Krīze kā iespēja. “Covid-19” gads mainījis cilvēku dzīves

2021. gada 5. marts 08:00

1202

Krīze kā iespēja. “Covid-19” gads mainījis cilvēku dzīves

Klāt pirmais pavasara mēnesis, dienas kļuvušas garākas un nedaudz siltākas. Vienlaikus atskārtu, ka pagājis jau gads kopš Latvijā pirmā reģistrētā “Covid-19” gadījuma. Pērn marta vidū pirmo reizi izsludināja ārkārtējo stāvokli valstī, visiem tas bija kaut kas jauns, iespējams, biedējošs. Tagad ārkārtējā situācija valstī ir otro reizi. Daudziem šis gads ir bijis liels pārbaudījums – ierobežojumi, attālinātais darbs, attālinātās mācības, attiecības ģimenē. “Ziemeļlatvija” uzrunāja vairākas ģimenes, lai noskaidrotu, kā tās jūtas, kā mainījusies to sadzīve gada griezumā, ar kādām grūtībām nākas saskarties vecākiem un kas ir tās lietas, kas agrāk steidzīgajā ikdienā palika nepamanītas, bet “Covid-19” laiks tās lika novērtēt. Sarunās cilvēki dalījās personiskās atklāsmēs, ļaujot ielūkoties to ikdienā, vienlaikus iedvesmojot.

Atskārta, ka dzīvē
var sasniegt daudz vairāk

Liene Lauceniece, bezdarbniece

Viena audzinu trīs bērnus, Luīzei ir astoņi gadi, Endijam – 13 un Jānim – 15. Mēs esam daudz par šo tēmu runājuši. Ģimenē vienmēr ir valdījušas labas savstarpējās attiecības, un šajā laikā esam kļuvuši vēl saliedētāki.
Pagājušā gada novembrī spēru lielu soli savā dzīvē – pieņēmu apzinātu lēmumu aiziet no darba. Par to biju domājusi vairākus mēnešus. Radi un draugi teica, ka tas ir neprāts, neapdomīga rīcība, jo kā gan es tagad, kovida laikā, kad viss kļuvis tik nestabils, viena ar trim bērniem varēšu izdzīvot, samaksāt īri. Pārmaiņām dzīvē mani iedvesmoja māsas piemērs. Viņai ir 42 gadi, augstākā izglītība, strādā par vācu valodas skolotāju, bet nolēma sekot savam sapnim un uzsāka mācības, lai kļūtu par ārsta palīgu. Likās, ja viņa var uzdrīkstēties šādām pārmaiņām savā vecumā, tad arī es nedrīkstu izniekot savu dzīvi. Aizvien vairāk apzinājos, ka savus 25 gadus līdz pensijai nevēlos pavadīt tā, kā tagad, smagi strādājot virtuvē. Tā es uzrakstīju atlūgumu un iestājos bezdarbniekos. Bezdarbnieka pabalsts nav liels, bet mēs ģimenē nealkstam ārišķību, vienmēr esam pratuši iztikt ar to, kas mums ir. Iekšēji jutu, ka rīkojos pareizi. Tagad mācību centra “BUTS” Valmieras filiālē mācos lietvedību. Mācības ir par maksu, katru mēnesi tām atlieku naudiņu. Cik interesanti ir mācīties, esmu tā aizrāvusies! Man ļoti patīk. Jaunās zināšanas dos iespēju pakāpties augstāk un strādāt birojā.
Arī bērniem mācībās veicas labi, ļoti lepojos ar vecāko dēlu, kura sekmes pandēmijas laikā ir uzlabojušās. Viņš mācībām pieiet pavisam nopietni. Esmu novērojusi, ka Janča klase ir ļoti saliedēta. Bieži dzirdu, kā viņi savā starpā sarunājas vai apmainās ziņām “WhatsApp”, viens otru uzmundrinot un atbalstot. Zinu, ka virtuāli kopā, bet fiziski atsevišķi spēlē datorspēles.
Arī Endijam mācībās sokas labi. Atšķirībā no Janča, viņš priecājas, ka nav klātienē jāsatiek klases biedri, jo to uzvedība bieži vien bija agresīva. Reiz klases zēni bija no kājām nogāzuši dežuranti, kurai pēc tam radās veselības problēmas. Atceros, ka skolas laikā dēls teica, ka nezina, kā spēs izturēt klasi, bet uznāca kovids. Arī meitiņa ir apradusi ar būšanu mājās, tai gan palīdzu mācībās, apmeklējam logopēda nodarbības.
Ne reizi vien apkārtējie ir vaicājuši, kā man izdevies izaudzināt tādus bērnus, izveidot tik labas savstarpējās attiecības. Man viņi vienmēr ir bijuši svarīgi. Jā, mēs nedzīvojam pārticībā, bet jūtamies laimīgi, ka esam viens otram. Šajā laikā vienīgi ļoti sāp sirds, ka nevaru apciemot mammu Madonā. Pat apzinoties, ka esmu vesela, valstī noteiktie ierobežojumi liedz šo iespēju. Pusgadu neesmu viņu satikusi. Labi, ka ir “WhatsApp”, kur mēs ar māsām un mammu izveidojām savu grupiņu.
Martā visā Latvijā vecāki saņems par katru bērnu piecsimt eiro, daļu no šīs naudas novirzīšu mācību maksas segšanai, dēli jau ir ieplānojuši, kā modernizēt savus datorus. Protams, ir jau mums kaut kādas “astītes” palikušas, kas jāatrisina, bet šī nauda būs atspaids gan ikdienas dzīvei, gan personīgajai izaugsmei.
Runājot par izaugsmi un pārmaiņām, savai draudzenei vienmēr saku, – ir jānosprauž mērķi, un tad parādīsies ceļš, pa kuru doties uz priekšu. Vasarā plānoju vēl vienas lielas pārmaiņas savā dzīvē, esmu tām gatava.

