši Godmanim cels pieminekli.

Viens otrs jau paguvis nokliegties, ka jaunā valdība nebūs labāka par veco. Būs tāda, kādu tauta ievēlējusi. Ja gribējās "jaunas sejas", tad vēlēšanās vajadzēja balsot par partiju "Visu Latvijai!" - tajā netrūkst gados jaunu ideālistu.

Aizvien atrodas ietiepīgie, kuri pieprasa lata devalvāciju. Gribu atgādināt, ka Ukraina grinu devalvēja par 50 procentiem, cenas veikalos dubultojās, bet cerēto ieguvumu no eksporta nav - pēdējā mēnesī nav pārdota neviena tonna tērauda.

Kas attiecas par Latvijas pārtikas eksporta iespējām uz Krieviju, tad vienīgais pareizais ceļš būtu visu pārstrādes uzņēmumu apvienošanās, lai izveidotu apvienību "Sviesta un siera eksports". Kamēr katra pienotava individuāli uz Maskavu braukalēs ar savām piecām tonnām, tikmēr lielas jēgas nebūs.

Katrai tautai savas tradīcijas. Zviedri, lūk, nesaprotot, kā vispār iespējams kādam samazināt algu. Kaut pašiem zviedriem algas ir samazinātas aptuveni par 20 procentiem, un tas sasniegts, devalvējot kronu.

Līdzīgi rīkojās angļi, poļi, ungāri, krievi... Algas it kā brangas, tikai naudiņa kļuvusi nevērtīgāka. Latvijā tas beigtos ar kredītņēmēju pilnīgu izputināšanu, bet ārējais parāds pieaugtu patiešām līdz līmenim, ko Latvija nespētu atmaksāt pat simts gados.

Krīze no Latvijas izies pa citiem vārtiem nekā ienākusi. Un nekas vairs nebūs tā, kā bija pirms finanšu sabrukuma. Nevar pieaudzēt IKP, desmitkāršojot īpašuma cenu. Vajadzēs sākt ražot konkurētspējīgas preces. Ražotājiem mazas iespējas blēdīties, jo blēžu tikumi piedienas tirgoņiem un baņķieriem.

Partija "Visu Latvijai!" ierosina izlaist valsts iekšējā aizņēmuma obligācijas. Piebilde: lai iegūtie līdzekļi tiktu izmantoti izglītības un medicīnas iestāžu atbalstam.Publiciste Latiņina par Krieviju teica: "Valsts nav absolūts ļaunums. Valsts ir absolūts bardaks." Sargāsim Latviju no šāda raksturojuma!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Apzināties situāciju

Kategorijas