Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Andris Dainis 30. reizi piedalījies Tartu slēpošanas maratonā

Oskars Morozovs

2021. gada 2. marts 08:00

5
Andris Dainis 30. reizi piedalījies Tartu slēpošanas maratonā

Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas sporta halles pārzinis Andris Dainis šogad bija to 12 Latvijas slēpotāju skaitā, kas februāra trešajā svētdienā piedalījās Tartu slēpošanas maratonā. Par sacensībām, savu pieredzi tajās un to, kā gājis šogad, Andris stāsta laikrakstam “Ziemeļlatvija”.

Izpildot visas oficiāli noteiktās procedūras, Andris Dainis 21. februārī piedalījās 47. Tartu slēpošanas maratonā.
“Ceturtdien nodevu testu, piektdien saņēmu negatīvu atbildi, pēc kā varēju doties uz sacensībām. Aizvadot mazāk par 72 stundām Igaunijā, atgriežoties mājās, varu neievērot pašizolāciju,” par robežas šķērsošanas niansēm stāsta Andris.
Tartu slēpošanas maratons ir nozīmīgākās šādas sacensības Igaunijā, kas pirmo reizi notika 1960. gadā. Ja vieglatlētikā maratona distance ir 42,195 kilometrus gara, tad Tartu slēpošanas maratonā distance ir garāka – 63 kilometri.
“Šīs sacensības tiek aizvadītas ziemās, kad laika apstākļi to atļauj,” skaidro Andris. “Es šajās sacensībās piedalos kopš 1982. gada, šogad bija mans 30. maratons.”
Andris atklāj, ka, neskatoties uz sacensībām ļoti pateicīgo ziemu, laika apstākļi izspēlējuši ļaunu joku ar dalībniekiem – naktī pirms starta snidzis smalks sniegs, bet sacensību rītā gaisa temperatūra startā bijusi +1,8 grādi.
“Liela māksla ir izvēlēties laika apstākļiem piemērotu slēpju smēru, lai slēpes labi slīdētu. Man pašam tas ne vienmēr izdodas, tāpēc konsultējos pie profesionāļiem Igaunijā,” stāsta Andris Dainis. “Šoreiz, diemžēl, arī viņi kļūdījās, līdz ar to rezultāts bija sliktāks, nekā varētu būt pie pareizas smēres izvēles. Salīdzinājumam – ja iepriekšējās manās sacensībās 2019. gadā es sasniedzu savu labāko rezultātu, tad, salīdzinot ar aizpagājušo gadu, nepareizas smēres dēļ mans rezultāts bija par 50 minūtēm sliktāks. Tas ir daudz.”
Runājot par sacensību norisi, Andris slavē gan Igaunijas valdību, kas ļāvusi tās aizvadīt, gan sacensību organizētājus, kas pielāgojušies jaunajiem apstākļiem.
“Igauņiem ir ļoti pareiza valstiska pieeja, neliedzot cilvēkiem sportot un nostiprināt veselību. Valdība pirms mēneša paziņoja, ka sešas nedēļas nogales sešās dažādās vietās notiks tautas slēpojumi, lai cilvēki būtu svaigā gaisā un nodarbotos ar sportu,” Andris stāsta par igauņu pieeju tautas sportam Igaunijā. “Tartu slēpošanas maratonā tika ievērota piesardzība, noteikumi izstrādāti un izskaidroti laicīgi, katrs, kurš bija reģistrējies sacensībām, saņēma tos e-pastā. Katram dalībniekam jau laicīgi bija zināms viņa starta laiks. Uz savu starta koridoru drīkstēja ierasties ne ātrāk kā 10 minūtes pirms sava starta, daudzi lietoja maskas. Ik pa 15 minūtēm tika dots starts, kad trasē devās ne vairāk par 500 dalībniekiem.”
Andris stāsta, ka sacensībās piedalījās arī Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida, kura pirms sacensībām uzrunāja visus dalībniekus, pēc kā tradicionāli ar lielgabala šāvienu tika dots starts pirmajai slēpotāju grupai.
“Trasē ir seši kontrolpunkti, kuros slēpotāji var arī iestiprināties ar rīkotāju sagatavotiem ēdieniem. Ja parasti šajos ēšanas punktos slēpotājus apkalpoja brīvprātīgie, tad šogad ēdamais bija salikts uz gariem galdiem,” par izmaiņām Tartu slēpošanas maratonā stāsta Andris. “Finišā katrs dalībnieks saņem medaļu par dalību. Arī šo procedūru, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem, bija skārušas izmaiņas – ja senāk katram medaļa tika uzkārta kaklā, tad šogad tā tika nodota no rokas rokā.”
Andris atceras, ka parasti šajās sacensībās piedalījušies dalībnieki no vairāk nekā 20 valstīm, šogad pārstāvētas bijušas aptuveni desmit – nav bijis neviens Skandināvijas slēpotājs, kamēr Latvijai ar 12 dalībniekiem bijusi otrā lielākā pārstāvniecība.
“Laika apstākļi un nepareizi izvēlēta smēre šogad neļāva man sasniegt optimālo rezultātu – ja iepriekšējā reizē savā vecuma grupā biju otrais un varēju arī pacīnīties par pirmo vietu, tad šogad man tikai sestais rezultāts,” nelabvēlīgo apstākļu ietekmi uz rezultātu skaidro Andris.
“Ir patīkami redzēt, ka Igaunijā netiek atceltas sacensības, cilvēki turpina nodarboties ar sportu, un ir skumji, ka pie mums viss ir apstājies,” pārdomās dalās Andris Dainis.