Pandēmija ģimenes dzīvei piešķir
lielāku vērtību

Arta Egle, mūzikas skolotāja, šobrīd bērnu kopšanas atvaļinājumā

Mūsu ģimenē pēdējā gada laikā nekas daudz nav mainījies, joprojām valda miers, kas man ļoti patīk. Jūtos apgarota! Vakar jaunākajai meitiņai palika viens gads, vecākā meitiņa mācās 1. klasē. Lielākās kovida laika pārmaiņas ir attālinātā mācīšanās. Neskatoties uz to, ka pati esmu skolotāja, nav viegli ar mazu bērnu, kuram jāapgūst arī visas datorprasmes, mācīties mājas apstākļos. Meita mani neuztver kā skolotāju, bet mammu. Īsu laiku apmeklējot skolu klātienē, bērnam vēl nav izveidojusies izpratne, kas īsti ir skola un kāda ir tās kārtība.
Ar Mārtiņu pakārtojam rīta cēlienu meitas skolas aktivitātēm, “Zoom” nodarbībām. Pandēmija ir laiks, kurā mācāmies visi. Mums “WhatsApp” ir izveidots ģimenes čats, kurā ir māsas ar ģimenēm un mūsu vecāki. Tad visi kopā apspriežam skolas lietas, risinām uzdevumus un pajokojam, ka mūsu laikā jau gan tā nebija. Mārtiņš ir aizrāvies ar zināšanu atsvaidzināšanu.
Meitiņai ļoti patīk būt mājās, uz skolu nemaz nevēlas. Jācer, ka tas neradīs problēmas, kad atsāksies klātienes mācības. Kopumā raugoties, pandēmijā ir daudz pozitīvā. Ļoti daudz pastaigājamies neatkarīgi no laikapstākļiem, meita šoziem iemācījās slēpot un slidot.
Dzīvojot diendienā pa māju, redzu, cik ātri izaug bērni, un to, cik ātri paskrien laiks. Otro bērnu izbaudu pilnīgi citādāk. Atceros, ka, audzinot pirmo meitiņu, visu dienu pavadīju kopā tikai ar viņu, tagad patīk vērot, kā lielā māsa dzīvojas ar mazo. Tiešām izbaudu, ka visi beidzot esam mājās kopā, iepriekš tā bija reti. Tagad daudz vairāk darām kopā. Pēdējie Ziemassvētki bija visskaistākie un ģimeniskākie dzīvē.
Ļoti novērtēju, ka visi esam veseli. Tuvs radinieks vieglā formā izslimoja “Covid-19”, bet citiem tas notiek daudz smagākā formā. Sargāsim un saudzēsim savu veselību!

Prioritāte – attiecības ģimenē

Ilze Haka, biedrības “Smiltenes Pūra lāde” viena no vadītājām, biedrības “Sirds siltuma darbnīca” koordinatore

Vienmēr ģimeni un savstarpējās attiecības esmu likusi pirmajā vietā, viss pārējais var pagaidīt. Pirms desmit gadiem, kad dēlam bija vien desmit mēneši, pēkšņi nomira mans vīrs. Visas materiālās lietas, kam savā ikdienā cilvēki piešķir tik lielu nozīmi, kļuva mazvērtīgas. Tev var būt viss – nauda, luksusa dzīve, dārga mašīna, bet tam zūd vērtība, ja nav ģimenisko attiecību, ja nav cilvēka, ar ko visā dalīties.
Dēls Matīss van Eks ir desmit gadus vecs un šobrīd mācās 4. klasē. “Covid-19” laiks lielas izmaiņas mūsu dzīvē nav ienesis, vismaz ne negatīvas. Es pat teiktu, ka šis laiks mums nācis par labu, jo vairāk un kvalitatīvāk pavadu laiku kopā mājās ar dēlu, aizvien atrodam interesantas nodarbes, kam kopā nodoties. Pirms pandēmijas, kad bērns mācījās klātienē, apmeklēja mūzikas skolu, vakaros bija lielāks nogurums un kaut kas līdz galam palika nepadarīts.
Kas attiecas uz mājmācību, Matīsam mācīšanās nesagādā grūtības, viņam ir gudra galva. Pagājušajā mācību gadā feisbukā rakstīju dienasgrāmatu “Skolotājas pidžamā piezīmes”, atspoguļojot katru dienu, kā mēs kopā mācāmies, pildām radošos uzdevumus. Šogad pārstāju to darīt, jo dēls savos desmit gados kļuvis vēl atbildīgāks un patstāvīgāks, uzņemoties atbildību par sev uzticētajiem darbiņiem. Protams, pēc ilgstošas mācīšanās mājās var just, ka reizēm zūd motivācija, ja godīgi, arī pašai zūd vēlme skrupulozi sekot līdzi katram skolas solim. Tas nedaudz nogurdina.
Tā kā pēc dabas esmu introverta, mani tiešām valstī noteiktie ierobežojumi neietekmē tik daudz kā citus. Arī dēls jūtas labi, vienīgi, atšķirībā no manis, viņš ilgojas pēc sociālajiem kontaktiem ar draugiem. Vienīgais, kā mums abiem pietrūkst, ir ceļošana, gaidām, kad uzlabosies epidemioloģiskā situācija un atvērs robežas. Mums bija tradīcija Jaungadu sagaidīt citā valstī. Vienā gadā tā bija Tallina, citā – Viļņa, pērn bija plānota Krakova. Pērn vasarā arī nesanāca ikgadējais brauciens pie Matīsa omes un brālēniem uz Holandi. Toties tas viss rezultējās ar intensīvu Latvijas apceļošanu. Neesmu aukstuma mīle, tāpēc daudz ārpus mājas devāmies tieši vasarā. Apskatījām Tērveti, Ventspili, apceļojām Latvijas pilis, mēnesi nodzīvojām Kolkā pie jūras. Lielā cieņā mums bija dabas takas.
Tagad dienas lielākoties aizrit mājās. Dzīvojam kopā trīs paaudzes, katra savā stāvā. Neesam viens otram uz kakla. Ja gribam visi kopā pavadīt laiku, tad darām to, ja gribam atelpu no otra, netraucēti dzīvojam pa saviem stāviem. Lai būtu labas savstarpējās attiecības, svarīgi ir komunicēt vienam ar otro, atbalstīt, izrādīt cieņu. Kopš vīra nāves esmu pieradusi būt divatā ar dēlu, kopā mēs tīrām māju, skaldām malku, kopā arī atpūšamies. Ja dēls grib ar mani parunāties, vienmēr viņu uzklausu, atliekot malā savus darbus. Nekad neteikšu, ka viņa kā bērna sakāmais vai problēmas ir nebūtiskas vai mazāk svarīgas. Ja vienreiz, otrreiz pateikšu “nē” vai “pagaidi”, trešajā reizē viņš vairs neatnāks pie manis, bet atbildes meklēs internetā vai pie draugiem. Vai to es gribētu? Nē! Man ir svarīgi, lai bērns man uzticas un zina, ka vienmēr var vērsties pie manis.
Spēku gūstu no sava radošā darba, visu laiku izdomāju ko jaunu. Šobrīd turpinu augļu un dārzeņu kolekciju, mans mērķis ir katru nedēļu noadīt vismaz vienu jaunu augli, dārzeni vai sēni. Šobrīd kolekcijā jau ir piecdesmit adījumu, bet būs vēl.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Krīze kā iespēja. “Covid-19” gads mainījis cilvēku dzīves

Kategorijas